Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Aīda tavā galvā un otrā balkona ložā

No Aīdas līdz Lielajam Getsbijam. Drēzdenes un Berlīnes operas pirmizrādes piedāvā eleganci un ekstravaganci, publika stāvā sajūsmā

Mēģinājumi atrast kādu kopsaucēju decembra sākumā redzētajām izrādēm divu Vācijas pilsētu opernamos beidzās ar fiasko. Nenoliedzami interesanti darbi, taču atšķirīgā tiem vairāk nekā kopīgā. Arī publika kā no divām pasaulēm – cik Drēzdenes Zempera operā tā ir atturīgi cēla un samērā konservatīva, tik Berlīnes Vācu operā demokrātiski džinsota, jauneklīga, brīžiem pat paskaļa.

Šis novērojums visvairāk gan attiecas uz abos teātros redzētajiem Pučīni Bohēmas iestudējumiem, kurus skatījos ar vienas dienas atstarpi. Abi cienījama vecuma – attiecīgi 1983. un 1988. gada –, abi vienlīdz tradicionāli, bet kardināli atšķirīgs bija skatītāju temperaments, turklāt Berlīnē iestudējumu sveica vētraināk, kaut arī objektīvi solistu sastāva ziņā Martina Velšenbaha un Teodors Ilinkai bija ar krietni mazāku harismu un arī vokālajām kvalitātēm nekā Drēzdenē redzētie Anita Hartiga un Arnolds Rutkovskis. Taču šis stāsts ir par jauniestudējumiem.

Nāve kokteiļa glāzē

Frānsisa Skota Ficdžeralda darba Lielais Getsbijs operas versiju amerikāņu komponists Džons Herbisons sarakstījis 1999. gadā, un tikai tagad Drēzdenē notika tās Eiropas pirmizrāde. Komponists mēģinājis vienlaikus radīt mūsdienīgu skaņu partitūru, tomēr ievijot arī XX gadsimta 20. gadiem raksturīgos džeza un blūza elementus, ko orķestris eleganti atskaņo diriģenta Veina Māršala vadībā. Režisors Kīts Vorners rīkojas līdzīgi – viņa versijā stāsts ir un nav par konkrētu laika posmu. Pirms gada mirušā scenogrāfa Johana Engelsa iecere iezīmē Amerikas vidi, tomēr reizē uz to mākslinieks lūkojies atsvešināti, jo dažas dekorācijas detaļas tiek jūtami palielinātas. Piemēram, milzīgs ir baltais dīvāns, kurā dīki atzvīlušas Marijas Bengtsones atveidotā Deizija Bjūkenena un Kristīnas Bokas Džordana Beikere. Vai komiski palielinātie krēsli, uz kuriem šķietami romantiskā skatā Deizija un Džejs Getsbijs izskatās mazi un neveikli, turklāt ironiju vēl pastiprina milzīgie papīra rožu pušķi vāzēs.

Viesības pie Getsbija notiek uz milzīgiem klavieru taustiņiem, kur melnie tiek izmantoti par sēdekļiem eleganti tērptajam korim. Dažbrīd šis princips tomēr šķiet apšaubāms, īpaši, kad Andželas Blū atveidotajai Mērtlai Vilsonei vārda tiešā nozīmē pārbrauc pāri milzīgs automašīnas ritenis – soliste tajā mirklī spalgi kliedz. Var arī diskutēt, vai režisora izvēle Getsbija nāvi inscenēt milzīgā kokteiļa glāzē liecina par izrādes veidotāju kopumā dzēlīgo attieksmi pret titulvaroni, kura bēru aina savukārt izveidota atturīgi, skarbi un pieliek izrādei iespaidīgu punktu.

Radošā komanda nemitīgi spēlējas ar štampiem un kiča elementiem – Getsbijs tērpjas baltā uzvalkā un Deizija rozā kleitā, bet vēlāk, kad Deizija pārģērbjas baltā tenisa kostīmā, rozā drānās ietērpjas Getsbijs. Tomēr nevar noliegt, ka dāņu tenors Pēters Lodāls Getsbija lomai ir kā radīts, un izrāde kopumā atstāj patīkamu, elegantu iespaidu.

Vakara karaliene

Laiks šajā stāstā ieviest arī kādu latvisku akcentu. Trīs vakarus Berlīnes Vācu operā diriģenta Pjetro Rico vadībā notika Gaetāno Doniceti operas Favorīte koncertuzvedums ar Elīnu Garanču Leonoras lomā. Melodramatiskais stāsts par karaļa favorīti, kura mīl virsnieku Ferdinandu, nav īpaši biežs viesis uz operas skatuves. Elīnas Garančas iesaistīšana šai projektā lielā mērā nodrošināja tam skatītāju interesi. Otrs magnēts – tenors Džozefs Kalleja – īsi pirms izrādēm saslima, un viņu aizstāja stabils, bet ne harismātisks beļģu tenors Marks Laho, kuram, šķiet, publika tā arī līdz galam nepiedeva to, ka viņš nav Kalleja. Toties franču baritona Floriana Sempeja sniegums karaļa lomā skatītājos izraisīja neviltotu sajūsmu.

Elīnas Garančas triumfa brīdis bija dramatiski spriegā ārija operas trešajā cēlienā, kuras klusinātajā sākumdaļā gan bija bažas, vai dziedātājai nenāksies pārlieku cīnīties ar zālē valdošo klepus epidēmiju, kas uzliesmoja te vienā, te otrā stūrī. Tomēr viss beidzās labi – mūsu lieliskajai solistei, kura pārliecināja arī koncertuzvedumam netipiskā aktieriskā intensitātē, skatītāji uzgavilēja patiesā sajūsmā.

