Uz galda svaigs fotogrāfiju albums ar šim žanram netipisku koši zilzaļu audekla vāku, uz kura nav nevienas bildes, toties ir milzu uzraksts stroncija dzelteniem burtiem: Sense of Place (Vietas jēga). Šis ir triju latviešu fotogrāfu – Arņa Balčus, Reiņa Hofmaņa un Aļņa Stakles – izstādes katalogs. Izstāde bija apskatāma Frankfurtē, kur tā tika sarīkota Latvijas kultūras dienu ietvaros. No tām presē visplašāk tika atspoguļots simfoniskās mūzikas koncerts ar orķestra, kora un solistu piedalīšanos, vairākkārt pieminot stāvovācijas un publikas sajūsmu. Protams, fotogrāfiju izstādēs nekas līdzīgs nenotiek. Tajās nesanāk tūkstošiem grezni ģērbtu ļaužu vienuviet, viņi nepamirst eksaltācijā un nelec kājās, kad mākslinieki paklanās. Izstādēs mākslinieki neklanās vispār.
Skaistules kā citplanētietes
Grūti arī iedomāties skaļu reakciju, apskatot Balčus jaunākās fotogrāfijas. Tās ir uzņemtas tepat Latvijā, Rīgā un mazpilsētās, kuras Balčus sakās izbraukājis visas. Latvijas pilsētās viss izskatās "kā dzīvē" – šur tur redzamas veikalu izkārtnes ar uzrakstiem Pārtika, ir savi benzīntanki un sludinājumu dēļi. Provinces vide šobrīd pat nav nekā īpaši nolaista vai neglīta – pamanāmas Eiropas naudas apguves pēdas, lai gan vietām kaut kas iesākts rakt un pamests pusceļā. Vienīgi – Balčus fotogrāfijās ir ļoti maz cilvēku, katrā ziņā ne tik daudz kā reportāžās no pilsētu svētkiem vai Cēsu Mākslas festivāla. Patiešām – uzdot jautājumu par šādu vietu jēgu var tikai ļoti jauni un naivi cilvēki. Kā uzsverot to, Balčus vienmērīgo ainavu virkni vairākas reizes pārtraucis ar attēliem, kuros attēlotas ļoti skaistas meitenes. Kā tādas citplanētietes viņas sēž uz soliņiem pie daudzdzīvokļu namiem vai uzgaidāmajās telpās. Kāda jēga piedāvāt šīs nepretenciozās provinces ainiņas pasaules metropoļu pārsātinātajai publikai?
Vasarā Arnis Balčus piedalījās mākslas akcijā Tukumā, kur ilustrēja vietējās avīzes Tukuma Ziņas rakstus ar paša radītajām fotogrāfijām. Ja uz šīm ziņām skatāmies ar nedaudz snobisku rīdzinieka aci, vienlaikus jāatzīst, ka Frankfurtes, Štutgartes vai Honkongas iemītniekiem arī ziņas no Rīgas nenozīmē neko daudz varenāku ar visiem tās notikumiem, sasniegumiem un izcilībām. Starp citu, trijās minētajās pilsētās šogad pabijušas Arņa Balčus fotogrāfijas. Tāpat kā pērn fotogrāfijas biennālē Ljēžā un festivālā Amsterdamā viņš rāda, ka dzīve ir tā pati visur, kur vien kāds dzīvo.
Negaidītie mirkļi
Arņa Balčus (1978) fotogrāfijas ir bijušas arī daudz izaicinošākas, ekstravertākas. Gatavojot rakstu, pāršķirstīju 2002. gadā izdoto žurnāla Studija 22. numuru, kurā ievietots mans raksts Pateicis "A", saka "B". Tas ir viens no pirmajiem plašākajiem Balčus mākslas apskatiem, jo tobrīd jau bija aktuāla viņa, iespējams, vēsturiski nozīmīgākā sērija – Es, mani draugi, mīļākās un citi (oriģinālā Myself, Friends, Lovers and Others). Tajā bija redzamas puskailas un kailas meitenes zibspuldzes gaismā, geju pāris gultā, pat autora mamma ar virs galvas paceltu gludekli rokā. Šīs sērijas estētiskās kvalitātes – vai pareizāk to atbūtne – ir jau daudz aplūkotas un iztirzātas. Katrā ziņā attēli patiešām radīja vienota, it kā autobiogrāfiska dzīves plūduma iespaidu, kurā apstādinātie mirkļi netiek nekā sagatavoti, gaidīti un ķerti (pretstatā Kartjē-Bresona hrestomātiskajam "izšķirošajam mirklim"). Toreiz pārsteidzoši atklātais fotogrāfiju saturs tagad liekas atkāpies tālu fonā – galu galā kuram tad nav bijis draudzeņu, pazīstamu vai nejauši satiktu cilvēku, kurus gadījies redzēt pavisam privātos brīžos. Pārlasot rakstu, man pašam jābrīnās, ka esmu mēģinājis attēlot Balču kā pārmēru biklu, kaut apņēmīgu būtni. Varbūt zobgalību izraisīja viņa agrīnās pašportretu sērijas, kurās autors apzināti pozē dažādos tēlos. Autobiogrāfiskie motīvi Arņa Balčus fotogrāfijās, iespējams, tomēr nav galvenie, lai gan nevar noliegt, ka minētā sērija trāpīja tieši laikā, kad mākslā uzplauka identitātes problemātika un jaunās attēlu apmaiņas iespējas virtuālajā vidē. Lielā mērā pieprasījumu pēc dalīšanās pieredzē noteica arī turpmākie procesi – Eiropas paplašināšanās un intensīvā tautu iepazīstināšana citai ar citu speciāli organizētos projektos.
