Pagājušajā gadā pirmo Baltijas Jaunā mākslinieka balvu ieguva igauņu mākslinieks Juhans Sometss (1975) par savu interaktīvās mākslas instalāciju Mākslinieka istaba/ The Artist’s Room, kas pa šo laiku ir ticis izrādīts jau vairākās izstāžu vietās. Tā piedāvā skatītājiem iespēju veidot skaņu kompozīcijas, pieskaroties metāla stīgām, un pieredzēt šķietami autentisku un individuālu piedzīvojumu, tomēr aiz tā stāv programma, kas nosaka šīs pieredzes robežas.
Pastāstiet vairāk par savu darbu Mākslinieka istaba!
Divi mākslas kritiķi Kaspars Vanags un Oļegs Frolovs norādīja gandrīz uz vienu un to pašu, ka šis mākslas darbs atklāj to, kā mēs dzīvojam savu ikdienas dzīvi, būdami tehnoloģiju vergi: mēs varam būt apmierināti ar nelieliem apbalvojumiem "patīk" vai mīļu tvītu formā (manā mākslas darbā tās ir tūlītējas skaņas), bet mēs neredzam kopainu, ka esam tikai nelieli komponenti milzīgā sistēmā, kas mūs kontrolē.
Šim mākslas darbam un manai mākslai kopumā ir arī svarīgāks nodoms: izjaukt tradicionālo laikmetīgās mākslas hierarhiju, kas nozīmē to, ka mākslas darbs ir kā sprediķotāji baznīcas kancelē, kas sludina savas patiesības. Manā mākslas darbā tiek izmantots diezgan šamanisks veids, kurā cilvēkiem tiek dota iespēja kļūt par vienu veselumu ar mākslas darbu.
Ko jums šī balva ir devusi?
Šī balva ietvēra trīs izstādes (Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē ArtVilnius un festivālā Tallinn Art Week), kas nozīmē daudz jaunu pazīšanos un pieredzi, man bijušas vēl divas izstādes: šī paša darba izrādīšana skaņu mākslas galerijā Supersonicum Vīlandē un grupas izstādē galerijā Temnikova & Kasela Tallinā.
Vēl viens mans interaktīvais mākslas darbs no 2004. gada, kas patiesībā ir Mākslinieka istabas prīkvels, bija eksponēts grupas izstādē Tallinas Mākslas zālē. Tādā veidā balva ir svarīga, bet vēl svarīgāk ir radīt labu mākslu, un tad balvas noteikti sekos.
Kādi jautājumi jūs nodarbina mākslā?
Kā jau es teicu iepriekš, tā ir hierarhijas jaukšana. Vēl viens nozīmīgs jautājums ir atbrīvošanās no autorības. Mākslinieka istabā ikviens dalībnieks ir mākslas darba autors. Izstādes laikā rodas jauna māksla. Tāpēc es kā patiesais šī mākslas darba autors esmu vienlīdzīgs ar visiem citiem.
Kādas ir jūsu attiecības ar apmeklētājiem?
Ja darbojies ar interaktīvajām instalācijām, auditorija nozīmē visu. Aptuveni trīsdesmit procentu no tās nevēlas mijiedarboties ar mākslas darbiem vai pieskarties tiem, tādējādi daļa no auditorijas nevar iegūt pieredzi un redzēt, kas tas ir par mākslas darbu, bet, ja kāds jau piedalās šajā mākslas darbā, citi sekos.
Piemēram, ArtVilnius apmeklēja vairāk nekā 40 000 cilvēku, un mans mākslas darbs bija saņēmis rekomendāciju lietuviešu radio kā must see objekts, tāpēc lielāko daļu laika Mākslinieka istaba bija pilna ar cilvēkiem, no kuriem ikviens bija iesaistījies mākslas darbā, un skaņas bija patiešām skaļas, tāpēc es biju laimīgs, ka skaļruņi nenodedzināja instalāciju, jo lielāko daļu laika tie bija karsti.
Pie kā jūs strādājat šobrīd?
Es biju stingri apņēmies, ka nestrādāšu ar vizuālo mākslu, jo vizuālais medijs ir tik "pārekspluatēts", tāpēc es radīju skaņu instalāciju, bet tagad esmu norimies un pievērsies diezgan tradicionālai grafikas formai, patiesībā zīmēšanai. Mesē ArtVilnius es stādīju priekšā zīmējumu sēriju Mandala (līdz 100 unikālām kopijām), kuru mašīna radīja meses laikā.
Savukārt šodien es pirmizrādu jauno sēriju Ring. Tie ir zīmējumi, kurus ir radījusi mana jaunā mašīna, kas izmanto mākslīgā intelekta algoritmus. Tā iegūst ieejas datus no manas studijas mansarda loga, kurā gaisma mainās visu cauru dienu un mašīna zīmē šo izmērīto gaismu uz papīra. Tas izskatās tā, it kā būtu radīti robota impresionista stilā vai it kā to būtu radījis bērns, kuram ir bijis daudz laika. Šī darba kontekstā mēs vēlreiz varam runāt par to, ka ikviens var būt mana darba autors.
Vēl viens darbs, ko Rīgas un Tallinas publika varētu ieraudzīt 2018. gadā, ir sadarbības projekts laikmetīgās horeogrāfijas jomā, bet tas ir pārāk svaigs, lai stāstītu par to kaut ko vairāk. Šī projekta ideja piedzima vairāk nekā pirms pusotra gada, un tikai vakar es satikos ar savu līdzautoru – horeogrāfu. Varu teikt, ka šis projekts izskatās daudzsološi un mans partneris ir ļoti interesants cilvēks, ar kuru var strādāt un dalīties idejās.
Esmu lasījusi, ka jūs pirms vairākiem gadiem esat pārcēlies uz Trīgi ciematu Igaunijas ziemeļos. Kāpēc izdarījāt tādu izvēli?
Esmu dzimis Tallinā un nodzīvojis tur trīsdesmit gadu, bet gaidāmā ziema būs trīspadsmitā lauku vidē. Pa šo laiku ir notikušas daudzas lietas. Toreiz bija sliktāki ceļi un vairāk mežu. Toreiz kaimiņos esošā Kau muiža bija pamesta, tagad tā ir atjaunota par skaistu savrupmāju, kura 2016. gadā ir tikusi apbalvota par labāko boutique viesnīcas interjeru pasaulē.
Man labpatīk domāt, ka laiks ir kontinuums, nevis periodi starp e-pasta vēstuļu saņemšanu un telefona zvaniem, tāpēc, dzīvojot lauku vidē, es varu sevi apmānīt, ka dzīvoju kādā citā laikmetā, kas dod man iespēju paraudzīties uz šodienas diezgan nervozo un šizofrēnisko civilizāciju no attāluma.
Jūs esat strādājis par skolotāju.
Esmu strādājis uz puslodzi par skolotāju/ pasniedzēju (robotika, jauno mediju māksla u. c.) divpadsmit gadu, bet kopš 2017. gada es strādāju par pilna laika mākslinieku. Strādāt par skolotāju kļūst arvien grūtāk, jo reālās dzīves vajadzības mainās tik ātri, ka izglītības sistēma nespēj tikt tām līdzi. Tas padara skolēnus agresīvus, skolotāji kļūst arvien stresaināki, zaudējot savu kreativitāti, tāpēc divpadsmit gadu man kā skolotājam ir bijis pietiekami.
Jūsu interešu lokā ir arī galdniecība un dārzniecība. Vai jūs varētu pastāstīt par šo jūsu aizraušanos?
Kas attiecas uz galdniecību un dārzniecību, tas ir saistīts ar dzīvesstilu – eksistēšanu ārpus lielākas kopienas, izmantojot to, ko daba var tev dot. Es zinu, kā audzēt un veidot koka darbus no vietējiem un bieži vien pārstrādātiem materiāliem.
Faktiski Mākslinieku istabas sērijā vienmēr ir iekļauts koks, kas aptver skaļruņus un paslēpj elektroniku, tāpēc šī koka raksturs ir ļoti svarīgs. Esmu izmantojis dažādus kokus: savā diplomdarba izstādē Tallinā es lietoju pārstrādātu koku, kas bija mans iepriekšējais mākslas darbs An Empty Painting.
Es izmantoju patiešām ekskluzīvu osi ar lodes caurumu no Pirmā pasaules kara laika Rīgā un vienu ļoti skaistu loga rāmi ar daudziem brūkošas eļļas krāsas slāņiem galerijā Temnikova & Kasela un mesē ArtVilnius. Pēdējais no pieminētajiem koka gabaliem ir visskaistākais koka gabals, ko es jebkad esmu redzējis. Man ir dokumentācija par to kopš 1834. gada, kad slavenais baltvācu jūrnieks Oto fon Kocebū iegādājās Kau muižu un sāka būvēt galvenās ēkas piebūvi. Kalpotājiem tika dots rīkojums doties uz mežu un dokumentēt, cik daudz dēlīšu var iegūt no baļķiem un kā ar tiem rīkoties. Viņš nevarēja paredzēt, ka viens no tiem pēc 182 gadiem kļūs par sastāvdaļu vienam no Baltijas labākajiem mākslas darbiem.