Es jūtos tā, it kā būtu uzvēlusi akmeni kalna galā, par savas pirmās pilnmetrāžas animācijas filmu Akmeņi manās kabatās saka ASV dzīvojošā latviešu režisore Signe Baumane. "Sākumā kalns bija diezgan lēzens, bet tad tas kļuva aizvien stāvāks un stāvāks," piebilst māksliniece, kas šīs nedēļas sākumā Rīgas Kino muzejā iepazīstināja ar sava jaunākā darba tapšanas procesu. Filmas Latvijas pirmizrāde notiks 21. augustā, savukārt jau pirmdien, 7. jūlijā, tā tiks demonstrēta Karlovi Varu festivālā, kas no 4. līdz 12. jūlijam norisinās Čehijā.
Pazīstamā animatore atklāj, ka projekta kopējais budžets ir apmēram 280 000 ASV dolāru. Nacionālais Kino centrs ir atbalstījis filmas pabeigšanu ar 18 618 eiro. "No vienas puses, tas bija samērā lēts pasākums, taču tajā pašā laikā tas nebija nemaz tik lēts, jo paņēma visu manu laiku. Man vairs nav draugu, neesmu ēdusi nekur citur kā tikai ļoti lētos restorānos un dzīvojusi tādā fokusā kā zirgs ar klapēm – eju tikai uz priekšu," stāsta Signe Baumane. Filmu viņa dēvē par eksperimentu, kas nav veidots kādā konkrētā formā kā piparkūka.
Pēkšņi detektīvstāsts
Režisores darbs Akmeņi manās kabatās ir iekļauts 49. Karlovi Varu festivāla konkursa skatē, kurā pirmo reizi tā ilgajā vēsturē tiks izrādīta pilnmetrāžas animācijas filma. "Es pat īsti nesaprotu, kādēļ tāds gods," viņa atzīst. Kā vienu no iespējamiem iemesliem māksliniece min faktu, ka viņas darbā Austrumeiropas vēsture ir aplūkota no attālināta skatpunkta – it kā no putna lidojuma. Jau kopš 1995. gada Signe Baumane dzīvo un strādā Ņujorkā. "Kādreiz es lasīju Horhi Luisu Borhesu par Latīņamerikas peripetijām un vienmēr apskaudu, ka viņiem ir tik interesanta vēsture. Savukārt tad, kad aizbraucu no Latvijas un pēc tam sāku iedziļināties tās vēsturē, sapratu, ka tā ir apmēram 3000 reižu interesantāka," paskaidro režisore, kuras filma Akmeņi manās kabatās ir gandrīz autobiogrāfisks darbs par Latvijas vēsturi, autores dzimtu, tās sievietēm un depresiju. "Lauzta sirds – tikai bez iemesla," savas izjūtas vārdos formulē māksliniece.
Uz pati sev uzdotu jautājumu par to, kāpēc taisīt tik personisku filmu un vēl par depresiju, animatore atbild: "Es esmu tāds cilvēks, ja man kaut kas spiež – kā akmens kurpē –, es par to runāju." Ja mēs kaut kādas lietas turam apslēptas tumšā istabā un nelejam tām virsū gaismu, tās paliek arvien bīstamākas un draudīgākas. Kaktos mītoši monstri ir jāved atklātībā! Signe Baumane atklāj, ka ik pēc deviņām sekundēm viņa domājot par seksu, ik pēc divpadsmit sekundēm – par pašnāvību, tāpēc nolēmusi savu pilnmetrāžas animācijas filmu veltīt pašiznīcināšanās tēmai.
Sākotnēji režisorei neesot bijusi iecere to stāstīt tik plašā kontekstā, vien nedaudz ieskicēt, no kurienes viņas depresijai varētu augt kājas: "Pēkšņi kā detektīvstāstā es sāku meklēt, domāt un rakstīt par ģimenes vēsturi, kas stiepjas simt gadu garumā – sākot no mana vectēva piedzīvojumiem, Polijā viltojot naudu revolūcijai, un beidzot ar mani 2014. gadā, kurā mēģinu saprast, kas es esmu."
Neirotiska enerģija
Akmeņi manās kabatās nav depresīva filma par depresiju. "Es netaisu filmas, lai raudātu un žēlotos, es taisu tās skatītājiem, lai viņus izklaidētu, sapurinātu vai iecirstu pļauku. Tāpēc tā nav gaudulīga, bet ņipra filma," savu jaunāko darbu raksturo Signe Baumane. Vārdiņa "gandrīz" klātbūtni pirms apzīmējuma "autobiogrāfiska filma" režisore skaidro ar to, ka viņai patīk dramatizēt lietas, bet drāma neiznāk, ja tu visu izstāsti, kā bija.
"Neviens negrib dzirdēt patiesību, visi grib dzirdēt stāstu," uzskata māksliniece. Lai arī ekrāna Signe neizskatoties pēc viņas, tomēr scenārijā režisore un animatore bijusi sāpīgi atklāta – rakstīšana par savu depresiju, kas viņu pārņem vienu vai divas reizes gadā uz sešām nedēļām, māksliniecei padevusies ļoti grūti, bet bez tā neiznāktu filma. "Kad man mēģinājumos bija jālasa šis teksts, es nevarēju tikt cauri bez asarām," atklāj Signe Baumane, kura, lai ierunātu aizkadra balsi angļu valodā, septiņas nedēļas pa piecām stundām dienā strādājusi ar teātra režisoru.
"Es neesmu aktrise, un angļu valoda nav mana pirmā valoda, man ir akcents, es nespēju izrunāt dažas skaņas ļoti skaidri un klūpu uz daudziem vārdiem," stāsta Signe Baumane, par kuras ideju pašai uzņemties pienākumu izstāstīt šo stāstu ne visi ir bijuši stāvā sajūsmā. Vai tad tu nevarēji Umu Tūrmani sarunāt, vai tad tu Merilu Strīpu nepazīsti?! Signe Baumane ir ASV Kinoakadēmijas biedre un nepieciešamības gadījumā – caur paziņu paziņām – spētu piekļūt kādai no Holivudas slavenībām. "Ja būtu tāds mērķis, tad varētu krist Merilas Strīpas priekšā ceļos un bučot roku, kamēr āda nodilst," atklāj animatore. Labs aktieris taču var ierunāt tekstu ar latviešu akcentu! Tomēr viņa uz skata, ka tādā gadījumā filma kļūtu par kaut ko citu. "Viņa dudinās savā aktiera balsī par smago likteni, kas bijis cilvēkiem jānes, bet mana balss ir tiešāka, nelīdzenāka, raupjāka, ar to nepacietīgo neirotisko enerģiju, ka tu klausies un domā: cilvēkam ir kaut kāda problēma," smejoties teic Signe Baumane.
Papjēmašē katru dienu
"Te tu esi pamests kā kaķēns – kulies, kā vari. Nereti katrs pats iegulda filmās savu naudu, domājot, ka filmu kāds vēlēsies nopirkt," 2012. gada intervijā Kultūras Dienai par ASV finansējuma iegūšanas pieredzi stāstīja režisore. Viņas jaunākais darbs Akmeņi manās kabatās tapis kā neatkarīgs projekts, kuram līdzekļi tika vākti arī interneta vietnē Kickstarter, lai iegūtu finansējumu filmas pabeigšanai – kopumā 42 800 ASV dolāru –, piesaistot plašas starptautiskas sabiedrības ziedojumus. Signe Baumane stāsta, ka apmēram astoņas desmit dienas pirms beigām par šo kampaņu uzzinājuši arī šeit, Latvijā, un strauji kontā ieplūduši mazi ziedojumi. Savu naudu viņas projektā ieguldījuši ap 200 atbalstītājiem no Latvijas.
Tomēr pret pūļa finansējuma piesaistīšanas platformu Kickstarter režisore izturas ar piesardzību, jo viņa nedomā, ka tā ir izeja no finansiālām grūtībām. Ja neviens tevi nezina, savākt nepieciešamo summu ir ļoti grūti – tu vari cerēt tikai uz draugu vai radinieku atbalstu. "Tā ir sava veida popularitātes sacensība, kas man ļoti nepatīk," piebilst Signe Baumane. Pastāv liela iespējamība, ka nākotnē mēs redzēsim tikai tādas filmas, kas patīk lielām cilvēku masām, bet izzudīs filmas kā mākslas darbs.
Režisores jaunā filma Akmeņi manās kabatās ir veidota, izmantojot dažādu animācijas tehniku. Tā kā izzīmēt telpu ir ļoti sarežģīts un dārgs process, viņa nolēma to veidot ar trīsdimensiju elementiem. Šīs idejas pirmsākums meklējams vēl pirms 2010. gada, kad māksliniece pelnījusi naudu pie itāļu dizainera Alberto Aspezi (zīmols Aspesi), kurš bija redzējis viņas darbus un piedāvāja animatorei uztaisīt sienas gleznojumu viņa Milānas veikalā. Tu esi tādu taisījusi? – viņš prasīja. Es nebiju, bet viņš solīja desmit tūkstošus, – atceras Signe Baumane, kura divas nedēļas rāvusies vaiga sviedros, lai uz Ziemassvētkiem dabūtu to gatavu. Alberto Aspezi, neliela auguma vīrs, kasījis bārdu un bildis: "Tu esi īsta māksliniece, vai tu man vari uztaisīt skulptūras?" Viņš vēlējās, lai tās būtu papjēmašē tehnikā un cilvēka augumā. Lai arī pirms daudziem gadiem režisore bija niekojusies ar mikroskopiskām māla skulptūrām, viņa piekrita. "Jā," es viņam teicu. "Papjēmašē skulptūras – es tās taisu katru dienu."
Lai arī pirmā figūra māksliniecei nav īsti izdevusies un itāļu dizainers sācis šaubīties par viņas spējām, pārējās viņa cepusi augšā citu pēc citas un krāsojusi skaistām krāsām. Signe Baumane braukusi uz Milānu atkal un atkal. "Viņš mani izmitināja ļoti dārgā viesnīcā, un katru dienu šoferis mani veda uz darbnīcu, kurā šīs skulptūras lipināju 14 stundu dienā – jo vairāk es uztaisīju, jo vairāk maksāja," saka Signe Baumane. (Šo stāstu pilnībā var izlasīt Signes Baumanes blogā rocksinmypocketsthemovie.wordpress.com – I. A.) Animatore atzīst, ka trīsdimensiju objektu radīšana viņai sagādā prieku un atraisa fantāziju pat vairāk nekā zīmēšana. Papjēmašē tehnikā režisore savā jaunākajā darbā Akmeņi manās kabatās ir radījusi fonus, radot telpisku un dziļu pasauli. Savukārt visas darbojošās personas ir zīmētas ar roku uz papīra, digitālā veidā to visu savienojot kopā. "Zīmējuma "štrihs" ļoti labi sader kopā ar papjēmašē tekstūru," uzskata Signe Baumane, rādot vienu no filmas kadriem.
lustīgais nerris uz tirgus plača
U
Šuba