Ja kaut nedaudz sekojat līdzi kinodzīves aktualitātēm, visticamāk, jau būsiet dzirdējuši vaidus par pašlaik notiekošā 69. Berlīnes kinofestivāla konkursa programmas vārgumu. Vaidi var būt izskanējuši dažādās valodās, un, jāsaka, tā nav īpaši oriģināla reakcija. Šķiet, nav bijis neviens Berlīnes festivāls, kura konkursa programma netiktu kritizēta, kurai netiktu pārmesta politiska konjunktūra, sociālo tēmu prevalēšana pāri mākslas vērtībām un tamlīdzīgi. Tātad lielos vilcienos – nekā jauna.
Līdz 17. februārim notiekošā Berlīnes kinofestivāla (konkursa) programmas filmas rada sajūtu, ka preses pārstāvji no konkursa konsekventi gaida kaut ko pilnīgi citu, nerēķinoties ar tradicionālajām šī festivāla iestrādēm un pārliecību, ka filmu sociālā un tematiskā aktualitāte ir darbu pamatvērtības. Šogad ir īpašs gads, noslēdzošais gads Berlīnes festivāla direktora Dītera Koslika karjerā. Viņš ir veidojis šī nozīmīgā Eiropas festivāla seju un rokrakstu kopš gadsimtu mijas – teju divus gadu desmitus. Šī seja var patikt, to var kritizēt, bet Dītera Koslika Berlīnes festivāls jau ir veidojis Eiropas kinovēsturi. Un, lai arī Berlīnes balvām – Zelta lāčiem – ir krietni mazāks ietekmes spēks uz laureātu karjeru nekā, piemēram, Kannu festivāla balvām, Berlīnes vieta Eiropas kinokultūras kontekstā ir neapstrīdama, un šī festivāla konkursa filmu sociālais rāmējums, tēmas dominance vienmēr ir bijis noteicošais faktors.
Festivālam ir arī pārliecinoši argumenti – teju pusmiljons skatītāju desmit dienās, 18 000 akreditēto viesu, 3600 žurnālistu, 380 filmu un 1096 seansi (2018. gada dati).
Tikai sešpadsmit
Šis gan būs skaitliski pieticīgākais Berlināles festivāla konkurss ilgākā laika periodā. Septiņpadsmit filmas (no 380, ko izrāda festivāla programmā), kas bija pieteiktas konkursa programmā, jau ir pārtapušas sešpadsmit filmās (no konkursa oficiāli tehnisku iemeslu dēļ tika atsaukta pasaulslavenā ķīniešu režisora Džana Jimou filma Viena sekunde/One Second, kuras darbība notiek Ķīnas kultūras revolūcijas laikā). Tas nozīmē, ka konkurence uz Zelta un Sudraba lāčiem šogad ir mazāka nekā citus gadus – nieka sešpadsmit filmu, ko vētīs franču aktrises Žiljetas Binošas vadītā žūrija. Nepretendējot uz visaptverošu konkursa filmu analīzi, mēģināšu ieskicēt dažas tendences, kas iezīmējas šo filmu vidū.
Vispirms tās ir režisoru sieviešu veidotas filmas. Sieviešu diskriminācija kino biznesā – sieviešu režisoru veidotu stāstu neesamība, sievietes balss, sievietes skatpunkta ignorēšana kino – ir tēma, kura pēdējos gados aktualizējusies, pateicoties Amerikā aizsāktajai #MeToo kustībai un tās uzjundītajām sarunām par dzimumu līdztiesību kino nozarē. Nenoliedzami Berlīnes festivāla entuziasmu, iekļaujot konkursa programmā septiņas sieviešu režisoru filmas, var vērtēt kā centīgu reakciju uz aktuālo tēmu – dzimumu līdztiesību, tālab nodrošinot pamatīgu sieviešu režisoru darbu pārstāvniecību.
Veltījums darbaholiķēm
Tās patiešām ir filmas, kas piedāvā citu skatījumu uz pasauli un akcentē citu tēmu loku. Nereti tie ir stāsti par bērnu un sievietes lomu sabiedrībā. Piemēram, vācu režisores debitantes Noras Fingšeites filma Sistēmas grāvēja/System Crasher – darbs par deviņus gadus vecu, grūti audzināmu meiteni, kura tiranizē apkārtējos ar nevaldāmām agresijas un vardarbības lēkmēm. Meitene ceļo no viena internāta uz citu, šokējot sociālos darbiniekus un skolotājus, lai gan šī neaprēķināmā bērna vienīgais mērķis ir būt mājās kopā ar māti, kurai ir cita ģimene, citi bērni. Sistēmas grāvēja nav ideāls darbs, tajā ir arī profesionālas nepilnības, tomēr režisorei ir izdevies radīt uzmanību piesaistošu filmu par vientuļu bērnu, kuram vienīgā zināmā komunikācijas forma ir agresija pret sistēmu un pieaugušo pasauli.
Tēmas svaiguma un emocionālās intensitātes ziņā Sistēmas grāvēja noteikti ir daudz būtiskāks darbs nekā pasaulē pazīstamās dāņu režisores Lones Šērfigas Ņujorkā uzņemtā filma Svešinieku laipnība/ The Kindness of Strangers, kas bija izraudzīta par Berlīnes festivāla atklāšanas filmu. Ņujorkas vide un globāli pazīstami aktieri filmu padara komerciāli pievilcīgu, tomēr sentimentālais, melodramatiskais stāsts par jaunu sievieti, divu dēlu māti, kura bez jelkādiem līdzekļiem ir atbēgusi ar bērniem uz Ņujorku, lai pieliktu punktu vīra policista vardarbībai, un kurai nākas paļauties uz svešinieku – medmāsas, krievu restorāna pārziņa u. c. – laipnību, šķiet nedzīva konstrukcija, sadomāts stāsts.
Savukārt austriešu režisore Marija Kreicere ar filmu Zeme zem manām kājām/ The Ground Beneath My Feet piedāvā skaudru psiholoģisku drāmu – veltījumu korporatīvās pasaules darbaholiķēm, sievietēm elegantos biznesa kostīmos, kuru karjerai ir globāla dimensija un kuras privātajā dzīvē balansē uz izdegšanas robežas, upurējot cilvēciskas vērtības. Filmas galvenā varone, jauna sieviete no Vīnes, strādā Vācijā, Rostokā, un pārvietojas ar lidmašīnu ar tikpat ierastu regularitāti, it kā tas būtu tramvajs. Jaunajai biznesa sievietei (lieliska aktrise Valērija Pahnere) ir māsa – bieža psihiatriskās klīnikas paciente. Izvēle starp ģimeni (māsu) un karjeru ir tikai viena šīs filmas tēma, cita tēma ir varones balansēšana uz trauslas robežas starp saprātu un neprātu un stindzinošajām bailēm pazaudēt karjeru, nesasniegt mērķi... Šis ir iespaidīgs darbs, kas turpina vācu filmas Tonijs Erdmanis aizsākto tēmu – jauna sieviete biznesa pasaulē. Atšķirībā no Tonija Erdmaņa šai filmai nepiemīt ironija, un tā arī neatkārtos vācu hita panākumus, taču ir uzmanības vērta.
Jāpiemin arī poļu režijas klasiķes Agņeškas Holandas filma Misters Džonss/Mr. Jones, kas ir Polijas, Ukrainas un Lielbritānijas kopražojums. Filmā nav īpaša novatorisma – tās kinovaloda ir tuva kvalitatīva TV seriāla valodai (ne velti Agņeška Holanda ir daudz strādājusi arī seriālu nišā). Šis ir uz dokumentāliem materiāliem balstīts darbs par velsiešu žurnālista Gereta Džonsa braucienu uz Padomju Savienību 30. gados un viņa teju neiespējamo misiju – izstāstīt Rietumu pasaulei faktus par staļinisko Krieviju un savu šokējošo pieredzi badā novārdzinātajā Ukrainā. Filma ir veltījums golodomora upuriem. Pirms filmas pirmizrādes radošā grupa ar Agņešku Holandu un Berlīnes kinofestivāla direktoru Dīteru Kosliku pasaulei atgādināja par ukraiņu politieslodzītā režisora Oļega Seņcova likteni. Viņi pozēja ar plakātiem "Brīvību Seņcovam".
