Andras klātbūtne bija vērtība par sevi – smaids, sirsnība, jūtīgums, kautrīgums, atturīgums, vērība pret detaļām un stila izjūta, kuru mēs, apkārtējie, apbrīnojām. Mākslas vide cienīja Andru ne vien viņas talanta un gaumes, bet arī pleca sajūtas dēļ. Un vecumam šeit nebija nozīmes, jo Andra bija svarīgs atskaites punkts ne vien ģimenei, draugiem un vienaudžiem, bet arī jaunākās paaudzes māksliniekiem. Viņa bija ziņkārīga, prata iedrošināt, uzmundrināt un būt tieša savos vērtējumos. Tāpat viņa nealka liekas uzmanības vai lētas popularitātes. Viņa bija paškritiska. Un par to viņu cienīja un mīlēja.
Andra bija cilvēks ar interesi par Latvijas nākotni, un viņai nebija vienalga, kas notiek valsts politikā. Viņa nebaidījās pacelt savu balsi tā saucamajā Lietussargu revolūcijā, aizstāvot prasību pēc godīgas politikas, un iesaistījās publiskās akcijās, aizstāvēdama demokrātiskas un liberālas vērtības arī brīžos, kad vairākums sabiedrības tās nepieņēma. Viņai tas bija svarīgi.
Andra bija rakstniece, lai gan vienmēr vēlējās izvairīties no šī vārda, jo viņai tas šķita pārāk skaļš. "Ja es būtu īsta rakstniece, es nospļautos par namiem un rakstītu," viņa sacīja sarunā Uldim Tīronam un Inesei Zanderei, kas publicēta žurnālā Rīgas Laiks 1994. gadā. Un Andra rakstīja, kad viņai bija, ko teikt. Rakstīšanu viņa uztvēra kā "garīgu dienasgrāmatu", kā spēli, iemiesojoties kādā izdomātā tēlā. Ja kāds par to šaubās, tad ir vērts atgādināt, ka viņas pienesums latviešu īsprozas attīstībā ir bijis nozīmīgs, un par to vēl tiks runāts.
Kopš debijas literatūrā ar stāstu Spīdēja saule, kas publicēts laikrakstā Literatūra un Māksla 1985. gadā, iznākušas trīs prozas grāmatas – Izbāzti putni un putni būros (1988), Stāsts par Tilli un Suņu vīru (1991) un Stum, stum (2004). Pēdējās divas grāmatas piedzīvojušas arī atkārtotus izdevumus. Tāpat atsevišķas un ļoti vērtīgas stāstu publikācijas meklējamas periodikā un stāstu izlasēs. Tās atstājušas spēcīgu un noturīgu iespaidu uz lasītājiem. Tikpat nozīmīgas ir Andras rakstītās slejas, tulkojumi, dramatizējumi un inovatīvais žurnāla Avots grafiskais dizains (1986–1987). Andra veica konsultantes referentes pienākumus Rakstnieku savienībā (1987–1989), vadīja arī Jauno literātu apvienību, strādāja žurnāla Karogs redakcijā, veicot arī žurnāla mākslinieces pienākumus (1991–1993), un kopš 1993. gada viņa rūpējās par dzimtas īpašumiem – atbildīgi, ar pilnu atdevi, ar māksliniecisku vērienu, jo viņai tas bija svarīgi.
Tikpat svarīgi Andrai bija būt labai mātei, būt īstam draugam. Un vistuvāko cilvēku atmiņas glabās brīžus, kurus piepildīja viņas mīlestība. Taču mums visiem paliks viņas stāsti, kurus caurstrāvo humānisms, – viņa mīlēja savus varoņus, pieņemot to vājības un dīvainības kā cilvēka dzīves daudzveidības apliecinājumu.
"Tā apdraudētā laimes sajūta – tā ir galvenā sajūta, ar ko es dzīvoju. Tas nav jāsaprot tā, ka es justos briesmīgi laimīga, bet man patiešām nekad dzīvē nav bijis tāda laimes mirkļa, kad es neapzinātos to, cik tas ir mānīgs un trausls."
Tagad Andra, gluži kā viņas stāsta varonis Jurītis, devusies turp, kur laikam nav robežu. Bet mēs paliekam te, lai stumtu savu ķerru tālāk. Mums tevis ļoti, ļoti pietrūks, Andra. Tik ļoti, ka mēs to pat šobrīd nespējam līdz galam apzināties. Un tev bija taisnība, ka "laimei tiešām vajadzīgs pavisam maz".