Septiņu brīvdabas kinoseansu programmā Divi dzejnieki Doma dārzā (no 2. jūlija līdz 13. augustam; ieeja bez maksas) ietilpst trīs pilnmetrāžas spēlfilmas, kuras KDi lappusēs vēl tiks apskatītas, astoņas animācijas filmas un dokumentālā kino bloks – septiņas filmas un 42 minūtes hroniku materiāla no XX gadsimta 20. gadiem, kad Rainis un Aspazija vēl aktīvi rosījās sabiedriskajā dzīvē un, protams, bieži nonāca kinokameru uzmanības lokā. Gluži vai simboliski kinohroniku hronoloģija sākas ar Raiņa un Aspazijas sagaidīšanu Rīgas stacijā 1920. gadā, kad viņi atgriezās no Šveices trimdas, – daudz laimīgu smaidu un ziedu vicināšanas, uz augstām kāpnēm virs pūļa pakāpušies kinooperatori, priecīga kņada, Rainis mulsi smaida, savukārt Aspazija jūtas savā elementā kā zivs ūdenī – sabiedrības uzmanības fokusā, kura viņai tik ļoti pietrūka 14 trimdas gados.
Apmēram šādu raksturojumu sniedz gandrīz visi hroniku materiāli, un ir pat mazliet dīvaini tikai vienā īsā fragmentā redzēt pavisam citu Raini, kurš savas dzīves pēdējā vasarā, priecīgi lēkādams, iet rotaļās ar Durbes bērnu kolonijas mazuļiem. Tas arī ir pēdējais sižets, kas filmēts Raiņa dzīves laikā, nākamais jau rāda lielā dzejnieka bēres, un Aspazija eksaltēti sēro pie zārka.
Vēsturiskā bāze ar virsbūvi
Šīs 42 minūtes oriģinālfilmējumu un dažas hrestomātiskas fotogrāfijas tad arī ir viss "autentiskais vizuālais materiāls, uz kura vēlāko laiku dokumentālisti būvējuši savas filmas par Raini, un ir aizraujoši interesanti vērot, cik dažādas personības iespējams izveidot no šī "sākumkomplekta".
Vistālāk radoši atraktīvajā virzienā gājis režisors un operators Rodrigo Rikards (1941–2014), kurš apvienībā Telefilma – Rīga 80. gados uzņēmis četras ar inscenējumiem bagātinātas dokumentālās filmas pēc scenārija, ko veidojis rakstnieks un literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš (1922– 2000) – viņš ilgus gadus rūpējās par Raiņa Kopotu rakstu zinātniskā izdevuma sagatavošanu un klajā laišanu, turklāt bija arī uzrakstījis uz dokumentiem balstītu biogrāfisko romānu Rainis (1977). Šai pamatīgajai vēsturiskajai bāzei Rikards pievienojis atraktīvu virsbūvi – Raiņa tēlā iejūtas aktieris Juris Strenga, kurš kadrā bieži staigā dzejnieka mētelī un hūtītē ar raksturīgo bārdiņu (Strengas garos matus tālākās ekspedīcijās pats režisors ar sprādzītēm spraudis un bāzis zem hūtītes, jo grima mākslinieci Asju Strēli ņemt līdzi neļāva filmas ierobežotais budžets).
Visās četrās filmās Juris Strenga redzams vēl divās lomās – gan kā atraktīvs stāstnieks vai gids, kurš ārzemju ceļojumos izmanto savas angļu un vācu valodas zināšanas, gan arī kā patiešām aktieris, kurš precīzās Raiņa dzīves auduma vietās iespēlē pa citātam no klasiskajiem dzejnieka tekstiem. Šajā ziņā Rodrigo Rikarda filmas būtu lielisks palīgmateriāls skolu programmai – citāti no Jāzepa un viņa brāļiem, Uguns un nakts un citiem "obligātās literatūras darbiem" daudz labāk iedarbojas un kļūst saprotami, ja it kā dabiski piedzimst no konteksta, no Raiņa sajūtām un dzīves apstākļiem konkrētā darba rakstīšanas laikā.
Sapnis – Latvija brīvā
Rodrigo Rikarda tetraloģija ir atsevišķi apskatāms fenomens Latvijas dokumentālajā kino arī tāpēc, ka vismaz pirmajās divās filmās būtiska nozīme ir mākslinieka darbam. Filmu Rainis. Man apkārt trimdas aukstais tuksnesis... (1985) un Rainis. Vētras sēja (1986) vizuālo ietērpu veidojis teātra un kino mākslinieks Andris Merkmanis (1943–2006), viņš izgudroja speciālu tehnoloģiju un aparatūru ("karieti"), ar kuru vairākos plānos uz stikla klāja senas fotogrāfijas, veidojot kustīgas un dzīvas kolāžas, turklāt žandarmus un citus impēriskās varas pārstāvjus filmā attēlo dzīvi cilvēki ar fotogrāfiju maskām sejas vietā (gandrīz 30 gadu pēc Merkmaņa un Rikarda kopdarba šis paņēmiens atbalsojās Kristīnes Želves dokumentālajā filmā Fedja par Raiņa laikabiedru Teuvo Tulio).
Trešajā filmā Rainis. Kastaņola (1988) mākslinieks ir Indulis Gailāns, kolāžas pazūd, un filmas vizuālais tēls it kā nomierinās; abu pēdējo filmu (ceturtā – Rainis. Sudrabota gaisma. 1920–1929 (1989)) galvenais attēla krāšņums ir ceļojumu ainavas, jo kinogrupa dodas pa Raiņa pēdām vispirms uz Šveici un ceturtajā filmā uz Izraēlu un Ēģipti. Šajā kontekstā ir ļoti interesanti vērot, ka Rikarda tetraloģija stāsta ne tikai par Raiņa dzīvi, bet arī par laiku, kurā tapusi katra filma, – līdz ar atmodu paveras iespējas ne tikai filmēt tālu ārpus Latvijas, bet arī arvien drosmīgāk citēt Raiņa domas par savu tautu un tās pašnoteikšanās tiesībām (lai gan režisors atmiņās raksta – vēl 1989. gadā esot krietni dabūjis pa kaklu par to, ka Mēnessmeitiņa Olga Kliģere kadrā atstāsta Raiņa teicienu: "Krievi mūs apēdīs!"...). Trešajā un ceturtajā filmā jau plīvo sarkanbaltsarkani karogi, iemontēti atmodas demonstrāciju kadri un Esplanādē pie Raiņa pieminekļa, kur pirmās filmas sākumā dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko krieviski skaidro publikai, cik dižens revolucionārs bijis Rainis, ceturtās filmas finālā Juris Strenga līdzīgā tautas sapulcē jautā Raiņa vārdiem: "Vai tu vēl sapnis esi, tu, Latvija brīvā?"
Tas ir viss
Aspazijas šajās Rodrigo Rikarda filmās nav daudz – tikai kā dialoga partnere Rainim, vispirms Vizmas Kvēpas veidolā, pēdējās divās filmās – kā Māras Zemdegas balss. Varbūt tāpēc, sajūtot neizmantotu materiālu, 15 gadu vēlāk Rikards uzņēma dokumentālo filmu Aspazija (2001), kurā dzejnieces dienasgrāmatas un dzeju lasa Dita Lūriņa, par Aspazijas dzīvi stāsta Saulcerīte Viese, Roalds Dobrovenskis un citi, – un rodas daudz vielas pārdomām, cik daudz traģikas slēpj personība, kas sevī sajūt daudz vairāk radoša potenciāla, nekā tas nepieciešams "vienkāršai ģēnija sievai"...
Arī šī filma iekļauta kinovakaru programmā Divi dzejnieki Doma dārzā, tāpat kā radikāli atšķirīgās dokumentālās filmas Lielums (1964; režisors Ivars Kraulītis) un Tautas dzejnieks Rainis (1987; režisors Andrejs Apsītis). Tas tad arī ir gandrīz viss, kas Latvijas dokumentālajā kino atrodams par Raini un Aspaziju, taču nedaudzie puzles gabaliņi tomēr veido daudzslāņainu un bagātu bildi.
Filmu programma Divi dzejnieki Doma dārzā
Ieeja bez maksas