Nav šaubu, ka digitālās platformas Netflix jaunums Sieviete logā/The Woman in the Window (2021), kas ir skatāms no 14. maija, ir piesaistījis plašu uzmanību. Netiešs pierādījums šim faktam ir kaismīgā diskusija par filmu, kas izcēlās "sejgrāmatā", apliecinot, ka globālās platformas piedāvātie jaunumi arī Latvijā tiek skatīti bez liekas kavēšanās. Ko gan tur kavēties, ja tiek rādīta izcila radošā kolektīva uzņemta filma? Sieviete logā ir darbs, kuru veidojis nozīmīgu autoru kolektīvs. Filmas aktieru, režisora, scenāristu iepriekšējo nopelnu izklāsts vien aizņemtu krietnu daļu no šī teksta (filmas pamatā ir arī populārs A. Dž. Finna romāns).
Sieviete logā ir darbs ar izcilo, sešas reizes Oskaram nominēto amerikāņu aktrisi Eimiju Adamsu galvenajā lomā. Šajā filmā gan ir nedaudz cita Eimija Adamsa, ne vairs tā rafinēti izsmalcinātā seksapīlā būtne, kas defilēja Toma Forda filmas Nakts dzīvnieki/NocturnalAnimals (2016) dizainētajā telpā, kā arī šarmēja savulaik lielu rezonansi sacēlušajā filmā Amerikāņu afēra/American Hustle (2013). Aktrises kontā ir arī pieklusinātākas, dramatiskākas lomas (Šaubas/Doubt (2008), Meistars/The Master (2013) u. c.), kas apliecina viņas talanta amplitūdu. Tomēr viņas tēlotā varone Sievietē logā šķiet sagumusi, izplūdusi – gan fiziski, gan mentāli. Anna Foksa ir psiholoģe krīzē, sieviete milzīgā Ņujorkas savrupmājā, kura cieš no agorafobijas un laiku kavē, skatoties vecas filmas, malkojot vīnu un veroties kaimiņu mājas logos. Filmā ir redzami arī Džūliana Mūra, Gērijs Oldmens un Dženifere Džeisone-Lī – vārdu sakot, klasiķi.
Vecmodīguma koncepts
Sievietes logā scenārija autors ir Treisijs Letss (lugas Osedžas zeme autors), viņš filmā arī spēlē psihoterapeitu. Filmas režisors Džo Raits ir viens no pazīstamākajiem, interesantākajiem XXI gadsimta sākuma britu režisoriem – viņa filmas Lepnums un aizspriedumi/Pride & Prejudice (2005), Piedošana/Atonement (2007) un Anna Kareņina (2012) tam ir spilgts apliecinājums. Iespējams, arī jūsu atmiņās un sajūtās šīs filmas ir palikušas kā stilistiski interesanti darbi. Arī Sieviete logā ir stilistiski konsekvents darbs, kurā gan maz līdzību ar šīm minētajām Džo Raita filmām. Sieviete logā ir veidota kā trilleris, balstoties XX gadsimta 40.–50. gadu amerikāņu kino priekšstatos un formulās, kā tad ir veidojams trilleris, arī film noir.
Vecmodīgums un konsekventa atsaukšanās uz cita gadsimta kino valodu un ritmu, kā arī konkrētām XX gadsimta vidus filmām ir Džo Raita jaunā darba spēks un vājums vienlaikus. Vai vājums un spēks – rindas kārtība ir atkarīga no katra personiskās attieksmes pret kino kultūras mantojumu. Protams, uzkrītošākā līdzība Sievieti logā saista ar Alfreda Hičkoka filmu Logs uz sētu/Rear Window (1954), kurā aktiera Džeimsa Stjuarta varonis Džefrijs ar salauztu kāju sēž pie loga Ņujorkas daudzdzīvokļu namā un aiz gara laika ķīķerē un blenž kaimiņu logos, paralēli risinādams attiecības ar Greisas Kellijas tēloto līgavu modeli un iesaistīdamies nozieguma atklāšanā. Noziegums notiek pretējā nama logā – kaimiņu dzīvoklī. Tā tas notiek arī filmā Sieviete logā.
