Mūsdienu Latvijā ir vairāki cilvēki, kas entuziasma, intereses, aizrautības dēļ veic savu darbu, strādā Latvijas kultūras un Latvijas tautas dēļ. Dainis Grīnvalds bija viens no šiem cilvēkiem. Viņš vienmēr lika atcerēties, ka tikai un vienīgi cilvēks pats, viņa darbs, gribas spēks un entuziasma gars ļauj cilvēkam dzīvē ko sasniegt. Dainis Grīnvalds dzīvoja ne tikai sev un dramaturģijai, lai gan viņa lielākā vēlēšanās bija lai reiz viņa lugas būtu cienījami novērtētas, profesionālā līmenī uzvestas un starptautiski novērtētas (Krievijā D.Grīnvalds vairākkārt ieguva starptautiskas atzinības).
Dainis Grīnvalds piedalījās žūrijā, organizēja ik gadu dažādus nacionālo lugu konkursus. Kopš 1997.gada viņš organizēja literāro nometni Aicinājums, kurā ir piedalījušies šobrīd Latvijā pazīstamie literāti Ieva Melgalve, Kārlis Vērdiņš un Ilze Jansone. Dainis Grīnvalds, ja nespēja iegūt pietiekami godprātīgu atzinumu Latvijas kultūras auditorijā un literātu sabiedrībā, to noteikti izpelnījās amatierteātru aprindās un pašu Aicinājuma dalībnieku lokā. Aicinājuma dalībnieki paļāvās uz Daini, iesniedza viņam darbus, lai Dainis mēģinātu atkal tos ieteikt citiem. Dainis izteica savu vērtējumu, sēdēja stundām ilgi parkā un izvērtēja darbus, tāpat arī pavadīja kulturāli intelektuāli bagātus vakarus ar desmit piecpadsmit jauniešiem viņa paša Saulkrastu mājas pagalmā, muzicējot, skaitot dzeju, rakstot, raksot un rakstot… "Mums nedēļas laikā ir jāuzraksta luga! Šodien jābūt ekspozīcijai, tad domāsim tālāk!" – atceros, kā viņš sacīja. Nākamā diena, - visi klausās un aizrautīgi seko līdzi sižetam. Tas bija Daiņa mērķis, - sasniegt jauno iesācēju rakstītāju atkarību no rakstīšanas, lai gūtu gandarījumu, atzinumu, novērtējumu no citiem apkārtējiem.
Atceros, kā viņš man stāstīja: "Kritiķis spēj salauzt jauno talantu. Es jaunībā iesniedzu savu lugu Pēterim Pētersonam, un tad man vairākus gadus negribējās rakstīt." Bet, ja viņš nerakstīja, tad darīja neskaitāmus citus darbus; viņš pārzināja izcili krievu, angļu, amerikāņu liteatūru, pasaules vēsturi un filozofiju. Viņš bija ātrlasītājs. Aicinājuma dalībnieku darbus viņš spēja izlasīt pusstundas laikā, uzdot jautājumus un sniegt vērtējumu. Es atceros tās maigi mīlošās acis, ziņkārīgo un mānīgo smīniņu. Dainis mūsos klausījās, viņš iedziļinājās līdz maksimālai atdevei.
D. Grīnvalds nespēja panest melus, aizmugurējus izgājienus: tad viņš kļuva emocionāls un aizkaitināms. Ja viņš kādam nepiedeva, tad nepiedeva līdz galam. Tā tas ir bijis vairākkārt, neminot konkrētus piemērus, bet saistībā ar finansiālām problēmām, ar grāmatu izdošanu, ar viņa darbu nenovērtēšanu. 2011.gada vasarā, pateicoties Daiņa iniciatīvai, man bija iespējams doties uz Permu, tur nedēļu dzīvot kopā ar Krievijas dramaturgiem un režisoriem Permas Gulaga nometnē (Perm36). Tur dalībniekiem, smeļoties iedvesmu un gūstot iespaidus, bija nedēļas laikā jāsagatavo uzmetums jaunai lugas izstrādei. Vēlāk, kad kādai no manām lugām (luga Grēksūdze) bija lasījums Maskavā, Dainis devas uz Maskavu, filmēja lasījumu, pārstāvēja mani un skaidroja manu nostāju.
Pēc atgriešanās ar viņa palīdzību man izdevās sarīkot kopā sanākšanas vakaru, kurā skatījāmies viņa izrādīto video un klausījāmies komentārus. Protams, nenovērtējams ir viņa darbs dzejas un dramaturģijas lasījumu organizēšanā. Dainis Grīnvalds bija vienīgais Latvijā, pie kura atradās gandrīz visas jaunākās latviešu uzrakstītās lugas. Tās viņš rūpīgi glabāja diskos un dāvināja visiem gribētājiem. Viņa darbība Aicinājuma nometņu rīkošanā tāpat ir nenovērtējama, tādēļ ir jautājums: kurš to turpinās? Kurš attīstīs jauno talantu potenciālu rakstniecībā?
2011.gada vasarā Rīgā notika amatierteātru festivāls, kur uzveda arī kādu no D. Grīnvalda lugām. Viņš bija priecīgs un lepns kā bērns! Viņš man zvanīja un lūdza, lai atnāku noskatīties kopā ar viņu. Dainim rokās bija kamera, viņš aizrautīgi filmēja, smaidīja un juta līdzi aktieriem. Viņš jau vairākus gadus strādāja pie lugas par Andrievu Niedru un Kārli Skalbi. Bija uzrakstītas kādas piecdesmit lapaspuses, bet kā būs tālāk, mēs neviens nezinām… Mēs zinām, ka Dainis bija, pirmkārt, pedagogs, teātra lietu organizētājs un tikai tad – dramaturgs.
Dainis ir šeit vēl joprojām. Es jūtu viņa garu, redzu viņa sapinkājušo bārdu, kurā reizēm piena lāse bija iekritusi. Redzu, kā viņš taisa savu īpašo turku tēju, kas noteikti bija Krievijā pirkta; jūtu viņa zinātkāri par visām jaunajām tehnoloģijām (pakešdators, kameras utt.). Dainis Grīnvalds bija jauno literāro talantu tēvs, un šie jaunie literāti bija viņa ģimene, no kuras viņš gaidīja sapratni, mīlestību un atbalstu. Ticu, ka Dainis, aizejot mūžībā, paveiks visu to, ko šeit nebija paguvis.