Aizpagājušajā nedēļas nogalē Karlovi Varos noslēdzās 51. starptautiskais kinofestivāls – viens no nozīmīgākajiem Austrumeiropas kinoforumiem ar pamatīgām tradīcijām un varenu vērienu. Tas ir teju vienīgais A klases Eiropas festivāls, kura veidotāji patiesi rūpējas un interesējas par procesiem, kas notiek Austrumeiropas kinematogrāfijā, seko līdzi filmām no Baltijas, Ungārijas, Polijas, Slovēnijas, Slovākijas un citām valstīm. Tās ir teritorijas, kuras lielie Rietumeiropas festivāli bieži uzlūko ar vēsu snobismu, filmu atlasi no šā reģiona uzticot subjektīvu, paviršu ekspertu – visbiežāk pat viena eksperta – gaumei. Lai kā mums nepatiktu dalījums kastās, lai kā mēs paši sevi neuzskatītu par piederīgiem "Vakareiropai" – bijušās padomijas stigma nebūt nav tas seksīgākais kritērijs, ja runa ir par filmas iekļūšanu pasaules prestižāko festivālu programmā.
Tas viss gan neattiecas uz Karlovi Variem – vienu no senākajiem Eiropas festivāliem ar izkoptām tradīcijām un ļoti skaidru fokusu – Austrumeiropas kino. Šā reģiona filmas Karlovi Varos sacenšas programmā East of the West/Rietumu austrumi. Protams, Karlovi Vari neiztiek bez pasaules kino konteksta – pamatkonkursa – un gaumīgas koķetērijas ar Amerikas kinoindustriju. Holivudas slavenības nesmādē braucienu uz Karlovi Variem, lai saņemtu balvu par mūža ieguldījumu. Šmaugā kailā dāma, kura satvērusi kristāla lodi (tā dēvēto Kristāla globusu), pēc fiziskajām dotībām mierīgi varētu būt amerikāņu Oskara draudzene. Šo statueti savai godalgu kolekcijai ir pievienojis Mels Gibsons, Sūzena Saradona, Denijs de Viro, Hārvijs Keitels un daudzi citi. Šogad tā nonāca amerikāņu aktiera Vilema Defo un franču zvaigznes Žana Reno rokās. Tika sumināts arī viens no ekscentriskākajiem kino autoriem – scenārists un režisors Čārlijs Kaufmans, kuram izdodas komercializētajā amerikāņu kino industrijā radīt provokatīvus, sirreālus darbus. Viņš rakstījis scenāriju filmai Būt par Džonu Malkoviču (1999), savukārt Čārlija Kaufmana jaunākais režijas darbs – animācijas filma pieaugušajiem Anomalisa (2015) – dažos seansos ir pavīdējusi arī Rīgā.
Detalizēti neiedziļināšos festivāla programmā – pāris dienu Karlovi Varos bija daudz par maz, taču ar tām pietika, lai fiksētu dažas Austrumeiropas kino tendences.
Eksotiskais retro
Karlovi Varu konkursa programmā Rietumu austrumi dāsni bija pārstāvēta Baltija – divas igauņu un viena lietuviešu filma. Jāpiebilst, ka Renāra Vimbas spēlfilma Es esmu šeit savu A klases festivāla krējumu ir nosmēlusi, – pēc Berlīnes festivālā saņemtā Kristāla lāča citā A klases festivālā tā var startēt tikai ārpuskonkursa programmā. Karlovi Varos Es esmu šeit izrādīja amerikāņu izdevuma Variety veidotā filmu izlasē, kurā parasti tiek akcentēti jaunu talantīgu režisoru darbi. Jaunas un talantīgas nenoliedzami ir divas režisores, kuru filmas uzvarēja konkursā Rietumu austrumi. Apcerīgā, dramatiskā, vizuāli izsmalcinātā gruzīnu režisores Rusudanas Glurdžidzes filma Citu mājas/House of Others stāsta par jauktu ģimeni (māte krieviete, tēvs gruzīns), kas ievācas pamestā mājā pēc Gruzijas un Abhāzijas konflikta 90. gadu sākumā.
