Izstādi R² Rūsiņš Rozīte, kas ir skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), titulē mākslinieka fotogrāfija. Tajā jaunais un stilīgais bārdainis ir pavērsis skatienu augšup. Fonā uz tāfeles ar krītiņu uzrakstītais kaligrāfiskais R pieskaras viņa plecam, bet divnieciņš izskatās tāds kā gaisā parauts un pārpalicis no kādas iepriekšējas, līdz galam nenodzēstas darbības. Kuratore Ilze Putniņa ir izvēlējusies glezniecību, estampus dažādās tehnikās, akvareļus, flomāstera zīmējumu un fotogrāfijas, atstājot aiz kadra grāmatas, plakātus un grūti pierādāmo scenogrāfiju.
Mākslinieka formula
Ekspozīcija sākas ar trim kvadrātveida gleznām. Tās ir Mākslinieka klusā daba (1969, 93 x 93 cm), Literāta klusā daba un Matemātiķa klusā daba (abas 1968, 100 x 100 cm). Ja šo netriviālo trio sadala atsevišķās vienībās, iegūst trīs rēbusus. Ja meklē kvadrātsakni visiem darbiem kopā, atklājas, ka katrā kvadrātā darbojas pirmelementi – pigmenti, burti un skaitļi. Mākslinieka klusajai dabai tās ir Ļeņingradas mākslas krāsu rūpnīcas ražotās septiņas mīkstas svina tūbiņas ar pigmentiem, kas ir pamatā Rūsiņa Rozītes gleznai. Ar fotoreālista precizitāti viņš ir iezīmējis gan rūpnīcas logo, gan krāsu nosaukumu fragmentus, kas ir salasāmi uz padilušajām etiķetēm. Pigmenti ir ņemti no zeltainās ohras, kadmija citrondzeltenās, kadmija oranžās un kadmija sarkanās, smaragdzaļās, ceruleum zilās un zaļās krāsas tūbiņām. Gleznojuma slānis ir tik plāns, ka cauri spīd audekla pinums. Neredzamais triepiens izkūst materialitātē – stiklā, kokā, metālā un krāsvielas gubā, kuru demonstrē uz tāda kā naktsskapīša vertikāli novietotā palete. Tā ir plastiski gracioza un parocīga. Līdzās paletei novietotas trīs tīras saru otas eļļas krāsām. Klāt ir pievienota mulsinoši zaļa pudele bez etiķetes ar sarkanu vāciņu. Tā nesatur terpentīnu, kam, raugoties no praktiskā viedokļa, vajadzētu kuplināt šo komplektu.
Te nu mums būtu jādodas mazā tematiskā ekskursijā pa 1968. gada Rīgas dzērienu veikaliem, kurus rotāja kalnu gleznojumi un stuka plastika, pat neliela strūklaka armēņu veikalā pie Saktas. Plauktos nebija pārmērīgi lielas līksmības dziru izvēles. No Savienības piedāvājuma izcēlās armēņu konjaks, precīzāk – brendijs, partijniekiem un tiem, kam bija pieeja preču bāzēm. Par trim zvaigznēm maksāja astoņus rubļus, par četrām – deviņus, par piecām – veselus desmit.
Pieczvaigžņotos parasti dāvināja ārstiem. Azerbaidžāņu portvīns Agdam bija kā īpašības vārds – lēts un efektīgs. Vīna rūgšanas procesu apturēja, un, pielejot klāt čaču, ieguva astoņpadsmit deviņpadsmit grādu stipru dzērienu. Tas bija iecienīts alkatīgo patērētāju vidū. Populārs bija gruzīnu Ereti, gaišs un lēts skābulītis, kādu tagad vairs nav, jo nav tādu vīnogu. Vēl bija moldāvu vīni. No Varšavas pakta valstīm – ungāru tokajietis, bulgāru brendijs Slanchev Bryag jeb Saulainais krasts, kas bija gandrīz tas pats kas Pliska. To pārdeva zaļā vēderainā pudelē ar slaidu kaklu. Vīri beretēs ar paletēm pārsvarā cienīja sausos vīnus. Pliska artistiskā vidē ierakstās kā fortūnas lieciniece dzīves svētkos, jo pudele maksāja septiņus rubļus, par rubli lētāk nekā armēņu trīszvaigžņotais.
"Domu pagrabos trakoti dzērāju trūkst…" – skanēja Oļģerta Grāvīša dziesma ar Imanta Ziedoņa dzeju. Grāvīša nošu izdevumam Sapņu strazdi (1967) Rūsiņš Rozīte bija zīmējis abstraktu vāku. Citētā rinda gan attiecas uz alu. Divus alus kausus sastopam gleznā Piedzēries krēsls (1968), kuru deponējis režisors un aktieris Juris Strenga. Ar viņu Dailes teātrī Rūsiņš kā scenogrāfs veidoja igauņu rakstnieka Mati Unta izrādi Kāda būsi, mana pasaule? (1967). "Kas man patīk Rūsiņa Rozītes darbos? Varbūt tas spītīgais, vienkāršais, izaicinošais racionālisms un sirsnīgi naivā, neaizsargātā bērnišķība. Reizēm kliedzoša, piedzēruša un dejojoša Krēsla skumjā vientulība, Melnās Saules atblāzma jūrmalas smiltīs…" rakstīja Juris Strenga 1981. gada Rūsiņa Rozītes darbu katalogā, kas, pieskaņots viņa piemiņas izstādei Mākslinieku namā, joprojām ir vienīgais viņam veltītais izdevums.
Taču atgriezīsimies pie Ņevas paletes. Gleznas otrā plāna kreisajā pusē parādās balts, jau ierāmēts audekls, nevis audekls uz apakšrāmja. Nav izslēgts, ka tā ir balta glezna. Labajā pusē vīd saplākšņa līmpapīru "ierāmējumi", kas paliek pāri, kad izgriež estampa lapas, kuras žāvē pielīmētas uz finiera. Bet arī tas vēl nav viss. Centrā tāds kā TV ekrāns raida ziemīgu jūrmalas saulrietu.
Vasarīgu pludmali ar baltiem mākoņiem uzbur Literāta klusā daba. Nesošā siena plūst kā mīksta mīkla, kurā iegriezta lūka uz ārpasauli. Sienā ieķepis galdiņš. No telpisku bezserifu burtu haotiskā kārtojuma var izveidot vārdu "France". "Ļoti gribas aizbraukt iepazīties ar Parīzes mākslas pasauli," pēc pirmās personālizstādes, kas notika Dailes teātra foajē un skatītāju vērtējumam piedāvāja vienpadsmit eļļas gleznu, teica Rūsiņš Rozīte (Darba Balss, 19.10.1969.). Delegācijas sastāvā mākslinieks jau bija redzējis Poliju (1965) un Čehoslovākiju (1967). 1970. gadā viņam radās iespēja doties uz Rumāniju. Parīzi viņš neieraudzīja nekad.
Matemātiķa klusajā dabā ap galdiņu ir saspiedušies skaitļi 0, 1, 2, 5, 6, 7, 9. Manuprāt, te redzam ķīmisko elementu apzīmējumus no retortes pasprukušā burbulī. Nekādas ainavas ārpus cipariem nerādās. Reaģenti savus nodomus slēpj.
Visi trīs kvadrāti norāda uz vienu un to pašu lielumu – R².
Astēniskais tips
Rūsiņš Rozīte pirmās četras klases nomācījās Rīgas 8. septiņgadīgajā skolā (tagad 50. vidusskola), kas atradās Sarkanarmijas (Bruņinieku) ielā netālu no Rozīšu dzīvokļa Pētera Stučkas (Tērbatas) ielā 59/61 – dz. 17. Šajā mājā mita daudzi ar mākslām saistīti ļaudis, arī aktrise Lilita Bērziņa, par to liecina viņai veltītais bareljefs. Izturot konkursu, Rozīte iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1954–1961). 1954. gada rudenī šī specializētā skola no Lāčplēša ielas 55 pārcēlās uz Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas labo spārnu. Pastiprinājās kārtība, uzradās formas tērpi. 1956. gada februārī, kad PSKP XX kongresa slēgtajā sēdē Ņikita Hruščovs nosodīja Staļina noziegumus, nosaucot slepkavības par kļūdām un marksisma izkropļojumiem, iestājās politiskais atkusnis. Skolā mācīja franču valodu, pat atsaucās uz Francijas glezniecību.
