Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +21 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 9. augusts
Madara, Genoveva, Genovefa

Pilsētas pulss un bērziņš no zārka. Kauņa izdzīvo Eiropas kultūras galvaspilsētas godu

Kauņa aizrautīgi izdzīvo savu Eiropas kultūras galvaspilsētas godu, vienlīdz lielu uzsvaru liekot gan uz pasaules līmeņa mākslinieku vārdiem, gan savas pilsētas pulsa iedzīvināšanu – lai Kauņas ielās labi justos i omīte ar sunīti, i Marina Abramoviča un Joko Ono.

Maija beigās Kauņa slīga ceriņos un pilsētā virmoja neaptumšota mierlaiku dzīve. Gandrīz neiespējami atcerēties pandēmijas laika tukšās ielas, slēgtās kafejnīcas un sevī ierāvušos cilvēkus, kuri, garāmgājējiem virsū neskatoties, steidzās mājās pirms komandantstundas sākšanās. Pilsētas centrālā artērija – 1621 metru garā un 27 metrus platā Brīvības aleja/Laisvės alėja – vairs neļāva nojaust nekādu izolēšanos. Atzīšos, man nepatīk vārds "skaust" un cenšos to praktiski nelietot, bet par šo ideālo gājēju ielu Kauņu tiešām mazliet apskaužu. Iespējams, jūsmot par centrālo gājēju ielu pilsētā ir vecmodīgi, jo visas radošās enerģijas koncentrēšana galvenajai ielai nepavisam vairs neatbilst laikmetīgās pilsētplānošanas tendencēm, tomēr laikā, kad Vecrīga no rītiem biedē ar savu spokaino tukšumu un bankrotējušajiem suvenīru veikaliem, kuros joprojām iekšā aicina nejēdzīgi māla rūķi salmu matiem, un vakarā – ar pabrutāli agresīvu uzdzīvi, šāda skaudība ir tikai likumsakarīga.

Protams, Rīga ir brīnišķīga tik un tā, ir daudz jauku kaktiņu un stūrīšu, un zaļie parki vienmēr ir mierinājums. Ja par kafejnīcām, ir jau tiesa, ka arī paši šobrīd neesam dāsnākie dzeramnaudas atstājēji kafejnīcās, drīzāk grozāmies virtuvē ap gāzes degļiem, ar sirds drebēšanu domādami, kādas sekas rēķinos nesīs izvirtīgā rīta putras vārīšana. Un tomēr – reizēm nerodas pārliecība, ka konceptuālā pilsētsakārtošanas stratēģijas līmenī valdītu mērķtiecīgs nodoms savest Rīgu kopā ar pašiem rīdziniekiem, lai pirmkārt pilsētā labi justos vietējie un tikai tad britu vecpuišu ballīte.

Kauņa skaisti ir uztvērusi vienu no galvenajiem Eiropas kultūras galvaspilsētas mērķiem – atklāt pilsētu no jauna pašiem iedzīvotājiem.

Daudzi nedēļas nogales (20.–22. maijs) programmas pasākumi, šķiet, patriotiski sapurināja tieši kauņiešus, sadziedējot pandēmijas laikā uzkrātā sanīkuma pēdas gan pilsētā, gan cilvēku garā. Īpaši to var sacīt par iespaidīga vēriena audiovizuālu ūdens šovu Santakā – Nemunas un Neres satekā. Radošā vietā, kur nemitīgi kustībā sajaucas ūdens, tika izspēlēts Kauņas triloģijas laikmetīgā mīta From Temporary to Contemporary 2. cēliens. Vēstījuma akcents tika likts uz mūžīgo pasaules divdabību un pilsētas pretrunīgumu: "Vai tu dzirdi savus sirdspukstus?", "cilvēkā mūžam plūst divas straumes", "cilvēks vai mašīna?", "koki vai stikls?", "šis upes krasts vai otrs?", "jaunais vai vecais?". Rīta Zemkauska idejas un scenārija patoss bija, ka laikmetīgs Kauņas iedzīvotājs un viesis lieliski var "ieraudzīt pilsētu kā likteni" un ļaut visam sevī izlīdzināties caur mīlestību. Šādā atstāstā tā neizklausās pēc augstas raudzes poēzijas, drīzāk pozitīvi lādētiem saukļiem bukletā par iekļaujošu sabiedrību, bet upes krastā kopā ar tūkstošiem lietuviešu šovs izskanēja spēcīgi un skaisti. Pulksten 22, neraugoties uz pavēso, līņīgo vakaru, nebija kur adatai nokrist. Uz upes bija izveidotas divas skatuves ar gigantiskiem ekrāniem, uzstājās kori un populāri dziedātāji, taču iespaidīgākā bija pati dabas skatuve – upe, kurā galvu reibinošus trikus, iesmejot pret gravitāciju, rādīja ūdensslēpotāji, gaismu un pirotehnikas meistari.