Atsauces un citāti
Jaunajā filmā ir ne viena vien atsauce uz Hičkoka darbu, sākot ar pretējās mājas faktūru, kameras skatu uz vītņu trepēm un Eimijas Adamsas varoni, kura, līdzīgi Džeimsa Stjuarta varonim, mēģina fotografēt savu kaimiņu dzīvi. Ar to kino atsauces, kas iestrādātas Sievietē logā nebeidzas, te ir gan tieši citāti – kadri no amerikāņu 40.–50. gadu filmām, vairākiem klasiskiem film noir darbiem, piemēram, Laura (1944) un Tumšā pāreja/ Dark Passage (1947), kas daļēji uzņemta no subjektīvā skatpunkta. Citēta ir Salvadora Dalī dizainētā sapņu aina no vēl vienas Hičkoka filmas Apmātais/Spellbound (1945) ar Gregoriju Peku – šajā filmā varonis cieš no psiholoģiskām problēmām, ko radījusi traumatiska pieredze. Protams, jāpiesauc arī klasiskā Frica Langa filma Sieviete logā/The Woman in the Window (1944), kuru vācu ģēnijs veidojis Holivudā. Šīs filmas darbība būtībā risinās galvenā varoņa sapnī/murgā.
Kāpēc es uzskaitu atsauces un citātus, kas ir izmantoti Džo Raita Sievietē logā? Iemesls ir tikai viens – lai iezīmētu būtisku amerikāņu kino mantojuma daļu, kuru veido gan Hičkoka filmas, no kurām Džo Raits ir aizlienējis savas filmas vidi, mizanscēnas uzbūves principus, gan arī film noir, kurām ir raksturīgas spēles ar naratīvu, nosacītības līmeņiem, vārdu sakot, stāsta samudžinātība, kas nav tipiska Holivudas standarta produkcijai, bet drīzāk uzskatāma par izņēmumu un tālab tik iedvesmojošu.
Šīs uzskaitītās un citētās filmas ļauj izskaidrot, kāpēc Sieviete logā ir veidota tieši tā, kā tā ir veidota, – lēni, samudžināti, miksējot varones subjektīvo skatpunktu, personiskās sajūtas, apziņas deformāciju, nespēju noorientēties realitātē un novilkt robežu starp savu iedomu pasauli un telpu, kas ir ap viņu.
Nišas ietilpība
Pirmās atsauksmes par filmu Sieviete logā nav spožas – gan ārzemju presē, gan lokālajos forumos. Filmai tiek pārmesta smagnējība, pašmērķīga apkraušanās ar citātiem un tamlīdzīgi. Galu galā kino piedāvā absolūtu interpretācijas brīvību un šī konkrētā 2021. gada filma Sieviete logā – arī diskusiju par to, vai krampjaina turēšanās pie XX gadsimta vidus amerikāņu kino klasikas vairs vispār ir dekodējama/ nolasāma XXI gadsimta skatītājam, kuram ir cita vizuālā pieredze?
Lai nu kā, pandēmija Sievietei logā visdrīzāk ir nākusi par labu, nevis sliktu. Kaut arī filma bija iecerēta demonstrēšanai kinoteātros un šo projektu sāka veidot kompānija Fox 2000, dažādu sarežģījumu (kompānijas pārdošana studijai Disney) un pandēmijas dēļ Sieviete logā ir nonākusi Netflix. Agresīvajā konkurences cīņā ar Holivudas blokbasteriem kinoteātros Sieviete logā pazustu ar galiem, bet platformā Netflix tai ir cerības sasniegt savu – nišas – auditoriju, un šī niša nebūs maza.