Pāris klikšķu attālumā no jums ir viena no 2018. gada izcilākajām filmām, kas, domājams, saņems arī ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars kā gada labākā ārzemju filma. (Te varētu doties liriskā ekskursā par prognozējamību, balvu piešķīrēju – ASV Kinoakadēmijas biedru – kolektīvo izvēli iet pa iemītām takām, sekojot filmām, kas jau ir globāli pazīstamas, taču iztiksim bez liriskām atkāpēm.) Sāksim ar to, ka Alfonso Kuarona drāma Roma kopš 14. decembra ir skatāma tiešsaistē Netflix.com un pieejama arī skatītājiem Latvijā.
Mazā ekrāna liktenis
Roma ir tā filma, kuras sakarā Netflix vārds pasaules presē ir locīts ļoti intensīvi. Atgādināšu, ka Romas pirmizrāde notika septembrī Venēcijas kinofestivālā, kura rīkotājiem šogad bija izdevies izveidot daudz pārliecinošāku programmu nekā pasaules galvenā – Kannu – festivāla veidotājiem. Atslēgas vārds šai uzvarai starp Kannām un Venēciju bija Netflix, precīzāk – filmas, kuras finansējis un producējis šis kino industrijā un biznesā globālas pārmaiņas izraisījušais gigants – amerikāņu kompānija, kas pēdējos gadus nodarbojas ar intensīvu kvalitatīvas audiovizuālās produkcijas ražošanu, piedāvājot tās ekskluzīvi platformā Netflix.com.
Atšķirībā no citiem līdzīgiem un veiksmīgiem tiešsaistes biznesa spēlētājiem, piemēram, Amazon.com, Netflix konsekventi izvairās no paša producēto filmu izrādīšanas kinoteātros, nolemjot savas filmas mazā ekrāna liktenim.
Proti, tās tiek piedāvātas Netflix abonentiem tiešsaistē internetā. Ja iedziļināmies pasaules ietekmīgāko festivālu un Netflix attiecību dinamikā, no eiforiskām tās ir kļuvušas par histēriskām. 2018. gadā Kannu festivāls atteicās iekļaut savā konkursa programmā Netflix un citu kompāniju filmas, kurām nav paredzēta izrādīšana kinoteātros, kaut 2017. gadā Kannās tika rādītas Netflix producētās un tikai mazā ekrāna liktenim nolemtās filmas, piemēram, joprojām Netflix ir skatāma futūriskā Okja, kas startēja tā gada Kannu festivāla konkursa programmā.
Roma, kas Mehiko
Šī ir priekšvēsture, kas ieskicē, kāpēc Alfonso Kuarona Roma nonāca nevis Kannu, bet Venēcijas festivāla programmā Venēcija ultimātus Netflix neizvirzīja un ņēma pretī filmu, kuras režisora vārds īpašus komentārus neprasa. Alfonso Kuarons ir viens no pazīstamākajiem Meksikā dzimušajiem režisoriem ar pārliecinošu Holivudas karjeru. Viņš uzņēmis filmas Un tavu māti arī (2001), Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis (2004), Gravitāte (2013) u. c. Nav šaubu, ka Roma ir ne tikai labākā, bet arī personīgākā režisora filma, kas radīta, spītējot Holivudas komerckino pamatprincipiem.
Galu galā pamatīgs Holivudas kapitālists – producējošā studija – ļoti apdomās, vai finansēt vairāk nekā divas stundas ilgu melnbaltu, episku drāmu, kuras darbība risinās XX gadsimta 70. gadu sākumā Meksikā – vidē, kurā audzis nākamais režisors. Turklāt filmas operators un scenārija autors ir pats Alfonso Kuarons. Šajā gadījumā varam runāt par autorkino konceptu – tā ir personiska filma, kurā spoguļojas filmas autora autobiogrāfiskie motīvi, arī vide, kurā notiek liela daļa filmas darbības, ir Alfonso Kuarona bērnības mājas kopija – rekonstrukcija.
Filmas uzņemšanas periods bija 110 dienu, Alfonso Kuarons filmēja Mehiko rajonā Romā. Šī viņa karjerā ir otrā filma, kas uzņemta Mehiko (pēc agrīnās Un tavu māti arī). Netflix ar savu netradicionālo, nereti agresīvo pieeju kino biznesam var atļauties arī šādu ekstravaganci – finansēt pasaulē populāra autora darbu ar acīmredzami ierobežotu komercpotenciālu Holivudas mārketinga speciālistu klišejiskajā izpratnē.
Labākais piedāvājums
Kopš Romas uzvaras Venēcijas kinofestivālā, kurā tā ieguva galveno balvu Zelta lauva, filma ir visiem uz mēles. Pasaules prese par filmu ir rakstījusi kā par izcilu mākslas faktu un analizējusi Romas piemēru kinofestivālu politikas griezumā un Netflix kā kino industrijas tradīciju jaucēja diskursā.
Asas emocijas izraisīja fakts, ka Roma ar filigrāno melnbalto attēlu un platekrāna formātu tomēr ir nolemta tikai interneta "geto", proti, tā bija paredzēta izrādīšanai vienīgi Netflix. Pēc niknu publikāciju lavīnas – sabiedrības spiediena – Netflix atļāvās izdarīt izņēmumu. Roma tika parādīta atsevišķos seansos vairākos Eiropas festivālos. Man to izdevās redzēt Sansebastjanas festivālā pēc ļoti ilgas gaidīšanas garā rindā. Pēcāk uz ļoti īsu brīdi filma tika demonstrēta dažu valstu dažos kinoteātros. Tas viss Alfonso Kuarona mākslas vārdā, kuras nianses nokauj mazais ekrāns.
Kopš 14. decembra Roma ir skatāma Netflix digitālajā platformā. Šo faktu nekādi nevarēju aizmirst, to atgādināja Netflix sūtīta zīmīte telefonā: Top pics for Dita: Roma ("Labākie piedāvājumi Ditai: Roma"). Šoreiz man nebija iemeslu sākt iekšējo dialogu ar Netflix algoritmu – šī tiešām ir labākā izvēle.
Sieviešu stāsti
Pēc ekskursa filmas producēšanas un izplatīšanas peripetijās, kas ir ieguvušas case study (analizējama piemēra) lomu, pievērsīsimies pašai filmai. Par spīti faktam, ka tā rekonstruē Alfonso Kuarona bērnības laiku un pieredzi, galvenais varonis nav mazs puika, bet gan jauna sieviete. Istabene Kleo (lomā – Jalica Aparisio) velk haotiskas vidusšķiras ģimenes saimniecību. Ģimenē ir krīze – tēvs ir devies garā ceļojumā, tā vismaz tiek stāstīts bērniem, būtībā viņš ir pametis sievu un bērnus. Sieva ir uz nemitīgas histērijas robežas, savas ģimenes dzīves krahā viņa netieši vaino visus, kas gadās pa rokai, – kalponi, bērnus un pat suņus, kuri dzīvojas mājas pagalmā un apbrīnojamā tempā to pieķēza.
Filmā iezīmējas divas sižeta līnijas – Kleo mīlestības stāsts (viņa gaida bērnu, par kura eksistenci tēvs neko nevēlas zināt) un viņas saimnieces Sofijas (Alfonso Kuarona mātes) brūkošās laulības stāsts. Abos stāstos bērni piedalās kā nozīmīgi, tomēr otrā plāna tēli.
Romas seansa izskaņā Sansebastjanā zāle raudāja – gan sievietes, gan daži vīrieši. Neesmu vēl pārbaudījusi, vai filma, kurā izspēlēti melodramatiski un arī dramatiski elementi, spēj radīt līdzīgu empātiju, ja to skatās mazajā ekrānā. Ja ne, tas vien ir iemesls, lai vēlreiz apdomātu izcilu autorkino darbu ieslēgšanu interneta izrādīšanas platformās, laupot iespēju izbaudīt kolektīvās skatīšanās efektu.
Tēli manā atmiņā
Atmiņu rekonstrukcija ir bijusi apzināta pieeja filmas pasaules veidošanā. "Mēs meklējām filmēšanas vietas, un es mēģināju vizualizēt savas atmiņas kontekstā jau ar konkrēto vietu," presei stāstījis Alfonso Kuarons.
Vēl viena īpaša tēma ir filmas vizualitāte – daudzas epizodes ir veidotas apbrīnojami rafinēti, demonstrējot operatora darba meistarību. Piemēram, aina, kurā restaurēts dramatiskais Corpus Christi slaktiņš 1971. gada 10. jūnijā Mehiko. Tajā Meksikas armijas karavīri nogalināja 120 studentu demonstrantu. Slaktiņu no veikala skatloga lemts redzēt šausmās stingstošajai Kleo.
"Tas, ka izvēlējos būt pats savas filmas operators, ir sava veida "saīsne" (shortcut), jo filmā vēlējos radīt tēlus, kas bija saglabājušies manā atmiņā. Turklāt vienmēr esmu iedziļinājies visu savu filmu kadrējumā un kadra kompozīcijā. Mans princips Romas filmēšanā – būt kā rēgam no mūsdienām, kurš devies ceļojumā uz pagātni. Tālab es apzināti izvairījos no izteiktas kinovalodas subjektivizācijas," saka Alfonso Kuarons.
Viņa kameras virtuozitāte, melnbaltā kadra tonālais risinājums (mūsdienīgi dzidrs, nevis retro), filmas vēstījuma emocionalitāte – tas viss radījis apbrīnojami skaistu un patiesu filmu, kas var kļūt par unikālu emocionālo pieredzi. Noskatieties – šis tiešām ir izcilu melnbalto filmu gads! Neaizmirstiet arī Pavela Pavlikovska Auksto karu, par kuru var lasīt pagājušajā KDi numurā.