Mīta 1. cēliens notika janvārī arēnā Žalgiris, atklājot Kauņas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu. Otra paralēlā galvaspilsēta šogad ir Eša pie Alzetes Luksemburgā.

 

Pēdējā autobusa biļete

Ap 60 izstādēm, kas līdzās dažnedažādiem atšķirīga mēroga un žanru notikumiem ieplānotas Kauņas kultūras programmā, ir pievienojusies jauna izstāde – 1972. Breaking Through the Wall/1972. Izlaužoties cauri sienai. Laikam nebūs daudz cilvēku, kas acu nepamirkšķinot varētu pateikt, kas īpašs notika 1972. gadā. Lasām – 3. martā palaista NASA starpplanētu zonde Pioneer 10. 10. aprīlī Čārlijs Čaplins saņem Amerikas Kinoakadēmijas balvu Oskars par mūža ieguldījumu kinomākslā. Latvijā 3. augustā Rīgas Sporta manēžā ar savu pirmo koncertu uzstājās čehoslovāku dziedātājs Karels Gots. 3. novembrī ekspluatācijā tika nodota pirmā sešjoslu maģistrāle Latvijas PSR – Rīga–Jūrmala. Vēl viss kaut kas ir noticis šajā gadā, bet diez vai daudzi zina, ka 1972. gada 14. maijā Kauņas Brīvības alejā, protestējot pret padomju režīmu, iepretim Kauņas Valsts muzikālajam teātrim sadedzinājās jauns puisis Roms Kalanta. Šī traģēdija aizsāka protestu vilni, vairāki jaunieši nonāca cietumā. Kalantas bēres izvērsās par masu protestu, ko vēlāk nodēvēja par Kauņas pavasari. Izstāde ir ierīkota Kauņas centrālajā pasta ēkā Brīvības alejā netālu no Roma Kalantas sadedzināšanās vietas. Jaunieša upuris ir godināts ar unikālu horizontālu pieminekli. Arhitekta Feliksa Vizbara 1931. gadā celtā ēka ir viena no iezīmīgākajām modernisma celtnēm Kauņā ar lietuviešu nacionālajam stilam raksturīgajām logu ailu rindām.

Izstādes idejas autore un kuratore mākslas vēsturniece Rasa Žukiene vērš uzmanību uz to, ka izstādes šķietami pieticīgo scenogrāfiju noteicis apstāklis, ka nācies ievērot ēkas kultūras pieminekļa statusa nosacījumus un nav bijis iespējams pārāk radoši šajā ziņā izpausties. Kuratores koncepcijā izstāde no Roma Kalantas piemiņas godināšanas, apritot pusgadsimtam kopš traģiskā notikuma, ir izaugusi par plašāku sazarotāku skatu uz lietuviešu iekšējās brīvības telpu padomju ērā un pretošanos apspiestībai un vardarbībai, kas ir raksturīga visos laikos. Izstāde skatāma vairākos stāvos, tajā apvienoti dažādi artefakti, dokumenti, modernistu glezniecība – daudzi darbi eksponēti pirmoreiz –, amatierfilmas ar pantomīmas izrādēm un, protams, mode un mūzika.

Roma Kalantas istabā līdz ar viņa ģitāru, autobusa mēnešbiļeti, ar kuru viņš atbraucis uz sadedzināšanās vietu, nelielu auduma gabaliņu, kas palicis pāri no viņa drēbēm, eksponēti arī dokumenti, kas atspoguļo padomju režīma absurda košumu. Oficiālajā slēdzienā Kalanta ir pasludināts par jukušu ar argumentu, ka "viņam ir bijuši gari mati". Roma dienasgrāmatas liecina, cik grūti ir bijis pieņemt lēmumu. Iespējams, sargājot savu ģimeni no sekām un pratināšanas, Kalanta sākumā dienasgrāmatā ir ierakstījis, ka viņa nāvē padomju režīms nav vainojams", un tikai pēc tam – "mana nāve bija sistēmas vaina".

 

Braukt, skatīties pa logu

Vairākās lietuviešu modernistu gleznās, kas tapušas aiz dzelzs priekškara 70.–90. gados, dominē ceļojuma motīvs, vienkārša braukšana autobusā pa ceļu, kur pa logu redzama tīra ainava bez degradētas vai ideoloģizētas vides. Neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā seksa nebija, vairākas gleznas nepārprotami pievēršas tieši "tam" un nekam citam.

Interesanti, ka dzimumakta tuvplāns padomju varai esot šķitis mazāk bīstams un kaitīgs nekā daža laba abstrakcionisma glezna.

Liela zāle atvēlēta mūzikai kā nevardarbīgās pretošanās formai. Logu ailas rotā ģitāras no amatieru kolekcijām. Koncertprogrammiņas, kurās līdzās obligātajam repertuāram "iepilināts" arī kas roķīgāks. Aizkustinošas kladītes ar avīžu izgriezumiem – melnbaltām "importa" grupu bildēm – un ar roku rakstītiem dziesmu vārdiem. Necila rūtiņu lapiņa liecina, ka 1971. gada 21. februārī ansamblis Mēs ir spēlējis Džimija Hendriksa, Black Sabbath, Bītlu un Saimona un Garfunkela mūziku.

Modes istabā apkopota jaunrade un izdoma, ar kādu baltieši padomju laikā centās stāvēt pāri unificēti neglītajiem apģērbiem. Kauņas hipiju krāsu sprādziens un rokdarbi plašā spektrā nacionāli iezīmēti ar dzintara krellēm.

Sieviete, kuras tolaik darinātā soma ar uzrakstu "Love, Art, Music" skatāma izstādē, izteikusies, ka labprāt tādu valkātu arī šodien.

"Kopīgs dialogs par brīvību un tās robežu paplašināšanu mākslā un sabiedrībā, domājot par kultūru dažādību un kultūras vietu modernajā pasaulē, vienlīdz aktuāli attiecas gan uz Lietuvu, gan Eiropu," uzskata izstādes 1972. Izlaužoties cauri sienai kuratore Rasa Žukiene.

Izstāde negaidīti sveicina latviešus – ar VEF skaņu aparatūru, Modra Tenisona vārdu pantomīmas sadaļā un pie pasta ēkas skaļrunī pēkšņi skanošajiem Dzeltenajiem pastniekiem.

Izstāde apskatāma līdz 31. augustam.

 

Kaprīzā atmiņa

Bet, ja vēlaties Kauņā redzēt tikai vienu notikumu, tad jūsu izvēle lai krīt uz Viljama Kentridža izstādi That Which We Do Not Remember/Tas, ko mēs neatceramies Mikalojus Konstantina Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā – šādi organizatori reklamē iespēju saskarties ar mākslinieka darbiem, kas izstādīti Venēcijas biennālē, Kaseles documenta, Tate Modern Londonā un Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Kā operas un teātra režisors viņš ir sadarbojies ar pasaules slavenākajiem opernamiem. Viljama Kentridža darbi Lietuvā skatāmi pirmoreiz.

Mākslinieks dzimis 1955. gadā Johannesburgā. Universitātē studējis politoloģiju, pēc tam tēlotājmākslu Johannesburgas Mākslas fondā un mīmu un dramatisko mākslu Parīzē. Visa šī pieredze satek Kentridža neatkārtojami fascinējošajā rokrakstā, kas reizē ir gan poētisks, gan sociāli tiešs. Savos multimediālajos darbos mākslinieks rada universu, kurā saplūst filma, skaņa, mūzika, tēlniecība, kolāža, teātris, animācija. Ar operas vērienu un teatralitāti Kentridžs rada sajūtu, ka esi mazs bērns, kurš vectētiņa darbnīcā tup zem galda un sajūsmā vēro viņa radītos teiksmainos mehānismus. Lai arī mākslinieks runā par tādām nopietnām tēmām kā aparteīds, koloniālisma sekas un totalitārisms, viņa estētikai piemīt kaut kas no laterna magica burvības un rotaļības.

Izstādē Tas, ko mēs neatceramies Viljams Kentridžs mēģina sakārtot zemapziņas notikumu apmulsumu – komentē izstādes kuratore Virģinija Vitkiene. Mākslinieks, ieaicinot savā laika mašīnā skatītājus, ļoti konkrēti meditē arī par personīgo biogrāfiju – saviem senčiem, kas no Kauņas devušies uz Dienvidāfriku. Kuratore uzsver, ka šajā izstādē Kentridžs pievērsies cilvēces selektīvajai atmiņai. Mākslinieka pārliecībā "atmiņu, vēstures un faktu noliegšana kā pašaizsardzības vai propagandas līdzeklis vienādi raksturīgs ir gan cilvēkiem Johannesburgā, gan Romā, gan Kauņā". Viņš pūlas pārlēkt šīm izvēlīgās, kaprīzās atmiņas plaisām. Tikšķot milzu metronomam, uz šādu dialogu ar sevi aicināts arī skatītājs.

Svarīgi uzsvērt, ka Viljama Kentridža darbu pa īstam var piedzīvot, izsēžot to no pirmajiem kadriem līdz pēdējiem, ne vien pabāžot telpā galvu uz īsu brīdi.

Izstāde apskatāma līdz 30. novembrim.

P. S. Dodoties uz M. K. Čurļoņa Nacionālo mākslas muzeju, ir vērts pievērst uzmanību laukumam, kuru nākas šķērsot. Tas ir veiksmes stāsts, kā izgaiņāt pagātnes ēnas. Šeit 1990. gadā tika gāzts Ļeņina piemineklis, un vecākās paaudzes Kauņas iedzīvotāji šo vietu arī vēlāk esot ātri pārskrējuši, nevēlēdamies te ilgi uzkavēties. Laukumā apzināti ir uzcelta izteikti Roterdamu atgādinoša ultramoderna ēka. Apakšā ir mājīgas kafejnīcas, cilvēki labprāt dzīvojas pie strūklakas. Apstādījumu slīpās plaknes labi noder bērniem skrituļošanai un braukšanai ar dēli. Kad kafejnīcā ienāk apmēram desmit gadu vecs zēns un viens pats paēd brokastis, ir skaidrs, ka šī vieta vairs nepieder Ļeņinam. Laukuma dominējošā telpa ir balta, sajūta – vibrējoša un caurspīdīga. Jauka vieta, kur garām zibošus dzīves mirkļus ar savu kameru varētu ķert, piemēram, Jons Meks.

 

Sirdsapziņas enkuri

Parasta darba diena bankā. Mirgo elektroniskie numuriņi. Zāles malā ar tipisko rindā gaidītāja vienaldzīgo, atsvešināto skatienu sēž daži apmeklētāji. It kā viņi zārkus vispār neredzētu. Bet, ja redzētu, ko lai viņi darītu? Joko Ono ideja darbojas nevainojami. Izvēloties rutinētu ikdienas gaitu vietu, simts zārku izsaukuma zīmes brēc bez skaņas. Sagaidījuši savu kārtu, cilvēki dodas pāri zālei pie lodziņa, mēģinot izlaipot starp 100 dažāda lieluma zārkiem un zārciņiem. Zārki viņiem manāmi traucē. Leģendārās miera vēstneses Joko Ono instalāciju Ex It ir vērts redzēt klātienē, pat ja varbūt pirmajā mirklī šķiet, ka viss skaidrs no anotācijas. Drebelīgie, trauslie, jau apkaltušie bērziņi, kas stīdz ārā no zārkiem, līdz neērtībai precīzi izsaka to, ka kara šausmas mums visiem "maisās pa kājām", lai arī esam ļoti labi cilvēki. Bet protams! Tikai ielu svētkus maija skurbumā dodiet mums vispirms un zārciņus – pēc tam... Kad lūkojies uz sirreālo ainu bankas zālē, saproti, ka pilnīgi nekas tev nav skaidrs...

Līdz 31. jūlijam Kauņas mākslas galerijā kailas, brīžiem grūti izturamas patiesības laukā, caur sevi pārbaudot cilvēka fiziskās un emocionālās izturības robežas, ievelk arī pasaulslavenās serbu performanču mākslinieces Marinas Abramovičas darbu retrospekcija Memory of Being/ Esības atmiņa. Arī šis varētu būt vienīgais notikums, kura dēļ jābrauc uz Kauņu.

Abramovičas idejas KDi lappusēs ir analizētas visai bieži, tāpēc vien daži citāti: "Mēs, cilvēki, esam līdzīgi. Mums ir līdzīgas problēmas, slimības, mīlestība, salauzta sirds un tamlīdzīgi. Noslēpumi nav vajadzīgi. Es esmu brīva, jo man nav noslēpumu," – atklājot izstādi, aprīlī lekcijā arēnā Žalgiris sacīja māksliniece. Un pāri visam: "Māksliniekam kara laikā ir jāzina, kurā pusē nostāties."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja