Dabā tas izskatījās tā: 25. jūnijs – Reinas zelts Berlīnes Valsts operā, 26. jūnijs – Valkīra turpat, 27. jūnijs – atelpa, 28. un 29. jūnijs – abas minētās operas Leipcigā. 30. jūnijs – Zīgfrīds Berlīnē, 1. jūlijs – Zīgfrīds Leipcigā, un attiecīgi Berlīnē un Leipcigā Dievu mijkrēslis 2. un 3. jūlijā. Seši pārbraucieni, katrs pēc saraksta divas stundas un desmit minūtes (ceļa remonta dēļ divreiz aizkavēšanās par 40 minūtēm). Taču jāteic, ka autobusu satiksme, ja pērk biļetes internetā, ir lēta – viens brauciens izmaksā nepilnus astoņus eiro. Ja esat pārvadātājam pazīstams klients, jums vēl piedāvā atlaidi. Berlīnes autoostā gan jātur acis vaļā, jo atiešanas platformas var nomainīt divreiz piecpadsmit minūšu laikā.
Gandrīz kā Rainim
Berlīnes Valsts operā rādīja kopražojumā ar Milānas La Scala 2010.–2013. gadā tapušo režisora un mākslinieka Gija Kasīrsa versiju. Ja gribas to raksturot, varētu atšķirt Raiņa Senatni un nolasīt (vai nodziedāt): "Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, ik skaņas tur dziesmās un saskaņās laistās." Un tad, drusku pārlecot uz priekšu: "Iz niedola nāras sald-sērīgi smejas," – nu labi, ne nāras, bet Reinas meitas. Gijs Kasīrss rada neparastu vizuālu piedzīvojumu, faktiski izrādi – videoinstalāciju, kurā dekorācija gandrīz ne mirkli nav statiska, attēli virmo, vibrē, krāsas un tēli mainās. Tēlu attiecības režisoru interesējušas diezgan maz, lielākoties priekšstatu par varoņiem veido balss un kostīms, nevis psiholoģiskas nianses. Lai arī šis cikls no sava jaunākā "brāļa" Leipcigā atšķiras diezgan būtiski, ir dažas klišejas, kas abiem ļoti līdzīgas, piemēram, Reinas meitu bradāšana pa ūdeni Reinas zeltā un Meža putns dejotājas izskatā Zīgfrīdā.
Iestudējuma galvenais burvis Berlīnē ir diriģents Daniels Barenboims. Viņa izvilinātās skaņas burtiski straumīti pa straumītei uzbur Reinas plūdumu no pašas iztekas Reinas zeltā un sakuļ kopā zemi ar debesīm Valkīras ievadā. Berlīnes publika,kurā pārsteidzoši daudz jaunu cilvēku un gluži neticami daudz vīriešu, nav īpaši naska uz raušanos kājās, bet tā pieceļas katras klanīšanās beigās, kad uz skatuves stāv viss orķestris un tā vidū – diriģents. Pēc tam seko vēl viens rituāls – nesteidzīgs maestro Barenboima iznāciens vienatnē. Pēc tam var mierīgi virzīties uz izeju, ir skaidrs, ka vairs nekas nenotiks.
Virs ikdienības ciklu pacēla ne tikai viss iepriekšminētais, bet arī spožais solistu sastāvs, īpaši Brinhilde – soprāns Irēne Teorina, kas piedalījās visās trijās daļās, kurās šī valkīra darbojas, un tenors Andreass Šāgers – Zīgfrīds. Irēne Teorina, kuru Brinhildes lomā esam dzirdējuši arī Rīgā, ir apbrīnojama, viņa pārliecina gan ar vokāli niansēto sniegumu, gan personības spēku. Šai Brinhildei nevajag sadzīviski rosīties; kad viņa jau sasniegusi laimi kopdzīvē ar Zīgfrīdu, viņa var atļauties majestātiski sēdēt uz paaugstinājuma un raudzīties, kā tērpa šlepe krokojas pār pakāpieniem.
Andrēass Šāgers liekas dzimis, lai dziedātu Zīgfrīdu. Tērpts gandrīz kā rokeris ar gariem matiem zirgastē, viņa varonis nav nekāds pamuļķis, kā to redzējām Rīgas un arī Leipcigas Zīgfrīda izrādēs. Viņa balss ir skanīga, bet ne spalga, viņā virmo nevaldāma jaunības enerģija, kas dragā visu, kas trāpās ceļā. Vai arī nedragā – ja sastop gulošu valkīru.
Ja būtu jādala topa vietas, trešā spilgtākā soliste ir Jekaterina Gubanova, kuru bija izdevība redzēt un dzirdēt gan kā Friku, gan Valtrauti un Trešo nornu. Lielisks Zīgmunda un Zīglindes traģiskais mīlas stāsts izdevās Saimonam O’Nīlam un Anjai Kampei. Savukārt skotu basbaritons Īeins Patersons, kurš aizstāja Mihaelu Folli, vairāk bija dziedošs cilvēks kostīmā, nevis Votāns – viņam trūka valdonīguma un majestātiskuma, ko šādā būtībā tradicionālā iestudējumā gribējās saskatīt. Votāns bija tā loma, kuras traktējums Leipcigas kolēģiem – tur to katrā daļā dziedāja cits solists – izdevās pārliecinošāk.
Krauklis ar vienu spārnu
Leipcigas Nībelunga gredzens ir samērā karsts – Dievu mijkrēšļa pirmizrāde notika šā gada pavasarī. Cikla muzikālo vadību uzņēmies operas intendants un galvenais diriģents profesors Ulfs Širmers, skatuvisko risinājumu – britu izcelsmes režisore Rozamunda Gilmora, kura operas režijai pievērsusies 90. gados, pirms tam bijusi dejotāja un horeogrāfe. Izrāžu vizuālo tēlu veidojis Karls Frīdrihs Oberle, savu skatījumu uz dievu pasauli ietverot arhitektūras formās. Šī sāga notiek telpās arī tad, ja pēc sižeta darbība risinās mežā, bet tas netraucē visur lodāt teiksmainām būtnēm, piemēram, divām programmiņā par kraukļiem nosauktām radībām, kurām katrai ir tikai viens spārns.
Stāsts kopumā, ja summējam visas četras daļas, liek mazliet mulst. Varētu teikt, ka Berlīnes ciklā runa ir par dieviem, Leipcigā – par cilvēkiem, kuri iedomājas sevi par dieviem. Grūti saskatīt paralēles ar konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, ja tādas ir bijis domāts iezīmēt. Reinas zeltā šķiet samanāma gadsimta sākuma noskaņa, un milžu sagūstītā Freija uzvedas kā mēmo filmu varone. Paši milži šķiet izkāpuši no karikatūrām par amerikāņu bagātniekiem XX gadsimta sākumā. Savukārt Valkīrā redzam ne gluži amazones, bet plintnieces gan – visām Votāna meitām ir pa šautenei ar durkli. Zīgfrīdā vienubrīd liekas, ka drupas, pie kurām Egila Siliņa Ceļinieks sastop Erdu un vēlāk Zīgfrīdu, ir stilizēts saspridzinātais Hitlera bunkurs, taču dekorācija pagriežas, un atsedzas sagruvusī ēka, kuras pakājē notika Valkīras pēdējais cēliens, – un drupās uzticīgi klīst teiksmaina būtne, kas programmā minēta kā Grane, tātad Brinhildes zirgs. Dievu mijkrēšļa beigās režisore izdara to, ko cerēju uz skatuves neredzēt, – fiziski sagrauj telpu: daļa dekorācijas iegrimst dziļumā, daļa – paceļas augšup.
Atšķirībā no Berlīnes Leipcigas iestudējumā vismaz jūnijā un jūlijā rādītajā versijā galveno lomu atveidotāji mainījās. Trīs Brinhildes, trīs Votāni, divi Zīgfrīdi. Pieredzējusī Vāgnera lomu izpildītāja Eva Johansone Valkīrā brīžiem likās pārlieku saspringta tieši vokālajā ziņā, un viņas kaujas sauciens mirkļiem pārauga nemelodiskā kliedzienā. Latvijas skatītājiem pazīstamās Elizabetes Stridas Brinhilde no miega Zīgfrīda pēdējā cēlienā modās tik maigi, sievišķīgi un jutekliski, kā nekur citur nebija gadījies redzēt. Vokāli pārliecinošā Kristiāne Libore Dievu mijkrēslī arī vairāk akcentēja sievietes, ne dievišķas būtnes iezīmes, taču solisti mazliet iegāza vīriešu krekls un bikses, kas Brinhildi darīja lācīgu un neveiklu (soliste labi tika galā arī ar Zīglindes lomu Valkīrā). Votānu Reinas zeltā atveidoja Tomass Pursio, akcentējot ironisku distanci pret savu varoni, kurš sākumā uz skatuves parādās togā ar zelta lauru vainagu galvā. Aktieriski pārliecinoši Votāna smago izšķiršanos par labu Frikas prasībai parādīja Tomass J. Maiers Valkīrā. Egila Siliņa Ceļinieks īpaši neatšķīrās no tā varoņa, kādu esam redzējuši Rīgas Zīgfrīdā, – Ceļinieks pakāpeniski saprot, ka viņa laiks beidzas. Gan šajā gadījumā, gan skatoties uz abiem Zīgfrīdiem – Kristiānu Francu un Tomasu Moru –, ik pa brīdim pazibēja doma, ka režisore varētu būt redzējusi Viestura Kairiša izrādes – ne burtiskas kopijas, bet atsevišķu tēla traktējuma līniju ziņā. Īpaši tas sakāms par Kristiāna Franca atveidoto Zīgfrīdu, kas ietērpts paīsā kombinezonā un ir diezgan līdzīgs neslēpti padumjajam Rīgas Zīgfrīdam.
Atšķirībā no Berlīnes Valsts operas Leipcigas opernams ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu ārzemniekus. Izrādes programmiņas atsevišķi nodrukātas angliski ar visiem tekstiem, ne tikai īsu satura atstāstu. Arī reklāmas materiāli par nākamo sezonu pieejami angliski. Starpbrīdī operas foajē iespējams nopirkt suvenīrus ar Vāgnera portretu, piemēram, lina maisiņu ar uzrakstu "Rihards ir leipcigietis".
Vāgnermīļa kalendārs
Riharda Vāgnera mūzikas cienītāji var saplānot sev visai krāšņu nākamo sezonu ar izrādēm sasniedzamā attālumā. Pirmkārt, mūsu pašu Baltajam namam pie sienas piekarinātajā sezonas pirmizrāžu sarakstā uz pavasara pusi redzam Tanheizeru. Otrkārt, Vīnes Valsts operā 30. martā pirmizrādi piedzīvos Parsifāls Alvja Hermaņa režijā ar Semjonu Bičkovu pie diriģenta pults. Plānotas sešas izrādes. Vāgnera baudīšana iespējama vēl daudzviet, pat netēmējot Baireitas virzienā. Tallinā 22. septembrī – Klīstošā holandieša pirmizrāde itāļu režisores Pamelas Rečinellas versijā, kurā darbība pārcelta uz XX gadsimta 80. gadiem. Solistu sastāvs vēl netiek paziņots, vēstīts tikai tas, ka pirmajās izrādēs Dālanda lomu dziedās Ains Angers. Oktobrī Antverpenē un novembrī Gentē Zentu Klīstošajā holandietī atveidos Liene Kinča, kura būs dzirdama Elizabetes lomā janvāra beigās un februāra sākumā Venēcijā Kaliksto Bjeito iestudētajā Tanheizerā.
Nākamā gada februāra beigās un marta sākumā Klīstošo holandieti rādīs Varšavā – Marjuša Treliņska 2012. gada iestudējuma zvaigzne būs Egils Siliņš. Vēl pirms tam – janvārī un februārī – mūsu ievērojamo basu Loengrīnā dzirdēs Parīzes operas klausītāji, marta beigās viņš dziedās Ceļinieku Budapeštas Zīgfrīda pirmizrādē. Daļa Latvijas Vāgnera cienītāju jau noskatījušies paseno Frančeskas Zambello Klīstošā holandieša iestudējumu Viļņā, savukārt tiem, kuri to vēl nav redzējuši, divas reizes nākampavasar ir iespēja Ērika lomā dzirdēt Andri Ludvigu.
Ar pilnu Nībelunga gredzena ciklu sezona mūs pārāk nelutinās, vismaz tādu, kas skatāms kompakti (Vīnē izrādes saliktas ar lielām atstarpēm), taču Berlīne un Leipciga ir pietiekami viegli sasniedzamas un neprasa milzīgus kapitālieguldījumus, lai tur nokļūtu. Berlīnes Vācu opera, kas 2017. gada aprīlī atvadīsies no 1984.–1985. gadā iestudētā Nībelunga gredzena Geca Frīdriha režijā, biļetes uz to vēl nepārdod. Muzikālajā ziņā tā būs diriģenta Donalda Raniklsa atbilde Danielam Barenboimam; izpildītāju sarakstā redzam Evelīnu Herliciusu un Rikardu Merbeti kā Brinhildi, Stefanu Finki kā Zīgfrīdu, Votānu, vēlāk Ceļinieku ciklā dziedās Dereks Veltons, jau Valsts operā un arī Baireitā dziedājušais Īeins Patersons un Samuēls Jouns. Leipcigā tiek solīta manis apjūsmotā Irēne Teorina.