Savukārt igauņu režisores Trīnas Rūmetas filma Dienas, kas mulsināja/The Days that Confused ir jauna cilvēka skatījums uz ārprātīgajiem 90. gadiem – mežonīgā kapitālisma nežēlīgo vilni. Kad skaties šo filmu, bieži rodas naivs jautājums – kā mēs visu šo pārdzīvojām un tomēr izdzīvojām?! Latviešu kino pieredzē šo posmu dokumentālās filmas formātā aptvēra pērnā gada hits – Ievas Ozoliņas Mans tēvs baņķieris. Igauņu filma stāsta par provinces čaļiem, kuri dzer līdz kliņķim, sitas ar mašīnām, iesaistās kriminālās aktivitātēs. Tā ir svaiga elpa un pārsteigums Igaunijas kino kontekstā – darbs ar pamatīgu enerģiju, pārliecinošu vizuālo risinājumu, dinamisku, mūzikas loģikai pakļāvīgu montāžu. Otra igauņu filma Karlovi Varu konkursā bija trilleris Spiegs un dzejnieks/ The Spy and the Poet, kas iezīmē igauņu kino plašo žanrisko amplitūdu. Savukārt lietuviešu režisore debitante Lina Lužīte piedāvāja ģimenes drāmu Mūžīgi kopā/Together for Ever.
Vēlme tikt skaidrībā ar savu neseno vēsturi – 90. gadiem – laiku pēc PSRS sabrukuma – ir viena no aktuālajām Austrumeiropas kino tendencēm. Zīmīgi, ka šos stāstus veido jauni režisori, mēģinot apjēgt nesenās vēstures kontekstu un dramatismu.
Skandāla piegarša
Līdzīgas, taču daudz skarbākas, radikālākas tendences iezīmējas arī Polijas, Čehijas un citu Austrumeiropas režisoru darbos. Jāpiemin viena no Karlovi Varu festivāla ārpuskonkursa filmām, kuras uzvaras gājiens sākās Berlīnē. Tā ir čehu režisoru Petra Kazdas un Tomaša Veinreba filma Es, Olga Hepnarova/Já, Olga Hepnarová. Tās pamatā ir dokumentāli fakti – jaunas čehu sievietes Olgas Hepnarovas dzīves un nāves stāsts. Viņa ir pēdējā sieviete Čehijas tiesvedības vēsturē, kurai tika piespriests nāvessods – viņa tika pakārta. Olgai Hepnarovai bija 22 gadi, kad 1973. gada 10. jūlijā viņa ar smago automašīnu apzināti ietriecās pūlī, nogalinot astoņus cilvēkus un sakropļojot vēl divdesmit. Olga Hepnarova savu vainu nenoliedza, tieši otrādi – publiski deklarēja, ka paveikusi šo slepkavību tīšām, atriebjoties par bērnībā piedzīvotajiem pazemojumiem no vienaudžiem. Sabrauktos cilvēkus viņa nebija pazinusi, taču tie viņai personificēja laikabiedru maziskumu un ļaunumu.
Filmai ir skandāla piegarša – glītā Olga Hepnarova (lomā poļu aktrise Mihalina Olšaņska) pozicionēja sevi kā lesbieti. Tātad šī ir filma par slepkavu lesbieti sociopāti. Viņas vaina ir pierādīta, mīkstinošu apstākļu nav. Filmas režisori sausi dokumentē nāvessoda izpildi. Melnbaltā, vizuāli izsmalcinātā filma pašmērķīgi izmanto šoka efektus, taču līdzās filmas autoru vēlmei šokēt iezīmējas arī vispārinājuma elements. Galu galā darbs ne tikai vēstī par kādas jaunas, psiholoģiski labilas sievietes radikālajām izvēlēm, bet arī uzsver tēmu – Olgas nespēju dzīvot sociālisma apstākļos, konkrētajā sociālpolitiskajā realitātē. Olga Hepnarova ir autsaidere, kura savu nespēju pakļauties sabiedrības dogmām atrisina radikāli.
Līdzīgu tēmu – jauna cilvēka nespēju dzīvot 60.–70. gadu mijas sociālisma apstākļos – piedāvā arī poļu režisora Marcina Košalkas filma Sarkanais zirneklis/The Red Spider. Tās galvenais varonis ir puisis, kurš imitē apstākļus, lai tieši viņš tiktu uzskatīts par sērijslepkavu, kaut gan slepkava ir pavisam cits. Arī šīs nesenās un spēcīgās filmas pamatā ir dokumentāls stāsts – slepkava ar iesauku Sarkanais zirneklis tiešām darbojies Krakovā.
Vēl viena tendence: kriminālhronika kā impulss radikālām filmām par indivīda nespēju dzīvot sociālisma apstākļos, izlaužoties no tā baisā, pašdestruktīvā veidā.
Veltījums sievietēm ap piecdesmit
Te esam nonākuši pie sievietes ar asti – filmas Zooloģija, kas saņēma žūrijas balvu un 15 000 eiro Karlovi Varu festivāla galvenajā konkursā. Tās veidotājs ir 1988. gadā dzimušais krievu režisors Ivans Tverdovskis, kura pirmā spēlfilma Korekcijas klase pirms diviem gadiem uzvarēja Karlovi Varos un kļuva par festivālu hitu.
Zooloģijas galvenajai varonei Natašai ir ap piecdesmit – viņa strādā zooloģiskajā dārzā par barības piegādes speciālisti, dzīvo kopā ar māti, reliģisku fanātiķi. Attiecības ar kolēģēm viņai ir sliktas, pašai ģimenes nav un nekad nav bijis. Kādu dienu Nataša darbā noģībst, un sākas viņas ceļojums pa dakteriem, kuri sievieti cītīgi sūta uz rentgenu. Izrādās, Natašai ir izaugusi aste – liela un plikiņa. Kā un kāpēc – to nezina ne viņa, ne mediķi. Sasāpējās mugura, uzsmērēju smērīti – un, lūk, rezultāts...
Zooloģija ir viena no tām filmām, kas paliek ar tevi, ieķeras, pieķeras kā dadzis un nelaiž vaļā. Kas ir šī aste, kas Natašai pēkšņi liek uzplaukt, nomainīt frizūru, ģērbšanās stilu un galu galā iepatikties jauniņajam dakterim – rentgena speciālistam? Vai tas ir Natašas lāsts vai lielā iespēja uz savu nepiepildītās dzīves rutīnu paskatīties no pilnīgi citām pozīcijām? Aste Natašai drīzāk nāk kā svētība, kaut pilsētā jau paklīdušas baumas par nelabo ar asti un ļaudis, pamanot Natašas asti, kas izlīdusi no jauneklīgiem bruncīšiem, mēdz arī spiegt un panikā bēgt.
Zooloģijas mulsinošajā fantasmagorijā var saskatīt daudz un dažādus jēgas slāņus – no fizioloģiskiem līdz sociāliem. Aktrise Natālija Pavļenkova galvenajā lomā ir izcila. Savukārt filmas producente Natālija Mokricka uzsver, ka šī filma ir veltījums visām lieliskajām sievietēm ap piecdesmit, kuras nevienam vairs nav vajadzīgas. Šāds krievu kino – provokatīvs, dramatisks, traģikomisks – sen nav redzēts. Nav šaubu, ka Zooloģija ceļos pa festivāliem bez apstājas.
Izaicinājums un provokācija kļūst par Austrumeiropas kino trumpi. Šoka efekts tiek izmantots, lai ielūkotos cilvēka dvēseles tālākajos nostūros, viņa citādībā un nespējā iekļauties sabiedrības noteiktā rāmī. (Karlovi Varu starptautiskā konkursa galveno balvu un 25 000 eiro ieguva ungāru ģimenes drāma Tas nav manas dzīves laiks/It’s Not Time of My Life, kuru neesmu redzējusi.)
Karlovi Varu dokumentālā kino konkursa programmā tika pirmizrādīta Rīgā dzīvojošā Krievijas režisora Vitālija Manska filma Radinieki, kas tapusi kā Vācijas, Latvijas, Igaunijas un Ukrainas kopprodukcija. Filmas varoņi ir Vitālija Manska ģimenes locekļi, kurus divās pretējās nometnēs sadalījis Krievijas un Ukrainas konflikts. Režisors filmā apzināti nemeklē vispārinājumu, tā ir konceptuāli sadzīviska, taču tās dramatisms veidojas pamazām, kad tiek konfrontēti dažādās frontes līnijas pusēs dzīvojošie radinieki. Reakcija pēc pirmizrādes bija pozitīva, tomēr balvu Radinieki nesaņēma.