Izstādes iecere modes vēsturniekam un kolekcionāram Aleksandram Vasiļjevam radās jau pirms pāris gadiem, un tās atklāšana bija paredzēta šī gada pavasarī, taču pandēmijas dēļ tika pārcelta.
Mūsdienās Itālija ir iekarojusi visstilīgākās valsts statusu un tās modes centrs – Milāna – ir atzīta pasaules modes lielpilsēta līdzās Parīzei, Londonai un Ņujorkai. Izstādes nosaukums iezīmē ceļu no 20. gadsimta sākuma, kad Venēcijā darbojās izcilais spāņu mākslinieks, izgudrotājs un tērpu dizainers Mariano Fortunī, līdz pat Džanni Versačes spožajam uznācienam modes pasaulē.
Izstāde ļaus gūt spilgtu priekšstatu par mainīgajām modes tendencēm visa 20. gadsimta garumā. Apmeklētājiem būs iespēja sekot līdzi aizraujošajam stāstam par to, kā Itālijai izdevās pamazām iznākt no Parīzes ēnas, atjaunot savu kādreizējo modes noteicējas slavu un radīt īstu ekonomisko brīnumu, kas lielā mērā balstās modes un dizaina sasniegumos un apvieno mūsdienīgas uzņēmējdarbības metodes, senas tradīcijas un ciešas ģimenes saites.
Itālija bija Eiropas modes noteicēja kopš Renesanses, kad Venēcijas, Florences, Dženovas un Milānas zīda audumi, īpaši vērtīgais un greznais samts, bija iekārotākā un dārgākā prece. Pat laikā, kad par modes galvaspilsētu bija kļuvusi Parīze, Itālija turpināja vilināt un iedvesmot: jauni cilvēki devās tā saucamajā “Grand Tour” ceļojumā uz kontinentālo Eiropu, un tā neatņemama sastāvdaļa bija arī Itālijas apmeklējums.
Itālijā ik uz soļa redzamās kultūras, mākslas un ainavu bagātības iedvesmo. Tā spāņu mākslinieks, izgudrotājs un tērpu dizainers Mariano Fortunī (1871–1949) lielu daļu mūža nodzīvoja pilī Venēcijā un, iedvesmodamies no antīkās kultūras, 20. gadsimta sākumā radīja savus pārlaicīgos hitonu un peplosu stila tērpus, kuru unikālā audumu plisēšanas metode joprojām nav atklāta. Savukārt, apdrukājot un krāsojot samta audumus savā darbnīcā, Fortunī smēlās iedvesmu Renesanses laika greznajos audumos.
Vēl 20. gadsimta sākumā Itālijā bija saglabājusies spēcīga amatnieku darbnīcu sistēma – jo īpaši ādas apstrādē. Ne velti tādi slaveni uzņēmumi kā Gucci, Prada, Trussardi un Fendi 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs sāka darbību kā ādas izstrādājumu izgatavotāji. Savukārt dižais Salvatore Ferragamo (1898–1960) jau kopš 20. gadiem radīja apavus visspožākajām Holivudas kinozvaigznēm. Interesanti, ka daudzi no senākajiem Itālijas modes jomas uzņēmumiem joprojām ir ģimenes uzņēmumi – mūsdienu biznesam netipiska, tieši Itālijai raksturīga iezīme, kas norāda uz tradīciju pārmantojamību, cieņu pret iepriekšējo paaudžu izveidoto un sasniegto.
Kaut arī 20. gadsimta sākuma itāliešu drēbnieki kopēja Londonas Sevilrovas izsmalcināto uzvalku stilu, bet dāmu šuvējas – Parīzes modeļus, Itālijā aizvien pieauga vēlme radīt savu, īsteni itālisku modi, kas ņemtu vērā gan klimatu un dzīvesveidu, gan stilu, vēsturi un skaistuma izpratni. Šāda iespēja pavērās pēc Otrā pasaules kara, kad, apzinot karā izpostītās valsts stiprās puses, tika nolemts atbalstīt tekstila un ādas apstrādes nozari.
Radās aizvien vairāk talantīgu un ambiciozu modes dizaineru, un 1951. gadā Florencē sarīkotā modes skate, kas bija organizēta īpaši ASV žurnālistiem un lielo veikalu iepircējiem, izrādījās ārkārtīgi veiksmīga. Tā tika plaši atspoguļota presē, un tieši šo brīdi pieņemts uzskatīt par Itālijas modes sākumu. Ar valsts atbalsta un uzņēmīgu biznesa sakaru veidotāju darbu Itālija tika pamanīta un ieņēma pelnīto vietu modes pasaulē.
Visvairāk Itālijas modē jau tolaik, 20. gadsimta vidū, sajūsmināja aristokrātiskā elegance, kvalitāte un savdabīgais, tikai Itālijai raksturīgais “dolce vita” vieglums: asociācijas ar sauli, jūru, atpūtu un piedzīvojumiem… Gudri izmantojot senās apģērbu un apavu darināšanas tradīcijas, kā arī jaunākās ražošanas, materiālu un dizaina iespējas, Itālija 20. gadsimta gaitā kļuva par iekārotāko apģērbu un aksesuāru lielvalsti, atjautīgi atrodot brīvu nišu starp amerikāņu sportisko un demokrātisko modi un franču augstās modes pastīvo formalitāti un komforta trūkumu.
No skulpturālā Roberto Kapuči līdz Džordžo Armani minimālismam, no Emilio Puči ikoniskajām apdrukām un Missoni adījumiem līdz Džanni Versačes, Roberto Kavalli un Dolce&Gabbana barokālajai Dienviditālijas kvēlei, no Gucci elegantā seksapīla līdz Pradas allaž svaigajam skatam uz skaistuma ideāliem – Itālija prot aizraut, iepriecināt un padarīt pasauli skaistāku.
Izstāde No Fortuny līdz Versace. Itālijas mode 100 gados Modes muzejā no 2020. gada 17. jūlija būs apskatāma sešus mēnešus. Šī būs Modes muzeja astotā izstāde: iepriekš muzejā tikušas eksponētas izstādes 30. gadu elegance, Austrumu noslēpumi. Rietumu mode un Ķīna, Dior, Zelta divdesmitie, 1918. Brīvības šiks, Spožie astoņdesmitie un Dāma krinolīnā, kas bija veltīta 19. gadsimta vidus modei.
Muzeja darba laiks: katru dienu no plkst. 11 līdz 19 (ziemas sezonā, no 1. oktobra līdz 14. maijam – no plkst. 11 līdz 18).
Biļetes: 7 eiro; grupām 6 eiro; skolēniem, studentiem, pensionāriem un invalīdiem 5 eiro. Katra mēneša pirmajā otrdienā atlaides skolēniem, studentiem, pensionāriem un invalīdiem – biļetes cena tikai 3 eiro.