Laiks pirms pirmā Berlīnes festivāla 1951. gadā bija vēsturisku satricinājumu pilns un Vācija – pilna ar bēgļiem. Arī šā gada festivāls – sešdesmit sestais – notiek lielu vēsturisku satricinājumu laikā – vairāk nekā 60 miljonu cilvēku ir ceļā, viņi bēg no katastrofu un karadarbības zonām. Kinofestivāli vienmēr ir bijuši arī seismogrāfi, kas atspoguļo realitāti. Savukārt mākslinieki ar kino – skaņas un attēla – palīdzību pēta realitāti. Kas mudina miljoniem cilvēku pamest dzimteni, kas un kā viņus uzņem? Tā raksta ilggadējais Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla direktors Dīters Kosliks, un šā gada Berlināles programma ir būvēta kā dramatiskās realitātes spogulis.
Programmā dominē darbi, kas ir sociāli, politiski orientēti un nebeidz atkārtot patiesību, kuru tik vienkārši cenšamies piemirst ikdienā, uzstājot un kladzinot par kino kā izklaides mašinēriju, kuras vienīgais virsuzdevums ir pelnīt, pelnīt un vēlreiz pelnīt. Un dies pasarg, ja tas mudinās domāt un analizēt, izvedot ārpus primitīvākā – noskatījos, aizmirsos, aizmirsu – procesa rāmējuma. (Ui, un Latvija ir teju pirmrindniece šajos priekšstatos.)
Divi desmiti Berlīnes festivāla konkursa programmas filmu ir atlasīti, ievērojot politiskās, sociālās aktualitātes faktoru un respektējot šo darbu māksliniecisko līmeni. Ar to Berlīne izcēlusies vienmēr, tomēr šis gads politisko izaicinājumu kontekstā ir īpašs.
Stilizētā pagātne
Festivāla atklāšanas filma – brāļu Ītena un Džoela Koenu Sveicināts, cēzar!/Hail, Caesar! – ar savu manierīgo, bezrūpīgo stāstiņu par 50. gadu Holivudas darboņa, zvaigžņu reputāciju ķibeļu "fiksētāja" Edija Meniksa (lomā Džošs Brolins) ikdienas gaitām un nedienām ir skaists, izsmalcināts sveiciens gan no cita laika, gan citas kinokultūras. Tās stilizēšanā brāļi Koeni ir meistari, un vairākas filmas epizodes – matrožu deja uz galdiem un nāriņu peldējums ar Skārletas Johansones zaļās nāras solo – ir bauda acīm. To krāšņā elegance un atsauces uz reālo Holivudas 50. gadu muzikālo filmu paraugiem ir teju augstā dziesma gan Ītena un Džoela Koenu stilizētāju prasmei, gan amerikāņu kinokultūrai. Filmas sižets neiztiek bez visai ekstravagantas atsauces uz politisko kontekstu – šajā gadījumā tā ir atsevišķu Holivudas grupējumu kaismīgā koķetērija ar komunismu 40.–50. gadu mijā. Šim pašam laika posmam un tendencei ir veltīta arī filma Trambo/Trumbo, kas vēl skatāma Rīgā, – tā gan sižeta motīvu par scenāristiem, kuri simpātiju dēļ pret komunismu nonāk politiski represēto sarakstos, traktē krietni atšķirīgi no brāļu Koenu darba.
Berlīnē filmas Sveicināts, cēzar! pirmizrādei īpašu trauksmi un ņemšanos piešķīra Džordža Klūnija parādīšanās tautai, taču par Džordžu – citreiz. Labā ziņa, ka festivāla rituāli darbojas nemainīgi – sarkanais paklājs, fanu pūļi un jūsmas pārņemti pielūdzēji ir vietā. Pirmo reizi Berlinālē pirms vakara seansiem skan aicinājumi ziedot bēgļiem.
Hotelis Eiropa
Spēcīgs dalībnieks konkursa programmā ir oskarotā serbu režisora Danisa Tanoviča darbs Nāve Sarajevā/Death in Sarajevo. Savulaik viņš pasaules atzinību izpelnījās ar filmu Neitrālā josla/No Man’s Land (2001), kuras darbība risinās Dienvidslāvijas kara laikā. Politiskais nervs un dramatisms nav pazudis – Danisa Tanoviča jaunā filma sakņojas sociālajā un politiskajā kontekstā un izmanto rafinētu kinovalodu un dramaturģiju. Darbība notiek mūsdienu Sarajevā kādā šķietami glamūrā viesnīcā ar ietilpīgu nosaukumu Hotel Europa. Aiz viesnīcas fasādes un apkalpojošā personāla standartlaipnību virskārtas slēpjas pamatīgas problēmas. Viesnīcas īpašnieks ir bankrota priekšvakarā, viņš sirsnīgi aptekā īpašu viesi, kurš atbraucis uz svarīgu politisku konferenci. Sen algu nesaņēmušie darbinieki gatavojas streikam, viesnīcā šiverē brutāli naktskluba darboņi, uz viesnīcas jumta, no kura paveras lieliska Sarajevas panorāma, TV filmēšanas grupa veido politisku šovu, kas analizē Dienvidslāvijas vēsturi un slepkavas Gavrilo Principa lomu Eiropas vēsturē. Kas tad bija šis 19 gadu vecais puisis, kura raidītās lodes 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā izdzēsa Austrijas kroņprinča Franča Ferdinanda un viņa sievas grāfienes Sofijas dzīvību un kļuva par netiešu grūdienu Pirmajam pasaules karam?
Filma veidota ar meistara tvērienu ierobežotā telpā – dažādos viesnīcas stāvos – un reālajā laikā, sekojot vairāku personāžu darbībām. Danisam Tanovičam izdodas radīt gan reālistisku, traģikomisku savstarpēji saistītu notikumu lavīnu, gan lakonisku turbulences skartas Viesnīcas Eiropa – būtībā Eiropas – tēlu. Ne velti filmā vairākkārt izskan frāze – XX gadsimta vēsture Eiropā sākās Sarajevā. Pārliecinošs, mērķtiecīgs režisora darbs, kuru Berlīnē visdrīzāk novērtēs ar balvām.
Ugunis jūrā
Bez balvām, visticamāk, nepaliks satricinošā, formas ziņā lakoniskā, jēdzieniski skaudrā filma Ugunis jūrā/Fire at Sea, kuru uzņēmis itāļu režisors Džanfranko Rosi. Viņa kontā ir arī Venēcijas festivāla Zelta lauva par dokumentālo filmu Sacro GRA (2013), kas arīdzan ir unikāls fakts – vienīgā Zelta lauva, kas piešķirta dokumentālajai filmai teju visā šī festivāla vēsturē.
Ugunis jūrā ir viena no divām Berlīnes konkursa programmā iekļautajām dokumentālajām filmām (A klases festivālu konkursa programmu parasti veido spēlfilmas). Par Ugunīm jūrā ir vērts rakstīt pamatīgi, turklāt ir vērts darīt visu, lai šo filmu parādītu arī Rīgā (kāpēc ne kādā no rudens festivāliem?). Filmas nosaukums ietver divējādu nozīmi: Ugunis jūrā ir salkana dziesma – šlāgeris, ko spēlē vietējā radio dīdžejs par prieku Lampedūzas kundzītēm –, tajā pašā laikā ugunis jūrā ir ieguvušas arī traģisku, dramatisku dimensiju – tās ir bēgļu laivas, kuru straume ir mainījusi salas iedzīvotāju ikdienu.
Par latviešu filmas Es esmu šeit emocionālo pirmizrādi lasiet slejā KDi (18.02.2016.), un, kaut filma nepretendē uz Zelta lāci, jo tiek rādīta Berlīnes festivāla jauniešu filmu konkursā (Generation 14+), kura galvenā balva ir Kristāla lācis, tā nenoliedzami pārliecinoši iekļaujas šā gada festivāla izlasē kā pilnvērtīgs Eiropas kinodarbs, kas sociālu jūtīgumu spēj apvienot ar emocionalitāti un pārliecinoši izstāstītu jauna cilvēka pieaugšanas stāstu. Turēsim īkšķus, lai filmai Es esmu šeit veicas "lāču" sacensībā! Berlīnes kinofestivāls turpinās līdz 21. februārim.