Gleznas saturs ir pats mākslinieks

Galerijā Māksla XO ir aplūkojama gleznotāja Ģirta Muižnieka izstāde, kuras nosaukumu Red Shift mākslinieks ir aizņēmies no kosmoloģijas nozares.

Vai jums ir kāda padziļināta interese par kosmoloģiju? 

Mani interesē zinātnes un tehnoloģiju attīstība, kas mūsdienās notiek arvien ātrāk un ātrāk un tuvojas ģeometriskajai progresijai. Jo mēs vairāk atklājam, jo vairāk sastopamies ar nezināmo. Agrāk viss šķita ļoti vienkāršs, bet tagad neskaidrību kļūst arvien vairāk. Šobrīd man patīk lasīt par elementārdaļiņu fizikas pētījumiem, kas tiek veikti CERN (Eiropas Kodolpētījumu organizācijas – I. A.) centrā, kas atrodas uz Šveices un Francijas robežas. 

Kā sarkanā nobīde sasaucas ar jūsu izstādi? 

Izmērot sarkano nobīdi, ir iespējams noteikt objekta attālināšanās ātrumu. No tālākajām galaktikām, ko var saskatīt ar spēcīgākajiem teleskopiem, mēs attālināmies ar ātrumu, kas ir lielāks par gaismas ātrumu. Mēs visu laiku kustamies laikā un telpā. Mēs lidojam ar lidmašīnu, bet mums šķiet, ka mēs sēžam uz vietas. Mēs visu laiku esam sevī, lai kur arī mēs atrastos. Tāpat arī glezniecībā. Man bieži tiek pārmests, ka manos darbos ir par maz pateikts, bet saturs ir pats mākslinieks, katrs ar savu rokrakstu. Viņš nevar aiziet no sevis. Es nevaru aizbēgt no tā, kāds es esmu. Pat ja es gribētu mainīties, tas nav iespējams, jo mana ģenētiskā programma – vai arī kā mēs to varētu nosaukt – atspoguļojas manos darbos. 

Jūs rakstāt: "Kad es skatos spogulī, es redzu sev tik pazīstamu seju un tēlu. Kad es skatos uz saviem darbiem, redzu kādu pavisam citu, varbūt pat svešādu sevi."

Manās gleznās parādās raksturīgais man, kā es radu un pēc kā var atpazīt manus darbus, bet pēc sava izskata un uzvedības es varu nebūt tāds, kādi ir mani darbi. Tajos iznāk mans iekšējais "es", kas ir daļa no manis vai otrs "es", – to man ir grūti pateikt. Ir bijuši gadījumi, ka riebīgi cilvēki rada optimistiskus darbus.