Aizejošajā vasarā vairāk nekā līdz šim savā dzimtenē dziedājušas mūsu spožākās vokālās mūzikas zvaigznes. Statistika tiešām ir iespaidīga. Dzintaru koncertzālē skanējis Kristīnes Opolais soprāns, dziedājuši tenors Aleksandrs Antoņenko un basbaritons Egils Siliņš, savukārt mecosoprāns Elīna Garanča uzstājusies divās krasi atšķirīgās programmās (vienā – ar Vīnes filharmoniķiem Rafaela Pajares vadībā, otrā – ar festivāla orķestri Karela Marka Šišona vadībā).
Tomēr nepārspētas vasaras sezonas rekordistes ir Marina Rebeka un Maija Kovaļevska: Marina Rebeka pirmo reizi mūžā dziedāja plašajai Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerta publikai Skonto stadionā, savukārt Maija Kovaļevska – latviešu vokālās kamermūzikas programmā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, prezentējot kopā ar pianisti Dzintru Erlihu un basu Krišjāni Norveli ierakstīto disku Ar siltu sirdi. Abas mākslinieces bija 26. Siguldas Opermūzikas svētku īpašā rota, un abas uzstājās Liepājā, katra citā festivālā. Marina Rebeka ar Liepājā sagatavoto festivāla Šalc simfonisko un opermūzikas programmu viesojās arī Ventspilī un Cēsīs.
Jaunā gaismā
Būtiski, ka visi minētie mākslinieki ne tikai spoži apliecināja savu talantu un meistarību, bet arī atklājās jaunā gaismā, jaunos repertuāra un vokālo krāsu meklējumos. Piemēram, Maija Kovaļevska festivāla Liepājas vasara noslēgumā pašās augusta beigās pirmo reizi Latvijā bija dzirdama solokoncertā ar simfonisko orķestri. Dziedātājai, kuru pasaule iepazinusi kā izcilu operizrāžu interpretācijas mākslinieci, šis bija tikai trešais šāds solokoncerts mūžā. Iepriekš viņa uzstājusies ar simfoniskajiem orķestriem vispirms Čehijā (Prāgā) un šogad Kanādā (Ontario).
Pēc galā koncerta ar Liepājas simfonisko orķestri un Atvaru Lakstīgalu pie diriģenta pults notika ierakstu sesija – koncerta saturā balstīto CD izdos mūzikas nams Odradek. Dziedātāja uzsver, ka viņas balss tikai nesen ir nobriedusi šādiem ierakstiem.
Sievietes impulsīvā daba
Stilistiski rūpīgi izplānotajā programmā, kurā vispirms orķestra fragmenti ieved dziedātājas izraudzīto komponistu mūzikas pasaulē, pārspīlējumi ar daudzumu netiek pieļauti. Maija Kovaļevska dzied piecas ārijas un piedevās priecē ar savu īpašo hitu – emocionāli aizkustinošo un melodiski skaisto jauniņās Lauretas āriju, kas uz brīdi pārtrauc Pučīni komiskās operas Džanni Skiki satīriskās radinieku batālijas ap līķi un mantojumu.
Pavisam negaidot Maija Kovaļevska ir atgriezusies pie Eiridikes lomas, kurā viņa savulaik (2007. gada pavasarī) debitēja savā pirmajā jauniestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā – Kristofa Vilibalda Gluka operā Orfejs un Eiridike. 3. cēliena ārijā Che fiero momento, kuru Eiridike dzied atceļā no pazemes valstības, viņa ir gan satraukta, gan skumja, jo nesaprot, kāpēc mīļotais Orfejs uz viņu pat neatskatās. Mūzikā iemirdzas arī pa kādam barokālam rotājumam. Maijas Kovaļevskas balsī Eiridikes noskaņojuma maiņas krasi nošķirtajos ātrā un lēnā tempa mūzikas posmos ir acumirklīgas kā sievietes neprognozējamā, impulsīvā daba.
Apgaroti maigā Mimī (no Džakomo Pučīni Bohēmas), emocionāli kaismīgā un pretrunīgā Elvīra (no Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana) un atkailināti patiesā, kontrastaini dinamiskā Tatjanas jūtu atklāsme plašajā vēstules skatā (Pētera Čaikovska liriskajā operā Jevgeņijs Oņegins) atsauca atmiņā Maijas Kovaļevskas zelta lomas, kurās dziedātāja redzēta arī izrādēs Latvijas Nacionālajā operā un Siguldas Opermūzikas svētkos. Šo varoņu muzikālie portretējumi arvien der kā uzlieti Maijas Kovaļevskas siltajam, spodrajam soprānam, kas valdzina gan ar niansētām nokrāsām izgaismotu maigumu, gan atvērtu, tembrāli pilnasinīgu un brīvi plūstošu skaņu, kam ir pa spēkam arī tik vērienīga, impulsīva emocionālā kulminācija kā Tatjanas vēstules skatā.
Emociju kokteilis
Savukārt franču komponista Žila Masnē Taīdas titulvarone, kuru programmā pārstāvēja izvērstā, muzikāli kaprīzi mainīgā, jutekliskā ārija Dis-moi que je suis belle, ir negaidīts pavērsiens Maijas Kovaļevskas repertuāra interešu lokā. Šī ārija galā koncertos neskan bieži. Masnē operas titulvarone kurtizāne to dzied, kad pēc kārtējās krāšņās ballītes greznajos apartamentos beidzot ir palikusi viena. Lūkodamās spogulī, viņa gan narcistiski, aizplīvuroti gurdenā sapņainībā priecājas par savu daiļumu, gan lūdz, lai tas saglabātos mūžīgi, gan arī apjauš, ka tas nav iespējams un arī viņas jaunību neizbēgami nomainīs vecums. Taīda zīmīgi aizdomājas arī par to, ka viņas dvēsele ir tukša… Lai šis emociju kokteilis nekļūtu samākslots, ir nepieciešama izsmalcināta gaume – un Maijai Kovaļevskai tāda ir. Viņas interpretācijā, kuru jūtīgi atbalstīja Atvars Lakstīgala ar Liepājas simfonisko orķestri, pārliecināja gan franču mūzikas īpašais, netveramais šarms un jutekliskais virmojums, gan spēji dramatiskās virsotnes ar spēcīgām un spožām augstajām soprāna notīm, kuras apžilbināja kā mērķtiecīgi sakopots, mirdzošs stars.
Gaidot jauno CD, varam atgriezties pie latviešu klasiķu vokālās kamermūzikas interpretācijām, kuras iemūžinātas albumā Ar siltu sirdi. Tās ir tik dabiskas, dziļas un vokāli pilnīgas kā zelta laikos, kad latviešu kamermūziku dziedāja Žermēna Heine-Vāgnere, Jānis Zābers un citi mūsu XX gadsimta lielmeistari. Izrādās – neko nevajag kompensēt ar teatrālismu. Tīra manta.