Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +8 °C
Viegls lietus
Trešdiena, 6. novembris
Leonards, Leons, Linards, Leo, Leonarda

Vienas domas attālumā

Augusts Sukuts (14.05.1947.–25.12.2017.) ir spilgtākais piemērs, kā radoša personība var mainīt un ietekmēt vēstures gaitu.

Senos laikos kāds cilvēks, vārdā Danko, lai līdzētu savai tumsā un nebrīvē iedzītajai tautai, sasauca to vienkopus un solīja vest pretim skaidrai dzīvei. Viņš izrāva no krūtīm sirdi, pacēla to virs galvas un devās ceļā. Ilgi viņi gāja un daudzus zaudēja šajā ceļā. Cilvēku ķēde šķita nebeidzama, un, kad pirmie nonāca pie teiksmainas upes, kur lēca rīta saule, vidējie vēl bija lauka vidū, bet beidzamie – mūžamežā. Pirmie sauca: "Upe! Upe!" un nodevās līksmībai. Otrie teica: "Kur upe?! Visapkārt lauks." Trešie čukstēja: "Kur lauks? Te mežs un mošķi. Mums bail," – tā 1990. gadā otrā Starptautiskā kinoforuma Arsenāls kataloga priekšvārdu iesāka Starptautiskā Jaunā kino centra direktors, Arsenāla rīcības komitejas priekšsēdētājs Augusts Sukuts.

Ne tik senos laikos kāds cilvēks, vārdā Augusts, izdarīja apmēram to pašu – savai tumsā un nebrīvē iedzītajai tautai atvēra acis un iemācīja skatīties citādu kino. Nu skaidrs, šis ir goddevīgs un romantizēts pārspīlējums, ne jau viņš viens to paveica – jau 1986. gada Kino dienu rīkotāju pulkā vien bija daudzi desmiti cilvēku, Augustam vienmēr apkārt bijusi stabila komanda un blakus Arsenāla ideoloģiskais triumvirāts, turklāt kinoforuma vēstures 25 gados gandrīz katrs otrais tagad Latvijas kultūrdzīvē vairāk vai mazāk pazīstams cilvēks ir kaut vai vienu reizi, kaut vai kā brīvprātīgais pamanījies pastrādāt šajā, nebaidīsimies skaļu vārdu, kultūrapgaismības misijā – kinoforumā Arsenāls. Un arī Augustam pašam patika citēt franču režisoru Žanu Renuāru: "Neviens taču neies vienatnē aplaupīt Nacionālo banku, bet kino ir kas kopīgs ar noziegumu. Tam vajadzīgi līdzdalībnieki."

 

Spēle uz lielām likmēm

Tomēr ir taču kāds iemesls (vai vairāki), kāpēc publikai, medijiem un "līdzdalībniekiem" patika izcelt tikai vienu pašu Sukutu un dēvēt viņu par Arsenāla tēvu. Svarīgākais no šiem iemesliem, manuprāt, – Augusts Sukuts ir viens no Latvijā spilgtākajiem piemēriem, kā viena radoša personība var mainīt un ietekmēt vēstures gaitu. Jo, lai kā Sukutam pašam patika mistificēt, grozīt un pat viltot šo vēstures gaitu (stāsts, kā pēc kārtas astotais Arsenāls 2000. gadā kļuva par piecpadsmito, ir tikai ziediņi...), fakts nav noliedzams – līdz ar kinoforumu Arsenāls Latvijā ienāca cits kino, tūkstošiem skatītāju mācījās to saprast un auga līdz ar kinoforumu, līdz beidzot nu jau vairākas paaudzes "Arsenāla atbrīvoto" nosaka kultūras vidi šodienas Latvijā.

Turklāt Arsenāls, piedzimstot 1988. gadā, bija pirmais šāda veida (brīvi un intelektuāli atlasīta pasaules kino) festivāls visas toreizējās Padomju Savienības mērogā, arī faktiski vienīgais, kurš nodzīvoja tik ilgu mūžu, veiksmīgi pārvarot 90. gadu krāces, kad pilnībā mainījās ne tikai politiskā, bet arī ekonomiskā sistēma valstī un lielākā daļa padomju sociālistiskajā ekonomikā dibināto kultūras pasākumu vairs neprata atrast finansējumu.

Sukuts prata, turklāt savā aizrautīgajā avantūrismā nekautrējās naudu prasīt un arī dabūt no tādiem avotiem, kas vēlāk apauga ar nepārvarami negatīvu publicitāti (piemēram, 1994. gada Arsenāla ģenerālsponsors bija Banka Baltija), bet ne Arsenālam, ne Sukutam pašam nekas no šīs negatīvās publicitātes nepielipa. Domāju, lielā mērā arī tāpēc, ka Arsenāls, pateicoties Augustam un viņa tuvākajiem domubiedriem, attiecības ar sponsoriem veidoja pilnīgi citā intelektuālajā līmenī – nevis kā pazemīgu atkarību, bet kā vērienīgu spēli uz lielām likmēm, kur galvenā balva ir zelta stienis vai ledus bluķī iesalis Čārlija Čaplina spieķis; citkārt Bunjuela, Lorkas un Dalī apmeklētajā Višī balneoloģiskajā kūrortā pasmelts minerālūdens 10 000 dolāru vērtībā vai tikpat vērtīgs gaiss, ko 3500 gadu elpojusi Ēģiptes mūmija.

Krāšņu un iracionālu akcentu šīm Arsenāla spēlēm vienmēr piešķīra fakts, ka festivālā nebija žūrijas, bet galveno balvu izlozēja starp Foruma skates režisoriem. Kopš 1996. gada balvas likteni noteica poga, kas nogriezta Sukuta mundierim, tā vēl vairāk uzsverot viņa kā galvenā likteņlēmēja vietu Arsenāla kosmosā.

Protams, ieejot XXI gadsimtā, kur prestižā starptautiskā kinofestivālā ir arvien mazāk bohēmas un arvien vairāk tirgus, šī ekstravagantā dauzīšanās kļuva par vienu no akmeņiem Arsenāla kaklā, tāpat kā Sukuta spītīgā nevēlēšanās šo jauno realitāti redzēt un pieņemt. Viņš bija no sirds pārliecināts, ka kinofestivāla svarīgākā jēga ir iedzert labu vīnu ar gruzīnu draugiem, nevis kūpošām galvām organizēt "industrijas pasākumus". Par to viņš vismaz sākumā bija pārliecinājis arī mūs visus, un kādu laiku mēs ticējām, ka Arsenāls nekad nemirs. Un būtu labi, mēs reizēm iedomājāmies, ja arī Augusts nekad nemirtu.

 

Piezvani, nosūti pastkarti

Augusts Sukuts ir režisors – ne tikai pēc izglītības, bet arī pēc būtības. Viņš gribēja un vairumā gadījumu arī spēja kontrolēt un pats inscenēt visu, ko viņam no dzīves vajag, un visu, kas pēc tam paliek publiskajā telpā un vēsturē. Ja kāda vieta Augustam likās pārāk tukša, viņš pats tur izdomāja jaunu dzīvi – kā Ķeipenē, kas tagad turpina pastāvēt kā efektīga un dziļi simboliska liecība Sukuta attieksmei pret eksistenci. Šodien jau burtiski katra detaļa šajā elegantajā un vērienīgajā daudzpakāpju inscenējumā apliecina, ka neprātīgais vīrs, kas to visu izdomājis un realizējis, apzinās un augstu vērtē lielas personības nozīmi pasaules kārtībā.

Ķeipene ir mazs Ogres novada ciems 70 kilometru no Rīgas, tur nav ne baznīcas, ne kapu, ne kroga. Toties tur ir stacija, un tai, kā zināms, kinovēsturē ir zīmīga vieta – ar vilciena pienākšanu sākās publiskais pārdzīvojums, kas baudāms tumsā un saucams par kino. Pirmoreiz Ķeipenē, nejauši izvēlētā Suntažu– Ērgļu dzelzceļa pieturvietā, Augusts Sukuts nonāca 1978. gadā, filmējot savu kursa darbu Augstākajos režisoru kursos, stāstu par mazo ebreju Perelmanu, kurš ar vilcienu emigrē no PSRS (jāpiebilst – pilnīgi neprātīgs sižets 70. gadu padomju realitātei).

