Aprīļa sākumā Rīgā sākās režisores un scenāristes Annas Vidulejas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Homo novus uzņemšana pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem. Filma vēsta par pagājušā gadsimta 30. gadu "Ziemeļu Parīzes" mākslas pasauli un kolorīto sabiedrību.
Galveno lomu jeb "jauno cilvēku" topošajā kinodarbā atveido aktieris Igors Šelegovskis, kurš studē Latvijas Kultūras akadēmijā un iepriekš piedalījies režisora Kārļa Lesiņa īsmetrāžas spēlfilmā Konvertīti (2016), kas ieguvusi Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu Kristapa lukturītis kategorijā Labākā studentu filma.
Igora Šelegovska talantu var novērtēt arī divās Nacionālā teātra izrādēs, kuras iestudējis režisors Elmārs Seņkovs, – Zēns un Kaija. Tajās aktieris dublējas ar Uldi Siliņu.
Štrumbanšu spēks
Annas Vidulejas kinodarbā Homo novus Igors Šelegovskis atgādina Holivudas zelta laikmeta varoni – viņa spēlētais Juris Upenājs iznāk no apģērbu veikala S. Alberts ar jaunu uzvalku mugurā, tikko pirktu platmali galvā un sakvojāžu rokās un uz Vecrīgas ielas bruģa saskrienas ar Pušmucovu, kuru atveido Nikolajs Korobovs.
Šī epizode tiek filmēta Vaļņu un Zirgu ielas krustojumā, kurā cilvēku un spēkratu plūsmu regulē policists – kā izkāpis no sensenas fotogrāfijas. Te ir gan avīžpuika ar laikrakstu Jaunākās Ziņas, kurā savulaik strādājis Anšlavs Eglītis, gan velosipēdists, kuram mugurā ir rūtots mētelītis.
Vai bikses nav par īsu?! "Man ir štrumbantes – velk uz augšu," atzīst masu skatu dalībnieks, kurš gatavojas mīt pedāļus kinomākslas vārdā un iekļauties satiksmē, kurai retro šarmu piešķir zirgu pajūgs, BMW motocikls un Ford-Vairogs automašīna, kas kļūst par garāmgājēju apbrīnas objektiem. "Lai ir Oskars," novēl kāda dāma.
Aiz sakuplojušās bārdas
"Vai, kungs, kā jūs mantu ķēzāt! Tik skaista, nobalsināta drēbe, to jau varēja pie sienas likt vai uz galda klāt," nākamajā epizodē ormanis saka māksliniekam Salutauram, aiz kura sakuplojušās bārdas grūti ieraudzīt aktiera Andra Keiša sejas vaibstus.
"Salutaurs nav gluži Džons Tīdemanis. Arī dzejniekam Medenim reizēm piemita varens, valdonīgs vēriens, prasme norīkot sev "ieroču nesējus" un "skolniekus". Un vēl vienam otram citam dižvīram," vēstulē latviešu literatūras un teātra zinātniekam Viktoram Hausmanim atklājis Anšlavs Eglītis (žurnāls Karogs, 1993. gada 12. nr.).
Savukārt romāna galvenajā varonī – jaunajā un nabadzīgajā, taču ambiciozajā provinces māksliniekā, kurš Rīgā ieradies no Cesvaines puses, – var saskatīt zināmas līdzības ar pašu autoru, kura trāpīgā un asprātīgā prozas darba ekranizācija uz ekrāniem nonāks īsi pirms Latvijas valsts lielās jubilejas 2018. gada rudenī.
Indiāņu dejas ritmi
Nākamās dienas vakarā filmas uzņemšana turpinās Daģa kundzes dzīvoklī, kurā notiek viesības. Aurēlijas Anužītes atveidotā mājas saimniece teciņiem vien pieskrien pie samulsušā Jura Upenāja, kurš nodemonstrē savu rokas skūpstīšanas māku. Viņa paņem jauno cilvēku aiz elkoņa un ieved zālē, kur dzirksteļo džeza orķestris, cilvēku čalas un vīns.
"Kas tad tā par indiāņu deju?" jautā mākslinieks, lūkodamies Astrīdes un Eižēna ķēmīgajās kustībās, kas viņu uzjautrina. "Tas ir svings. Nesmejieties pārāk skaļi, citādi visi nodomās, ka jūs tiešām redzat to pirmo reizi," atbild Kaspara Znotiņa spēlētais Kurcums, kurš pagriežas un saskandina ar Kristīnes Krūzes atveidoto Ciemaldu.
Annas Vidulejas topošajā filmā sapulcināts visai prāvs Jaunā Rīgas teātra aktieru ansamblis, kā arī viņu kolēģi no Nacionālā, Dailes, Valmieras un Liepājas teātra, lai izstāstītu šo kolorīto varoņu stāstu Latvijas brīvvalsts periodā. Ekrānā būs redzams arī Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Ģirts Ēcis, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Regīna Razuma, Kaspars Zvīgulis, Agnese Cīrule un Ģirts Krūmiņš.
Atmiņas par nākotni
Tieši pirms desmit gadiem četri jauni, ārzemēs skoloti latviešu režisori uzņēma filmu Vogelfrei (2007) par kādu varoni, vārdā Teodors, kuru skatītājs ierauga četros dzīves posmos – bērnībā, jaunībā, briedumā un vecumā. Tos ir radījuši Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš un Anna Viduleja, kura tagad pievērsusies Anšlava Eglīša romānam.
"Padomju laikā manas mammas draudzenes Dinas Planderes mamma Eiženija Turkina bija pārrakstījusi ar rakstāmmašīnu šī romāna turpinājumus no laikraksta Tēvija un iesējusi grāmatā ar zīda vākiem, kuru viņas meita man iedeva piecpadsmit gadu vecumā," atceras Anna Viduleja, ar kuru mēs satiekamies filmas uzņemšanas karstumā.
"80. gadu beigās mēs ar draudzeni lasījām šo romānu viena otrai priekšā, kaifojām par tā vitālo, sirsnīgo un smieklīgo tekstu un ilgojāmies pēc brīvas Latvijas. Tas ir tieši tas, ko mēs vēlamies izdarīt šajā filmā, – nosapņot atmiņas par nākotni, kad augstākais kritērijs bija būt laimīgiem," piebilst režisore.