Filmas Svētais zirneklis un Lēmums aiziet ir divi atšķirīgi, nozīmīgi darbi, kuros tomēr var atrast daudz līdzīga. Iemesls, kāpēc šīs filmas satiekas vienā rakstā un vienlaikus parādās Rīgas kinoteātros, ir viens vienīgs – šogad maijā tās tika demonstrētas Kannu kinofestivāla konkursa programmā. Abas tika novērtētas ar balvām: Svētā zirnekļa galvenās lomas tēlotāja Parīzē dzīvojošā irāņu aktrise Zara Amira-Ebrahimi tika nosaukta par labāko aktrisi, savukārt Lēmuma aiziet autors Dienvidkorejas klasiķis Čanvuks Parks atzīts par labāko režisoru. Ja nu kādam ir apnikusi šī nemitīgā Kannu festivāla piesaukšana, jāsaka, Kannām tomēr ir absolūti sistēmiska loma tajā faktā, ka šīs filmas ir tikušas pie globālas atpazīstamības un tiek izplatītas daudzās pasaules valstīs, arī Latvijā. Bez Kannu festivāla atlases sieta, tā nodrošinātās publicitātes un balvām cerības daudzviet pasaulē uz ekrāniem ieraudzīt filmu par Irānas prostitūtu slepkavu un depresīvu Dienvidkorejas detektīvu, kurš mulst liktenīgās sievietes maigajos valgos, būtu tuvas nullei.
Režisora rokraksts
Protams, protams, sen vairs nav tie laiki, kad ar filmu nokļūšanu – vai nenokļūšanu – līdz kinoteātru ekrāniem kaut kas sākas un beidzas. Tomēr Kannu faktors ir saistošs gan Svētā zirnekļa, gan Lēmuma aiziet globālās atpazīstamības veidošanā – vienalga, kur jūs šīs filmas skatīsities. Vēlams kinoteātrī, kaut pēdējā laika prakse rāda, ka eksotiskas un sarežģītas filmas nonāk pat Latvijas Televīzijā. Labs piemērs ir tikko LTV rādītā izcilā lēnā, niansētā japāņu drāma Drive My Car, kas guva ievērību Kannu festivālā 2021. gadā.
Vēl daži elementi, kas vieno Svēto zirnekli un Lēmumu aiziet, – abas filmas pārstāv skarbo, spriedzes piesātināto žanru skalu. Svētais zirneklis ir trilleris, savukārt Lēmums aiziet ir eleganta improvizācija par klasisko film noir tradīciju, kurā būtiski ir arī nozieguma elementi. Atļaušos arī subjektīvu piebildi – šīs filmas ir manas 2022. gada festivālu favorītes kā drosmīgi, stilistiski pārliecinoši, žanriski veidoti darbi.
Kinoteorētiķi mēdz atkārtot, ka tā dēvētais art house (mākslas kino) pamatā ir orientēts uz režisora unikālās personības atklāsmi un rokraksta oriģinalitātes demonstrējumiem, turklāt žanra elementiem šādās filmās nav noteicošas nozīmes. Prasme veidot žanru filmas parasti ir raksturīga Holivudai. Tomēr ar Svēto zirnekli un Lēmumu aiziet nav tik vienkārši – tās ir festivālu filmas, mākslas filmas, taču arī pārliecinošs trilleris un film noir (vai neo noir). Svēto zirnekli veidojis Irānā dzimušais un Dānijā dzīvojošais režisors Ali Abasi, kurš plašāku uzmanību piesaistīja ar pārsteidzošo mūsdienu troļļu filmu Robeža/Border (2018). Lēmumu aiziet uzņēmis pasaulslavenais Dienvidkorejas autors Čanvuks Parks, kurš radījis virkni starptautiski pazīstamu filmu. Ali Abasi un Čanvuks Parks ir autori, kuru rokrakstā ļoti svarīgs ir arī žanru izmantojums.
Biedējošais zirneklis
Svētais zirneklis ir šokējoša filma – gan kā stāsts par sērijslepkavu un Irānu, gan kā iespēja ieskatīties Irānas reliģiozajā, patriarhālajā sabiedrībā un līdz mielēm iepazīt tos ierobežojumus, kas tiek attiecināti uz jebkuru sievieti, arī filmas galveno varoni Rahimi. Viņa ir inteliģenta, jauna žurnāliste, kura ierodas svētajā pilsētā Mešhedā, kur sievietei bez vīra nav iespējams piereģistrēties pat viesnīcā. Rahimi ir atbraukusi, lai rakstītu par satraucošu noziegumu virkni. Viena pēc otras šajā pilsētā tiek slepkavotas prostitūtas. Žurnālistei pamazām rodas priekšstats, ka neviens īpaši necenšas atklāt šos noziegumus. Tik tiešām noziedznieks, kuru skatītājs ierauga visai drīz, darbojas idejas vārdā, lai attīrītu pilsētu no grēciniecēm. Atšķirībā no vairākuma filmu par noziegumiem Svētajā zirneklī netiek slēpta slepkavas personība. Tas ir viens no filmas dramaturģijas elementiem – mēs vienlaikus sekojam gan izmeklēšanas procesam, ko veic žurnāliste, gan noziedznieka rosīgajai ikdienai un sadzīvei. Protams, viņiem abiem būs jāsatiekas.
Skatoties Svēto zirnekli, rodas biedējoša klātbūtnes sajūta un priekšstats par Irānu kā sievietes būtību iznīcinošu vidi. Jāpiebilst, ka filma nav uzņemta Irānā, tas vienkārši nebija iespējams. Filmai nav arī tieša sakara ar Irānas kinonozari, kura ik gadu saražo vairāk nekā 100 filmu un kuras izcilākie, starptautiski pazīstamākie kinorežisori ir vai nu miruši (Abass Kiarostami), vai tiek turēti apcietinājumā politisku iemeslu dēļ (Džafars Panahi). Režisors Ali Abasi dzīvo Rietumu demokrātijā, bet viņa zināšanas par Irānas sabiedrību un tās pašreizējā režīma būtību ir ļāvušas viņam konstruēt, radīt autentisku islāma republiku, to filmējot pilnīgi citur (filma pamatā uzņemta Jordānijā). Arī galvenās lomas – žurnālistes Rahimi – atveidotāja Zara Amira-Ebrahimi no savas dzimtenes Irānas bija spiesta aizbraukt 2008. gadā. Aktrise dzīvo Francijā, bet lieliski pārzina Irānas slēgto sabiedrību.
Viss šis faktoru kopums un filmas veidotāju iespēja paskatīties uz savu dzimteni no Eiropā dzīvojošu mākslinieku pozīcijas nodrošina Svētā zirnekļa unikalitāti. Turklāt tas ir izcils kinodarbs, kas spēj izkonkurēt pat Holivudas trillerus par sērijslepkavām.
Nepareizi un ģeniāli
Korejas kino ir modē. Turklāt Dienvidkorejas režisora Čanvuka Parka filmām Kannu festivāla publika aplaudēja vēl pirms citas šīs valsts režijas zvaigznes Bona Džūnho uzaušanas un filmas Parazīti (2019) triumfa ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonijā. Tomēr pirms Parazītiem bija Čanvuka Parka Vecais zēns/Oldboy (2003), kas piedzīvojis pat Holivudas rimeiku, Lēdija atriebība/Lady Vengeance (2005), Slāpes/Thirst (2009), Jaunkundze/ The Handmaiden (2016) un citas. Šī režisora filmām parasti ir spēcīgs dramaturģiskais pamats, tās nevairās no spriedzes un aprobētām žanriskām formulām (melodrāma, šausmu filma, trilleris u. c.), kā arī erotiski eksotiskiem akcentiem. Jāsaka gan, filmā Lēmums aiziet erotiku aizstāj ilgas un jūra. Tai filmā ir ļoti svarīga nozīme, jo, kā apgalvo kāds no filmas varoņiem, "ir jūras cilvēki un ir kalnu cilvēki". Šīs filmas varoņi ir jūras cilvēki.
Lēmums aiziet ir filma, kam ir jāļaujas, taču arī rūpīgi jāseko sižeta attīstībai un detaļām. Ja kaut ko izlaidīsi – pazudīsi stāstā. Stāsts sākas ar nozieguma vietas izpēti – no klints nokritis alpīnists. Detektīvs fiksē negadījuma, varbūt nozieguma detaļas, sāk iedziļināties apstākļos un drīz vien nopratina bojāgājušā atraitni – skaistu sievieti, ķīnieti, imigranti Korejā. Sieviete un viņas uzturēšanās Korejā ir bijusi atkarīga no bojāgājušā vīra – ierēdņa, kurš aizrāvies ar alpīnismu. Vai skaistā atraitne ir vainīga vīra nāvē? Detektīvs mēģina meklēt atbildi uz šo jautājumu, arvien pamatīgāk sajūtot skaistās sievietes neparasto vilkmi. Nekādas vilkmes sen vairs nav viņa ģimenes ligzdā – epizodes ar detektīva vēso, pedantisko sievu veidotas precīzi un ironiski.
Stāsti par privātdetektīviem un liktenīgām dāmām, aiz kuru pievilcības slēpjas grēcīgas dzīles, ir plaši izplatīti tā dēvētajā film noir – filmās, kas intensīvi tika veidotas ASV 40.–50. gados. Mūsdienās film noir sižeta un stila elementi turpina būt populāri, un filmas, kas tās izmanto, dēvē par neo noir. Arī Lēmums aiziet ir šāds eksotisks neo noir – te ir gan detektīvs, gan femme fatale, gan sazarots, sarežģīts sižets, kas ir saistīts ar nozieguma izmeklēšanu, gan arī šis tas no noir raksturīgā vizuālā stila. Piemēram, filmas kulminācijas aina, kas notiek naktī, tumsā, – tikai te nelīst mūžīgais film noir lietus, bet gan snieg baltas milzu sniega pārslas. Epizode ir žilbinoši skaista.
Atšķirībā no daudziem mūsdienu režisoriem, kuri ir nolēmuši paniekoties ar film noir stilu, Čanvuks Parks rīkojas daudz oriģinālāk. Viņš nemuļķojas ar žalūziju mestām ēnām, kontrastainām gaismām un tamlīdzīgi – viņš spēlējas ar laiku un realitāti. Spēja atkāpties no tradicionālās laika hronoloģijas un loģikas ir elements, kas raksturo vairākas klasiskās film noir filmas. Arī Čanvuks Parks atļaujas graut laika un telpas loģiku ar apdullinošu vieglumu un meistarību, piemēram, epizodēs, kurās detektīvs savā prātā konstruē un analizē noziegumu(-s). Mēs redzam gan detektīva "domas", gan viņu pašu kā novērotāju šajās nozieguma ainās. Ja šīs rindiņas lasa kāds kino students – režisors, montāžas režisors –, pievērsiet uzmanību: filma Lēmums aiziet ir arī unikāls mācību līdzeklis, kā montēt "nepareizi" un ģeniāli. Ir vērts piefiksēt. Tomēr kino, kaut arī ir konstruēta realitāte, galu galā ir stāsts, kas raisa mūsos emocijas. Stāsts par privātdetektīvu un viņa ilgām pilnīgi noteikti raisīs emocijas, ja ļausieties Čanvuka Parka virtuozi radītajai realitātei.