No šodienas līdz 8. septembrim norisināsies Nacionālā kino centra rīkotais 23. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs), kurā līdzās filmu programmai skatītājiem kino veidotāji iepazīstinās ar saviem topošajiem darbiem potenciālos sadarbības partnerus – televīziju pārstāvjus un filmu izplatītājus, piesaistot filmu realizēšanai nepieciešamo līdzfinansējumu un nodrošinot iespēju uzrunāt starptautisku skatītāju auditoriju.
Šī gada Baltic Sea Docs projektu tirgum atlasīti divdesmit pieci topošo dokumentālo filmu pieteikumi no divdesmit valstīm (četri no Latvijas), tajā skaitā ir režisora Kaspara Gobas un producentes Ievas Gobas projekts Gaļas cena (Ruckas mākslas fonds), kura pirmizrāde ieplānota 2022. gadā. Tas būs ļoti personisks stāsts par režisora veģetārieša atgriešanos dzimtas laukos. Lai ar traktoru nebūtu jāpļauj bioloģiski vērtīgās pļavas, Kaspars Goba sāka tajās ganīt liellopus, kuri laika gaitā savairojās un padarīja viņu par gaļas audzētāju.
Ar stikla sienām
"Tas ir ļoti mulsinošs brīdis. Vienu dienu tu rūpējies par saviem dzīvniekiem, bet citu dienu tu ej un nošauj viņus uz lauka. Savējos dzīvniekus es nevedu uz lopkautuvi, jo tur, gaidot savu kārtu, viņi redz, kā samērā brutālā veidā tiek nogalināti citi. Es domāju, ka lopkautuvēm būtu jābūt ar stikla sienām, lai arī cilvēki varētu redzēt šo procesu un aizdomāties par to, kāpēc ir vajadzīgs tik daudz nāves, lai pastāvētu dzīvība," uzskata režisors, kura pārdomas par šo tēmu, par gaļas sagādi un ēšanu vai neēšanu kļūs par topošās filmas mugurkaulu.
Savā recenzijā KDi par Kaspara Gobas dokumentālo filmu Inga dzird un Kaspara Rogas dokumentālo filmu Meklējot Mr. Kauliņu kinožurnāliste Kristīne Matīsa uzsvēra, ka "Kaspars Goba neko neapšauba, nepratina un neiejaucas, viņš skatās un klausās, jo – atšķirībā no otra Kaspara šajā apskatā – Goba uzskata, ka filma ir par varoni, nevis par autoru". Savukārt šajā gadījumā viņš pats kļūs par filmas galveno varoni. Tās stāsts attīstīsies ap viņa darbošanos saimniecībā – siena pļaušanu, liellopu barošanu, traktora labošanu, dzīvnieku nogalināšanu un to vešanu uz pārstrādi.
"Man iepriekš vienmēr ir bijusi nedaudz vainas sajūta par to, ka es varbūt ekspluatēju savu filmu varoņus. Lai arī esmu mēģinājis pēc iespējas uzmanīgāk izturēties pret viņu dzīvi – neiejaukties, neizārdīt vai tieši otrādi palīdzēt, taču ir ļoti grūti izdarīt izvēles starp to, ko tu atstāj un ko tu neatstāj uz ekrāna, lai tas būtu vienlaikus reprezentatīvi un nenodarītu nevienam pāri, tādēļ es izdomāju, ka godīgāk ir pašam iet kadrā un izstāstīt savu stāstu. Iespējams, ka ar šo projektu es noslēgšu savu dokumentālā kino režisora karjeru," viņš atklāj.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 3. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!