Būs pārsteigumi – sola udmurtu etnodziedātāja un senās tradicionālās kultūras pētniece Marija Korepanova, kura uzstāsies 17. Pasaules mūzikas festivāla Porta atklāšanā fon Stricka villā 3. novembrī plkst. 19. Marija ir Udmurtijas Republikas ziemeļu reģiona seno dziedājumu izpildītāja, kas savā mūzikā apvieno senos, aizraujošos dziedājumus ar mūsdienīgu skatījumu. Viņa jau iepazīstinājusi publiku un sadarbojusies ar mūziķiem Vācijā, Krievijā, Moldovā, Igaunijā. Vēl tikai pirms dažām dienām viņa atgriezās no Japānas koncertceļojuma. Rīgā māksliniece uzstāsies jaunā, eksperimentālā radošā projektā kopā ar saksofonistu, jaunu skanējumu meistaru Uģis Vītiņu, līvu folkloras kopas Rēvele (Igaunija) vadītāju Lauru Šmidebergu un ritma apvienības Pulsa efekts līderi, perkusionistu Dzintaru Vīksnu.
Mantojuma spēks
"Ar latviešiem sapazinos jau 2010. gadā, kad Igaunijā notika radniecīgo tautu kultūras dienas. Tajās piedalījās arī lībiešu kolektīvs. Caur Julgī Stali tālāk iepazinos ar Lauru Šmidebergu, kura dzīvo Igaunijā. Tā jau gadiem draudzējamies un kopā dziedam udmurtiešu un latviešu tautasdziesmas. Mūsu koncertā festivālā Porta būs pārsteigumi, es ar lielu interesi gaidu, kas mums kopā sanāks," stāsta Marija Korepanova. Ikdienā viņa pašlaik sastopama Tallinā, kur īpašā Igaunijas Mūzikas akadēmijas doktorantūras programmā turpina iedziļināšanos Udmurtijā dzīvojošo tautu tradicionālajā kultūrā. Senos dziedājumus viņa dzied dažādos sastāvos, dažādās formās un dažādos interpretācijas stilos – gan autentiski, gan mūsdienīgā pasniegumā, un neslēpj, ka visvairāk viņai patīk eksperimentēt. Rīgā būsim liecinieki jaunam eksperimentālam projektam.
Igaunijā Marija Korepanova nonākusi, lai iekļautos speciālā doktorantūras programmā, ko Igaunijas augstskolas piedāvā Krievijā dzīvojošo somugru tautu atbalstam. Tā devusi iespēju četrus gadus studēt Mūzikas akadēmijas doktorantūrā Tallinā. "Man maksā stipendiju, finansē lauka pētījumu ekspedīcijas un braucienus uz mājām divreiz gadā. Man tā ir brīnišķīga iespēja iepazīt Igaunijas un citu kaimiņzemju kultūru. Man jau ir daudz draugu – igauņu un latviešu. Esmu iemīlējusies latviešu tautas dziesmās. Tās mani apbur. Pamazām jau sāku tās apgūt. Man patīk tās gan klausīties, gan dziedāt," atklāj Marija Korepanova. Viņa uzsver: "Nav pat svarīgi, vai saproti valodu – tautas dziesmas uzreiz iedarbojas ar neatvairāmu spēku. Tām piemīt ļoti koncentrēta enerģija, kas daudzu gadsimtu gaitā nākusi caur cilvēku dvēselēm. Tas ir jūtams. Tas ir kas vairāk nekā mūzika. Tā ir vesela pasaule, īpaša kvalitāte. Kad izpildītājmūziķis dziedot ieliek visu savu dvēseli un pa īstam dzīvo dziedājumā vai tradīcijā, rodas tik spēcīgas enerģētiskas vibrācijas, ka tās izjūtam jau fiziski, ķermeniski. Acīs riešas asaras, pār ādu skrien skudriņas."
Doktorantūrā Tallinā Marija turpina pētīt besermiešu seno tautas mūzikas kultūru, par krežu dēvēto dziedājumu un ar gandarījumu dalās priekā, ka zinātniskajā darbā var apvienot teorētisko, pētniecisko un praktisko darbību. "Galvenais ir tieši prakse, dažādu jaunu formu meklējumi tradīcijas dzīvai attīstībai mūsdienu pasaulē. Tādas pieejas nav nevienā Krievijas augstskolā. Es varu iziet ārpus vēsturisko tradicionālo formu robežām un meklēt veidus, kā šodien uzrunāt laikabiedrus mūsdienu valodā urbānajā vidē. Tradīcija nekad nav stāvējusi uz vietas, tā ir attīstījusies vienmēr," Marija paskaidro.
