Kas tiešā vai pārnestā veidā jāiemūrē, kas jāupurē, lai taptu ēka, kas simbolizē cilvēka vienlīdz skaistos un bīstamos centienus būt radītājam? Šo Ērika Ešenvalda operas Iemūrētie libreta autores dzejnieces Ineses Zanderes jautāto var attiecināt ne tikai uz arhetipiskās ēkas – bibliotēkas – celšanas skaudro stāstu, par ko vēstīs jaunā opera, bet uz jebkura radoša darba tapšanu. Arī uz pašu operu Iemūrētie un latviešu komponistu radīto oriģināloperu likteni dzīvajā, reālajā mūzikas apritē – mūsu vienīgajā opernamā, kura administrācija, citējot Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāju Zigmaru Liepiņu, nedrīkst aizmirst, ka šajā namā ir ne tikai skatuve, bet arī kase.
"Šis ir izaicinājums gan trupai, gan operas radītājiem un visai LNO tāpēc, ka ejam virzienā, kas nav zināms, un vienlaikus tas ir atraktīvs, interesants un valdzinošs ar to, ka rezultātus ieraudzīsim tikai tad, kad būs notikusi pirmizrāde," uzsver Zigmars Liepiņš. Viņš norāda, ka Iemūrēto afišā redzamie vārdi – komponists Ēriks Ešenvalds, libreta autore Inese Zandere, diriģents Māris Sirmais, režisore Laura Groza-Ķibere – garantē nopietnu, rūpīgi pārdomātu un profesionālu darbu. Šim radošajam četriniekam šī būs debija uz Operas lielās skatuves. Scenogrāfiju izrādei veidojis Andris Freibergs, kostīmus – Kristīne Pasternaka.
Iemūrētie ir Ērika Ešenvalda otrā opera. Pirmā – 2007. gadā radītais Augļu koks ir Jāzeps – tika iestudēta uz LNO Jaunās zāles skatuves sadarbības projektā, kurā Opera piedalījās tikai ar telpu un solistiem, savukārt orķestra funkciju pildīja Valsts akadēmiskais koris Latvija, ansambļi Altera Veritas un Shady Brass ar sitaminstrumentālistu Edgaru Saksonu. Latviešu komponistu jaunradīto operu likteņu kontekstā desmit gadu griezumā šis – tāpat kā Artura Maskata Valentīna pirmiestudējums 2014. gadā LNO Lielajā zālē – ir veiksmes stāsts, jo abas operas ir izrādītas deviņas reizes. Latvijas apstākļos jaunai pašmāju operai tas ir daudz. Piemēram, Andra Dzenīša opera Dauka (2012), par spīti mūzikas un koncertuzveduma augstajam profesionālajam novērtējumam, piedzīvoja tikai trīs izrādes un repertuārā vairs nav pat gaidīšanas režīmā, uz rezervistu soliņa.
Valentīnas globālā platforma
Artura Maskata Valentīnai paveicās, ka, pateicoties speciāli piešķirtajam valsts finansējumam 405 919 eiro no Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmas līdzekļiem, radās iespēja šo iestudējumu vienu reizi 2015. gada 19. maijā parādīt viesizrādē Berlīnes Vācu operā. Nesen kļuva zināms, ka starptautiskajā digitālajā Operas platformā (www.theoperaplatform.eu), kura izveidota šī žanra popularizēšanai sabiedrībā un kurā piedalās arī LNO, Valentīnu ir noskatījušies vairāk nekā 18 000 skatītāju ārpus Latvijas. Par godu Operas platformas pirmajai dzimšanas dienai Valentīna internetā nesen bija skatāma atkārtoti – nedēļas nogalē no 6. līdz 8. maijam.
Zīmīgi, ka Operas platformas projekts tikko Londonā notikušajā balvu Opera Awards pasniegšanas ceremonijā ieguvis godalgu kategorijā Operas pieejamība (Opera Accesibility). Pirmā gada laikā Operas platformas interneta vietnē bija pieejami ap 1 150 000 videomateriālu – gan pilni izrāžu ieraksti, gan fragmenti, dokumentāli sižeti un intervijas ar māksliniekiem –, un šos materiālus caurlūkoja interesenti Eiropā (77,5%), Ziemeļamerikā (11,4%) un Āzijā (6,5%). Pilnībā tika parādīta 21 izrāde – gan operas klasika, gan jaunākie oriģināldarbi, kuru vidū ir LNO iestudējums Valentīna.
Var teikt, ka Arturs Maskats ar Valentīnu trāpījies īstajā laikā un vietā, tāpat kā Kristaps Pētersons, kura opera – lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu (2014) diez vai piedzīvotu iestudējumu, ja tas nebūtu iekļauts Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 programmā un finansējuma paketē. Tomēr izrādes (ar diviem diriģentiem, orķestriem un plašu solistu ansambli) teātrim izmaksājušas tik dārgi, ka nopietni finanšu "mīnusi" krājušies, pat ja Jaunā zāle bijusi skatītāju pilna. Šis iestudējums piedzīvojis astoņas izrādes. Savukārt pēc Māras Zālītes lugas komponētā Ilonas Breģes kameropera Dzīvais ūdens (2005) Jaunajā zālē tikusi parādīta piecas reizes. Netaisnīgi īss skatuves mūžs diemžēl bijis arī Romualda Kalsona meistardarbam, komponista mūža operai Pazudušais dēls, ko LNO iestudēja 1997. gadā.
Protams, neviens no iepriekšminētajiem darbiem nevarētu pat sapņot par demokrātiskā, melodiskā mūzikas valodā komponētās Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes Putnu operas panākumiem. Pēc pirmizrādes 2000. gada nogalē Putnu opera piedzīvojusi vismaz divus atjaunojumus un parādīta 132 reizes. Krāšņais iestudējums joprojām bauda nepārejošu publikas pieprasījumu, tāpēc tiks piedāvāts arī nākamajā sezonā.
Kā tauta lems, tā būs
"Tautas balss ir dieva balss. Kā tauta lems, tā būs," atbild Zigmars Liepiņš, lūgts prognozēt tikko radītās Ērika Ešenvalda operas Iemūrētie iestudējuma skatuves mūžu. "Ja skatītāji sapratīs, pieņems un gribēs šo operu dzirdēt vēl un vēl, zāles būs pilnas. Kamēr zāles būs pilnas, izrāde paliks repertuārā. Uzvedumus, uz kuriem publika neiet, mēs parasti ņemam nost. Tas nav personiski, tas ir saistīts ar teātra ienākumu struktūru. Jāatceras, ka mēs neesam ne bagāts, ne liels teātris – mums gadā vispār ir tikai trīs vai četri operu jauniestudējumi," paskaidro LNOB vadītājs.
Pārredzamajos tuvākajos plānos tapšot jauns Jura Karlsona balets, kura pirmizrāde paredzēta 2018. gada pavasarī. To Zigmars Liepiņš iecerējis kā atraktīvu pretspēli Nacionālā teātra standartuzvedumam Skroderdienas Silmačos. Plānots arī oriģinālais mūsu mūzikas klasiķa Alfrēda Kalniņa Baņutas iestudējums 2019. gadā. "Mēģināsim uztaisīt rimeiku, atjaunot oriģinālās Jāņa Kugas dekorācijas, tieši tā, kā bija toreiz – iestudējumā 1920. gadā."
Raksti tā, lai ir kāds meldiņš!
"Viegli neiet," atzīst Zigmars Liepiņš, runājot par latviešu jauno oriģināldarbu likteņiem mūsu Baltajā namā. "Opera ir internacionāla. Ja uz afišas rakstīts Karmena, visi nāk. Savukārt, ja ārzemnieks ierauga nosaukumu, kuru nezina, viņš neiet. Varam rēķināties tikai ar latviešu auditoriju. Jāņem vērā arī, ka šaurā, snobiski fokusētā auditorijas daļa, kas meklē atšķirīgo, performances intelektuāļiem, nav liela. Ja mēs ar Kristapa Pētersona Šahu (opera Mihails un Mihails spēlē šahu – I. L.) atrastos Berlīnē, pieņemu, ka izrādes būtu pietiekami labi apmeklētas un atmaksātos. Latvijas apstākļos tā ir problēma. Gribi vai negribi, prasās drusciņ komerciālāk. Ērikam teicu: dieva dēļ, raksti tā, lai ir kāds meldiņš, kas emocionāli skars cilvēkus. Tas nav vienkārši, jo liekas, ka viss jau ir dzirdēts."
Savukārt zināms jauno komponistu pulciņš Latvijā domā, ka melodisms un izdabāšana publikai nav pieļaujama. "Tad jādabū finansējums no kādas labdarības biedrības, kas šo radošo procesu uztur pie dzīvības. Opera – griezies, kā gribi – ir kapitālsabiedrība ar saviem uzdevumiem," piebilst Zigmars Liepiņš. Tiesa gan, viņš vēlētos Operas Jaunajā zālē attīstīt radošos meklējumus: "Ja Jaunā zāle būtu pietiekami brīva un būtu atrisināts dekorāciju noliktavu jautājums, es jaunajiem komponistiem šo zāli atdotu vispār."
LNOB vadība vēlas 2018. gadā izsludināt operu libretu konkursu "nākamajai Latvijas simtgadei". "Tikai libretu, ne mūzikas konkurss. Taču noteikums būs, ka jābūt ne tikai tekstam, bet precīzām remarkām – kur varoņi ies, ko darīs, kāda izskatās vide, ainu pa ainai," stāsta LNOB vadītājs. Libretu konkursu Opera izsludinās trijās kategorijās: bērnu opera, kameropera un lielā opera. Patlaban finišē latviešu operu konkurss, ko izsludinājusi LNO ģilde ASV. Rezultātus, iespējams, izziņos jau šomēnes.
Iemūrētie
LNO 20., 21.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–55
Rezumējot