Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Mistiskais putenis Viļņā. Kotrīnas Zīles romāna jauniešiem Samainītais recenzija

Lietuviešu rakstnieces Kotrīnas Zīles romānu jauniešiem Samainītais var lasīt kā vēstuli, kas rakstīta vienlaikus ar īstu un neredzamu tinti.

Reizēm šķiet, ka literatūrai piemīt pašai sava no autora un izdevēja neatkarīga humora izjūta. Kā citādi skaidrot to, ka pēdējo gadu siltākajā Latvijas ziemā nāk klajā tādi izdevumi kā Baibas Zīles stāstu krājums Aukstākā ziema simt piecdesmit gados un lietuviešu autores Kotrīnas Zīles (uzvārdu sakritība nejauša!) romāns Samainītais, kura darbības centrā arīdzan ir varen salta februāra putenis? Taču, izbaudot sniegoto tekstu romantiku, jāatceras, ka tīt lasītāju ap pirkstu iecienījusi ne tikai literatūra, bet arī autori – un romāna Samainītais gadījumā lasītājam ir jābūt gatavam ne tikai lasīt saistošu "mistisko romānu", kā tas nodēvēts apakšvirsrakstā, bet arī burties zem rindiņām vai, ja vēlaties, zem sniega.

 

Sveiciens Hičkokam

Kotrīnas Zīles romāns pirmām kārtām ir paredzēts jauniešiem, un kā tāds tas, protams, runā par vienlaikus sajūsminošo un biedējošo jūtu virpuli, ko mēdzam dēvēt par pirmo mīlestību. Taču par šo duālismu autore raksta neparasti, to meistarīgi ietērpjot plašā – visa romāna mērogā izvērstā – metaforā. Tur jūtu mulsums burtiski rada paralēlo pasauli, pilnu dīvainiem tēliem, nesaprotamām zīmēm, tikpat draudīgu un valdzinošu kā bērnības pasakas. Lietuviešu mitoloģijas tēli, kas uzbur šo pasauli, latviešu lasītājam būs daļēji pazīstami, daļēji svešādi (par laimi, teksta beigās pievienota skaidrojošā vārdnīciņa, ar kuras palīdzību apjaušams, kas īsti ir visas šīs laumas, namaiņi un ģiltenes), tāpēc vēl jo labāk izbaudāma teksta radītā atmosfēra – kad urbānajai fantāzijai raksturīgi labi pazīstamās ikdienas norises negaidot, sākumā it kā pavisam nejauši pieskaroties, uzirdina savādais un sirreālais.

16 gadu vecās Viļņas meitenes Gabes stāsts sākotnēji ir gluži parastas mūsdienu jaunietes dienasgrāmata – tās centrā ir jaunuzsāktās gaitas mākslas skolā, kurā tiek sastapts tāds pats sešpadsmitgadnieks Geds (Ģedimins). (Paldies Dievam, gan autore, gan tulkotāja izvēlējušās nevairīties no pieaugušā lasītāja ilūziju pasaules brucināšanas, visai precīzi atveidojot pusaudžu sarunvalodu ar visiem tiem vārdiņiem, kurus uz ielas dzirdam regulāri, nevis literatūrā nereti sastopamajā sterilizētajā stilā.) Tomēr ar brīdi, kad starp Gedu un Gabi sāk plūsmot savstarpējās pievilkšanās zemstrāvas, līdz tam pazīstamā un drošā pasaule mainās – pie meitenes logiem sāk dīvaini uzstājīgi klaudzināt putnu ordas (sveiciens Hičkokam!), mazās māšeles apgalvo savā istabā redzam mājas garu, bet putenī klaiņo kāda nepavisam ne labvēlīga būtne...

Jaunā cilvēka pasaule, kuras no bērnības ierasto norišu ritmu pirmo reizi izjauc vēl neapjaustas mīlestības aritmija, pārvēršas, meitenes domāšanas modeļiem izmantojot tieši šos no pasakām un teiksmām pazīstamos tēlus, jo citādi nav iespējams notiekošo sakārtot uztveramas pieredzes vienībās. Jo ir pasaulē jautājumi, uz kuriem Google un YouTube atbildes nepiedāvā.

Pašas autores ilustrētais izdevums, kas atzīts par 2016. gada skaistāko grāmatu bērniem Lietuvā, ir iespiests divās krāsās līdzīgi kā daudziem lasītājiem pazīstamais Mihaela Endes Bezgalīgais stāsts – ar ierastu melnu druku parastā pilnas lappuses ieklājumā rit klasiski detalizētais Gabes stāsts, bet to ik pa laikam pārrauj atvērumi, kurus grezno sarkani, it kā ar raupju otu uzķēpāti zīmējumi, un tiem abās pusēs sarkani iespiestas slejas – Geda stāstījums, daudz strupāks un skaudrāks. Arī Geda pasauli plosa citas pasaules pieskārieni, taču ir nojaušams, ka baisais, ar prātu neizskaidrojamais zēnu vajājis jau ilgi pirms Gabes sastapšanas un tam saknes rodamas paša puiša ģimenē.

Geda sadzīves aprakstos turpinās mitoloģijas kā metaforas izvērsums – nav, piemēram, skaidrs, vai zēna vecmāmiņa tiešām Gabei līdzās saskata neredzamu, biedējošu pavadoni vai gluži vienkārši ir atvadījusies no veselā saprāta. Vai Geda fiziskais defekts tiešām norāda uz "samainīto, laumu bērnu" vai gluži vienkārši ir apzīmogojis jaunieti viņa vecāku acīs, tā izraisot puiša iekšējo atsvešinātību no visa? Vai viņa vienvārda dvīnis ir īsts vai tikai jungiskās ēnas arhetips? Vai mistiskais putenis, kas negaidot pārvērš visu Viļņu kupenā, notiek patiesi, vai puteņo tikai emocijas jauniešu prātā? Šī tekstā viscaur saskatāmā divu līmeņu klātesamība ļauj, ne nieka nezaudējot no sižeta, lasīt Samainīto kā vēstuli, kas rakstīta vienlaikus ar īstu un neredzamu tinti – ciešāk ieskatoties, starp redzamajām rindām nemitīgi uzpeld pilnīgi citas nozīmes.

 

Vecvecāku paaudze

Mitoloģijas tēlu dzīvā darbošanās mūsdienu vidē padara Samainīto ne tikai par aizraujoši izstāstītu urbāno fantāziju – tā norāda arī uz eksistences mūžīgo tagadnību, visa agrāk bijušā klātesamību šeit un tagad; par to liecina arī fakts, ka abu jauniešu stāstījumos lielu lomu spēlē nevis vecāku, bet gan vecvecāku paaudze. Geda gadījumā tā ir biedējošā Baba Jadze ar "paralēlo pasauļu redzi", Gabes gadījumā – daudz ierastākie Rokišku vecvecāki (kuru vietējā izloksne latviskajā izdevumā ar Dzintras Ludboržas palīdzību pārtapusi "improvizētā Viduslatgales izloksnē", kas savādā kārtā literārajā tekstā iekļaujas pilnīgi organiski, nevis šķērē to pa vīlēm, kā tas, piemēram, notika ar hobitiem piedēvēto pseidomalēnisko dialektu Dž. R. R. Tolkīna Gredzenu pavēlnieka latviskajā izdevumā).

Atšķirībā no ierastajiem omulīgi vecmodīgajiem omīšopīšu tēliem Gabes un Geda vecvecākos ir samanāms tas pats dumpīgums, kas viņu mazbērnos: šādi autore lasošajam jaunietim bez liekas moralizēšanas nodod ziņu, ka robežpārkāpšana nav līdz ar viņu piedzimusi un ar viņu arī neizzudīs.

Ar šo paralēlismu autore sasaista paaudzes: jau Gabes vectētiņš apprec ne jau sirmmāmiņu, bet mežonīgu "velna skuķi" – tiešu šodienas Gabes kopiju, kurai, tāpat kā mazmeitai, vienmēr ir paticis lēkt ārpus rāmjiem.

Pagātne ir dzīva mūsdienās, tā vijas caur iepriekšējo paaudžu pieredzi, caur tradīciju un teiksmu, tā ietērpjas jaunā veidolā tāpat kā mākslas skolas audzēkņu gatavotās trakulīgās Meteņu karnevāla maskas, bet visiem laikiem cauri tā nes sevī to patiesumu, ko katra nākamā paaudze neizgudro – tikai izrok no sniega. Jo laumas, protams, pastāv. Veļi pastāv. Un Ģiltene arī. To zina mūsu bērni un vecvecāki, un viņi par to stāsta, izmantojot (katram laikmetam savu) fantāzijas valodu. Cita veida, kā par to pastāstīt, jau galu galā nemaz nav. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja