Konference bija veltīta autoru un valsts varas attiecībām, kā arī jautājumam, kāda ir literatūras loma un ietekme nāciju identitātes un kolektīvo atmiņu veidošanās procesā. Lai diskutētu par rakstnieku dažādajām lomām XX un XXI gadsimta vēsturē, kā arī par to, ko nozīmē būt rakstniekam globālajā un digitālajā pasaulē, divās konferences dienās uzstājās starptautiski atzīti rakstnieki, vēsturnieki, politikas, kultūras un literatūras pētnieki: Vita Matīsa (ASV/Latvija), Mārtiņš Kaprāns (Latvija), Eva Eglāja-Kristsone (Latvija), Jāns Undusks (Igaunija), Sofi Oksanena (Somija), Lerijs Vulfs (ASV), Viktors Jerofejevs (Krievija) un citi. Vienlaikus viņi dalījās pārdomās par savām attiecībām ar varu un kā rakstītais vārds veido mūsdienu vēstures mītus un identitātes.
Pēdējo 150 gadu laikā Eiropa ir piedzīvojusi dažādu politisko ideoloģiju uzplūdus un atplūdus. XX gadsimta autoritāro un totalitāro režīmu kontekstā jautājums par rakstnieku attiecībām ar varu ir bijis ļoti aktuāls. "Politiķi arī šobrīd izmanto literatūru un izcilu rakstnieku autoritāti – gan lai nostiprinātu "cildenas vērtības", gan lai manipulētu, iebiedētu un sanaidotu. Dažkārt rakstnieki paši pēc savas iniciatīvas kļūst par aktīvistiem un viedokļu līderiem, bet bieži – jau pēc nāves – tiek patvaļīgi izmantoti kā emblēmas un zīmoli. Vienlaikus jāņem vērā, ka XXI gadsimta paaudze lasa citādi. Kāda būs rakstnieku loma šajā pasaulē? Kurš un kā rakstīs turpmākos stāstus par mums, par to, kas ir latvieši, kas ir Eiropa?" – par šādiem jautājumiem diskusiju rosināja konferences rīkotāji. Izvirzītās tēmas: Rakstnieki un vara Eiropā; Rakstnieki, ideju un identitātes ģenēze Eiropā; Rakstnieki, taisnīgums un atbildība Eiropā; Rakstnieki un Eiropas nākotne.
Pirmo reizi Raiņa daiļrade un idejas tika skatītas Eiropas strāvojumu kontekstā. "Rainis ir ļoti svarīgs, bet nav unikāls reģionā," teica literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs. Savukārt vēsturnieks Valters Nollendorfs uzsvēra, ka Raiņa konkurētspēja ir atkarīga no tulkojumiem. Viņaprāt, būtu jābūt "tulkošanas ģēnijam, lai godam pārtulkotu Raiņa darbus".
KDi mēģināja apkopot iedvesmojošākās idejas, kas tika paustas konferences pirmajā dienā.
Aizmidzis sargs
Ar saturīgu ievadrunu, kas tālu pārsniedza diplomātisku amatpersonas uzrunu, uzstājās kultūras ministre Dace Melbārde. "Totalitāro režīmu apstākļos cilvēkiem nākas izdarīt izvēli, vai šķietami pakļauties režīmam, tomēr neatdodot prātu un sirdi, vai pilnībā nostāties varas nesēju pusē. Ir labi zināmi totalitārismam nelojālo rakstnieku vārdi Latvijā, citās Baltijas jūras valstīs, Viduseiropā. Aleksandrs Pelēcis, Knuts Skujenieks, Broņislava Martuževa, Vizma Belševica, Arturs Alliksārs, Jāns Kross, Tomass Venclova, Česlavs Milošs, Milans Kundera, Josifs Brodskis. Daudzi citi. Savukārt nosodījumu un nicinājumu saņem rakstnieki – kolaboranti. Cilvēki smīkņā par viņiem un saprot – šie rakstnieki patiesības paušanas spriedzi kādā brīdī ir nodevuši. Vilis Lācis. Knuts Hamsuns. Filosofs Martins Heidegers pieņēma režīma piedāvājumu kļūt par Freiburgas Universitātes rektoru. Viņš iestājās arī nacionālsociālistiskajā partijā. Šie viņa biogrāfijas fakti daudziem cilvēkiem vēl šobaltdien liedz uzticēties un ticēt Heidegera rakstītajam. Taču viņš rakstīja dziļus un patiesus vārdus: "Valoda ir esamības māja. Dzejnieki un filosofi ir šī mājokļa sargi." Tomēr Heidegers bija uz brīdi zaudējis modrību. Aizmidzis sargs." D. Melbārdes runas patoss kopumā bija balstīts uz atziņu, ka "totalitārisms ir amorāls un perverss varas veids" un ka "tikums ir individuāls sasniegums un iniciatīva", "radošā piepūlē sasniegta izcilība", kas saistās ar "pozitīvo brīvību".
Dzīvība pie "granīta gabala"
Ļoti personīgu uzrunu teica Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. "Mēs esam pārliecinājuši sabiedrību, ka 1865. gadā dzimušo latviešu literātu un sabiedrisko darbinieku Raiņa un Aspazijas jubileja ir svarīga ne vien mūsu nācijai, bet visai pasaulei. Es tā saku tāpēc, ka šī pāra, sevišķi Raiņa, fenomens slēpj arī milzum daudz pretrunu un paradoksu. (..) Dzimst jau ceturtā paaudze, kopš Raiņa un Aspazijas nav mūsu vidū, bet aizvien mēs saduramies ar ko līdzīgu. Rainis, mazāk Aspazija, atgādina savu granīta monumentu – nesasniedzami augstu, spilgtā gaismā ar reljefām ēnām. Ļoti daudzi domātāji ir smēlušies no viņiem, interpretējuši viņu idejas un darbus. Tajā pašā laikā no bērnības un skolas laika piesavinātie lirikas vai lugu teksti, kas ir iemācīti pat no galvas, reti ir pārrāvuši akmeņaino lozungu monumentālismu." LNB direktors no šī konstatējuma atvasināja jautājumu: "Kāpēc nešaubīgi ģeniālais tiek pieņemts tik atturīgi? Izveidojies stereotips, ka paši latvieši viņus nemīl."
Tālāk savā runā A. Vilks virzījās uz savas pārliecības pierādījumu, ka Rainis "pie katra var atnākt dzīvi un patiesi". Uzsverot, ka nav nedz rakstnieks, nedz pētnieks, LNB direktors pieskārās savai personiskajai pieredzei "telpā, kura ir tik maza, ka ikviens, arī mazs, var pieskarties lielajam". A. Vilks atcerējās bērnības vasaras pionieru nometnē Jūrmalā, Jaundubultos: "Tur no nometnes X bijušās vasarnīcas es katru dienu raudzījos uz nometnes Y bijušo vasarnīcu. Uz vasarnīcas fasādes atradās plāksne, kura liecināja, ka šajā ēkā 1905. gadā ir dzīvojuši Rainis un Aspazija. (..) Cita epizode – mācoties 9. klasē, kaut kur uzzināju, ka Raiņa muzejā Majoros notiks dzejoļu krājuma Gals un sākums lasījumi. Es pirmo reizi redzēju Konservatorijas studentus, Dailes teātra 5. studijas aktierus Kārli Auškāpu, Jāni Paukštello, Jāni Plēsumu, Elitu Krastiņu u. c. Bija dziļa ziema, vēls vakars un aiz loga – 20 grādu. Neaizmirstami! Pēc kādiem sešiem septiņiem gadiem es miju laulības gredzenus ar savu dzīvesdraugu. Nebija laulību ceremonijas, nebija kāzu. Jūs neticēsit – ar gredzeniem mēs apmainījāmies pie Raiņa pieminekļa, pie tā paša milzīgā granīta gabala. Nedomāju, ka tas bija mūsu jaukās latviešu valodas skolotājas vai Gunāra Priedes nopelns."
Ar šodienas acīm A. Vilkam Rainis un Aspazija saistās ar Gaismas pili, kas glabā Birkerta mātes valodnieces Mērijas Saules- Sleines arhīvu. Viņa labi pazinusi Raini, un Gunārs bērnībā Rainim mēdzis sēdēt klēpī. "Šodien es varu pateikt, ka Gunāram Birkertam visu laiku nav bijis viegli sadzīvot ar to, ka jēdziens "Gaismas pils" ir kļuvis par valdošo metaforu. Vēl nesen viņam vaicāju par tiem tornīšiem ēkas korē. Uz to Gunārs nīgri atbildēja: "Jums jau vajadzēja pili, nevis kalnu." Sirds dziļumos viņa radošums bija darbojies Stikla kalna, Zelta zirga, Antiņa un Saulcerītes zīmē."
Savas uzrunas izskaņā LNB direktors uzsvēra, ka konferences, kā arī jubilejas gada mērķis nav "anatomiski sīki izpreparēt" Raini un Aspaziju. "Mūsu uzmanības centrā ir Eiropa. Eiropa, kurai viņi jutās tik piederīgi."
Tu nevari būt neitrāls
Kā allaž, spoža intelektuālisma, skaidras domas un drosmes paraugstunda bija politoloģes Vitas Matīsas referāts Dzīvošana patiesībā: Rainis un Aspazija starp dzeju un politiku. Ievadā viņa izteica pieļāvumu, ka Rainis un Aspazija par šādu konferenci būtu gandarīti, "varbūt – pat pārsteigti".
Savu referātu V. Matīsa iesāka ar atsaukšanos uz Vāclava Havela, čehu rakstnieka, dramaturga un disidenta, personību – viņš 1989. gadā, ievēlēts par prezidentu, pateicības runā pirmām kārtām vērsa uzmanību uz varas kārdinājumiem un "izteica savam statusam neraksturīgus apgalvojumus". V. Havels uzsvēra: "Man būt pie varas nozīmē nemitīgi apšaubīt sevi. Kamēr pie varas esošie vienmēr uzskata, ka viņiem ir taisnība." V. Havels vēlējās politikā ieviest jaunus ētiskos principus, teica V. Matīsa, velkot paralēles ar Raini, kurš arī "pragmatiskajā politikas pasaulē mēģināja ienest jaunus ētikas un kultūras principus".
Atšķirībā no V. Havela Rainis nesasniedza kāroto mērķi, lai arī kandidēja trīs reizes. "Rainis kļuva par rakstnieku filozofu, kurš tiešām vēlējās nodrošināt Latvijai saules mūžu," uzskata V. Matīsa. Politoloģe atgādināja Raiņa pārliecību – Saeimā nevajadzētu atļaut ievēlēt birokrātus vai ierēdņus. Atšķirībā no Šveices, no kurienes Rainis un Aspazija bija atgriezušies, Latvijas 20. gadu sabiedrība nebija tik demokrātiska, un "bija nepieciešams virzīt izcilākos". 1921. gada uzrunā Saeimā Rainis runā par to, ka prezidentam "vajag būt radošai personībai, inteliģentam", citādi nekas jēdzīgs nesanāks un viņa vietu varēs ieņemt "jebkurš ierēdnis".
V. Matīsa norādīja, ka Rainis nav saskatījis pretrunu starp rakstnieka lomu un prezidenta statusu un nevarēja iedomāties, ka viņam tiks likti šķēršļi. 1921. gada 1. maija balsojumā Raini neievēlēja, un viņš, ļoti sarūgtināts, pēc balsu skaitīšanas strauji pameta Saeimas ēku. "Balsojums skaidri parādīja, ka bija sācies jauns laikmets," uzskata politoloģe. Viņasprāt, rakstnieka un politiķa lomas tomēr nav tik viegli savienojamas un kādā brīdī ir jāizlemj, kurai identitātei dot priekšroku. Izvēle ir atkarīga gan no rakstnieka rakstura, gan valsts un vēstures tradīcijām, teica V. Matīsa un uzsvēra, ka izdarītās izvēles vēlāk atstāj dziļas pēdas paša rakstnieka un arī valsts dzīvē. Piemēram, Albērs Kamī bija skeptisks, turpretim Žans Pols Sartrs – ļoti aktīvs politiskais darbinieks. Savukārt Džordžs Orvels ļoti aktīvi iestājās par uzskatu, ka politiķis un rakstnieks ir divas atšķirīgas jomas, tomēr iesaistījās politiskajā dzīvē un vēlāk tika tiesāts par nodevību – politoloģe savu ideju ilustrēja ar dažiem piemēriem. "Tu nevari būt neitrāls, ja esi politisko procesu veidotājs," daudziem rakstniekiem dramatisko pretrunu uzrādīja V. Matīsa un tālāk savu retoriku virzīja uz mūsdienām, secinot, ka arī daudzas popkultūras un filmu zvaigznes ir ļoti veikli nomainījušas savu atpazīstamību pret dažādiem labumiem. "Vai tas ir tik nevainīgi? Vai viņi visi ir atbrīvoti no atbildības? Vai rakstnieki ir atbildīgi tikai pret valodu un tekstu?" asi vaicāja V. Matīsa. Īpaši būtiski to apzināties un jautāt, viņasprāt, ir Latvijā, kur ir tik daudz korumpētības, apklusināšanas, diskreditēšanas kārdinājumu, bet tā arī nekad nav izveidota morālā hierarhija, pēc kuras vadīties. Ko sabiedrība vērtē visaugstāk – tas Latvijā nekad nav pateikts. "Vai nav tā, ka tie cilvēki, kas atteicās izveidot morālo hierarhiju, mūs padara vājākus arī šodien?"
Žurnālisti Putinu pilnībā pārprata
Aizraujošu referātu Rietumu rakstnieki un Austrumeiropa sesijā Konteksti nolasīja vēsturnieks Lerijs Vulfs (ASV), kurš ir pazīstams ar uzskatu, ka jēdziens "Austrumeiropa" ir izdomāts XVIII gadsimtā, kad Eiropas domāšanu ļoti ietekmēja Voltērs.
Vēsturnieks sāka ar personīgām bērnības atmiņām par grāmatiņām, kuras 60. gados veidojušas viņa priekšstatus par Austrumeiropu. "Lūk, aitas, fabrikas, lieli dūmeņi, tālāk – bērns pie kartes," Amerikā jebkurš bērns prata kartē parādīt, kur ir Austrumeiropa. "Mēs domājām, ka Austrumeiropa vēlas būt kā amerikāņi, vēlas brīvību un arī – kopēt mūsu rūpniecisko praksi," L. Vulfs paironizēja par mitoloģizētajiem, stereotipu pilnajiem amerikāņu bērnu priekšstatiem. "Visi uzģērbs tautastērpus un dejos savā folkloristiskajā brīvības nākotnē. Tā ir mana fantāzija par Austrumeiropu, kas man nāk līdzi no bērnības." Izvedot cauri vēl dažādu priekšstatu labirintiem, vēsturnieks nonāca līdz nesenajām mūsdienām. "90. gados mēs Amerikā domājām, ka ir vecslāvi un jaunslāvi," atcerējās L. Vulfs. Cik dzīvi un kropļojoši var būt šādi priekšstati, vēsturnieks izgaismoja, atceroties, kā ASV mediji atspoguļoja Vladimira Putina pirmo vizīti Amerikā 2001. gadā: "Daudziem viņš likās kā jaunslāvs. Kopā ar Bušu fotogrāfijās bija redzams ļoti apburošs jauns cilvēks. Melnā uzvalkā, ar violetu kaklasaiti." Tas esot bijis liels kontrasts ierastajam padomju valstsvīra tēlam – "apaļīgiem, slimīgiem, izteikti slāviskiem vaibstiem. Cilvēki, kas ļoti mīlēja šņabi, bet ne tik ļoti – modi". Vēsturnieks ir pārliecināts, ka "žurnālisti pilnībā pārprata, kas ir Putins un īstais putinisms". Uz jautājumu no zāles, kā tas ir mainījies šodien, L. Vulfs atbildēja: "Tagad, rakstot par Putinu, žurnālisti izrāda bailīgu cieņu un vairs tā neuzticas. Ērtības labad viņi ir aizmirsuši, cik entuziasma pilni bija par Putinu 2001. gadā."
Gatavojoties konferencei, organizatori ir lūguši vairāk nekā desmit Latvijas autoru (viņu vidū Jānis Rokpelnis, Ieva Melgalve, Jānis Joņevs, Nora Ikstena, Igors Šuvajevs, Nils Sakss) uzrakstīt eseju ar konferences tematiku saistīto moto Kurš raksta Eiropas nākotnes naratīvu?. Esejas pieejamas šeit: http://ej.uz/Esejas_nakotnes_narativs.
Plašāk: www.truthandpower.lv