Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Zināšanu dekonstrukcija. Intervija ar muzeja Rīgas birža izstāžu kuratori Kristīni Milleri

Kas ir dekolonizācija muzeju kontekstā? Saruna ar muzeja Rīgas birža izstāžu kuratori Kristīni Milleri, kura Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantūrā izstrādā pētījumu par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Āzijas mākslas kolekciju un ar to saistītiem reprezentācijas jautājumiem

Muzeju kontekstā dekolonizācija nav vienkārši kāda objekta pārvietošana atpakaļ uz tā sākotnējo izcelsmes vietu vai koloniālās pagātnes atzīšana, tas ir ilgtermiņa process, kura mērķis ir apzināties imperiālisma nenoliedzamo lomu muzeju attīstībā pasaulē – no tā rašanās brīža līdz pat mūsdienām. Dekolonizācija ir muzeja kā institūcijas pārvērtēšana visos tās aspektos, ne tikai attiecībā uz kolekciju, tā ir arī muzeja struktūras un pieejas maiņa ikvienā tā darbības sfērā.

Kristīne Millere uzsver – būtu maldīgi domāt, ka dekolonizācija uz Latvijas muzejiem neattiecas, jo mūsu zināšanas ir balstītas Rietumu zināšanu modelī, kas savukārt ir balstīts koloniālajā pagātnē. Kristīne stāsta, ka aktuāls kļūst pat jautājums par Rīgas biržas slavenās mūmijas publisku apskati, jo pasaules kontekstā plaši tiek diskutēts, vai muzejā drīkst eksponēt cilvēku mirstīgās atliekas un kādi ētiskie aspekti ar to ir saistīti. No vienas puses, mēs apzināmies, ka tas ir miris cilvēks, kas izcelts ārpus savas sākotnējās apbedīšanas vietas. No otras puses, tas ir viens no populārākajiem muzeja eksponātiem, vienīgā mūmija Latvijā, par ko ir bijis tik daudz pētījumu, un cilvēki vēlas to aplūkot. Tomēr arī muzeoloģijā ir vairākas stratēģijas, ko muzeji var izmantot, runājot par vēsturiski sarežģītiem jautājumiem. Par to arī mūsu sarunā.

Savā doktora darba pētījumā un muzeja darbā jūs esat pievērsusies muzeja priekšmetu dekolonizācijas jautājumiem. Mēs zinām, ka, piemēram, lielie Eiropas muzeji ir radušies, pateicoties kolekcijām, kas nemaz īsti tiem nepieder. Pastāstiet, ko mēs muzeju kontekstā saprotam ar jēdzienu "dekolonizācija".

Tas ir sarežģīts un komplekss ideju un teoriju kopums. Visbiežāk to saprot kā koloniālās pagātnes atzīšanu un priekšmetu repatriāciju. Taču tas ietver arī daudz plašāku jautājumu loku. Latvijā, runājot par dekolonizāciju, nācies novērot, ka daudziem šķiet, ka tas nemaz uz mums neattiecas, jo Latvijai nav bijušas kolonijas, ja neskaita Kurzemes hercogistes kolonijas XVII gadsimtā Gambijas upes grīvā un Tobāgo salā. Mēs neapzināmies, ka mūsu zināšanu pamatā ir Rietumu zināšanu modelis, kas balstīts koloniālajā pagātnē, un mēs no tā nevaram nekādā veidā izvairīties. Mēs neesam nošķirti no pārējās pasaules, līdz ar to dekoloniālai domāšanai būtu jābūt klātesošai jauna satura un naratīvu veidošanā arī mūsu muzejos. Tāpat būtu jāņem vērā Padomju Savienības koloniālais raksturs, kas ir atstājis lielu iespaidu uz mūsu zināšanām, lietoto valodu un terminoloģiju.

Lielie pasaules muzeji dekolonizāciju balsta tieši uz koloniālās pagātnes atzīšanu, naratīvu pārveidošanu stāstos par savām kolekcijām vai konkrētiem priekšmetiem. To saista arī ar repatriāciju, kas ne vienmēr gan nozīmē, ka priekšmeti ir jāatdod atpakaļ. Tā var būt arī iespēja konkrētai kultūru pārstāvošajai kopienai piekļūt priekšmetiem un piedalīties stāsta veidošanā par tiem. Nav tā, ka britu un franču muzeji atdod atpakaļ visus kolekcijas darbus. Būtiska ir vēlme kaut ko darīt, un ne vienmēr tas ir pats priekšmetu atpakaļsūtīšanas akts.

Uz dekolonizāciju var skatīties arī plašāk, domājot par to, kāda ir mūsu valoda, kādus terminus un klasifikācijas modeļus mēs lietojam, lai runātu par priekšmetiem, kā mēs par to stāstām, vai parādās viedokļu dažādība, ko mēs uzsveram un ko noklusējam utt. Svarīga ir arī reprezentācija, kā tiek veidotas pastāvīgās ekspozīcijas un izstādes, kādi uzsvari ir salikti. Reizēm, ja mēs kaut ko uzsveram, kaut kas netieši tiek noliegts. Tas ir jāapzinās un jāizvērtē. Piemēram, bieži Āzijas kontekstā tiek uzsvērta hinduisma un budisma ietekme, tādējādi izslēdzot tikpat nozīmīgos islāma priekšmetus Āzijas mākslā un kultūrā. Tā ir arī zināšanu dekonstrukcija.

Šī gada vasarā bijušajā Berlīnes pilī pēc rekonstrukcijas tika atvērts Humbolta forums, kurā apvienoti Etnoloģijas un Āzijas mākslas muzeji. Muzejā pilnībā pārveidotas ekspozīcijas, mainīta muzeja misija un būtība, atklāti tiek runāts par priekšmetu iegūšanas vēsturi, koloniālo pagātni un rasismu, muzejs sevi pozicionē kā ļoti iekļaujošu institūciju, kas vērsta uz atvērtu dialogu. Humbolta forums nav vienīgais muzejs, kas dekolonizācijas aspektus iekļauj savā misijā. Ļoti daudzi pasaules muzeji runā par šiem jautājumiem, ietverot tos kā būtiskākos savā tēlā, misijā un mērķos. Spilgti piemēri Eiropā ir arī Tropenmuseum Amsterdamā, Volkenkunde Leidenē un Weltmuseum Vīnē.

Kas ir pamatā Rietumu muzeju modelim, un kas būtu jāpārvērtē?

Muzejs pats par sevi ir Rietumu kultūras institūcija, un, pirms aizsākās kolonizācija ārpus Eiropas, muzeji mūsu izpratnē citur īsti nemaz nepastāvēja. Tomēr kaut kas nedaudz līdzīgs bija, piemēram, tempļi, kuros eksponēja priekšmetus, bet to nozīme bija citāda – saistīta ar reliģiskajām praksēm. Vai arī valdnieku un imperatoru pilis, kurās tika izrādīti dažādi mākslinieciski un zinātniski priekšmeti.

Mēs visu laiku runājam, kā būtu jāpārveido Eiropas un Amerikas muzeji, bet arī Āzijā tā ir problēma. Arī tur pamatā ir Rietumu muzeju modelis, jo, protams, muzeji parādījās tikai tad, kad ieradās briti, franči, nīderlandieši u. c. Rudenī sešu lekciju sērijā, ko organizēja SOAS (Londonas Universitātes Āzijas un Āfrikas studiju skola) un Āzijas Civilizācijas muzejs Singapūrā, runāja par to, kā dekolonizācija parādās Āzijas muzejos. Lekcijās daudz tika diskutēts par to, kas īsti ir muzejs Āzijā, kā tur tiek veidoti muzejos iekļautie naratīvi un kā tie parādās Rietumu muzejos, kā mainās kuratoru prakse globālā kontekstā un ko ir nepieciešams ievērot, veidojot ekspozīcijas un izstādes.

Tagad notiek liels muzeju pārvērtēšanas process. Kā dekolonizēt pašu muzeja jēdzienu, un/vai tas ir nepieciešams un cik lielā mērā? Pie tāda kopēja atzinuma, ko darīt, īsti neviens vēl nav nonācis, jo tas var aiziet arī lielās galējībās. Ja pats muzejs ir tik koloniāls produkts, tad, lai no tā atbrīvotos, gandrīz vai jāatbrīvojas no paša muzeja. Jāsaprot, kas tad īsti ir muzejs. Pagaidām galvenā atziņa, pie kā ir nonākuši pētnieki, – muzejā ir jāļauj izdzirdēt dažādus stāstus un viedokļus. Muzejs nav neitrāls. Stāsti ir jāveido ne tikai kuratoriem, vēsturniekiem un zinātniekiem, bet jāļauj iesaistīties arī dažādu kultūru kopienām, apvienojot akadēmiskās un kultūras zināšanas.

Kādi ir galvenie ieguvumi pašai institūcijai šāda modeļa ieviešanā? Tas noteikti nav viegls process – samazināt Eiropai raksturīgo skatījumu. Šeit būtisks ir redzesloka paplašināšanas jautājums – saprast, ka mūsu zināšanas nav vienīgās un pareizās, ka mēs varam nepārtraukti mācīties kaut ko no jauna un nepastāv tāds viens vienīgais pareizais modelis.

Ārpus Eiropas esošās kultūras, sabiedrības un cilvēki bieži ir pakļauti Eiropas klasifikācijas sistēmām un vērtēšanas kritērijiem. Un tieši šajā brīdī muzejā būtu jāienāk dekolonizācijas aspektam. Tas noteikti nav vienkāršs un ātrs process. Tā ir visa mūsu zināšanu dekonstrukcija. Bet ko mēs varam iegūt – muzejs kļūst atvērtāks jebkuram, citu kultūru un kopienu pieņemošāks. Tas paplašina mūsu pašu zināšanas, liek iziet ārpus noteikto zināšanu rāmjiem. Ar laiku muzejam ir iespēja mainīt cilvēka un sabiedrības viedokli, veicināt plašāku izpratni par citām kultūrām. Tā ir mākslas priekšmetu starpkultūru komunikācija, kas ļauj iepazīt pasauli.

Pastāstiet, lūdzu, cik lielu lomu muzeju dekolonizācijas procesā spēlē repatriācijas jautājums, kas ir ļoti sarežģīts un arī sensitīvs. Kādi ir piemēri, kā tas ir norisinājies pasaules muzejos?

Muzejam var būt vēlme repatriēt kolekciju vai atsevišķus priekšmetus, bet to ne vienmēr var izpildīt, ja no otras puses nav uzņemošās institūcijas vai kopienas, kurai to atdot. Tās ir kultūrvēsturiskas vērtības, tāpēc tas nevar tā vienkārši notikt. Parasti izvēlas divus ceļus. Pirmajā priekšmeti tiek atdoti valstij, kultūrai vai kopienai, kurai tie tika atņemti. Šeit kā vienu no spilgtākajiem piemēriem varu minēt Pitt Rivers Museum Lielbritānijā. Citējot muzeja direktori Lauru van Brūkhovenu: "Mēs nevaram mainīt vēsturi, bet varam būt daļa no procesa, kas palīdz atgūties no tajā piedzīvotā." Muzejs repatriāciju sāka ar vēlmi veidot atklātu dialogu ar kopienām, kas kolekcijā pārstāvētas. Muzejs ir atdevis vairākus desmitus krājuma vienību, kas saistītas ar cilvēku mirstīgajām atliekām, Austrālijai, Jaunzēlandei u. c. Arī Britu muzejs atdevis līdzīga rakstura priekšmetus Tasmanijai un Jaunzēlandei. Sākts vairāku Āfrikas krājuma vienību repatriācijas process. Beļģija ir sākusi plašu repatriācijas projektu, kam būtu jānoslēdzas 2024. gadā. Tas ietver vairāk nekā simt priekšmetu atdošanu Kongo Demokrātiskajai Republikai, kas vairāk nekā 70 gadu bija beļģu kolonija.

Otrais repatriācijas ceļš notiek valsts iekšienē, strādājot ar konkrēto priekšmetu kultūru kopienām, ļaujot tām iesaistīties naratīvu, ekspozīciju, izstāžu veidošanā, ļaujot priekšmetus izmantot utt. Šis repatriācijas veids ir visplašāk lietotais, un to izmanto arī visi iepriekš pieminētie muzeji un virkne citu muzeju visā pasaulē.

Cik svarīgi ir iesaistīt konkrēto valstu pētniekus, kuratorus, piemēram, jūsu gadījumā pētniekus no Āzijas, ņemot vērā, ka jūs pētāt tieši šo jomu?

Es teiktu, ka vienmēr būtu jāizmanto avoti no konkrētās kultūras, par ko tiek veidota izstāde vai ekspozīcija. Piemēram, mēs tagad strādāsim ar Indijas mākslu, un tas ir ļoti sarežģīti, jo Indija ilgu laiku bija britu kolonija. Ja mēs darbotos tikai paši, tas atkal būtu Rietumu skatpunkts un Indijas gadījumā tā vispār būtu sava veida dubultā kolonizācija. Tāpēc mēs piesaistīsim Indijas pētniecības institūciju, kas veiks pētījumu par visu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Indijas mākslas kolekciju, un tas nozīmē, ka mums būs jāpārveido iepriekš lietotā terminoloģija, jāmaina valoda un naratīvs, kādā par priekšmetiem esam runājuši līdz šim. Mēs ņemsim vērā Indijas skatpunktu uz kolekciju. Stāsts veidosies pavisam citādāks.

Šobrīd vairāk sanāk strādāt tieši ar Ķīnas un Japānas mākslu un kultūru, un vienmēr cenšos piesaistīt pētniekus no Ķīnas vai Japānas vai arī tad ļoti izvērtēju, kādus avotus izmantoju. Atsevišķus avotus no Āzijas skatpunkta vispār vairs nevarētu izmantot.

Jūs pati esat veidojusi izstādi par japāņu kabuki ukijo-e.

Izstāde par kabuki bija balstīta tikai mūsu kolekcijā, un tā iepriekš bija pētīta pavisam nedaudz. Tas nozīmē, ka vairāk nekā divsimt grafiku, kas bija šīs izstādes pamatā, bija jāpēta gandrīz no jauna. Es sapratu, ka informācijas, ko parasti dodam apmeklētājiem, ir par maz, lai skatītāji spētu nolasīt izstādē redzamo kontekstu – kāda bija Japāna XIX gadsimtā, kas ir kabuki teātris un kā tas attīstījies, kā tas saistīts ar ukijo-e mākslu, kuri mākslinieki kolekcijā pārstāvēti utt. Bija nepieciešama izvērsta informācija, jo tas, cik daudz mēs zinām par Āzijas un Japānas vēsturi, rada izpratni, kā ir attīstījusies šo reģionu māksla.

Pirmkārt, bija nepieciešams dažādu pamata terminu izklāsts. Piemēram, kas ir ukijo-e, ko mēs, aprakstot japāņu grafikas, parasti dēvējam par krāsainiem kokgriezumiem un ksilogrāfijām. Termins "ukijo-e" ietver ne tikai tehniku, bet arī šo darbu būtību, galvenās tēmas, darbu raksturu. Veidojot izstādi, domāju par valodu un tās lietojumu, terminoloģijas skaidrojumu, tāpēc pirmo reizi visas etiķetes bija ne tikai latviešu un angļu, bet arī japāņu valodā. Par ko saņēmām daudz komplimentu no japāņiem un arī vietējiem apmeklētājiem. Pašlaik top apjomīgs izdevums par šo kolekcijas daļu, un tajā būs iespējams uzzināt plašāk par kolekcijas vēsturi, iepazīties ar tajā pārstāvētajiem māksliniekiem, kabuki ukijo-e žanra attīstību kopumā. Grāmatai rakstus sagatavojuši pētnieki no Japānas, Polijas un Latvijas. Izveidota terminoloģijas vārdnīca, skaidrojot šim Japānas mākslas veidam tik būtiskos jēdzienus. Līdz grāmatas atklāšanai vēl jāpaciešas. Cerams, nākamgad publicēsim.

Mūsu kultūras izglītības sistēmā Āzijas mākslas attīstība nemaz nav iekļauta.

Tas ir vēl viens aspekts. Tas, ko mums pamatā Latvijā māca, manuprāt, nav saucams par pasaules mākslas vēsturi. Iekļaujot tikai, piemēram, Ēģipti, tas uzreiz nenozīmē, ka tā ir pasaules mākslas vēsture. Pašlaik norisinās starptautisks projekts, kurā tiek pārrakstīta pasaules mākslas vēsture, iekļaujot visu pasauli, arī Āfrikas, Āzijas, Austrālijas, Dienvidamerikas mākslu. Tiks parādīts mākslas vēstures spektrs pilnā apjomā.

Muzejs Kumu Igaunijā arī ir daudz paveicis savas kolekcijas dekolonizācijā.

Kumu pilnībā ir pārveidojis daļu no savas ekspozīcijas. Uzskatu, ka tas ir izcils darbs. Tur ir naratīvs, stāsti par priekšmetiem. Mākslas kolekcijas eksponēšanā ir parādīts arī process, kādā priekšmeti nonākuši kolekcijā, atsevišķiem darbiem mainīti nosaukumi, lietojot mūsdienām atbilstošu terminoloģiju. Piemēram, darba nosaukums Nēģeru zēns vairs nekādā veidā nav pieļaujams lietošanā. Jāņem arī vērā, ka mākslas darbu nosaukumus devuši ne tikai paši mākslinieki, bet arī kolekciju glabātāji. Mākslas darbu nosaukumu maiņa sacēla lielu traci Igaunijas kultūras vidē. Te ir jautājums – vai tiešām mēs varam un vēlamies atstāt šo nosaukumu, ko ir devis glabātājs XX gadsimta sākumā?

Rīgas biržā drīzumā tiks atklāta Georga Vilhelma Timma izstāde, kurā izmantoti vārdi, kurus mūsdienās vairs nepiedienas lietot, un mēs atsevišķās etiķetēs mainīsim nosaukumus, zemsvītras piezīmēs paskaidrojot iemeslu. Nekas nenotiek tāpat vien. Visam ir pamatojums. Latviešu valoda nav atdalīta un noslēgta no tiem procesiem, kas notiek pasaulē, no tā, kā mainās terminoloģija. Mēs nevaram dzīvot burbulī un domāt, ka tas mūs nekādā mērā neskar.

Ko jūs domājat par kolekcijas dekolonizēšanu Rīgas biržas kontekstā?

Noteikti varu teikt, ka tā ir nepieciešama. Es pētu Āzijas mākslas kolekciju, un tas ir milzīgs darbs, kas ir saistīts ar atribūciju, terminoloģijas ieviešanu, valodas un naratīva maiņu. Priekšmetu skaits ir apmēram divi līdz trīs tūkstoši. Lai kaut ko pārveidotu, ir jāsakārto pamats. Kad muzejs bija slēgts, es sāku aptaujāt citus Latvijas muzejus, lai saprastu, cik Āzijas priekšmetu vispār ir Latvijā. Būtu vērtīgi izveidot karti, kur kas atrodas, un norādīt, kā priekšmeti šajās kolekcijās ir ienākuši.

Esmu izveidojusi izstāžu ciklu Āzijas mākslas stāsti, kurā tiek sniegts plašāks konteksts, tiek iekļauts daudz no Āzijas mākslas vēstures. Cilvēkus tas interesē, izstādes ir pietiekami labi apmeklētas, par spīti tam, ka projekts sākās pandēmijas laikā. Darbi turpinās, pētniecība turpinās, un, cerams, tuvākajos gados arvien vairāk un vairāk redzēsim šī darba augļus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lai nerastos priekšstats, ka esmu kaut kāds supermenis

Lai arī teātra un kino aktiera Arņa Līcīša radošais mūžs izvērtās tā, ka viņš vairāk bija pazīstams ar savām lomām citvalstu filmās un seriālos, viņa devums nešaubīgi ir pieminams arī Latvijas ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja