Pagājušās nedēļas nogalē izstāžu centrā Ķīpsalā notika izglītības izstāde Skola 2022, kurā kinoteātris Kino Bize prezentēja jauno neformālās kino izglītības programmu skolotājiem un skolēniem Pēcstundas, kas tiks īstenota nākamajā mācību gadā. "Savā ziņā kino ir pirmtēvs gan televīzijas ziņām, gan arī sociālo tīklu saturam, līdz ar to filmpratība var palīdzēt domāt par audiovizuālās informācijas saturu un formu daudz analītiskāk, it īpaši tādos laikos kā šobrīd, kad pandēmijas un arī pašlaik notiekošā kara kontekstā kustīgā attēla patēriņš ir krietni pieaudzis un nostiprinājies kā XXI gadsimta komunikācijas galvenā zīme. Lielākais gandarījums bija tas, ka cilvēku interese par šādu neformālās kino izglītības programmu bija acīmredzama un patiesa," savos iespaidos dalās viena no Pēcstundu pasniedzējām, kinokritiķe, lektore un pētniece Dārta Ceriņa, kura izstādē Skola 2022 ir tikusies un sarunājusies ar skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem.
Tikai aizrautība
Kino zināšanas var noderēt, analizējot globālus notikumus un to atainojumu dažādos medijos, tās var būt noderīgas, pavadot laiku sociālajos tīklos un internetā, kā arī var palīdzēt orientēties kino, seriālu un cita audiovizuālā satura piedāvājumā un izkopt savu gaumi. "Ar filmu palīdzību iespējams ilustrēt mācību tēmas, uzzināt par personībām, analizēt attiecības un kopsakarības," saka vēl viena programmas Pēcstundas pasniedzēja, kinokritiķe un Antuāna Duanela kino skolas programmas vadītāja Daniela Zacmane. Franču režisora Fransuā Trifo spēlfilmas 400 sitienu (1959) galvenā varoņa vārdā nosauktās kino skolas trīs darbības gados gūtā pieredze liecina, ka skolēniem ir interese par kino, bet viņiem pietrūkst zināšanu par kino kā atsevišķu mākslas veidu un kā tas ieaužas kopējā kultūrvēstures tīklā, jo izglītības sistēma "ir iepalikusi dzīvei".
Pirms dažiem gadiem izdevumā Rīgas Laiks publicētajā rakstā Par filmām ir jāmāca Daniela Zacmane ir padziļināti pievērsusies šai tēmai. Visi sarunu biedri un viņas tekstā bieži citētais franču esejists, pasniedzējs un izglītības darbinieks Alēns Bergalā savā grāmatā Kino hipotēze. Kino mācīšana skolā un citur ir minējuši, ka viens no galvenajiem jautājumiem ir nevis tas, vai kino jāpasniedz skolās un kā to pasniegt, kāda nosaukuma priekšmetā, bet gan – kas to darīs. Pedagogiem ir izšķiroša nozīme šajā kino izziņas procesā, jo, kā rakstīja Alēns Bergalā, "tikai viņu aizrautība var radīt patiesu vēlmi mācīties".
Jauno kino izglītības programmu veidos divi bezmaksas tiešsaistes lekciju cikli dažādu mācību priekšmetu skolotājiem, kuri vēlas padziļināt gan savas, gan skolēnu zināšanas par kino valodu un vēsturi pasaules un Latvijas kontekstā un integrēt tās citos mācību priekšmetos, jo kustīgais attēls ir ļoti pateicīgs, lai ar tā palīdzību runātu par dažādām tēmām.
Pepiņa gaitas
"Pēcstundas piedāvās arī digitālu brīvpieejas katalogu skolotājiem un klasēm, tajā būs iekļautas 34 Latvijas filmas un ar tām saistīti metodiskie materiāli radošam mācību procesam no 1. līdz 12. klasei," topošās programmas prezentācijā atklāja Dārta Ceriņa. Kataloga mērķauditorija būs skolotāji, kuri mācību procesā vēlas integrēt Latvijas kinodarbus un tajā atainotās tēmas, vēsturiskos notikumus, personības u. c., un skolēni, kuri vēlas papildināt mācību darbu ar filmu analīzi un uzdevumiem, iesaistot klasi diskusijās, radošos un interaktīvos uzdevumos, jo programma Pēcstundas tiek veidota kā atspēriena platforma un pieprasa visu iesaistīto pušu – pedagogu, vecāku un skolēnu – interesi. Pašlaik notiek aktīvs šo metodisko materiālu sagatavošanas process, kurā tiek domāts par uzdevumiem gan individuālai veikšanai, gan kolektīvai temata izpratnes pārbaudei vai refleksijai.
Katrs programmas pasniedzējs ir izvēlējies filmas, kuras viņam pašam šķiet tuvākas, un domā, kā tās varētu integrēt mācību procesā. Dārtas Ceriņas pārziņā ir vairākas sociālas ievirzes spēlfilmas un dokumentālā kino darbi, arī režisora Ivara Zviedra Valkātājs (2019), kas seko līdzi Pepiņa gaitām Krievijas pierobežā un aktualizē vairākus jautājumus. "Valkātājs piedāvā iespēju runāt par nelegālajiem migrantiem un skaidrot sabiedrības attieksmi pret viņiem – kurā brīdī šie cilvēki pārstāj būt kaut kas līdzīgs abstraktajam un diskutablajam "mēs" –, kā arī domāt par atšķirību starp pilsētām un mazapdzīvotām vietām ar pilnīgi citu sociālekonomisko realitāti, kuru daudzi pilsētas bērni nepazīst. Ir svarīgi pietuvoties citiem vismaz caur ekrānu, vairot mūsu, sabiedrības, interesi, neizolēt sevi no apkārtējās pasaules un iesaistīties sarunās par to," norāda Dārta Ceriņa.
