«Ir brīži, kad gribas atpūsties ar tingeltangeļiem un kad gribas vienkārši atpūsties,» festivāla organizatori ir izvēlējušie otro variantu un no 26. līdz 28. jūlijam aicina visus uz Roju, lai pa dienu sauļotos, bet naktīs kopā skatītos kino.
Neuzvaramā mācība
Šogad tur tiks izrādītas atzinību guvušās latviešu filmas: divas Lielā Kristapa 2012 ieguvējas – Jevgeņija Paškeviča Golfa straume zem ledus kalna un Ivo Brieža Filma –, kā arī Andra Gaujas Ģimenes lietas un Lailas Pakalniņas Sniegs, un skatītāji varēs satikties ar to veidotājiem. «Es zinu, ka Ivo Briedis speciāli brauc uz turieni, lai uzzinātu, ko cilvēki domā par viņa eksperimentālo darbu. Pieļauju, ka viņš pat provocēs cilvēkus uz sarunu,» atklāj festivāla organizators Jurģis Krāsons. Paša Jurģa festivālu kontā ir arī dalība Starptautiskā Kannu kinofestivāla īsfilmu konkursa programmā ar animācijas filmu Norīt krupi – viņš ir gan tās režisors, gan arī mākslinieks. Apēst vienu kinoklasikas ogu Rojal apmeklētāji varēs, noskatoties Ingmara Bergmana Zemeņu lauku. Uz Roju atbrauks arī ilggadējais pasaulslavenā vācu režisora Vernera Hercoga filmu mākslinieks Ulrihs Bergfelders ar filmu Neuzvaramais. «Savulaik Hercogs bija diezgan sadrūvējies, kad neizdevās šo filmu aizvest uz Kuldīgu, kur notika tās filmēšana,» atceras Jurģis Krāsons, kurš bijis viens no šīs filmas māksliniekiem un dabūjis kārtīgu skolu. Ieklausīties Ulriha Bergfeldera teiktajā būs iespēja arī festivāla jauno režisoru konkursa dalībniekiem, kopā ar operatoru Uldi Janci un režisoru Juri Pakalniņu Neuzvaramā mākslinieks veidos žūriju, ar kuras pārstāvjiem jaunie režisori varēs satikties diskusijā uzreiz pēc viņu filmu izrādīšanas. «Tas ir ļoti vērtīgi: gan pašiem režisoriem, kuri varēs uzaudzēt muskuļus komunikācijā un pēc tam vairs neuztraukties citos konkursos vai eksāmenos, gan vietējiem iedzīvotājiem, kuri varēs sekot līdzi, kā profi ārdās, un uzzināt kaut ko vairāk par tikko redzēto filmu,» akcentē Jurģis Krāsons, kurš uzskata, ka šogad jaunie režisori savos darbos ir krietni auguši. Salīdzinājumam būs iespēja noskatīties arī pagājušā gada Rojal uzvarētāju Mārtiņa Urķa un Anta Šteinberga īsfilmu Lūdzu, netraucēt!.
Ekskursija laikā un telpā
Ieraudzīt Roju latviešu kinematogrāfā varēs, uz lielā ekrāna noskatoties Oļģerta Dunkera Ceļa zīmes un mēģinot atrast tajā festivāla dienās iepazītās vietas. Iepriekšējā gadā tika rādīta Aivara Freimaņa un Ivara Selecka dokumentālā filma Krasts par zvejnieku dzīvi Rojā 60. gados, un ir vēl pietiekami daudz darbu, lai šo iesākto tradīciju varētu turpināt arī nākotnē. «Padomju laikos šī bija aizliegtā zona un bija nepieciešamas speciālas atļauja, lai tiktu iekšā, – es pieļauju, ka kinocilvēkiem tas bija ļoti izdevīgi, jo tas nozīmēja, ka viņus mazāk traucē,» vienu no iespējamajiem Rojas kā filmēšanas vietas popularitātes iemesliem min Jurģis Krāsons un piebilst, ka šī gada Zvejnieksvētkos viņi bija sataisījuši pekstiņus – reanimējuši robežpunktus ar barjerām. «Lai arī mēs nebijām saģērbušies po ustavu, cilvēki mūs uztvēra nopietni: rādīja dokumentus un daži pat gāja taisīt vaļā bagāžnieku.» Vietējie esot smējušies ne pa jokam, un bija tādi, kuri atgriezās vēlreiz, jo viņiem bija iepaticies atcerēties agro jaunību, kad Roja bija paraugciemats, uz kuru brauca kosmonauti un visādas «Allas Pugačovas», bet visi citi tajā varēja tikt tikai Zvejnieksvētkos. Varbūt šogad pie jums atbrauks īstā Alla Pugačova? «Kāpēc ne? Lai tik brauc, pie mums ir foršāk!» aicina Jurģis Krāsons, kurš šeit ir pavadījis mūža pirmos desmit gadus. Viņa dzimtas mājas atrodas netālu no Rojas. Ja ir vēlme Roju iepazīt ne tikai kinematogrāfā, bet arī reālajā telpā un laikā, mākslinieks iesaka doties pastaigā pa pludmali 10 kilometru uz vienu un otru pusi, izbaudīt civilizācijas neskartās vietas vai uziet koktēlnieka Jāņa Straupes instalāciju Mezozojs. «Zinot, ka nekādas zivrūpniecības Latvijā vairs nav, ir jātirgo saule, jūra un vējš, un Rojal ir tikai palīglīdzeklis, lai to izdarītu,» pieticīgi saka festivāla organizators, kurš piedāvā iegriezties arī veikaliņā, kas atrodas pa ceļam no autoostas uz ostu kreisajā pusē, un pasūtīt, lai jums pagatavo zivi aukstā vai karstā veidā – kādu vien vēlaties.
Māksla krāsnī un pludmalē
Pastaigājoties pa pilsētu, visā Rojas teritorijā varēs atrast dažādus mākslas objektus; sestdien tiks vērts vaļā ceplis, un visi kopā skatīsies, kas tajā ir izcepies, – līdz ar festivālu Rojal ir atdzimusi arī starptautiskā mākslas laboratorija Rojaraku (1997–2006), kurā savulaik ticis izdomāts festivāla nosaukums, pirms vēl ticis izdomāts pats festivāls. Ceļa malā vēl aizvien atrodas uzraksts Roja no betona bluķiem, kurus savulaik uzlika kolhoza priekšsēdētājs Miķelis Lisments. «Mēs sēdējām pie ugunskura un iedomājāmies: ja vēl pieliktu klāt burtu «l», tad gan būtu smieklīgi,» atmiņās dalās Jurģis Krāsons un piedāvā variantus, ko varētu nozīmēt šis burts: «Latvietis, lībietis vai losis – vienalga.» Vieniem šis nosaukums asociējas ar klavierēm, bet citiem ar spirtu vai kaut ko karalisku. Arī šī gada plakāts pieļauj interpretācijas iespējas, vai tajā ir redzama salocīta papīra laiviņa vai kronis, par kādu uz šī festivāla galvas varētu kļūt Vijas un Kaspara Zariņu gleznu izstāde. «Nevajadzētu būt pārāk lieliem uztraukumiem, ka pēkšņi tiek atvests kaut kas pilnīgi nesaprotams, jo mākslinieki ļoti toleranti izturas pret skatītājiem,» piemetina Jurģis Krāsons, kurš šoceturtdien ir gatavs izritināt jau otrā festivāla zilo paklāju un domā, ka kaut kad uz šejieni visus varētu uzaicināt arī vēlā rudenī. «Būtu nepieciešamas tējnīcas ar lieliem logiem kā platekrāniem, caur kuriem vērot vētru kā epizodi no filmas Franču leitnanta draudzene, jo, kad jūra sāk mest viļņus pāri molam, ir ļoti iespaidīgi atrasties šajā stihijā.»
Festivāla programma – www.facebook.com/fROJAL.