Par saimniecības vadītāju te strādāja Rūsiņa māte Austra Rozīte. Darbinieku bērniem prasības bija paaugstinātas. Rūsiņa klasesbiedrs un draugs gleznotājs Leonīds Mauriņš atcerējās: "Audzēkņus šajā klasē uzskatīja par apdāvinātiem. Mācījāmies kopā ar Guntu Grīvu [Liepiņu], Inesi Ziemeli, Kārli Dobrāju, Mārci Stumbri, Georgu Smelteru. Tas bija sešdesmito gadu sākums, laiks, kad pilnā zenītā bija "skarbais stils". Daļai no mums, ieskaitot Rūsiņu, diplomdarbus vadīja Edgars Iltners. Viņš bija mūsu pirmais skolotājs." (Literatūra un Māksla, 04.12.1981.)
"Rozīšu" laikā tapis juteklisks Rūsiņa Rozītes pašportrets ar kailu torsu uz zaļganu dēļu un brūnas vertikāles fona (1959). Astēniskais tips – slaids, šauriem pleciem, vāju muskulatūru. Garuma un pieticīgā svara samēra dēļ Rūsiņš nebija derīgs dienestam padomju armijā. Bet, pirms Rūsiņš to uzzināja, viņš sevi slimdināja, lietojot specifiskas vielas. Sasniedzis rezultātu, viņš iepazinās ar dietoloģi profesori Kseniju Skulmi. Viņas grāmatai Ārstnieciskā uztura rokasgrāmata (1967) Rozīte uzzīmēja vāku.
Pašportretā saules izbalinātie kuplie mati maldina uzskatīt, ka modelis bijis gaišmatis. Netveramā acu krāsa rotē ap zaļganu un pelēkzilu toni. Tā ir pieauguša cilvēka, ne vairs zelta Doriana jauneklīgā seja. Iedziļināšanās sevī ir tik pārliecinoša, ka varētu piesaukt britu gleznotāju Lūsjenu Freidu. Ļoti cienījams līmenis.
Buržuā atvase
1961. gadā, kad Rūsiņš Rozīte pretendēja uz LPSR Valsts mākslas akadēmijas gleznotājiem, par viņu iestājās rektors Leo Svemps. Viņš teica: "Akadēmijā viena buržuā atvase derētu. Būs jāuzņem." To Rūsiņa bērnības draugam Valdim Villerušam atstāstīja gleznotājs Indulis Zariņš. Rozīti ieskaitīja grafiķos. Svemps grafiķiem pasniedza gleznošanu ar akvareļa krāsām. Viņš sargāja talantus, sakot: "Jaunie cilvēki! Centieties, lai jūsu māksla būtu dzīvespriecīga un dzīvi apliecinoša!" (Leonīds Mauriņš.)
Rozītem iepatikās grafika. Te bija ķīmija, visādas baļļiņas ar šķidrumiem. Viņa degsme izpelnījās mācību meistara, burtu mākslinieka Jāņa Šneidera labvēlību, bet grafikas katedras vadītājs, smalkais ofortists Arturs Apinis, bija sapīcis – Rozīte kodināja plates tik ilgi, ka līnijas pārtapa dziļās un biezās gravās. Tādas var redzēt ofortā Klusā daba ar trim nažiem (1978), kurā uzbeku naži ar kazas raga rokturiem ielenkuši sulīgu firziķi un biķerī viļņojas "Vīns rožu krāsā. Varbūt tā nav / ogu, bet rožu asins. / Un varbūt šis kauss nav kristāls, / Bet sastindzis debesu zilums. / Un nakts – varbūt tikai acu / plaksts dienai." Omara Haijama četrrindes (Andreja Kurcija atdzejojums) pasaulīgums slavina dievišķo lieliskumu.
Rozīte beidza grafikas nodaļu ar četru lapu ciklu Latviešu strēlnieki (1967) bez vārda "sarkanie", kas dažviet patvaļīgi tiek pievienots. Gaidot Oktobra apvērsuma jubileju, sākās sarkano un balto šķirošana. Līdz tam par šo tēmu klusēja.
Būdams students, Rūsiņš Rozīte darbojās komjaunatnes organizācijā, uzstājās kā lektors un organizēja karnevālus. "Viņš mēģināja radīt modeli, kas sevī ietvertu gan dzīvi, gan mākslu. Tieši tad, kad viņam paša radītās intensitātes dēļ kļuva grūti, viņš kļuva neciešami pašpārliecināts, un daudzi nesaprata, ka tā ir vienkārši maska." (Leonīds Mauriņš.)
Arhitektūra asinīs
1961. gadā kopā ar saviem audzēkņiem arī Edgars Iltners iesoļoja Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijā, kļūstot par pasniedzēju. No Borisa Bērziņa Iltners pārņēma gleznošanas veidu, kurā krāsa tiek spiesta uz audekla tieši no tūbiņas. Šo gājienu Rūsiņš Rozīte noveda līdz formulai. Atsakoties no krāsas, viņš paturēja tikai faktūru, lineāru struktūru, ko noklāja ar sudrabu. To redzam gleznā Ziemas nakts (1974, audekls, eļļa, tempera, 100 x 100 cm). Piemiņas izstādes katalogā šis darbs ir reproducēts uz vāka. Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne rakstīja: "Daļai darbu un visām studijām nosaukumi doti pirmo reizi, tātad – nosacīti."
Ziemas nakts iesākums ir redzams Jurija Ritheu romānā Nunivaka (1966), kas vēsta par eskimosu ciemu Čukotkā, Beringa šaurumā. Rozīte romānam zīmēja polāro sauli, māju pudurus un polārlāčus, ļoti skaistas, vijīgas un izvērstas ilustrācijas katrai nodaļai. Ir tikai papīra lapas tonis un precīza melna līnija vai laukums. Gribētos izteikt pieņēmumu, ka kondensētā Ziemas nakts ar dilstošas daiviņas pilnmēnesi, kas blāvo sudrabainavā ar ģeometrizēto māju, atsaucas uz ziemas dienu, uz polāro sauli. Tā parādās zemu pie horizonta mūžīgajā sasalumā.
Rozīte bija paradoksāls. Melno sauli aizstāt ar balto būtu viņa stilā. "Viņš neiesāka "bildi", pirms nebija izdomājis kādu kārtīgu "āķi", lai katrs varētu uz tā uzķerties," Rūsiņam Rozītem veltītajā nekrologā rakstīja Andris Jakubāns (Literatūra un Māksla, 30.06.1978.). Jakubāna stāstu krājumam Mana baltā ģitāra (1968) Rozīte bija zīmējis vāka burtus, izmantojot baltā un melnā savienojumu uz zilas pamatnes.
No 1981. gada kataloga uz muzeja izstādi ir pārceļojis eļļas gleznas nosaukums Buhāra (1969, 93 x 100 cm), kurā ir redzama Šerdora medrese (1619–1636), kas atrodas Samarkandas Registāna laukumā. Pasaulslaveno islāma pieminekli Rozīte ieraudzīja 1968. gadā, apceļojot Vidusāziju. Glazētais ķieģelis ir atglazēts, palicis tikai materiālam piemītošais oranžīgais tonis, izkārtots formu ritmos un gaismēnās. Glezna kā svētbilde: Dievs ir visvarens!
Arhitektūra Rozītem bija asinīs. Viņa tēvs Videvuds Rozīte bija arhitekts, strādāja institūtā Latgiprogorstroj jeb Latvijas Pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā. Rūsiņa Rozītes sieva Vaira Kļaviņa-Rozīte bija arhitekte. Viņu kāzu dienas fotogrāfija (1969) izlikta ekspozīcijā. Rozītes ofortā Studenti (1968) redzam topošos arhitektus. Arhitektūras zīmējumi savieno Filipa Eriā romānus Busardelu ģimene, Samaitātie bērni, Zeltītie režģi (visi 1966) un Laiks mīlēt (1973). Rozītem parasti deva tulkojumus, viņš spēja sintezēt koptēlu.
Mākslinieks izkopa stereometrisku zīmējumu, katru formu padarot maksimāli uzskatāmu. Viņa plastisko strukturālismu un minimālismu, kurā baltais tonis ir pret un kopā ar zaļo krāsu, demonstrē eļļas glezna Klusā daba (1967, 50 x 50 cm) ar zaļo tomātu un kefīra pudeli. Uz pudeles saturu norāda zaļganais folijas vāciņš. Kefīrs maksāja 28 kapeikas.
Vēl tālāk pirmformas atsegumos dodas tikai litogrāfija Klusā daba (1975), kur pašā kompozīcijā Rozīte ir ierakstījis: "Klusā daba ar / 1) 2 lodēm / 2) 1 kubu / 3) 1 postamentu / 4) 2 augļu vāzēm." Nekādu optisku ilūziju. Nekādu māņu. 1968. gada oktobrī Rozīte sāka strādāt par zīmēšanas pasniedzēju Mākslas akadēmijas vakara kursos. Pie viņa mācījās nākamie arhitekti Zaiga Smiltena (Gaile) un Jānis Lejnieks.
Krāsu izturība
Rūsiņš Rozīte par savu izcelsmi nerunāja. Arī dokumentos citu ģimenes locekļu vārdi, izņemot vecākus, sievu un meitu Andu, nav atrodami. 1981. gadā Ingrīda Burāne rakstīja, ka Rozīte dzimis ģimenē, kas vairākās paaudzēs bijusi saistīta ar mākslu: Piemēram, viņa vecaistēvs Rīgas daiļkrāsotāju skolā strādāja par skolotāju vienā laikā ar Kugu, Madernieku, Dzeni."
Rūsiņš Rozīte bija "no bijušajiem". Viņa vectēvs Eduards Rozīte nodibināja krāsu rūpnīciņu, ieliekot pamatus jau 1914. gadā, bet 1919. gadā, kad ģimene atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā, tā atsāka darboties. Ražotne atradās Rozītes nama iekšpagalmā Lāčplēša ielā 52/54. Uzņēmums minerālkrāsu pigmentus gatavoja īpašnieka vadībā. Speciāla iekārta saberza krāsas eļļā un iepildīja slēgtos traukos, rūpējoties par krāsu smalkumu un izturību. Baltijas lineļļu savulaik ļoti augstu vērtēja Nīderlandē. Amsterdamas ostas grāmatās lasāms, ka no XVI līdz XIX gadsimtam no Vidzemes uz Nīderlandi lielos daudzumos eksportēja linsēklas un lineļļu, ko izmantoja eļļas krāsām un eļļas bāzes drukas krāsām. Klimatisko apstākļu dēļ Baltijā augu eļļa absorbēja lielu daudzumu skābekļa, tāpēc krāsas žuva ilgāk, iekapsulējot pigmenta daļiņas. Rozītes veikalā bija nopērkamas krāsas un piederumi krāsošanai, lakošanai, zeltīšanai, dekorēšanai, kā arī Eduarda Rozītes sarakstītās grāmatas Krāsa un krāsošana (1924) un Krāsas, to saistvielas un krāsošana (1931). Tās sniedza praktiskus padomus bez ķīmiskām formulām.
Sausās daiļkrāsotāju un dekorāciju līmes krāsas pirka būvnieki un Latvijas Nacionālā opera, Nacionālais teātris, Dailes teātris. Viņiem preci svēra tūtās. Gleznotājiem krāsas gatavoja pēc pasūtījuma. Tās bija lētākas par franču Lefranc un angļu Winsor & Newton, kuras varēja nopirkt arī Rīgā. Rozītes krāsas pirka gan profesionāļi, gan studenti. Par labām tās atzina Konrāds Ubāns, Uga Skulme, salīdzinoši turīgais Ģederts Eliass. Daudzas tūbiņas, arī "dabīgo cinobru, kuram klāt piejaukts dzīvsudrabs un Indijas dzeltenais, ko ieguva no speciāli barotu govju urīna", Ģederta Eliasa dzīvoklī pēc gleznotāja nāves atrada mākslas zinātnieks Aleksis Osmanis.
Līdz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijai Rozītes krāsas izmantoja muzeja restauratori. Kad vajadzēja pārcelties uz pagaidu telpām, pēc direktores rīkojuma attīrīt telpas lietotās tūbiņas tika izmestas. Uz mājām neviens neko nenesa.
Rozīšu sāga
Eduards Rozīte izīrēja māksliniekiem savas mājas dzīvokļus par pazeminātu cenu. Te dzīvoja operas diriģents Teodors Reiters, scenogrāfs Jānis Kuga, tēlniece Marta Skulme un scenogrāfs Oto Skulme, arī mazā Džemma, gleznotājs Alberts Prande, Latvijas ģerboņa autors Vilis Krūmiņš, gleznotāji Valdemārs Tone, Ģederts Eliass, Jēkabs Kazaks, Jānis Liepiņš un citi mākslas ļaudis.
1928. gadā, par mata tiesu izķepurojies no bankrota, Eduards Rozīte pagalma nama puspagrabstāvu piedāvāja Daiļkrāsotāju skolai bez atlīdzības. Skola nonāca Izglītības ministrijas pārziņā. Sabiedrībā skolu sauca par Rozīšskolu, skolēnus – par rozīšiem. 1934. gadā, kad tika ieviesta kameru sistēma, Eduards Rozīte kļuva par Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētāju, Daiļkrāsotāju biedrība tika iekļauta Latvijas Amatniecības kamerā, un Rozīšskola nonāca Eduarda Rozītes tiešā pakļautībā.
1940. gadā, vēl pirms Latviju okupēja PSRS, Rozīšskola pārcēlās uz namu pāri ielai Lāčplēša ielā 55. 1946. gada 21. februārī šai skolai uzpotēja Jaņa Rozentāla vārdu. Rozentāls atbilda ideoloģiskajam standartam – bija dzimis kalēja ģimenē un nomiris, nesasmērējies ar brūno krāsu. Uz Rozītes un Rozentāla miju un vēlmi izdzēst Rozītes vārdu mēdza norādīt mākslas zinātnieks, gleznotājs Jurģis Skulme.
1941. gada 14. jūnijā Eduardu Rozīti un viņa dēlu ķīmiķi Rūsiņu Rozīti apcietināja Ikšķilē, Eduarda sievu Mariju Rozīti – Rīgā. Eduardu Rozīti nošāva 1942. gada 19. februārī. Marijas un Rūsiņa Rozīšu pēdas izgaisa Krasnojarskas novada Kanskas rajonā. Rozīšu meita ekonomiste Līvija Ramane ar dēlu izglābās. Viņi emigrēja un neatgriezās nekad. Videvudam Rozītem izdevās izvairīties no baltajiem lāčiem, jo apcietināšanas laikā viņš kopā ar Austru dzīvoja Dzirnavu ielā 31 – 41, netālu no Rozītes otrā krāsu veikala un noliktavas. Rozīšu īpašumi tika nacionalizēti. Čeka mēģināja Videvudu Rozīti padarīt par ziņotāju. Otis Skulme ieteica iztaisīties par glupu un naivu. Visu, arī dzīvību, atņemot, paliek gods.
Rūsiņa Rozītes maģiskajā kvadrātā ietilpa pagātnes ēnas. Izmisums, kas padara stipru un vāju. Viņš neaplaidās ar sadzīvi. Draugu rindas turēja tīras. Sievietes mainīja. Rutīnā neieslīga. Strādāja ātri, bez "perināšanas". Kā bērns. Darbus izdāļāja. Naudu notrieca. Mantu nekrāja. To, ka ir vislabākais, pierādīja ar buržuāzijas diskrēto šarmu. Pārspēt Melno sauli viņam neizdevās. Izstādē nav neviena Ikara motīva, kuru centās savaldīt Rozīte.
Pēdējos gadus Rūsiņš Rozīte dzīvoja Jūrmalā pie juristes Brigitas Baltraites. Viņš mēdza izaicināt krievus ar smalku humoru. Pēc kārtējā kautiņa Dubultu bārā Rubīns 1978. gada 25. jūnijā Rūsiņš Rozīte mira no galvas traumām. Viņam bija 35 gadi.
Rozītes dēls Alvis Indriksons, kura māte keramiķe Dzintra Indriksone strādāja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā par meistari, bohēmiskās aprindās bija pazīstams ar vārdu Villijs. Kādā jaukā dienā, pametis krodziņu M6, Villijs devās uz Daugavu peldēt un neatgriezās.
Izstāde R² Rūsiņš Rozīte
LNMM līdz 2024. gada 7. janvārim