Balsis no tumsas

Pirms došanās uz Vāciju biju rūpīgi saplānojis savu programmu, izņemot 10. decembra vakaru, kurā vienlīdz vilinošs šķita visu triju Berlīnes opernamu piedāvājums. Valsts opera solīja Šarla Guno Faustu ar spēcīgu solistu sastāvu, Komiskā opera vilināja ar Sergeja Prokofjeva Ugunīgo eņģeli ar Svetlanu Sozdateļevu galvenajā lomā – viņa decembrī šo lomu dzied arī Minhenes Bavārijas operā. Tomēr beigās izšķīros par labu Džuzepes Verdi Aīdas jauniestudējumam Berlīnes Vācu operā Benedikta fon Pētera režijā. Vakars izvērtās neparasts.

Režisors kardināli pārvērtis spēles laukumu, nosēdinot orķestri skatuves dibenplānā un atdalot no skatuves priekšpuses ar caurspīdīgu aizkaru. Joprojām nepieklājīgi jaunais, bet fascinējošais diriģents Andrea Batistoni (dzimis 1987. gadā) pret solistiem un visā zālē izvietoto kori stāv ar muguru – mūsdienu tiešraižu tehnisko iespēju apstākļos tas gan nav nekas pārsteidzošs. Tomēr brīžiem radās sajūta, ka diriģents ir spiests pielāgoties dziedātāju tempam. Trīs galvenie solisti darbojas spēles laukumā virs orķestra bedres, turklāt līdz partera septītajai rindai zālē iestiepjas arī kaut kas līdzīgs modes mēlei. Koris, daļa orķestra un vairāki solisti dzied un spēlē dažādās zāles vietās. Tā kā sēdēju otrajā balkonā, sākumā nespēju īsti iztēloties, kas notiek parterā, tāpēc starpbrīdī iztaujāju programmu tirgotāju. Uz jautājumu, kur atrodas koris, viņa attrauca – visur – starp rindām zālē un pirmajā balkonā. Turpat no tumsas skanēja arī Faraona, Virspriesterienes, Ramfisa un Amonasro balss. Savukārt ceturtajā cēlienā savu kora porciju piedzīvoja arī otrais balkons, jo priesteri Radamesa likteni sprieda tieši tur, sekojot kora diriģenta žestiem ar sarkanu spuldzīti, turklāt ar skatu nevis pret zāli, bet gan kreiso sienu. Turpat atradās arī daži trompetisti, bet bundzinieks dārdināja otrā balkona foajē.

Kas tad īsti notika uz skatuves? Rakstāmgalds, uz kura saliktos priekšmetus filmē un rāda uz lielā ekrāna. Tur ir grāmatas, kartes un veca, diezgan miglaina, iespējams, Ēģiptes, fotogrāfija. Vairāki televizori, kuros redzamas melnbaltas sejas. Radamess – kāds zinātnieks, vēsturnieks, ceļotājs vai vienkārši sapņotājs – Dienvidkorejas tenors Alfrēds Kims pelēkā džemperī un brillēs melnos rāmjos – no skatuves nenoiet arī tad, kad pēc sižeta atrodas karagājienā. Anna Smirnova Berlīnes Vācu operā redzēta un dzirdēta Verdi repertuārā – kā Abigaila Nabuko un Eboli Donā Karlosā. Viņas Amnerisa – vienkārša piegriezuma tumšzilā kleitā, kas drīzāk piemērota mājas dzīvei, uzvedas kā mājkalpotāja, rūpēdamās, lai Radamess regulāri paēstu. Taču viņš lielākoties sapņo, ņurcīdams rokās baltu kleitu ar volāniem, kuru Amnerisa regulāri viņam izrauj no rokām un uzsvērtā nepatikā nosviež zemē. Atbilstoši režisora iecerei Aīda nav reāla persona, bet sapņu tēls (tādā pašā kleitā), kuru redz un dzird Radamess, un laikam taču arī Amnerisa, kurai ar Aīdu jādzied dialogi.

Krievu izcelsmes soprāns Tatjana Seržana galveno varoņu trijotnē ienes emocionalitāti un neliek šaubīties, ka viņas sapņu tēla jūtas pret savādo cilvēku ir patiesas. Radamesam atgriežoties no karagājiena, Amnerisa no laikraksta izgriež fotogrāfijas ar kara ainām un ar līmlenti piestiprina pie neliela auguma vīriņa džemperīša, bet pati no avīzes sev pagatavo "ēģiptiešu" galvas rotu. Protams, šāds risinājums ir režisora prāta konstrukcija, tajā netrūkst neatbildētu jautājumu un neloģisku epizožu, tomēr nevar arī noliegt, ka iecere ir intriģējoša. Beigu skatā, kad Aīda un Radamess tiek iemūrēti un atvadās no šīs pasaules, fon Pētera inscenējumā viņi faktiski atvadās viens no otra, respektīvi, Radamess no sava sapņu tēla, jo viņš paliek uz skatuves, bet viņa izgaismota stāv otrā balkona sānu ložā – tātad nesasniedzama.

Interneta avoti vēsta, ka pirmizrādē pat šajā daudz ko pieredzējušajā opernamā skanējuši "bū!" saucieni, taču izrāžu sērijas pēdējā vakarā tādu nebija – skatītāji sarīkoja īstu ovāciju vētru. Gan solisti, gan orķestris un koris to bija patiesi pelnījuši. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja