Un gandrīz vai jūtos rūpnīcā Straume par mākslinieku noformētāju ar viņiem strādājusi, kur klasesbiedriem piepulcējās vēl citi svarīgi cilvēki, bet šo svarīgo darbavietu nekrologos tagad nez kāpēc nepiemin. No viņiem visiem es Andru nekādi nevaru un negribu atdalīt, un man šķiet, lai arī nekas nestāvēja uz vietas un viss mainījās, viņu saites netrūka, tur bija kopīga humora izjūta, solidaritātes izpratne un estētika. Tādi kopīgi sentimenti, par kuriem nav jābaidās, ka tie varētu kļūt pliekani, jo vienmēr īstajā brīdī pāraugs sarkastiskā jokā. Ne literatūra man ir prātā, par Andru domājot, es viņu mīlētu arī tad, ja viņa nebūtu rakstniece, es mīlu viņas dzīvi vairāk nekā viņas prozu. Un Andras dzīvē visvairāk mīlu tieši to, ka brīvības tiesības, ko viņa pārliecinoši deva sev un citiem, viņā bija līdzsvarā ar piederību, kopību, iesaistītību. Varbūt par kādu citu var domāt atsevišķi, nedomājot vienlaikus arī par viņa vecākiem un bērniem, un vecajiem draugiem, bet par Andru tā domāt nav iespējams. Viņa patiešām ir arī Ome un Opis, un Katrīna un Aleksandrs, un tas ir visās nozīmēs, ne tikai miesa un kauls, bet arī sirds un domas, un priekšmeti un notikumi, un bailes un rūpes. Un tieši tas viss pārvērtās gan viņas, gan Katrīnas mākslā, kas nekad nav ne no gaisa grābta, ne no plika ego taisīta. Es gribētu vēl pasēdēt Miķeļtornī tajā vasarā, kad mazais zagļu sunītis mēdza nākt un, uz pakaļkājām pieslējies, lūrēt iekšā pa logu Andras mājā, kā bija pieradis darīt, kamēr saimnieki kādā mājā zog – pat ja tā bija tikai tāda leģenda par to zagšanu. Un braukt kaut kur uz Irbes krastu vai "Zvjozdočkas" veikalu netīri zaļajā vācu armijas busiņā, kam logi ir tikai priekšdaļā. Kamēr mūsu bērni dauzījās pa pagalmu, mēs turpat priedēs pielasījām spaini melleņu, visu laiku paturot viņus acīs. Un vakarā, ilgi ārā sēžot, man liekas, pie zemeņu dobes, – bet vai tur toreiz vispār bija zemeņu dobe? – Andras vecāki mums stāstīja par kara laikiem, par mammas aizbraukšanu un atgriešanos no Vācijas, par tēva jaunību un Sibīriju, kuras šausmām viņš veltīja tādu pašu klusu pasmiešanos kā Rīgas pirmskara zelta jaunatnes uzdzīves jokiem, un par leģendārā Saktas puķu veikala dibenistabiņu, kurā nāk aktrise Liedskalniņa pasēdēt ar puķu pārdevējām, un cigaretes kūpēja, un bērni joprojām kaut kur tuvumā dauzījās un izdomāja tēviem smieklīgas iesaukas. Es ticu, ka ne jau pēc jaunības tās ilgas, bet pēc vietas, kur esam visi kopā vienmēr.
Atvadīties no Andras Neiburgas būs iespējams dievkalpojumā pirmdien, 11. martā, plkst. 13 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2). Tuvinieki lūdz nenest ne vainagus, ne īpaši izveidotus ziedu pušķus, bet tikai puķes.
Andrejs Kārkliņš