"Man šķiet, ka visam šim ciklam ir misija, jo ir plaisa starp to paaudzi, kas ļoti labi zina padomju laiku, un jauno paaudzi. Ir vajadzīgs kāds tulks un mediators," saka LNMM Latvijas vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece.
Zinošs un smalkjūtīgs vidutājs ir kurators Vilnis Vējš. Dosimies viņam līdzi nelielā pastaigā pa izstādi!
Nabadzīga, ambicioza, mākslas piepildīta dzīve
Pirms šīs izstādes veidošanas biju rakstījis vien laikrakstam Diena pāris recenziju par Birutas Delles izstādēm. Šis piedzīvojums nozīmēja iepazīties ar leģendāro mākslinieci un skatīties, kur un kā ir atrodami viņas darbi. Izstāde lielā mērā ir bāzēta uz gleznām, kuras ir atrodamas muzeja kolekcijā. Lielākoties tie ir darbi, kas ir iepirkti padomju laikā. Neliela daļa ir no Mākslinieku savienības. Labprāt draudzējamies ar Jāni Zuzānu, kurš vienmēr laipni aizdod darbus no savas kolekcijas. Kūleņainākā daļa bija meklēt Delles darbus privātkolekcijās. Delles darbi ļoti daudziem cilvēkiem ir mājās lielākās un mazākās kolekcijās. Piemēram, kungam Valmierā – Helmūtam Štrauham – ir apmēram 70 gleznu liela Delles mākslas kolekcija. Aizņēmāmies arī gleznas no Māras Ķimeles un citiem.
Katrai izstādei ir jāsākas no sākuma. Šīs ir daudz reproducētas, leģendāras Birutas Delles gleznas, kuras vecākā paaudze atceras no pirmajām izstādēm, piemēram, Džoana Baeza dzied par mieru un Kurš olīvu dārzā bij’ lieks.... Mani kā mākslas pētnieku uzreiz ieinteresēja, kā 1971. gadā šāda glezna ar acīmredzami nepadomiskiem varoņiem ir varējusi nonākt mākslas muzeja kolekcijā. Šādu darbu padomju mākslā nav daudz. Biruta Delle bija precējusies ar melomānu un klausījās bītlus un daudzas citas plates. Interesanti, ka gadu pirms šīs gleznas – 1970. gadā – firma Melodija bija izdevusi amerikāņu kantridziedātājas Džoanas Baezas plati Dzied Džoana Baeza (oriģinālnosaukums krievu valodā – red.). Bija atsevišķi amerikāņu kultūras iespaidi, ar kuriem padomju cilvēki drīkstēja iepazīties.
Apmēram tādu es iztēlojos sabiedrību ap Birutu Delli, kad viņa bija precējusies un dzīvoja verandā Friča Brīvzemnieka ielā jaunu cilvēku nabadzīgu, ambiciozu, ar mākslu piepildītu dzīvi. Līdzīgs stāsts ir par gleznu Kurš olīvu dārzā bij’ lieks.... Tā ir rindiņa no franču dzejnieka Renē Šāra dzejoļa. Šārs bija sirreālistu dzejas grupas pārstāvis un arī pretošanās kustības dalībnieks, tāpēc viņa vārds drīkstēja parādīties padomju telpā un glezna varēja nonākt līdz izstādēm. Šajā gleznā iezīmējas arī eksistenciālisma tēma. Birutu Delli, tāpat kā visus latviešu kultūras darbiniekus tajā laikā, ar franču kultūru iepazīstināja Maija Silmale. Viņa Birutu Delli iepazīstināja arī ar alternatīvākām un disidentiskām aprindām. Biruta Delle šo iedvesmojošo personību ir divreiz portretējusi.
Te ir redzams kāds intelektuāļu disputs. Varam iztēloties, kā tolaik virtuvēs diskutēja un pīpēja, nekā cita jau nebija. Tālāk glezna Bailes – kas tas ir par vīzijas uzplaiksnījumu? Negribu valkāt jēdzienu "sirreālisms", jo tad sākas profesionālas diskusijas, vai padomju telpā sirreālisms bija vai nebija, vai tas bija aizliegts. Domāju, ka šeit ir saikne ar cilvēka bezapziņu. Protams, Biruta Delle šajā ziņā nebija nekāda teorētiķe.
Centās ignorēt padomju varu
Runājot par Birutu Delli, viņas lielākās firmas zīmes ir ārkārtīgais krāsu piesātinājums un saules gaisma, kas viņu nemaldīgi atšķir. Arī viņas nereālistiskā kompozīcija. Ēna aplokās ap ceļa apmali, dabā tas nebūtu iespējams. Starp šiem darbiem ir 20 gadu starpība. Viņai motīvi mēdz atkārtoties.
Pēc 2. kursa viņa aiziet no Mākslas akadēmijas, kā pašas leģenda vēsta, – sastrīdoties ar profesoru Induli Zariņu. Nezinu, vai tā bija vai nebija. Birutai Dellei ir nepabeigta akadēmiskā izglītība, bet viņa uzreiz tika ņemta izstādēs. Kolēģi viņu acīmredzot cienīja, un viņas karjera attīstījās visnotaļ veiksmīgi. No otras puses – bija neformālā dzīve, kur ap viņu pulcējās dažnedažādi cilvēki. Kas tik tur nebija! Toms (Ināra Kaija Eglīte), jau minētā Maija Silmale, Eižens Valpēters, Kazas draugi. Kā Biruta pati ir teikusi – padomju vara viņu lika mierā un viņa to arī. Vai nu tā lika, es nezinu, bet viņa centās to apstākli ignorēt.
Milzīga koncentrēšanās
Sapratu, ka izstādē noteikti ir jābūt ainavām, jo tik skaista muzeja ēka neko citu neņem pretī (smejas). Biruta Delle ir tiešām brīnišķīga ainaviste. Daudziem latviešiem mājās ir Birutas Delles ainavas – vai nu kāds skats pa logu, vai iemīļotie Pārdaugavas skati. Šajā zālē ir klasiska ainavu ekspozīcija, sākot ar ainavu Mazirbe, tur viņa, bēgot no Rīgas sadzīves grūtībām, kādu laiku dzīvoja. Kā daudzi mākslinieki, Biruta Delle mēdza rauties pie dabas un iztikt no svaiga gaisa. Te ir Āgenskalna motīvi, un šeit ir pavisam jauns pagājušā gada gleznojums. Biruta Delle tagad dzīvo Dzirciema ielā un glezno dabu, kas ir redzama pa logu. Šī 2023. gada glezna kaut kādā ziņā paskaidro izstādes nosaukumu Gleznot katru dienu. Gleznošana viņai nav tikai paradums, hobijs vai izklaide ar vīna glāzi un Mocarta mūziku fonā, tas ir sasprindzinājums, profesionāla darbība, tā ir milzīga koncentrēšanās uz dabas piedāvātajām krāsu niansēm.
Vitrīnā ir apskatāmas Birutas Delles mazās skicītes. Sarunājoties pa telefonu, viņai ir paradums uz lapiņām skicēt ar pildspalvu vai zīmuli. Ja ieskatāmies, noteikti varam atpazīt gleznu sižetus, kurus pēc tam viņa izvērš lielus. Šeit es saredzu automātiskās rakstības ietekmi uz viņas gleznošanas stilu. Skices viņa, neko nemainot, pārvērš krāsu piesātinājumā un biedējošos, sirreālos tēlos.
Gleznas nosapņo
Birutas Delles daiļradē lielu vietu ieņem nepaskaidrotie, sapnim, halucinācijām līdzīgie sižeti. Tajā ir zināms simbolisms, bet joprojām paliek kaut kas nepaskaidrots, minams, tikai ar intuīciju uztverams. Pazīstams motīvs ir Mazais princis, kurā puisītis stiepj rociņas pret visai groteskiem tēliem. Interesanti, ka viņa šo motīvu ir atkārtojusi arī vēlāk. Pirmoreiz tas parādās 1978. gadā, bet atkārtojas – 2005. gadā. Šo dzīvnieku viņa esot nosapņojusi. Te ir diezgan efektīga glezna no Mākslinieku savienības, saucas Nakts gars. Nezinu, kā būtu ar tādu nakts garu saskarties... Šeit Dellei ir "izplaukusi" milzu Madonna, bet pievērsiet uzmanību – kas tā par dabas ainavu?
Nākamajā telpā speciāli salikām informatīvo materiālu. Ir skatāmas divas dokumentālās filmas. 1973. gada filmā ļoti labi var redzēt Birutas Delles darbu. Viņa tur mazliet performē. Redzama ir viņas darbnīca, kas viņai īsu laiku bija Smiltenē. Viņa gleznoja milzīga izmēra darbus un sakāra dabā uz lellēm – manekeniem. Dzīvus cilvēkus kā modeļus masu skatiem viņa nevarēja atļauties.
Skatoties uz Birutas Delles gleznām, ir asociācijas ar mūziku, kā tas bieži gadās. Noskaņojums Birutas Delles gleznās, manuprāt, nav tik idillisks kā filmās, kurās parasti laiž fonā Šopēnu vai tamlīdzīgas noskaņas komponistu, vai kā muzeja klusums – miera osta, kur skan tikai aizejoši soļi. Man liekas, ka tur ir ārkārtīgi intensīva iekšējā domu iztēles dzīve un to var redzēt. Viņas gleznas nav nomierinošas. Tajās ir zināms stress, trauksme un vismaz daiļrades sākumposmā – arī zināms protests. Viņa bija visai alternatīva. Tādēļ palūdzu pavisam jaunus cilvēkus, divdesmitgadniekus, grupu White Suit Funeral, ierakstīt speciāli izstādei komponētu skaņdarbu. Kad ieiet telpā aiz aizkariņiem, tas sāk skanēt, un tur ir izvietoti divi darbi, kas manā prātā kopsavelk Birutas Delles tematiku no jaunas meitenes pārdzīvojumiem līdz apkārtējās sabiedrības kritikai.