Autors pārjautā un iebilst
Tiesa, atbrīvoties no priekšstata par Balčus fotogrāfijām kā diezgan personiskiem dokumentiem nebija viegli, un lielā mērā viņš uz to uzstāja pats. Izlasījis savu portretējumu albumā, kas bija veltīts Purvīša balvai nominētajiem māksliniekiem (2012), Arnis izteica neapmierinātību ar, viņaprāt, nevajadzīgi minētajiem personiskās dzīves faktiem. Un tas nav vienīgais gadījums. Tomēr jāatzīst, ka vienu Balčus īpašību esmu uztvēris diezgan precīzi jau pirms vienpadsmit gadiem – viņš intensīvi domā par katru jautājumu, kam pieķeras, un nebeidz apšaubīt, vai jautājums uzdots pareizi. Vai tiešām realitāte, ko redzam fotogrāfijās, ir īsta? Vai informācija, kas ietverta attēlos, ir uzticama? Iespējams, tāpēc viņa uzmanības fokuss no centieniem notvert acumirklīgus dokumentālus kadrus ir pārvirzījies uz atmiņas, faktu saglabāšanas vai sagrozīšanas problemātiku.
Pēc komunikācijas studijām Latvijas Universitātē Arnis Balčus devās uz Londonu, kur Vestminsteras Universitātē padziļināja zināšanas fotogrāfijā un ieguva maģistra grādu. Šajā laikā viņa radošais darbs strauji pavērsās par labu inscenētai, stilizētai fotogrāfijai (ciklos Epizodes I un II, 2004–2006). Taču šajā jomā Arnis ilgi nekavējās, atgriežoties pie daļēja dokumentālisma projektā, kas bija iekļauts latviešu fotogrāfu izstādē Privāts 2008. gadā Maskavā un 2009. gadā Rīgā izstāžu zālē Arsenāls. Tas bija veidots kā attēlu kolekcija, kuras sākums ir patiesi dokumenti no autora bērnības. Jādomā, tādi atrodami katra latvieša arhīvā. Tomēr tālāk sekoja inscenēti kadri, "viltus" biogrāfija, kurā tā pati persona, kas redzama kopā ar vecākiem un skolā, proti, Balčus pats, dodas uz ārzemēm, kur strādā celtniecībā, ballējas un apprecas ar taizemiešu skaistuli. Diezgan tipisks – izņemot beigas – laikabiedra stāsts. Ekspozīciju papildināja video, kurā bija filmēts lietus pret taksometra logu ceļā uz lidostu. Realitātes un fikcijas sajaukums radīja, manuprāt, patiesāko un iespaidīgāko Arņa Balčus radošo sasniegumu.
Nebeidzamā piezīmes
Uz manu jautājumu, kāpēc viņš pats nepalika Londonā pēc studijām, Arnis Balčus vaļsirdīgi atzīst, ka tur nav bijis ko darīt. Kad pārjautāju, vai tiešām nekā – viņš precizē, ka nav runa par vienkārši darbu, bet tēmām fotogrāfijai. "Tu kā mākslinieks vari būt interesants tikai ar to, no kurienes nāc," viņš piebilst. Šis jautājums arī risināts Arņa Balčus vēlākajās fotogrāfiju sērijās, tai skaitā Amnēzijā (2006), kas iegādāta ABLV Bank kolekcijai topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam. Arnis neslēpj, ka tai viņu iedvesmojuši ceļojumi pa Baltkrieviju un bijušajām Padomju Savienības republikām, tas licis arī Latvijā ieraudzīt daudz ko no pāri palikušā mantojuma. Inscenētajās fotogrāfijās modeļi – arī, piemēram, gleznotājs Andris Vītoliņš un dzejnieks Pēteris Draguns – iejūtas padomju laika un 90. gadu tēlos, attiecīgi piemeklētos apģērbos un vidē. Attēli nemaz neslēpj, ka ir mākslīgi – par to liecina gan "stabilās" mizanscēnas, gan prāvais, gleznām līdzīgais izmērs. Tomēr tie izraisa jautājumus, cik precīzi iespējams rekonstruēt laiku un kādas korekcijas priekšstatos par to ievieš atmiņu selektīvā daba.
Balčus uzskata, ka arī viņa jaunākā nebeidzamā sērija Latvijas piezīmes, kuras daļa skatāma Frankfurtē izdotajā katalogā, pieejas ziņā nav tālu no Amnēzijas. Latvijas pilsētās, viņš saka, savākts materiāls, kuru jau varētu kataloģizēt pēc attēlotajiem objektiem. Tie katrā vietā ir dažādi, tomēr nemaz tik ļoti cits no cita neatšķiras un visur saglabā aizgājušā laika pēdas. Tās nereti vērojamas arī interneta portālā Fotokvartals.lv, kurā Balčus ir redaktors, kopš zīmola izveidotāja Alise Tīfentāle krīzes iespaidā pārtrauca izdot žurnālu un tas pārcēlās uz virtuālo vidi. Portālā un arī regulāri iznākošajā gadagrāmatā Arnis konsekventi popularizē t. s. dokumentālo fotogrāfiju, lai ko tas nozīmētu, un komentāros bieži sastopas ar niknu fotogrāfijas klasiķu pretestību. Viņi apliecina, ka, arī līdzās dzīvojot, laiki var atšķirties un izpratne par fotogrāfijas jēgu var būt diametrāli pretēja.