Paskaidrojumi visdrīzāk ir lieki – Berlināle – tā tiek dēvēts ikgadējais Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, viens no nozīmīgāko Eiropas festivālu trijotnes. Tradicionāli Berlināle, gada sākumā notiekošais festivāls, piedāvā arī aktuālo vācu filmu programmu, kuru, iespējams, pakļaujoties dažādiem mākslas vilinājumiem, ne vienmēr cītīgi noskatās pat tie, kuri uz Berlināli dodas profesionālos nolūkos. Tālab Gētes institūta ikgadējā tradīcija – piedāvāt labāko Vācijas filmu izlasi Rīgā – ir apsveicama. Turklāt gadu no gada šī programma kļūst interesantāka, pārsteidzošāka, stilistiski daudzveidīgāka. Iespējams, tāds pēdējos deviņos gados, kopš Rīgā notiek Berlināles atskaņas, ir kļuvis vācu kino.
Domā un apkaro ļaunumu
Sāksim ar pasaulslavenās vācu režisores Margarētes fon Trotas filmu Hanna Ārente, kuru 31. oktobra KDi ievadslejā akcentējis Normunds Naumanis. Šī patiesi ir filma – notikums, konceptuāli izveidota biogrāfiska drāma, kas "kļūdās" varbūt tikai vienā, piedāvājot fragmentāras retrospekcijas no vēlāk pasaulslavenās filosofes Hannas Ārentes jaunības gadiem un viņas kaislīgajām romantiskajām attiecībām ar savu skolotāju Martinu Heidegeru. Viss pārējais – filmas autoru precīzi izvēlētais posms, periods Ārentes dzīvē, kad viņa pasniedza Ņujorkas augstskolā The New School un rakstīja Ņujorkas intelektuālajam žurnālam The New Yorker par nacista, kara noziedznieka Eihmaņa tiesas prāvu – un agresīvo pēcreakciju (Ārenti nesaprata pat tuvi viņas draugi), Barbaras Zukovas perfektā spēle un fon Trotas šķietami askētiskā režija – ir sasniedzis mērķi. Tā ir filma, kas liek domāt. Un domāšana ir vienīgais, kas cilvēku spēj atturēt no iespējas kļūt par pasīvu ļaunuma ieroci – pasargāt no ļaunuma ikdienišķuma, banalitātes. Tā uzskatīja Hanna Ārente.
Ar jaunības elpu
Absolūti citu stilistisko piegājienu izmanto filma Oh Boy (režisors Jans Ole Gersters), kuras nosaukums parasti netiek tulkots, – melnbaltā, ironiskā filma piedāvā visai "retinātu vēstījumu", kas raksturīgs, teiksim, XX gs. 60. gadu jaunā viļņa celmlaužiem (sk. F. Trifo un Ž. L. Godāra agrīnos darbus). Stāsts par "puiku" – augstskolu pametušu jaunu cilvēku, kurš klīst pa pilsētu, iepinoties sīkās ķibelēs, – ir gan atraktīvs un ironisks, gan pamanās reflektēt arī Vācijas vēsturiskās traumas. Kā jauna cilvēka identitātes pieredze un liega komēdija šī filma ir visai netipiska Vācijas kino, turklāt tā ir atzīta par gada labāko Vācijas spēlfilmu. Jāpiebilst, ka gan Oh Boy, gan Hanna Ārente ir filmas, kas pretendē uz Eiropas Kinoakadēmijas balvām. Trešā no Berlināles filmām, kuru esmu redzējusi un varu ieteikt, ir Nakts vilciens uz Lisabonu – vērienīgs dāņu režisora Billes Augusta darbs, ko producējusi Vācija –, tā pamatā ir Paskāla Mersjē romāns, kura tulkojums tikko iznācis latviešu valodā. Filmai, kurā savijas galvenā varoņa – profesora intelektuāļa – "personīgā vēsture" un impulsīvā aizraušanās ar kādu sievieti un relatīvi neseni Portugāles vēstures notikumi, starptautiski ērti konvertējama darba statusu nodrošina arī galvenās lomas tēlotājs – britu aktieris Džeremijs Aironss.