Amerikāņu dejotāja un horeogrāfe Andžela Aisedora Dunkane (Angela Isadora Duncan, 1877–1927) tiek uzskatīta par spilgtāko modernās dejas pionieri. Viņu atbalstīja brālis – dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans (Raymond Duncan, 1874–1966), kuram plastiskā deja kļuva par daļu no dzīves filozofijas. Abus iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, kas izpaudās gan deju uzvedumos, gan tērpos – hitonos un togās, ko viņi valkāja: Aisedora – uz skatuves, bet Raimonds – arī ikdienas dzīvē.
Aisedora Dunkane atteicās no tradicionālajām dejas formām, meklējot jaunu saturu un pamatojumu dejas mākslai. Pretstatā klasiskā baleta dejotājām šī jaunā deju stila izpildītājas uzstājās basām kājām un kustējās brīvi, bieži veidojot improvizācijas. Aisedora guva ierosmi no dabas tēliem: koku šūpošanās, viļņu ritmiskā plūduma, mākoņu slīdēšanas un putna lidojuma. Savulaik, aprakstot Rīgā notikušo plastisko deju vakaru, kāds latviešu žurnālists to nodēvēja par "ķermeņa dzeju".
20. gadsimta pirmajās desmitgadēs jēdziens "modernā deja" vēl nebija nostiprinājies. Biežāk tika lietoti apzīmējumi “plastiskā deja”, “brīvā deja”, “jaunā deja”. 1913. gadā Aisedora Dunkane Parīzē nodibināja plastiskās dejas skolu, kas veicināja šī termina izplatību.
Tāpat sava akadēmija Parīzē bija Raimondam Dunkanam, taču tajā viņš uzsvaru lika ne vien uz dejošanas, bet arī mākslas, amatniecības un filozofijas pasniegšanu. Raimonds pats zīmēja, apgleznoja zīdu un izgatavoja mēbeles. Viņa tieksme tuvoties dabai izpaudās gan dejā, gan dzīvesveidā: mākslinieks valkāja pašaustās drēbes un paštaisītus antīkām sandalēm līdzīgus apavus, ar savu izskatu bieži pārsteidzot laikabiedrus. Raimonda Dunkana akadēmijā (Academia Raymond Duncan) audzēkņu izgatavotos priekšmetus varēja nopirkt Parīzes galerijā Artiste et artisan (Mākslinieks un amatnieks).
Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Aisedorai Dunkanei radās daudz sekotāju. Arī Latvijā 20. gadsimta 20. gados viena pēc otras tika dibinātas jaunas deju skolas un studijas, kas popularizēja plastiskās, ritmoplastiskās dejas un Emīla Žaka-Dalkroza (Émile Jaques-Dalcroze, 1865–1950) ritmikas metodi. Piemēram, Annas Ašmanes (1888–1967) mūzikas un ritmikas skola, Beatrises Vīgneres (1903–1990) fiziskās un estētiskās audzināšanas skola, Annas Kerē (1904–1989) plastisko deju skola, Mērijas Vigmanes (Mary Wigman, 1886–1973) skolas filiāle un vēl citas mācību iestādes. Īsu brīdi agrā bērnībā Beatrises Vīgneres deju studiju apmeklēja mākslinieku Romana Sutas (1896–1944) un Aleksandras Beļcovas (1892–1981) meita Tatjana Suta (1923–2004).
Viena no pirmajām latvietēm, kura sekoja plastiskās dejas vilinājumam, bija Aija Bertrāne-Dunkane (dzimusi Meta Ivanova, 1891–1978), Raimonda otrā sieva. Pēc emigrācijas viņa uzturēja saikni ar tautiešiem: sarakstījās ar rakstnieku, mākslas teorētiķi Viktoru Eglīti (1877–1945), dzejnieku, rakstnieku, publicistu, politiķi Jāni Akurateru (1876–1937) un citiem, mēģināja tulkot latviešu daiļliteratūras darbus franču valodā. Daudzi ceļotāji no Latvijas, 20.–30. gados braucot uz Parīzi, apciemoja Dunkanu ģimeni, daži apmetās pie viņiem akadēmijas telpās. Arī Aleksandra Beļcova ar meitu Taņu tikās ar Raimondu un Aiju.
Jāatzīmē, ka Dunkanu idejas savaldzināja japāņu izcelsmes mākslinieku Cuguharu Fužitu (Tsuguharu Foujita, 1886–1968), kurš atbrauca uz Parīzi īsi pirms Pirmā pasaules kara. Saglabājušās fotogrāfijas un arhīva hronika, kur abi – Raimonds un Cuguharu – iemūžināti dejojam antīkajās togās. Fužitas daiļrade bija ļoti svarīga Aleksandrai Beļcovai, un, iespējams, viņa mākslas darbus gleznotāja varēja redzēt Dunkanu mājās.
Izstādē eksponēti Aleksandras Beļcovas darbi no R. Sutas un A. Beļcovas muzeja krājuma, fotomateriāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijas, Raimonda Dunkana zīmējumi no Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja Viļņā, kā arī Cuguharu Fužitas pašportrets no privātkolekcijas Latvijā.