Patstāvīga vienība
Pēcstundās būs iekļautas arī divdesmit četras praktiskas kino veidošanas meistarklases skolēniem izbraukumos visā Latvijā, kā arī nodarbības tiešsaistē. To pasniedzējs būs mediju producents un kino pedagogs Daniels Lisigurskis no Bergenas (Norvēģija), kurš mudinās jauniešus izmēģināt savas spējas īsfilmas scenārija sagatavošanā, filmēšanā un montāžā. "Atkarībā no katra interesēm skolēni varēs kļūt par režisoriem, scenāristiem, gaismotājiem, kostīmu māksliniekiem vai veikt kādus citus pienākumus, saprotot, ka kino ir kolektīvs radīšanas process un galarezultātu veido daudzu cilvēku prasmes un talanti. Tas ir svarīgi, jo pandēmijas laikā visi esam nedaudz pazaudējuši šo sociālo un kolektīvo komponenti savā dzīvē," uzskata Dārta Ceriņa.
Gan viņa, gan arī Daniela Zacmane atzīst, ka šī izglītības programma un citas aktivitātes varētu būt solis pretim atsevišķam mācību priekšmetam skolās, ņemot vērā kustīgā attēla milzīgo klātesamību jauniešu dzīvē un plašo tēmu piedāvājumu – mācīt par vizuālām metaforām, mākslas stiliem, tehniskajām iespējām un tamlīdzīgām lietām. "Uz kino nevajadzētu skatīties pārāk utilitāri – filmas var izmantot kā palīgu mācību procesā, bet vienlaikus kino ir jānovērtē kā mākslas darbs. Tas ir pats par sevi," skaidro Daniela Zacmane un piebilst, ka šajā kustīgā attēla pašsaprotamības laikmetā ir nepieciešams atgādināt, ka kustīgais attēls nav nekas pašsaprotams, – tad paveras pilnīgi jauna, brīnišķīga pasaule.
Dažādas valodas
Kuras filmas Daniela Zacmane ieteiktu noskatīties skolēniem, kamēr viņi gaida Pēcstundas? "Tā varētu būt režisora Ivara Krauklīša dokumentālā filma Baltie zvani (1961), kas ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā, režisora Rolanda Kalniņa spēlfilma Četri balti krekli (Elpojiet dziļi..., 1967), kurā skolēni varētu novērtēt mūzikas valdzinājumu, un režisores Martas Elīnas Martinsones pusaudžu komēdija Tizlenes (2021), kas ir humora pilns pieaugšanas stāsts un ir atbrīvojusies no latviešu filmām bieži vien raksturīgās pārlieku lielās nopietnības," atbild Daniela Zacmane.
Jāatzīmē, ka režisore Marta Elīna Martinsone būs viena no jaunās izglītības programmas pasniedzējām. Jau iepriekš viņa Antuāna Duanela kino skolā ir lasījusi lekciju par jauniešu seriāliem un ļoti labi pārzina tieši pieaugšanas stāstu žanru. Savukārt ārvalstu filmu vidū Daniela Zacmane izceļ jau pieminēto Fransuā Trifo darbu 400 sitienu, angļu autora Tonija Ričardsona filmu Gargabalnieka vientulība (1962) un amerikāņu režisora Hela Ešbija pieaugšanas stāstu Harolds un Moda (1971), ko ir novērtējuši arī Antuāna Duanela kino skolas dalībnieki.
"Antuāna Duanela kino skolā mēs pievēršamies visdažādākajam kino – no jauniešu seriāliem līdz tā sauktajam lēnajam kino un tamlīdzīgām filmām, līdz kurām skolēni, iespējams, nekad nenonāktu, ja nebūtu īpašu programmu vai ieinteresētu pedagogu. Bieži vien jaunieši ir daudz atvērtāki visu veidu piedāvājumam nekā pieaugušie," par savu pieredzi stāsta Daniela Zacmane, kuras teiktais sasaucas ar pazīstamās poļu režisores Agņeškas Holandas sacīto intervijā KDi 2020. gadā, kad viņa prezentēja Eiropas digitālo platformu European Film Factory, kuras uzdevums ir veicināt kino izglītību jauniešu vidū. "Esmu novērojusi, ka visjaunākā auditorija (..) vissmalkāk uztver filmu emocionālo vēstījumu. Bērni ir ļoti jūtīgi. Tagad viņiem uzbrūk ar audiovizuāliem darbiem, kuros stāstījums ir zibenīgs un viss notiek pārāk ātri. Bieži vien tās ir ļoti komerciālas, paviršas filmas, bet tas nebūt nenozīmē, ka jaunieši vairs nespēj uztvert cita veida stāstus un citu valodu," uzsvēra Agņeška Holanda.