Udmurtijas balsis
Udmurti ir otrā lielākā Krievijā dzīvojošā somugru tauta (pēc mordviešiem) – apmēram 750 000 cilvēku. Nelielā Udmurtijas Republika Krievijā atrodas netālu no Urālu kalniem, tūkstoš kilometru no Maskavas. Ziemeļos tā robežojas ar Permas un Kirovas apgabaliem, dienvidos – ar Baškīriju un Tatarstānu. "Udmurtu valodai ir dažādi dialekti: ziemeļu un dienvidu udmurti viens otru nesapratīs. Ziemeļudmurti jūtami ietekmējušies no krievu, īpaši vecticībnieku, kultūras. Ir arī kopīgi vārdi. Mums ir arī literārā valoda, kurā iznāk avīzes un kuru lieto televīzijā, radio un skolās. Taču problēma ir tā, ka daudzi vecāki udmurti ar bērniem ģimenē runā krieviski." Stāstot par savu dzimteni, Marija priecājas, ka nacionālo pašapziņu ļoti pozitīvi ietekmējusi Buranovas vecmāmiņu dalība Eirovīzijā pirms pieciem gadiem. Dziedot angļu un udmurtu valodā, grupa iekļuva finālā un ierindojās otrajā vietā! Viņu popularitātes sprādziens ļoti popularizējis udmurtu valodu. "Daudzi no visas pasaules brauca eksursijās uz Buranovas ciemu, ļoti daudzi (arī cittautieši) masveidā Iževskā pieteicās bezmaksas udmurtiešu valodas kursos. Gribētāju bija tik daudz, ka nepietika skolotāju, tika meklēti brīvprātīgie."
Marija Korepanova piedzima Udmurtijas ziemeļos, Baļezinas ciematā, kur pietur vilcieni garajā ceļā no Maskavas uz Vladivostoku. "Esmu udmurtiete. Bērnībā vecāki mani sūtīja vietējā mūzikas skolā. Es tur dziedāju bērnu korī. Skolotāji jau toreiz ievēroja manas balss plašo diapazonu. Korī biju glābēja, pēc vajadzības dziedot jebkuru no kora balsīm. Vēlāk, kad gribēju mācīties mūziku tālāk, skolotāja man ieteica stāties nevis kordiriģentos, bet uz tautisko dziedāšanu. Bet es neko nezināju par mūsu, ziemeļu udmurtu, tautas tradīcijām! Aizbraukusi uz Iževsku un iestājusies mūzikas vidusskolā, sāku braukāt folkloras ekspedīcijās. Tur sastapos ar brīnišķīgām vecām māmiņām, kuras laukos vēl joprojām glabā un kopj kreža dziedāšanas tradīcijas." Marija paskaidro, ka krežs ir ļoti sens ziemeļudmurtiešu un besermiešu vokālo improvizāciju žanrs, savukārt besermieši ir pavisam maza Udmurtijas ziemeļrietumos dzīvojoša somugru tauta, kura spējusi saglabāt savu identitāti un tradīcijas līdz mūsu dienām, lai gan viņu ir tikai mazliet vairāk par tūkstoti. Mariju ieinteresējuši tieši besermiešu senie dziedājumi. Tos viņa pēta jau 17 gadu.
Pārtapšanas sprādziens
Mācoties mūzikas vidusskolā, Marija sevī atklājusi jaunu, pavisam citu balsi. Pārtapt par etnodziedātāju nebija vienkārši, jo klasiskā akadēmiskā skola jau bija atstājusi savu zīmogu. "Ekspedīcijās ierakstīju folkloras materiālu, un pēc tam to mācījāmies dziedāt. Dziedājām ļoti dažādu tautu, ne tikai udmurtiešu un somugru, dziesmas. Atceros, ka pašas pirmās, ko apguvām mācību ansamblī, bija sešas gruzīnu tautasdziesmas." Tomēr tolaik, pat vēl studējot Udmurtijas valsts universitātē, viņa pat nenojauta, ka savu dzīvi saistīs ar skatuvi. Impulsu kļūt par skatuves mākslinieci devusi piedalīšanās Viskrievijas konkursā Mūzika etno stilā. "Tas notika Iževskā, un idejas iniciatore bija mana draudzene. Es tobrīd studēju universitātē un strādāju filharmonijā reklāmas nodaļā. Draudzene pat nezināja, ka es dziedu. Pieteicos pēdējā brīdī. Izveidoju eksperimentālu numuru kopā ar puišiem, kuri bija pašmācībā apguvuši tautas instrumentu spēli. Tas bija spridzeklis, cilvēki vēl tagad atceras šo uzstāšanos." Tā bijusi Marijas uzvara: lai gan konkursa prēmijas piešķīra citiem, žūrijā trīs stundas karsti apsprieduši tikai viņu. Pēc trim gadiem Krievijas vokālajā konkursā Sočos Marija jau ieguva pirmo vietu. Popularitāti vairoja arī piedalīšanās Krievijas televīzijas šovā Slavas minūte, kur viņa nonāca finālā. Lai koncertētu, Marija pametusi iesākto pasniedzējas darbu universitātē un kādu laiku bijusi ļoti iecienīta dziedošā gide Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Krežu noslēpums
Senos udmurtu un besermiešu dziedājumus šodien zina un prot ļoti maz cilvēku. "Šo dziedājumu unikalitāte slēpjas tajā, ka tekstā nav nekā sižetiska. Kreži izsaka tikai pašu emociju, izjūtu: prieku vai skumjas. Viņi tās izdzied, uz vietas sacerot gan melodiju, gan tekstu līdzīgi tam, kā sāmi to dara joikās, ganot ziemeļbriežus un vērojot dabu. Teksts nekad neatkārtojas, jo dzīve, jūtas, garastāvokļi un notikumi visu laiku mainās," Marija izceļ raksturīgo. Ja viņai jautā: par ko tu nupat dziedāji? Ko vēsta tava dziesma?, neesot īsti ko atbildēt, jo dziesmai nav stāsta, savukārt sajūtas nav iespējams izstāstīt vārdos. Viņa atbild: "Krežs ir tas, ko jūs jūtat. Tas, ko jūt tas, kurš dzied, un tas, kurš klausās." Tas nekad nebūs viens un tas pats, jo iztēle katram uzburs citus tēlus.
Atšķirīgais, ko Marija līdz šim nav sastapusi citās kultūrās, ir tas, ka krežus var dziedāt gan solo, gan kolektīvi. "Es krežu pirmoreiz dzirdēju piecpadsmit vecu lauku sieviņu sniegumā. Kad viņas kopā dziedāja, skanējuma efekts uz mani iedarbojās tik spēcīgi, ka manī tobrīd kaut kas ļoti būtiski mainījās. Es sapratu, ka vēlos ar šo kultūru nodarboties, to pētīt un izplatīt tālāk." Večiņas dziedājušas vienu melodiju, taču katra ar citu tekstu. Kopā tas radījis interesantu, ļoti savdabīgu tembrālo efektu. "Paldies Dievam, šī kultūra vēl ir dzīva. Mūsu uzdevums ir to mīlēt, pētīt un turpināt, uzrunājot cilvēkus viņiem saprotamā veidā. Ļoti maz laikabiedru šodien ir gatavi pieņemt autentisku tautas mūziku tīrā veidā. Dzīve ir mainījusies, ir jau cits dzīves temps un stils. Šis briljants ir jāliek jaunā ietvarā, kas tam piešķir jaunu tēlu un skaistumu. Tad cilvēku attieksme mainās."
Par to Marija pārliecinājusies koncertā Udmurtijas Nacionālajā teātrī 2011. gadā. "Iznāku uz skatuves un redzu: pirmajā rindā sēž pulciņš skolēnu, pusaudžu. Dziedāju ar dažādiem sastāviem, bija arī horeogrāfija, un jaunieši nesarunājās, nesmējās, negarlaikojās. Izrādījās, ka tā bija manas skatuves kolēģes klase, kurai viņa skolā mācīja matemātiku. Padzirdējuši, ka skolotāja arī dzied, un atnākuši paskatīties." Pēc koncerta viņi teikuši, ka ir pilsētas bērni un ko tādu dzird pirmo reizi. Nevarējuši iedomāties, ka udmurtu kultūra ir tik kruta. "Tātad ir veidi, kā mūsdienu bērnos un pusaudžos iespējams radīt interesi par tradicionālo kultūru! Ir iespējams mainīt attieksmi un pierādīt, ka tā nav tikai vecmāmiņu kultūra." Atrast šos interesantos veidus Marija uzskata par savu uzdevumu. Tieši tāpēc viņa visu laiku eksperimentē, muzicējot ļoti dažādos sastāvos, nevis izkopj vienu, pastāvīgu ansambli. "Producentes Ilzes Apsiņas piedāvājums sadarboties ar latviešu mūziķiem man ir jauns izaicinājums. Meklēsim mūsu tautu tradīciju un laikmetu sintēzi," viņa saka.
Protams, Marija uzstājas tautas tērpos un lepojas, ka viņas kolekcijā līdzās stilizētiem dizaina kostīmiem ir gan ziemeļudmurtu, gan beseriešu tradicionālais tērpa komplekts. Turklāt udmurtu vēsturiskie svārki nākuši no radinieku pūralādes, bet priekšautu vecmāmiņa savām rokām šuvusi speciāli viņai. Bet pats galvenais ir dvēsele. "Ir daudzi izpildītāji, kuriem ir skaista balss un spoža vokālā tehnika, taču viņi netrāpa klausītāju sirdīs. Bet ir pavisam vienkārši tradicionālie dziedātāji: tu pat nenojaut, kas viņos ir iekšā, bet, tiklīdz viņi sāk dziedāt, spēlēt vai dejot, uzreiz saproti – lūk, maģija, dziļums! Tas ir nenovērtējamais dvēseles stāvoklis, kuru nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu. Tas vai nu ir, vai nav."