Pat ja minētās filmas var uzskatīt par vidusmēra fonu, uz tā izcēlušies daži pārsteigumi. Sieviešu režisoru pulciņā temperamentīgi ir iebrāzušās dāmas no Maķedonijas. Filma God Exists, Her Name Is Petrunija/Dievs eksistē, viņas vārds ir Petrunija (Maķedonijas, Slovākijas, Horvātijas un Francijas kopražojums), ko veidojusi Maķedonijas režisore Teona Strugara Motevska, Berlīnē ir nodrošinājusi svaigas asinis, Balkānu temperamenta dozu plus feministisku patosu, kas iet rokrokā ar labu humora izjūtu. Filmas galvenā varone Petrunija ir neveiksminiece – 30 gadu veca, apaļīga meiča, kura nespēj atrast jēdzīgu darbu. Viņas zvaigžņu stunda sākas brīdī, kad Petrunija iesaistās populārā reliģiskā rituālā, kurā tiek akceptēti tikai vīrieši. Sacensībā, kurā parasti nav vietas sievietēm, Petrunija tiek pie īpaša krusta, kas kļūst par iemeslu panikai patriarhālo tradīciju piepildītajā pasaulē. Šķiet, nav jābūt pravietim, lai pareģotu, ka Balkānu temperaments un feministiskais diskurss ir gana vitāls piedāvājums šī Berlīnes festivāla kontekstā, kas droši summēsies kādā no balvām.
Stāsts par maniaku
Interesanti, ko Berlīnes žūrija iesāks ar režisora Fatiha Akina darbu Zelta cimds/ Der goldene Handschuh – provokatīvu un virtuozu filmu, kuras pamatā ir gan literārs darbs, gan konkrēti vēsturiski fakti. Filmas galvenais varonis ir reāls sērijslepkava Fricis Honka, kurš rosījās 70. gadu Hamburgā, slepkavojot nodzērušās sievietes, galvenokārt prostitūcijas darba veterānes, kuras pulcējās Hamburgas krodziņā Zelta cimds. Pēcāk upuru ķermeņus Honka uzglabāja savā dzīvoklī, trūdu smārdu mēģinot mazināt ar gaisa atsvaidzinātāju.
Fatihs Akins ir viens no visvairāk atzītajiem vidējās paaudzes vācu režisoriem, par kura riskanto izvēli – veidot filmu par masu slepkavu – var brīnīties. Pats Fatihs Akins akcentējis, ka ar kinorežiju viņš sācis nodarboties, pateicoties mīlestībai pret šausmu filmu žanru. Tā kā Eiropā, kā zināms, nav šausmu filmu tradīcijas, šis ir mākslinieka pirmais piedāvājums Eiropas šausmu filmu kolekcijā. Biedējošs un absolūti virtuozs piedāvājums – traģikomēdija par sērijslepkavu.
Pret šo filmu nav vienkārši noformulēt attieksmi. Iespējams, tik pretīgu Vācijas "mazā cilvēka" tēlu, kādu radījis Fatihs Akins, ekrāns nav pieredzējis. Fricis Honka ir monstrs, stilizēts ir arī varoņa grims, zem kura nekādi nevar atpazīt simpātisko divdesmitgadnieku, jauno vācu aktieri Jonasu Dasleru, kurš tēlo šo lomu. Arī sievietes filmā vienlaikus ir gan briesmoņi, gan savu vājību (alkohols, ļoti daudz alkohola) un Honkas upuri. Precīzi restaurētajā atbaidošajā vidē, kurā mīt slepkava un ieklīst upuri, var saskatīt atsauces gan uz vācu klasiķa Rainera Vernera Fasbindera darbiem, gan Vācijas XX gadsimta vēstures atskaņām, kas paradoksālā veidā filmā sadzīvo ar ironiju un bezgalīgām skumjām par cilvēka monstrozo dabu, atkarībām un vientulību. Filma Zelta cimds ir nopirkta izrādīšanai Latvijā.
Vēl atliek pieminēt jauneklīgā franču klasiķa Fransuā Ozona darbu Dieva žēlastība/ Grâce à Dieu – arī šī filma ir nopirkta izrādīšanai Latvijā. Tās pamatā ir dokumentāli fakti – stāsts par reālu apsūdzību un patlaban notiekošu tiesvedību pret Lionas katoļu baznīcu, tās arhibīskapu Filipu Barbarēnu, kurš gadiem ilgi piesedzis kāda mācītāja pedofilijas grēkus. Reālais, skandalozais tiesas process noslēgsies šā gada 7. martā. Filma nepiedāvā īpašus režijas pārsteigumus un rotaļas ar kinovalodu – par to Fransuā Ozonam nākas uzklausīt pārmetumus. Tas ir lakonisks, dokumentalitāti imitējošs vēstījums par trim jauniem vīriešiem, kuri soli pa solim atrod drosmi, lai celtu apsūdzības garīdzniekam, kurš gadiem ilgi strādājis ar bērniem un kropļojis viņu dzīvi, un baznīcai, kas šos grēkus ir piesegusi daudzus gadu desmitus.
Berlīnes kinofestivāla balvas tiks pasniegtas 16. februārī.