Vidējais pirksts modernismam

Postmodernisms pirmo reizi nomira 1979. gada 8. janvāra agrā rītā – brīdī, kad Ņujorkas preses kioskos tika izlikts tās nedēļas žurnāls Time. Tajā bija publicēts attēls, kurā amerikāņu arhitekts Filips Džonsons ir apskāvis paša projektēto globālās korporācijas AT&T ēkas modeli. Tas ir debesskrāpis, kas noslēdzas ar milzu frontonu. Frontona augšpusē ir izgriezts aplis kā caurums sierā. Arhitektūras pētnieki uzskata, ka šajā brīdī postmodernisms zaudēja kritisko dabu, pārvērtās pats par savu karikatūru un padevās komercijai.

Kopš tā laika postmodernisms arhitektūrā un dizainā ir miris un atdzimis vairākas reizes. Tas šķita uz laikiem aizgājis XX gadsimta nogalē, kad modē bija minimālisms, bet mūsdienās atkal par postmodernismu runā, pēta un iedvesmojas. Viena no XX gadsimta lielākajiem virzieniem arhitektūrā atgriešanās nav tikai jaunās paaudzes nostalģija par sen pagājušām desmitgadēm, bet arī norāde uz aktuālajiem procesiem sabiedrībā, ekonomikā un politikā.

Nākotnes vēsturnieki kā vēl vienu postmodernisma nāves brīdi atzīmēs šī gada 18. septembri, kad 93 gadu vecumā no Alcheimera slimības saasinājuma nomira amerikāņu arhitekts un teorētiķis Roberts Venturi. Tieši viņš 60. gados arhitektūrā pavēra durvis uz to, ko vēlāk apzīmēja par postmodernismu. Tas nekas, ka Roberts Venturi pats apgalvoja, ka viņš nav un nekad nav bijis postmodernists. Arhitekta sieva un nozīmīgāko teorētisko darbu un projektu līdzautore Denīza Skota-Brauna Roberta Venturi izteicienu mīkstināja: "Tāpat kā Zigmunds Freids nekad nav bijis freidists, Kārlis Markss – marksists, tā Roberts Venturi nav postmodernists."

Mazāk ir garlaicīgi

Roberts Venturi arhitektūru atbrīvoja no modernisma žņaugiem, kas pēckara gados pasaulē iznīcināja vēsturiskos pilsētu centrus, bija pārvērties par globāli vienādu kastīšu augstceltņu arhitektūru un no revolucionāras kustības, kas bija plānojusi sociālas pārmaiņas, kļuvis par komerciāli akceptētu meinstrīmu. Viņš teica, ka modernisms bija pārvērties par novecojušu revolūciju un, kad apkārt ir vieni vienīgi revolucionāri, visdumpīgākais ir tas, kurš saglabā tradīcijas. Denīza Skota-Brauna papildināja vīru, atzīdama, ka viņai pat patīkot stikla un tērauda debesskrāpji, taču viņa ir pret modernistu despotismu un pārliecību, ka viņi vienīgie vislabāk zina, kā cilvēkiem jādzīvo.

Pēckara pasaulē modernistu vienpersoniskās grandiozās utopijas par sabiedrības dzīvi izgāzās, vienādajos dzīvojamo augstceltņu rajonos sociālās problēmas samilza. Roberts Venturi vairākkārt ir teicis, ka modernajā arhitektūrā forma ēkas funkcijai pieguļ tik cieši kā smalki pirkstaiņi rokai, bet viņš to vietā piedāvā dūraiņus – ēkas, kuras var dažādi lietot un kuru funkcija nav uzreiz nosakāma.

Roberts Venturi arī apgāza Mīsa van den Roes slaveno teicienu "mazāk ir vairāk", paziņojot, ka "mazāk ir garlaicīgi". Viņš spītīgi iestājās pret labas gaumes diktatūru ne tikai arhitektūrā. Roberts Venturi gandrīz vienmēr, lai cik formāls būtu pasākums, sēdēja, vienu kāju pārlicis pāri otrai, labprāt sev priekšā uz galda turēja kokakolas pudeli un nepiespiesti mētājās ar rupjiem žestiem. Protams, arī postmodernisms attīstījās pretēji Roberta Venturi iecerēm, tāpēc viņš vēlāk centās norobežoties no šī virziena un sacīja, ka viņa oponenti esot arhitekta idejām tuvāki nekā sekotāji.
 

Vieta blakus Birkertam

Roberts Venturi piedzima 1925. gada 25. jūnijā augļu tirgotāja un feministes ģimenē. Vanna Venturi bija pārliecināta pacifiste un audzināja dēlu kvēkeru sektas garā. Otrā pasaules kara laikā Roberts Venturi atteicās iestāties armijā, kā iemeslu minot ideoloģisku un reliģisku pārliecību, kas liedz viņam karot. Armijas vietā viņš sāka arhitektūras studijas Prinstonas Universitātē. Roberts Venturi apgalvoja, ka par arhitektu ir gribējis kļūt, kopš sevi atceras. Universitātē viņš aizrāvās ar arhitektūras vēsturi un studijas beidza ar izcilību. Vēlāk kādā televīzijas sarunu šovā, atbildot uz jautājumu par sev nozīmīgākajiem arhitektiem, viņš nosauca somu meistaru Alvaru Ālto. Tāpēc izbrīnu neraisa fakts, ka pēc studijām Roberts Venturi strādāja pie somu izcelsmes arhitekta Ēro Sārinena. Tajā laikā Sārinena birojā strādāja arī latvietis Gunārs Birkerts, kura darba vieta birojā atradās blakus Venturi.

Gunārs Birkerts atcerējās, ka viņš vienu ideju galvā izdomājis līdz detaļām un tad ķēries pie tās zīmēšanas uz papīra. Roberts Venturi nemitīgi skicējis un tūlīt uzzīmēto saplēsis. To der atcerēties, kad vēlāk Roberts Venturi sajūsmināsies par Lasvegasas nemitīgi mainīgo dabu, – viss reiz uzceltais tiek nojaukts, lai atkal celtu no jauna, un tā bezgalīgi.
 

Skaidrības vietā dažādība

Vēlāk Roberts Venturi strādāja pie Lūisa Kāna. 50. gadu vidū viņš saņēma Amerikāņu akadēmijas Romā stipendiju un devās uz Itāliju pētīt arhitektūru. Pēc atgriešanās Amerikā arhitekts strādāja par pasniedzēju Pensilvānijas Universitātē un rakstīja grāmatu Complexity and Contradiction in Architecture. Tā izdota 1966. gadā, un tās pamatā ir Roberta Venturi lekcijas Pensilvānijas Universitātē. Grāmatu uzreiz pēc iznākšanas nodēvēja par būtiskāko XX gadsimta vidus sacerējumu arhitektūrā un nozīmības ziņā salīdzināja ar Lekorbizjē darbu Vers une architecture.

Roberts Venturi gan noliedza, ka viņa mērķis būtu bijis mainīt arhitektūras virzību XX gadsimtā. Viņš bija jauns arhitekts, kuram nebija pasūtījumu, bet bija sakrājies uz sirds, ko viņš domā par sava laika arhitektūru. Complexity and Contradiction in Architecture priekšvārdā arhitektūras vēsturnieks Vinsents Skalijs raksta, ka tā nav vienkārša grāmata. Tajā uzrakstītais atveras lēnām kā skatuves priekškars. Roberts Venturi sacīja, ka viņš dod priekšroku domas dažādībai, nevis skaidrībai. Arhitekts mēģināja atgriezt modernajā arhitektūrā daudzveidību, humoru un paradoksus, kā arī aicināja neatteikties no vēstures.

Sešdesmitajos gados, modernisma ziedu laikos, tas izskanēja daudz dumpnieciskāk, nekā šķiet mūsdienās, kad, piemēram, dāņu arhitekts Bjarke Ingelss saka: jo tev ir augstākas prasības pret arhitektūru, jo vairāk tu ēkas veidolā attālinies no precīzas taisnstūra formas.
 

Liktenīgā tikšanās

60. gados Roberts Venturi uzrakstīja savus nozīmīgākos teorētiskos darbus un radīja slavenākos ēku projektus, taču šajā laikā notika vēl kaut kas daudz svarīgāks viņa dzīvē. Venturi satika Denīzu Skotu-Braunu. Viņi bija pasniedzēji Pensilvānijas Universitātē. Vispārējā modernisma un visa senā noliegšanas neprātā bija iecerēts nojaukt universitātes vēsturisko mākslas grāmatu bibliotēkas ēku. Denīza Skota-Brauna publiski iebilda pret šādu plānu un nostājās pret universitātes vadību. Pēc arhitektes uzstāšanās pie viņas pienāca Roberts Venturi un teica, ka viņš atbalsta viņas viedokli. Denīza gan strupi atcirta – žēl, ka viņš savu atbalstu nav izteicis publiski. Roberts Venturi ar savu modernisma apšaubīšanu universitātē jau bija ieguvis autsaidera statusu un labprāt turējās nomaļus. Lai nu kā, satikšanās bija notikusi.

Kvēkeru garā audzinātais Robers Venturi un Dienvidāfrikā dzimusī, Londonas Arhitektūras asociācijā arhitektes pilsētplānotājas izglītību ieguvusī Denīza Skota- Brauna kļuva par vienu no XX gadsimta arhitektūras leģendārākajiem pāriem gan dzīvē, gan profesijā. Sākumā viņi bija saskanīgi domājoši kolēģi, kuri kopā izstrādāja lekciju kursus studentiem. Draugi un kolēģi jokoja, ka viņiem jāprecas, bet Denīza Skota-Brauna tajā laikā bija jauna atraitne, kura nesen autokatastrofā zaudējusi vīru.

Denīza uzdrošinājās uzaicināt Robertu ceļojumā uz Lasvegasu. Viņai šķita, ka viņš vienīgais varētu saprast šīs pilsētas šarmu, kas iemiesoja visu pretējo labai arhitektūras gaumei un tajā balstītajai izpratnei par kvalitatīvu pilsētbūvniecību. Roberts Venturi piekrita doties ceļojumā, un, kā stāstīja paši arhitekti, tieši tur pēc četrām dienām sapratuši, ka gribētu būt kopā ne tikai profesionāli, bet arī dzīvē. Vēlāk Roberts Venturi teica, ka viņa iemīļotākā fotogrāfija ir tā, kurā viņi abi ar Denīzu iemūžināti automašīnā ceļā uz Lasvegasu. Denīza intervijās uzsvēra, ka par sadzīvi viņi strīdējušies biežāk nekā par arhitektūru.
 

Lasvegasas mācības

Drīz pēc apprecēšanās arhitektu pāris devās strādāt par pasniedzējiem Jeila Universitātē, un tur Lasvegasa vēlreiz nospēlēja liktenīgu lomu Roberta Venturi un Denīzas Skotas-Braunas dzīvē. Šoreiz abi arhitekti uz Lasvegasu brauca kopā ar studentiem. Viņi pētīja, uzmērīja un analizēja Lasvegasas spēļu elli, kas principā atradās ārpus pilsētas būvniecības un plānošanas noteikumu robežas. Tur cēla, jauca nost un atkal cēla to, kas nesa peļņu un patika pilsētas apmeklētājiem. Taču Roberts Venturi un Denīza Skota-Brauna kopā ar studentiem pret Lasvegasu izturējās ar pietāti gluži kā pret Romu vai kādu citu vēsturisku, arhitektūras pieminekļiem bagātu pilsētu. Viņi milzīgos asfaltētos autostāvvietu laukumus salīdzināja ar laukumiem seno piļu priekšā.

Šāda attieksme pret Lasvegasu bija kā sarkanā lupata labas gaumes aizstāvjiem. Šo izaicinājumu daļa arhitektu Robertam Venturi nepiedeva nekad. Roberts Venturi, Denīza Skota-Brauna un viņu zinātniskais asistents Stīvens Izenors savu pētījumu rezultātus apkopoja, papildināja un 1972. gadā izdeva grāmatā Learning from Las Vegas. Pats Roberts Venturi ir atzinis, ka grāmatas nosaukums ir maldinošs. Tā esot grāmata nevis par Lasvegasu, bet gan par simbolu nozīmi arhitektūrā. Roberts Venturi kopā ar Denīzu Skotu-Braunu ir sarakstījis vēl vairākas grāmatas, taču nozīmīgākās ir divas karjeras sākumā izdotās – Complexity and Contradiction in Architecture un Learning from Las Vegas. Tās joprojām ir lielākajā daļā pasaules arhitektūras izglītību veidojošās obligātās literatūras sarakstā.
 

Privātmāja mātei

Roberts Venturi ne tikai rakstīja grāmatas, bet arī projektēja ēkas. Viens no arhitekta slavenākajiem projektiem ir viņa pirmais darbs. Kā tas bieži notiek, jauna arhitekta pirmie pasūtītāji ir paša vecāki. Roberts Venturi kā savu uzskatu manifestu ēkas formātā radīja privātmāju mātei. Tā arhitektūras vēsturē iegājusi ar nosaukumu Vannas Venturi māja un bieži tiek saukta par XX gadsimta lielāko māju neliela mēroga projektu vidū. Arhitekts strādāja piecus gadus, radīja daudzas skices un ēku pabeidza 1964. gadā.

Roberts Venturi gribēja izmantot visus tos arhitektūras izteiksmes līdzekļus, ko modernisti uzskatīja par nepieņemamiem un bezgaumīgiem. Daļā skiču ir izteikti pārspīlēta lieluma skurstenis. Roberts Venturi to dēvē par vidējā pirksta žestu modernismam. Kā zināms, modernās arhitektūras adepti uzstāja, ka modernai arhitektūrai piestāv plakani ēku jumti. Roberts Venturi radīja māju aplikatīva milzu divslīpju jumta veidolā. Viņš iestājās arī pret lielajiem modernistu arhitektūrai raksturīgajiem stiklojumiem un Vannas Venturi privātmājai izvēlējās tradicionālos sīkrūšu logus.

Arhitekts bija dzirdējis, ka Bauhaus skolas vadītājs Valters Gropiuss ir teicis, ka privātmāju nekādā ziņā nevajag krāsot zaļā krāsā. Protams, Roberts Venturi mātes mājai izvēlējās tieši šādu toni. Arhitekts vidējā pirksta žestu modernistu mantrai "forma seko funkcijai" parādīja mājas interjerā – viņš uzprojektēja kāpnes, kas nekur neved.

60. gadu vidū Roberts Venturi izstrādāja vēl vienu savā karjerā nozīmīgu projektu – māju Guild Pensilvānijā. Tā ir deviņstāvu ēka ar lētiem senioru dzīvokļiem. Roberts Venturi to radījis kā pamatīgu cietoksni. Arhitekts uzskatīja, ka arī lēta ikdienas arhitektūra drīkst izskatīties monumentāla. Ēkas fasādi rotā iespaidīgs uzraksts Guild House. Roberts Venturi uzskatīja, ka uzraksti ir nerealizēta iespēja arhitektūrā, un iedvesmu, kā tos izmantot, smēlās Lasvegasas kazino reklāmās. Milzu uzraksti un mājas numurs pa visu fasādi ir iezīmes, kuru dēļ arhitektūras kritiķi Roberta Venturi ēkas salīdzina ar popārta izteiksmi vizuālajā mākslā.
 

Kaujas lauka vidū

Lielāko dzīves daļu Roberts Venturi un Denīza Skota-Brauna pavadīja Pensilvānijā, un tur atrodas vairākums viņu projektēto ēku. Taču Roberta Venturi arhitektūras piemērs ir redzams pašā Londonas centrā, Trafalgaras laukumā, – arhitekts ir Nacionālās galerijas Seinsberiju spārna piebūves autors. Piebūves tapšanas stāsts ir garš, un tā dēļ kādu laiku Trafalgaras laukumu dēvēja par lielāko arhitektūras kaujas lauku, kurā cīnījās modernisti, postmodernisti un pārējie londonieši.

Par Nacionālās galerijas piebūves nepieciešamību Londonā runāja kopš 1945. gada. Līdz reāliem tās īstenošanas plāniem tika 80. gados – tas bija skarbais Mārgaretas Tečeres laiks. Viņa atteicās finansēt galerijas piebūvi no valsts līdzekļiem. Tapa projekts, kuram vajadzēja sevi atpelnīt ar izīrējamām biroja telpām. Tās aizņēma lielāko daļu ēkas, un jaunām mākslas ekspozīciju telpām vietas gandrīz nemaz nepalika. Šim stikla un tērauda projektam punktu pielika Velsas princis Čārlzs. Viņš ir labi zināms modernās arhitektūras pretinieks un jaunās Nacionālās galerijas piebūves projektu nosauca par neglītu augoni uz mīļa un glīta cilvēka sejas.

Šādā situācijā jaunā konkursā par piebūves veidolu tika uzaicināti piedalīties arī Roberts Venturi un Denīza Skota-Brauna. 1991. gadā atklātās piebūves fasādē izmantoti Nacionālās galerijas galvenās ēkas kolonnu citāti dekoratīvu pilastru veidā. Vietām tie sablīvējušies tik cieši kopā, it kā būtu cits citam sakrituši virsū. Arhitekti šo fasādes kompozīciju dēvē par improvizāciju džeza ritmos, savukārt ēkas kritiķi uzskata, ka tā ir ņirgāšanās par Nacionālās galerijas galvenās ēkas fasādi. Lai kā arī būtu, Nacionālās galerijas Seinsberiju spārns tagad ir aizsargāts valsts nozīmes kultūras piemineklis.
 

Balva tikai vienam

1991. gadā Roberts Venturi saņēma arhitektūras nozarē nozīmīgāko atzinību Prickera balvu. Toreiz teica, ka pasaulē nav arhitekta, kurš šo balvu būtu vairāk pelnījis nekā viņš. Taču ar šo atzinību saistās arī viens no lielākajiem skandāliem arhitektūrā. Balva tika piešķirta Robertam Venturi vienam pašam, lai gan visi zināja, ka Denīza Skota-Brauna ir pilntiesīga visu projektu, grāmatu un teorētisko spriedumu līdzautore. Balvas pasniegšanas ceremonijā Denīza neieradās. Viņa teica, ka negribot tikt uztverta tikai kā vīra piedeva, nevis līdztiesīga partnere. Roberts Venturi demonstratīvi savā pateicības runā visu laiku teica "mēs", nevis "es".

Mainīt vēsturisko netaisnību centās Hārvarda Universitātes arhitektūras studenti. 2013. gadā kādā uzstāšanās reizē Denīza Skota-Brauna atgādināja par Prickera balvas žūrijas netaisnīgo lēmumu. Hārvarda Universitātes studenti sagatavoja balvas žūrijai protesta petīciju, kuru parakstīja daudzas prominentas arhitektes, to vidū arī Zaha Hadida. Taču lēmums palika nemainīgs. Prickera balvas organizētāji atbildēja, ka nav iespējams mainīt reiz pieņemtu žūrijas lēmumu.

Tagad no XX gadsimta saskanīgākā un līdzvērtīgākā dueta arhitektūrā ir palikusi tikai puse – Denīza Skota-Brauna.