Tagad mākslā pārsvarā uzdod jautājumus. Tas skaitās moderni. Jautājumi, kā jau demokrātijā, ir dažādi. Kas ir māksla? Kas ir cits? Kādas ir hierarhijas? Un vēl, un vēl.
Tie laiki ir pagājuši, kuros man bija jāapgūst viens galvenais Ļeņina izvirzītais jautājums "Ko darīt?", uz ko Ļeņins arī deva atbildi – jāiedibina proletariāta diktatūra. Tagad, kad kāds saka, kādai ir jābūt vai kādai nav jābūt mākslai, diktatūra bez visa Ļeņina (bet ar proletariātu) spraucas pa visām vīlēm iekšā.
Māksla ir dažāda, un par mākslu var rakstīt dažādi, pat ja pastāv mūsdienās kritiķu lietojami buramvārdi – tādi kā "diskursīvās prakses", "postkoloniālā teorija", "marginalitāte", "attiecību estētika" un – viss tas, kura apguvei jāpatērē mazāk laika, nekā jēgpilni izlasot visīsāko Platona dialogu.
Jūs sapratāt, ka metafizika nav modē. Metafizika ir jocīga, jo apliecina patiesību, bet patiesības būtība nav jautājumā, bet gan idejā.
Mākslinieku meklējumi mani neinteresē. Mani interesē atklājumi. Tādēļ mani jau tieši 20 gadu, kas pagājuši no viņas pirmās personālizstādes Vecrīgas galerijā G&G, interesē Barbaras Gailes māksla. Mani viņas vieliskotās patiesības atblāzmas uzrunā tieši tāpat kā Marka Rotko, Bila Violas, Saja Tvomblija, Anzelma Kīfera un Aniša Kapūra māksla.
Par Barbaru rakstīt man neklātos, jo mēs esam draugi. Taču par draugu mākslu raksta arī kritiķi Parīzē, kur Barbara dzīvo. Par draugu darbiem raksta arī apskatnieki Latvijā. Draugs var uzrakstīt tādas lietas, kuras cits vienkārši nezina vai nepamana.
Par Barbaras mākslu cildinošus tekstus ir rakstījuši manas lielās autoritātes mūsdienu mākslas teorētiskajā domā – mūsu profesors Eduards Kļaviņš un Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra mākslinieciskais vadītājs Leonīds Bažanovs. Barbaras Gailes darbus topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam (ABLV Bank kolekcijai) starptautiskā ekspertu komisija ieteica tai neierastā vienprātībā.
Un vēl atminos, kā viens populārs Latvijas Mākslas akadēmijas profesors rakstīja viņai rekomendāciju Mākslinieku savienībai. Tur bija apmēram tādi vārdi – "gleznotāju mums ir daudz, bet talantīgu nemaz tik daudz nav". Barbara ir talantīga.
Kad Barbara 1996. gadā aizbrauca uz Parīzi, profesors kā dāvinājumu izvēlējās vienu oranžu viņas gleznu. (Es izvēlējos mazu sarkanu.) Diemžēl to oranžo darbu ātri "prihvatizēja" nu jau vēstures annālēs iegājusī "oranžā" partija, un Barbaras darbs Saeimas Tautas partijas frakcijā pie sienas ir bijis visvairāk redzētā glezna Latvijas Televīzijā. Sākumā deputāti klusi un aiz muguras šo rindu autorei pauda neizpratni par mākslas darbu, uz kura "nekā nav". Līdz, no Amerikas ieradusies, deputāte Vaira Paegle, pirmo reizi ieraudzījusi gleznu, sajūsmā iesaucās: "Tā nu gan ir laba abstrakcija!" Un tad runas beidzās.
Barbara vairākus gadus dzīvoja manā darbnīcā, kad aizgāja no pirmā vīra gleznotāja Ģirta Muižnieka. Tieši tad viņa kļuva par īstu mākslinieci. Pirms vairākiem gadiem viņa man rakstīja vēstulē: "Tajos gados gleznošana man bija visbūtiskākais… Lielā mērā tā bija mana bēgšana no absolūti neveiksmīgās personīgās dzīves (no laulības)…" Vēl viņa bēga no tuvākās apkārtnes, viņasprāt, dekoratīvā gleznošanas stila.
Tagad viņa, lai arī intensīvi glezno, ir divu, manuprāt, ļoti gudru bērnu Žana Marka un Dorotejas paraugmāmiņa un viņas vīrs ir augstas raudzes intelektuālis – Francijā doktora grādu ieguvušais psihoanalītiķis Jānis Gailis. Tas nav mazsvarīgi, jo Barbaras māksla ir izteikti intelektuāla un labāk, ka dzīvesbiedrs to saprot.
Prāta acis
Pateicoties Annai Iltnerei un portāla www. arterritory.com ikgadējai aptaujai, uzzināju par argentīniešu rakstnieku Sesaru Airu. Viņa brīnišķīgajā grāmatiņā par Eiropas gleznotāja piedzīvojumiem Dienvidamerikas plašumos pirmo reizi saskāros ir viskodolīgāko tā fenomena aprakstu, ko Aira nodevēja par mind’s eye jeb prāta aci. Gleznotājs jāj prērijā, un viņa prāta acs ir darbīgāka par fizisko aci. Ainava ir bijusi pirms viņa un būs pēc viņa, taču viņa prāta uztvertais skats ir viņa pieredzes auglis.
Arī Barbaras gleznas radījušas prāta acis, kuru motors ir smalkas, niansētas izjūtas, to ikreizējais vispārinājums un augsta amata prasme, kas paredz mākslas darbu tapšanas ilglaicīgumu, precizitāti, ikreizējā uzdevuma skaidrību. Māksliniece ir pārliecināta, ka abstraktajā (monohromajā) glezniecībā ir vēl daudz atklājumu. Tieši pēc satriecoši spēcīgās Pjēra Sulāža melno monohromo darbu retrospekcijas Pompidū centrā Parīzē 2009. gadā viņa nolēma pabeigt sen iesāktu melnu darbu. Viņa man rakstīja: "Par melno vēl viss nav pateikts, man gribētos ko piebilst vai iebilst."
Barbara uzskata, ka monohromajā glezniecībā līdz galam nav izteikts kāds savāds jūtīgums savienojumā ar telpiskumu. Jāglezno, kā viņa saka, "dziļuma, atmosfēras atveids gleznas plaknē, kas man liek domāt par telpu – par domu, jūtu, saprāta telpu, plašumu".
2010. gadā redzējām Barbaras Gailes lielo izstādi Pērles Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē. Toreiz izstādes kataloga ievadā muzeja direktore Māra Lāce rakstīja, ka "skatītājs nonāk fascinējošā un sevī ievelkošā mākslas pasaulē, kas radusies sarežģītā un darbietilpīgā krāsas un gleznas virsmas faktūras apstrādes procesā, pakļaujoties autores idejai un emocionālajai jūtībai".
Tā izstāde bija nebijuša skaistuma starojums laikā, kad skaistumu mākslinieki izsaka tikai kā citātu par to; kā komercializācijas un patērniecības kritiku; kā atkal nebeidzamu jautājumu virkni. Barbara nejautāja, viņa parādīja, ka liels meistars var atļauties būt patiess un neizvairīgi tiešs, izsakot skaistumu. Pēc viņas 90. gadu pastozo abstrakciju nosacītā raupjuma Pērlēs ienāca perlamutra krāsas Parīzes gaisma. Katrā baltajā, zilajā, zaļajā, melnajā gleznā, kuras vieliskojis Barbaras roku pieskāriens un augstākās kvalitātes krāsu pigmenti, ietverts Parīzes dūmakaini gaiši pelēkais. Par to nav kauns izteikties tik sentimentāli, ja pat Marsels Prusts par sava romāna Balbekas jūru ir rakstījis kā par "harmoniju, kas ietverta rozā un pelēkajā".
Tagad Barbara lauza galvu par laika dimensijas iegleznošanu un par gleznu kā objektu. To viņa spēj sasniegt ar reljefu, kurā gaisma un ēna rada apjomu. Abstrakcijās tiek gleznots stāsts par pieredzi un tās rētām. Viņas meita Doroteja gan saka: mamma glezno leduspuķes.
Tradīcija
Barbara Gaile ir laba māksliniece arī tāpēc, ka ir labi mācīta un izglītojusies tālāk. Viņas skološanās ir bijusi tipiska Latvijas gleznotāju saimei. Sākumā Jaņa Rozentāla skola, kur citu vidū viņu mācīja arī Edgars Vērpe. Tad bija Latvijas Mākslas akadēmija, kuru viņa, šķiet, beidza kā pirmais mākslinieks abstrakcionists. Tas bija 1994. gadā.
Viņas diplomdarba vadītājs bija profesors Indulis Zariņš, kurš bijis izpratnes pilns par viņas mākslas izteiksmi. Neminēšu tā profesora vārdu, kurš, redzot Barbaras diplomdarbu, sašutumā aizcirta akadēmijas aulas durvis. Lai viņa dekoratīvās klusās dabas turpina uzvaras gājienu latviešu mājsaimnieču virtuvēs!
Barbaras lielā autoritāte akadēmijas laikā bija Boriss Bērziņš, īpaši viņa abstraktie darbi. Viņa bieži gāja uz Nacionālo mākslas muzeju līdzās akadēmijai, iedziļinājās tā kolekcijā, kopēja. Viņa ir pasniegusi mākslas vēsturi Rīgas mākslas skolā – esmu redzējusi, cik rūpīgi viņa gatavojās ikvienai stundai.
Barbara, beidzot akadēmiju, uzrakstīja maģistra darbu par gleznotāju Laimoni Šēnbergu. To minu tādēļ, lai uzsvērtu viņas prāta spējas un to, ka viņas pētījums ir salīdzināms ar mākslas zinātnieku darbiem.
Un vēl viens fakts. Viņas un Jāņa Gaiļa bērni klausās Riharda Vāgnera operas. Daudzas stundas Parīzes operā. Ar prieku.
Viņa turpina ne tikai gleznot, bet arī lasīt, domāt un aplūkot tās brīnišķīgās izstādes, kuras piedāvā Parīze. Viņa drīz atkal pavadīs vasaru Latvijā, un mēs kopā gatavosimies izstādei Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture, kas notiks no šī rudens līdz nākamajam rudenim jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāvā jeb Mākslas centrā.