1996. gadā uz Ķeipeni pirmoreiz devās Arsenāla komanda, un kopš tā laika tur notikušas arvien neprātīgākas lietas, kam, piekritīsiet, ir visai maz sakara ar pragmatisku un tradicionālu attieksmi pret dzīvi. 1998. gadā aprit 100 gadu Sergejam Eizenšteinam, kuru Augusts Sukuts vienmēr īpaši izcēlis un Arsenāla kontekstos apspēlējis, un Ķeipenes dzirnavās parādās Eizenšteina vaska figūra, bet stacijā – telefona aparāts, pa kuru var piezvanīt kino pasaules dižgariem, dzīviem un mirušiem. Visus Arsenāla viesus uz Ķeipeni ved četri vilciena vagoni, bet FIPRES CI žūriju – helikopters. Nākamajā Arsenālā 2000. gadā tiek atklāts Ķeipenes "gaisa navigācijas tornis" – pasaulē vienīgā bāka līdzenuma vidū, tās stars izplatījumā raida burtu P par godu Jurim Podniekam un Sergejam Paradžanovam. Stāvu klāj vairāk nekā 60 pastkastīšu ar kinovēstures lielo personību vārdiem.

Dažus gadus vēlāk Ķeipenē parādās arī Milžu galds, kur gara milžiem piesēst un, protams, iedzert vīnu. Pēdējos gados Ķeipene ieguvusi vēl simboliskāku jēgu. Dzelzceļa posms ir likvidēts, sliedes uz Rīgu un Ērgļiem novāktas, tagad tas ir izplatījumā koncentrētas domu enerģijas punkts, kurā uzskatāmi dzīvo Augusta Sukuta ideja – dižie gari un personības nemirst un neizzūd, tie vienmēr ir tepat, vienas domas attālumā. Piezvani, nosūti pastkarti, iedzer kopā vīnu vai pasēdi kinozālē. Tagad – arī ar Augustu.

 

Laiks met cilpas

Augusta Sukuta vēlēšanās sakārtot pasauli tādu, kādai tai vajadzētu būt, materializējās grāmatā Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture, kas iznāca 2009. gadā, bet iecerēta un sākta rakstīt jau 2005. gadā. Paša Sukuta ģeniāli izdomātā, izaicinošā un nelineārā grāmatas struktūra pasaka pašu galveno – viņa pasaulē, tieši tāpat kā Ķeipenē, nekas nav sīki plakans un viennozīmīgs, tur viss mutuļo un savstarpēji iedvesmojas, laiks met cilpas un atgriežas vairākkārt, atnācēji iedzer vīnu ar aizgājējiem un atceras savas dzīves laimīgos laikus, sarūsējusi caurule var pārvērsties par maģisku kristālu: "Panoptikuma zālēs vēl arvien rāda sinematogrāfiskus seansus. Meljess, Grifits, Vigo – viņi ir klāt. Jo, kamēr kāds no mums ir šajā tumšajā zālē, viņi ir nemirstīgi."

Savu iespēju palikt nemirstīgam kā kinorežisoram, t. i., konkrētu filmu autoram, Sukuts gan visai augstu nevērtēja – tiesa, grāmatā vesela nodaļa atvēlēta kinorežijas laikam viņa dzīvē, tomēr 1986. gadā pēc dokumentālās filmas Balss, kas stāsta par diktoru Borisu Podnieku un veltīta visiem kinodokumentālistiem, viņš nogriež kā ar nazi: "Beidzot arī es apklustu. Un vairs nekad nefilmēju."

Uzdrīkstos minēt, ka šo lēmumu diktēja sarežģīts līdzsvars starp paškritiku un pašapziņu – lai gan 1986. gada Kino dienu Arsenāla programmā Sukuts vēl iekļāva savas filmas Vieta zem saules un Pase un 1996. gadā Arsenāla izlasē 25 visu laiku labākās Latvijas dokumentālās filmas iekļauta arī Balss, turpmāk viņš tomēr izvēlējās labāk palikt vēsturē nevis kā viens no daudziem (varbūt arī labu) filmu režisoriem, bet kā vienīgais – Arsenāla tēvs, direktors, prezidents un simbols.

Vēlreiz uzdrīkstos minēt, ka – varbūt zemapziņā – ar konceptuālo Arsenāla vēstures grāmatu Sukuts pielika punktu šim savas dzīves neprātīgi skaistajam posmam. 2008. gada aprīlī, kad grāmata jau bija uzrakstīta, bet vēl tika maketēta, viņš pārcēlās uz Spāniju, atstājot Arsenāla vadības grožus "savām meitenēm". Latvijas sabiedrības sākotnējais šoks bija paredzams un dabisks – Arsenālu bez Sukuta klātbūtnes nevarēja iedomāties neviens, bet viņš izturēja stilu, ne uz vienu no nākamajiem forumiem vairs neierodoties; Latviju viņš turpmāk apciemoja pavasaros.

 

Te garām gāja...

Varbūt Augusts bija naivi iedomājies, ka tiešām spēs atlaist grožus un ļaut, lai citi (kaut arī paša izaudzināti vai izvēlēti) cilvēki organizē Arsenālu. Tomēr to viņš nevarēja vis – mēģināja, kā ieradis, kontrolēt un līdzdomāt visu un ar to pamatīgi sarežģīja dzīvi palicējiem, kamēr pats mācījās spāņu valodu un katru dienu peldēja daudzas reizes pa diagonāli pāri savam piemājas baseinam. Arsenāls vēl kādu laiku mocījās, bet ne ilgi – 2012. gada martā atskanēja publisks paziņojums, ka kinoforums Arsenāls tiek slēgts.

"25 gadus bijām spiesti skatīt Arsenāla kino, 2184 filmas un 330 000 skatītāju! – šim vājprātam reiz jāliek punkts. (..) cik nav solīts, ka rādīs ko visiem saprotamu; cik papīru nav parakstīti, ka vairs nebūvēs Eizenšteina tēva un dēla stikla namus, ka liks mierā ministriju un domi, ka aprobežosies ar 5 miljoniem tēriņu šajos gados, ka būs rātni un nelozēs balvas, bet piešķirs tās atbilstoši regulām; ka neslies jūras bāku Ķeipenē, liks mierā Žaņa Lipkes projektu ar visiem jūdiem; ka atstās operas kori operai, ne mēmām filmām, jo tās ir un būs mēmas; ka neputinās bankas, lai īstie augļotāji atvelk elpu; ka nejauksies pasaules kārtībā un nemusinās mūs pieminēt un fokusēt 2015. gadā Armēnijas genocīda simtgadi..." – nu, šajā publiskajā paziņojumā jau apmēram īsumā aptvertas visas tās neprātības, kas tik labi iederējās Sukuta un viņa domubiedru sirreālajā pasaulē, bet vairs ne tik labi – pragmatiskajā un merkantilajā XXI gadsimtā.

Un vēl viena neprātība, kas paziņojumā nav minēta, bet tik eleganti raksturo Augusta spēju skaisti un negaidīti iepriecināt draugus un atgādināt mums visiem nepieciešamību būt tikpat vieglprātīgiem. 2004. gada 14. septembrī Mārstaļu un Peitavas ielas stūrī atklāja tēlnieka Kirila Panteļejeva veidotu plāksni – simbolisku putnu būrīti ar uzrakstu latviešu un gruzīnu valodā: «Šim namam gāja garām, apstājās, izdzēra glāzi Ahašeni SK F Arsenāls goda viesis Otars Joseliani.» Katru dienu pulksten 12, 15 un 18 no plāksnes skanēja mūzika – Temura Bakuradzes melodija no Joseliani filmas Reiz dzīvoja dziedātājstrazds (1970).

Kopš Arsenāls vairs nemitinās šajā namā, mūzika apklususi, bet tas jau būtu labojams. Tomēr vispirms jānospriež, kur tādu plāksnīti novietot Sukutam: "Te garām gāja, vīnu dzēra un Latvijas cilvēkiem tik daudz svarīga izdarīja Arsenāla tēvs Augusts Sukuts."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja