Es piedzimu, kad Brasaī ar pilnu jaudu jau fotografēja Parīzi naktī. Un Hitlers realizēja atbaidošu pasaules pakļaušanas velnišķo ideju. Bet mans tēvs izkūla vislabāko ražu mūsu mazajā zemnieku saimniecībā pēdējo gadu laikā. Petrolejas lampu nomainīja gāzes lampa, neskatoties uz to, ka arī Latvija jau sapņoja par Ķeguma spēkstaciju. Bet krievi cēla sociālismu ar visas zemes elektrifikācijas lozungu. Un cerēja pārvērst kino par vislabāko propagandas mediju. Tāds kontrastains laiks mani atmodināja. Es esot piedzimis skaļš, nepakļāvīgs, niķīgs, kašķīgs un slimīgs. Trokšņains kā laikmets – tā grāmatā, kas iznāk vienlaicīgi ar 90 gadu jubilejas izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Gunārs Binde. 100–10, saka pats fotogrāfs. Gunārs Binde preses konferences laikā telefonā uzknipsē sanākošo žurnālistu kopskatu, tomēr savā garā fotogrāfs pieder XX gadsimtam, un viņa fotolaiks lielākoties ir pagājis noslēpumainajā sarkanajā fotolaboratorijā.
Izstādes spēks un lielākā intriga ir tā, ka to ir veidojusi XXI gadsimta kuratoru un mākslinieku komanda ar savu skatījumu. Mijiedarbības rezultāts liek aizrauties elpai. Šķiet, ka izstāde ir kā dzīvs, elpojošs organisms.
"Mani ar tēvu šķir 60 gadu liela starpība. No Gunāra apaļajiem 90 es viņu pazīstu vien 30 gadus, tomēr man ir laimējies būt situācijā, kur varu pagriezt laiku atpakaļ un censties izzināt viņu caur fotogrāfijām. Pēdējos divus gadus tas ir bijis mans vienīgais darbs un galvenais uzdevums – iepazīt Gunāru Bindi un iepazīstināt ar viņu citus," grāmatas ievadvārdos raksta fotogrāfa meita Anna Binde – viena no izstādes kuratorēm. Viņai ir taisnība, ka savā ziņā šī izstāde ir kā parāda atdošana. Pētījumu par izcilā meistara daiļradi līdz šim ir bijis ļoti maz.
Gunārs Binde savas 67 gadus ilgās fotokarjeras laikā guvis gan Latvijas mēroga, gan starptautisku atzinību, par saviem darbiem izpelnoties desmitiem godalgu ārvalstu fotomākslas salonos. Izstāde Binde 100–10 atspoguļo mākslinieka ceļu uz un cauri šiem panākumiem, veidojot metaforisku dienasgrāmatu par nozīmīgākajiem notikumiem, tēmām un cilvēkiem. Ekspozīcijas vizuālo piedzīvojumu caurvij Bindes personiskās refleksijas par redzamo kā tekstuālā, tā audiālā formātā.
Izstāde notiek 2016. gadā aizsāktajā, mākslas zinātnieces Elitas Ansones kūrētajā izstāžu ciklā Paaudze, kas fokusējas uz XX gadsimta otrās puses mākslu.
Tēls padara dullu
"Izstāde, kas rāda ļoti nopietnu, reizēm varbūt vieglprātīgu, bet ar ļoti dziļu domu un misijas apziņu virzītu darbu," raksturo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
"Šī būs plašākā izstāde, kāda ir bijusi. Grāmata līdz šim ir bijusi tikai viena, un tā pati izveidota pirms 17 gadiem. Esam ļoti piedomājuši, ko izstādīt un ko – ielikt grāmatā, lai iedzītu visu, ko esam nokavējuši. Īstenībā, kad sākām strādāt pie grāmatas, man nebija ne jausmas, ar ko mums būs jāsaskaras. Gunāra arhīvs bija tik mežonīgi liels. Galvā parēķināju – tie varētu būt ap 100 tūkstošiem negatīvu. Tūkstošiem sudraba kopiju un simtiem tūkstošu digitālo fotogrāfiju. Kad sākām strādāt, nezinājām, pie kā lai ķeras un ar ko lai sāk. Pārsvarā ņēmām negatīvus, kas ir digitalizēti, un strādājām ar tiem. Paņēmām klāt arī sudraba kopijas un negatīvus, kas mums bija pietrūkuši, un tādā veidā būvējām visu saturu," izstādes tapšanas procesu atklāj Anna Binde.
"Kad es pirmoreiz ienācu šeit un ieraudzīju, kā šeit viss izskatās, – man bija liels pārsteigums. Pārsteigums, kas ir noticis ar manām fotogrāfijām. Es sevī izsaucos: "Anniņa, ko tu esi izdarījusi ar manām bildītēm!" Bet te jau nav tikai Anniņa viena pati, te ir piestrādājusi vesela komanda. Manām bildēm ir iedoti spārni! Tās ir padarītas gaišākas. Manas iedomas tagad ir labāk redzamas. Jau no pašiem pirmsākumiem, kad sāku fotografēt, mani ir interesējusi forma. Dižais mākslas kritiķis Rūdolfs Arnheims ir teicis – tikai forma padara mākslas darbu prātam pieejamu.
Es ieraudzīju brīnišķīgu brīnumu – un tā ir forma. Satura mums netrūkst," saka Gunārs Binde.
"Grūtākais uzdevums bija apvienot tādas leģendāras bildes un sērijas kā Lidojums un, protams, Eduarda Smiļģa portretu. Patiešām – viņa sejā ir nolasāmas ilgas un ciešanas. Bija vēlme iekļaut visus Gunāra skatījumus un idejas. Atklāt domas, kā tas viss ir tapis, tajā pašā laikā – rādīt pēc iespējas daudz fotogrāfiju, kuras līdz šim nav redzētas. Mums kā jaunākajai paaudzei arī laiku pa laikam uzpeld tendence lietot analogo fotogrāfiju. Gribējām parādīt, cik tolaik tas bija tehniski sarežģīts process un cik daudz tajā sarkanajā istabā ir iespējams. Likām uzsvaru arī uz neredzamo pusi, kas stāv aiz visām leģendārajām fotogrāfijām," uzsver kuratore Elīza Elizabete Ramza.
Latviešu fotomākslas klasiķis ir dzimis 1933. gada 27. decembrī Bejā Alūksnes novadā.
"Man ir laimējies piedzimt īstā latviešu zemnieku ģimenē Alūksnes novada Tiltiņos kā vecākajam no trim bērniem. Tēvs Jānis Binde, mammīte Emma Binde. Mani auklēja vecmāmiņa, kura bija akla, un man nācās redzēt par mums abiem. Droši vien tas bija Dieva pirksts, ka man vajadzēja kļūt par fotogrāfu – redzīgam, ļoti redzīgam būt. Tēvs, būdams zemnieks, bija domājis, ka man jāiegūst izglītība, kas noderētu lauku cilvēku dzīvē. Kādā dienā uzsēdināja uz motocikla un aizveda mācīties uz tehnikumu par elektrotehniķi. Tā nu sakrita, ka tieši tas mani noveda pie mīlestības pret gaismu jeb foto," izstādes sadaļā Pirmsākums stāsta pats Gunārs Binde. 1957. gadā Gunārs Binde ieguvis tehniķa elektriķa specialitāti Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. 1957. gadā pašmācības ceļā sācis apgūt fotografēšanu, bet jau 1959. gadā Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā notikusi viņa pirmā personālizstāde. 1964. gadā kļuvis par fotokluba Rīga biedru. No 1959. līdz 1963. gadam strādājis par gaismotāju Valmieras teātrī un Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī Rīgā, kur saticis savu dzīves līdzgaitnieku, draugu un domubiedru scenogrāfu Arnoldu Plaudi un atklājis, kā teātra inscenējuma paņēmienus izmantot arī fotogrāfijā. No 1964. līdz 1975. gadam Gunārs Binde strādājis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.
"Atskatoties uz mākslinieka pirmsākumiem, svarīgu lomu spēlējis tēva lēmums pieteikt Gunāru Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, lai viņš mācītos elektrotehniķa arodu. Tas pavēra fotomākslinieka ceļu mūžu garai mīlestībai pret gaismu, kas sākumā viņu aizveda uz teātri. Tieši tur Binde kā gaismotājs apguva gaismas mākslu, kā pats min topošajā grāmatā, kļūstot par "gaismas meistaru". Teātris saveda Gunāru Bindi kopā ar inscenējumu fotogrāfijas radīšanas biedru, mākslinieku un scenogrāfu Arnoldu Plaudi, bet gandrīz 30 gadus vēlāk – ar mūzu un sievu Tatjanu, ar kuru kopā apmānīja gravitāciju sērijā Lidojums (1992). Teātrī Binde izkopa smalko gaismēnu principu rokrakstu, kļūstot pazīstams galvenokārt ar savām melnbaltajām fotogrāfijām, no kurām īpašu ievērību guvušas akta žanra fotogrāfijas. Neatkarīgi no žanra, krāsas vai tēmas Bindem fotogrāfiju par mākslu padara mākslas tēla radīšana. Autors uzsver: "Attēlā ne vienmēr ir tēls. Tēls ir tas, kas tevi ietekmē, padara dullu, tu reibsti, pārdzīvo. Tas ir vispārinājums, kas attiecas uz kaut ko būtisku, to nevar konkretizēt,"" izstādē ievada kuratore Elīza Elizabete Ramza.
Izstādi īpašu padara Artūra Analta scenogrāfija, kas telpas iekārtojumā smalkjūtīgi atkārto Gunāra Bindes galveno principu – gaismas un tumsas niansēto dramaturģiju.
"Scenogrāfijas uzstādījumā es mēģināju saprast, kas ir foto. Foto ir gaisma. Skatoties bildes, nav nekādu šaubu, ka Gunārs ir absolūts gaismas meistars. Bet tikai ar gaismu arī nevar. Ja mēs šajā zālē ieslēgtu visas gaismas, scenogrāfija sabruktu, jo tā ir gaismas un ēnu saspēle. Līdz ar to scenogrāfija ir gaismu spēle. Gunārs spēlējas ar gaismu un ēnu, un to mēs gribējām parādīt šajā izstādē. Vislielākais uzdevums bija rakties nedaudz dziļāk. Es domāju – visi jūt, ka Gunārs visu gadu gaitā ir bijis ārkārtīgi drosmīgs, un tā drosme bildēs ir redzama. Šī scenogrāfija ar savu vērienu ataino viņa drosmi. Gunārs vairāk ir zināms saistībā ar senajām tehnoloģijām – kad tu noknipsē, ir jāpagaida, kamēr attīstās. Tagad mēs esam noknipsējuši, un rīt mums būs īstā bilde," preses konferencē dažas dienas pirms izstādes atklāšanas sacīja tās scenogrāfs Artūrs Analts.
"Kāpēc no jūsu rakstiem ir izzuduši tādi vārdi kā gaisma un apgaismība?!" kuplā skaitā sanākušajiem žurnālistiem retoriski pavaicāja Gunārs Binde.
Paskatieties taču tajā sejā!
"Sākot ar XX gadsimta 60. gadu beigām, Baltijas fotogrāfiem bija raksturīgi stilistiski spēlēties ar poētiski romantisku atmosfēru, veidojot simboliskus tēlus, pārnesto nozīmju un iekšējās emociju pasaules analoģijas. Tās Binde pētījis pašportretu sērijās. Savstarpējo attiecību problemātika daudzpusīgi atspoguļota plašajā, bet, kā autors uzsver, vēl nepabeigtajā ciklā Vīrietis un Sieviete. Savukārt slavenajā Eduarda Smiļģa portretā (1965) mākslinieks centās panākt veca cilvēka mūža nogales traģiskumu," laikmeta kontekstu iezīmē kuratore Elīza Elizabete Ramza.
Preses konferencē muzeja direktore Māra Lāce atklāja, ka burtiski tikko uzzinājusi, ka slaveno Eduarda Smiļģa portretu, kā tas arī iegrāmatots visos zinātniskajos aprakstos, Gunārs Binde vēlas pārsaukt citādi – Ilgas un ciešanas.
1965. gadā par Eduarda Smiļģa fotoportretu Gunāram Bindem piešķirta zelta medaļa 29. Starptautiskajā fotomākslas salonā (XXIX Salón Internacional de Arte Fotográfico) Buenosairesā Argentīnā.
"Visas tās netīrās būšanas, kas ap viņu griezās, mani patiešām piespieda mainīt nosaukumu. Paskatieties taču tajā sejā! Tas nav tas, ko tagad vazāt no viena teātra uz otru! Ko tad Smiļģis ir noziedzies, ka pret viņu tā attiecas? Tagad viņš ļoti sliktā izpildījumā ir uzlikts Brīvības ielā pie Dailes teātra. Viņam ir nogriezta puse no pieres, laikam lai viņu padarītu par idiotu, vai kā? Ar ko nodarbojas tāda "hermaniāna"? Vai tās ir mākslas izdarības? Tāpēc neņemiet ļaunā un nesmejieties, ka es mainu nosaukumu. Mēs pie Smiļģa ar Plaudi gājām paskatīties un nofotografēt, ko tad vecais, kā Plaudis teica, tagad dara. Ieraudzījām, ka vecais cieš. Man fotoaparātu nevar atņemt, bet režisoru vienmēr var izdzīt no teātra, un tad viņš vairs nevar ar to nodarboties. Tas bija liktenīgs gājiens. Pēc gada viņš arī nomira," savu lēmumu paskaidro pats Gunārs Binde.
Kuratore Elīza Elizabete Ramza gan rosina nekoncentrēties tik ļoti uz šo vienu darbu, jo izstādes galvenā jēga ir atklāt Gunāra Bindes daiļradi visā tās grūti aptveramajā (burtiskā un pārnestā nozīmē) daudzšķautņainībā un plašākā vispārinājumā.
"Aizdomājos, cik dzīve ir mainīga un cik mākslinieks dažādos laika periodos var domāt par savu radīto un sava radītā nozīmi. Ļoti interesanti. Man liekas, ka Gunāram Bindem vienmēr ir paticis drusciņ ķircināties, vilkt uz zoba un arī drusku rotaļāties, bet aiz katras rotaļāšanās, protams, ir nopietnas lietas," piebilst Māra Lāce.
Aušošanās kā hepenings
Izstāžu cikla Paaudze kuratore un raksta Hepeningu epizodes Gunāra Bindes mākslā autore Elita Ansone uzsver, ka Gunārs Binde noteikti nav tikai Smiļģa portrets vai mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles aktu cikls. "Man bija vēlēšanās paskatīties un definēt vismaz vienu daļu no daiļrades. Nolēmu pievērsties tai Gunāra Bindes mākslas daļai, kurā mēs redzam kaut kādu spēles elementu, neparastas situācijas sieviešu un vīriešu un arī citās attiecībās. Mēģināju saprast, kas tas ir tieši mākslas vēstures virzienu un parādību attīstības kontekstā. Sapratu, ka to pilnībā ir iespējams ielikt kastītē vai rāmjos, ko mēs saucam par hepeningu. Tas radās 50. gadu beigās Amerikas Savienotajās Valstīs, izplatījās arī Eiropā un, ļoti pārsteidzoši, arī Austrumeiropas zemēs, tajā skaitā Latvijā. Protams, mums tolaik bija cits konteksts. Mēs tomēr atradāmies okupētā valstī. Kārtīgam padomju cilvēkam bija uzvedības standarti, un hepenings noteikti tajos neietilpa. Būtībā ikvienā zemē brīvi, radoši cilvēki tiecās pēc brīvības, dzīves garšas, atraktivitātes. Zināmā mērā tas ir absolūti alternatīvs veids, kādu daudzi mākslinieki izdzīvoja 60. gados, kad bija ļoti daudz ierobežojumu, aizliegumu un aizspriedumu. Tajā fotogrāfiju daļā, kur Binde ar draugiem dodas izbraukumos, aušojas un spēlējas, – tās ir performatīvas darbības, ko toreiz sauca par hepeningiem. Šajā sakarā ir radusies diezgan ievērojama darbu kolekcija, kas izstādē ir redzama sadaļā Teātris. Tas ir t. s. Bindes teātris spēles garā. Rakstā analizēju šo avangarda piesitienu," stāsta Elita Ansone, kura ir pārliecināta, ka tajā laikā "dzīvot brīvu dzīvi un būt brīvam cilvēkam bija ārkārtīgi alternatīvi un avangardiski".
Kuratore Elīza Elizabete Ramza, vaicāta, vai viņa kā jauna kuratore spēj iztēloties, kā samērā nevainīgi hepeningi un performances vienlaicīgi varēja būt arī brīvības manifestācija un izlaušanās stāsts. Kā izpaužas komandas XXI gadsimta cilvēku skatījums? Kuri bija sadursmes punkti uztverē?
"Liels prieks, ka bija uzticēšanās. Sākumā, iespējams, nebija viegli. Gunārs ir strikts, ar savu viedokli, tomēr viņš ļoti ieklausās tajā, ko viņam saka, un viņam nav bail mainīt savu redzējumu, ja mēs visi izrunājamies un sazināmies nākamajā dienā. Ir varbūt lietas, par kurām viņš nemaina savus uzskatus kā jebkurš cilvēks. Tagad, kad viņš ir ieraudzījis rezultātu, viņam ir skaidrs, kāpēc tā bija jādara. Jebkura sadarbība, jebkurš darbs ir saistīts ar kompromisu. Mums ir ļoti paveicies ar to, kādu artavu katrs bija spējīgs ieguldīt.
Nebija grūti, drīzāk bija domas par to, ka šī ir svarīgākā Latvijas mākslas iestāde valstī un kā tiks pieņemts mūsu skats. Mums bija ļoti svarīgi runāt par to, ka tie bija citi laiki un ka mēs izpaužam savu brīvību un vēlmi pietuvoties tam, ka tas nav tas pats, kas šodien notiek. Vēsturiskais aspekts mums bija ļoti svarīgs. Gunāram Bindem iedegās acis brīdī, kad mēs ieraudzījām viņa arhīvu un devām jaunu skatījumu," atceras Elīza Elizabete Ramza.
Prāts apaugļojas ar prieku
Līdz ar izstādi klajā nākusi Gunāra Bindes fonda sagatavotā grāmata Binde 100–10. Tās precīzais svars ir 2 kilogrami un 880 grami. Alise Tīfentāle rakstā Kā fotogrāfs kļūst par fotomākslinieku analizē Gunāra Bindes rokraksta attīstību 60. gadu kontekstā, Elita Ansone apzina hepeninga epizodes Bindes mākslā, lasāma arī Santas Hiršas intervija ar fotogrāfu Tēva mājas vakarā pēc lietus. Un, protams, albuma daļa – fotogrāfijas, kas ataino Gunāra Bindes mākslas galvenās tēmas.
"Šis projekts bija īpašs dažādās nozīmēs. Pašā sākumā man bija sajūta, ka attēlu klāsts plus/mīnus ir aptverams, taču, nododot grāmatu tipogrāfijā, mums bija jāpieņem, ka nezinām, cik mēs par Bindes arhīvu vēl nezinām. Vismaz es to noteikti varu atzīt. Šis nav pirmais gadījums, kad kāds izdevums ir veltīts izstādei vai saistīts ar to, bet šis izdevums noteikti nav katalogs. Tas ir autonoms, liels, kodolīgs ieskats gandrīz visā fotogrāfa mūžā. Intervijā ar Santu Hiršu Gunārs Binde piemin arī dažas detaļas no savas bērnības, tā ka to var uztvert kā ļoti dziļu stāstījumu un iedziļināšanos viņa dzīvē un procesā. Man ienāca prātā interesants salīdzinājums no astrofizikas. Kaut kur ir noticis supernovas sprādziens, bet mēs to varam pamanīt tikai pēc vairākiem gadiem. Šis sprādziens, manuprāt, ir noticis ļoti sen, un tikai tagad mēs varam redzēt tā košās sekas, šo brīnumu.
Man bija priekšstats, ka Binde ir tāds salonfotogrāfs, tendēts uz aktieriem. Skatoties milzīgo arhīva attēlu klāstu, sapratu, ka šāds priekšstats ir pilnībā aplams, ar to es apzināti gribētu cīnīties," saka dizainers un viens no grāmatas sastādītājiem Aleksejs Muraško. Grāmata, viņaprāt, ir pirmais mēģinājums aptvert Gunāra Bindes daudzslāņainību un multižanrisko pieeju. "Galvenais, ka Gunārs Binde atļāva mums uz šo milzīgo radošo mantojumu paskatīties ar XXI gadsimta cilvēku acīm, neierobežoja mūsu drosmi un pievienoja pats savu, lai šis projekts sanāktu tāds, kāds tas ir sanācis."
1967. gadā par fotogrāfiju Akts mākslinieks apbalvots ar Grand Prix Prinča Alberta I 25. starptautiskajā salonā (XXVe salon international Albert 1er) Šarlruā Beļģijā. Šie darbi, kā arī 1964. gada Siena, dažādās valstīs izpelnījušies 32 apbalvojumus. Vēl daudzas citas autora fotogrāfijas ārzemēs ieguvušas vairāk nekā 25 apbalvojumus.
2009. gadā par izcilu radošā mūža devumu Latvijas fotomākslā un Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē Gunārs Binde saņēmis visaugstāko Latvijas valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. 2023. gadā pēc Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča iniciatīvas saņēmis Cildinājuma rakstu par ilggadēju ieguldījumu Latvijas valsts labā.
Latvijas Nacionālā muzeja direktore Māra Lāce neslēpj, ka fotogrāfija kā žanrs ne vienmēr ir saņēmusi pienācīgu novērtējumu: "Latvijas Nacionālajā muzejā sava veida sprādziens notika pirms kādiem 20 gadiem, kad pieņēmām lēmumu muzeja kolekciju sākt papildināt ar fotodarbiem. Pirms tam bija visai iesīkstējusi prakse, ka mākslas muzeji fotogrāfiju nekolekcionē. Pienāca brīdis, kad mēs visi sapratām – un liela nozīme bija manai kolēģei Elitai Ansonei –, ka Mākslas muzejam ir jānodarbojas arī ar fotogrāfijas kolekcionēšanu. Kad šis process sākās, notika saskaršanās ar to, ka fotomeistariem ir tik lieli arhīvi, arī ekspozīcijām un izstādēm ļoti svarīgs ir atlases jautājums."
Izstāde Binde 100–10 ir godpilna paklanīšanās Gunāra Bindes talantam 67 gadu garumā Latvijas lielākajā mākslas muzejā. Gandarī, ka fotogrāfs pats to piedzīvo. Kurš būs nākamais?
"Lūk, manas kaislības. Mans dzīves saturs. Brīvais radošais gars un garā mūža kailā pieredze. Reiz dzimusi bērna atvērtajā ziņkārībā. Vecmāmiņas Bībeles stāstu un teiku mītos, saules pielieto noru, meža taku un ganību brīvlaistībā. Neskartās apziņas fantāziju un dabas vaļībās veidojušos saprātu ļoti kontrastainā pieredze. Sadistiski brutālā kara laika iznīcība un dzīvības rašanās noslēpuma nojautas. Maigā mīlestība un skaudrās vilšanās sāpes. Pretešķības un atšķirības. Prāts apaugļojās ar izziņas prieku."
GUNĀRS BINDE
Izstāde Binde 100-10
LNMM līdz 2025. gada 19. janvārim