Vērienīgākā, pirmreizīgākā – šie apzīmējumi jau ir kļuvuši par mūsdienu kultūrmārketinga valodas stabilām un maz izsakošām klišejām, tomēr ir gadījumi, kad šie vārdi tieši to arī nozīmē un nekas daudz nav pārspīlēts. Tas attiecas, piemēram, uz britu dzīvās mākslas leģendas Deivida Hoknija retrospektīvu Teita galerijā Londonā, kas būs skatāma no 9. februāra līdz 29. maijam.
Daudz neredzētu darbu
Deivida Hoknija retrospektīvu Londonas Teita galerija piesaka kā grandiozāko notikumu savā pastāvēšanas vēsturē. Kopš iepriekšējās plašākās Hoknija retrospekcijas 1988. gadā Losandželosā ir pagājuši gandrīz jau 30 gadi. Jauno retrospekciju Teita galerijā, apvienojot kopīgus resursus, veido Teita galerija, Parīzes Pompidū centrs un Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (pēc slēgšanas Londonā izstāde ceļos uz Parīzi un Ņujorku).
Lai arī Deivids Hoknijs, kā uzsver kurators Kriss Stefens (Guardian. 22.02.2016.), esot mākslinieks, kuru "vairāk interesē tas, ko viņš darīs nākotnē, nevis tas, ko ir jau izdarījis pagātnē", retrospekcija būs plašs pārskats par visu dzīvā un joprojām darbīgā klasiķa daiļradi. Būs pārstāvēti seši periodi – sākot no agrīnajiem homoerotiskajiem darbiem, milzīgajiem eļļas krāsas gleznojumiem un beidzot ar pašiem jaunākajiem mākslinieka eksperimentiem ar planšetdatoru, neiztrūks arī viņa slavenie "baseina darbi", portreti, dzimtās Jorkšīras ainavas, zīmējumi un fotogrāfijas. Būs daudz jaunu, nekur vēl neizstādītu darbu. Kurators stāsta, ka mākslinieks darbu atlasē un izstādes dramaturģijā esot ļāvis brīvu vaļu, palabojis tikai dažus akcentus un par dažiem darbiem lūdzis mazliet padomāt.
"Kad es strādāju, jūtos kā Pikaso, it kā man būtu 30 gadu," laikrakstam Observer teiktais liecina, ka britu klasiķa radošā enerģija, šogad sasniedzot 80 gadus, ne tuvu nav izsīkusi. Deivida Hoknija rokrakstu precīzi raksturojis Kirils Korbins: "Hoknija mākslu – spilgtu, indīgu, akrila krāsās gleznotu, apzināti vulgāru kā grupas Pulp dziesma Acrylic Afternoons, kas acīmredzami iedvesmojusies, nē, uzbudinājusies no Hoknija krāsu paletes." (www.arterritory.com. 23.08.2016.)
Lai nesagādātu sev nepatīkamus brīžus à la Anglija bij’ aizslēgta, un tā atslēg’ nolauzta, silti ieteicams savlaicīgi nopirkt biļetes iepriekšpārdošanā: www.tate.org.uk.
Gaismas klusā poēzija
Laikmetā, noskaņā un izteiksmē gluži pretēju izstādi ir sagatavojusi Luvra Parīzē. Prognozējami, ka arī tā tūrisma ceļvežos tiks atzīmēta ar ķeksīti "jāredz". No 22. februāra līdz 22. maijam Luvrā būs skatāma izstāde Vermērs un žanra glezniecības meistari (www.louvre.fr.). To kopīgi veidojuši Luvras, Īrijas Nacionālās mākslas galerijas un Vašingtonas Nacionālās mākslas galerijas eksperti (gada laikā izstāde būs skatāma visās trijās mākslas telpās). Kā izstādes lielākā vērtība tiek izcelti nīderlandiešu vecmeistara Jana Vermēra (1632–1675) 12 restaurētie darbi, kuri Parīzē būs eksponēti pirmo reizi kopš 1966. gada.
Izstādes kuratori iecerējuši revidēt mītu par Vermēru kā savā iekšējā klusumā dzīvojošu vienpati, un rādīs viņa darbus savu laikabiedru kopējā tīklojumā – izstāde apkopos 60 XVII gadsimta nīderlandiešu "zelta laikmeta" meistaru darbus no visas pasaules. Īrijas Nacionālās mākslas galerijas kurators Adriāns E. Vaibors preses materiālos atklāj, ka izstāde ir gatavota ļoti rūpīgi kopš 2011. gada. "Vermērs un viņa laikabiedri pastāvīgi centās pārspēt cits cita darbus gan tehniskajā īstenojumā, gan estētiskajā pieejā," izpētījis kurators.
Īrijas Nacionālā mākslas galerija izstādi Vermērs un žanra glezniecības meistari (17. jūnijs – 17. septembris) piesaka ar vienu no pazīstamākajiem Vermēra darbiem – Sieviete, kas raksta vēstuli, un kalpone (1670–1671). To, kā šī kalpone skatās, kā no loga krīt gaisma, varētu skatīties bezgalīgi. Pasaules haoss ir uzņēmis tādus apmērus, ka nu jau šī šķietami pilnīgi nelietderīgā ļaušanās gaismas klusajai poēzijai ir salīdzināma ar nevardarbīgo pretošanos, teju revolucionāru soli.