Vēlējos krāsot ar lielākām otām – stāsta komponiste Anna Veismane, gaidot divu orķestra jaundarbu pirmatskaņojumu. Latvijas neatkarības atjaunošanas dienai veltītajā orķestra Rīga koncertā Latvijas (no)skaņas diriģenta Valda Butāna vadībā VEF Kultūras pilī 4. maijā pirmatskaņojumu piedzīvos opuss Jūra. Stihijas, kurā muzikālo plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem un to interpretācijām papildinās aktrise Guna Zariņa. Savukārt Andra Vecumnieka diriģētajā kamerorķestra Sinfonia Concertante koncertā, kas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē 7. maijā atklās Latvijas Komponistu savienības rīkoto festivālu Latvijas Jaunās mūzikas dienas, skanēs speciāli festivālam pasūtītais jaundarbs Versus stīgu orķestrim. Visbiežāk koncertapritē ir dzirdami Annas Veismanes kamerdarbi. Tie arvien ir smalki nostrādāti, jaunu formas un izteiksmes meklējumu piepildīti. Komponistes kamerizrāde Dzeltens trotuārs, kurā izmantota Montas Kromas dzeja, šogad tika novērtēta ar Lielo mūzikas balvu.
Vai tagad ir gaidāms pavērsiens orķestra virzienā?
Es ļoti nopriecājos, kad diriģents Andris Vecumnieks mani aicināja komponēt jaundarbu stīgu orķestrim, jo vēlējos atkal rakstīt lielākam sastāvam. Tieši tajā brīdī – septembrī –, kad runājām, man jau sāka skanēt kaut kādas idejas galvā. Toreiz nodomāju: nē, nu tas jau ir traki! Skaņdarbu Versus, kas pirmatskaņojumu piedzīvos 7. maijā, es uzrakstīju pirmo. Tas bija gatavs jau rudenī, es to triepu lielos triepienos. Vēlējos krāsot ar lielākām otām, zīmēt spēcīgām, krāsainām līnijām, nevis veidot smalki detalizētas, miniatūrveidīgas kamermūzikas faktūras.
Abos jaunajos darbos ir diezgan lieli pretmeti: dramatisks saspīlējums, spriedze, kas transformējas maigumā, skaistumā. Notis reizēm paliek tās pašas, bet pilnībā mainās mūzikas raksturs. Šādas transformācijas mani vienmēr ir interesējušas. Versus to arī nozīmē – viens pret otru. Dramatiskais pret skaisto, izlīdzinošo. Un arī pret kaut ko. Tas noteikti atspoguļo manas šī laika izjūtas. Es nesaku, ka vienmēr ir precīzi jāreflektē tas, ko mākslinieks izjūt, jo tiešas emocijas ne vienmēr ir tas, ko paši gribam dzirdēt, taču esmu tās paturējusi prātā. Kamerorķestrim Sinfonia Concertante esmu rakstījusi jau agrāk, piemēram, Trīs orientālas vīzijas stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem. Tomēr katrā periodā ir kaut kas cits, ko gribas pateikt. Tas saistīts ar saturu. Ja ir saturs, varu rakstīt. Tas ir pats galvenais.
Vai tas ir saistīts arī ar karu, kas plosās teju pie namdurvīm, un mūsu sašķelto sabiedrību?
Līdzīgi daudziem, es arī piedzīvoju smagu iekšējo krīzi, kas saistās ar cilvēka un cilvēces sūtību. Bija pilnīgs ilūziju zudums. Lai arī nekad neesmu bijusi ideāliste, tas mani iekšēji sagrāva. Tieši tobrīd gan rakstīju Trīs orientālas vīzijas, kas bija pilnīgs sapnis un vienlaikus mans eskeipisms, bet šobrīd ļoti dramatiskās, spriegās intonācijas un tēmas tiešām ir saistītas ar šo laiku, ko arī pati sevī risinu. Tomēr mūzikā allaž meklēju arī skaistumu, maigumu, netveramu gaišumu, jo pasaulē un cilvēkos ir visas šīs ļoti daudzās šķautnes. Reizēm pat galējības.
Man īstenībā patīk mūzikā iztaustīt, cik tālu varu aiziet. To esmu darījusi arī orķestrim Rīga komponētajā darbā Jūra. Stihijas. Notīs ir pat tādi apzīmējumi kā "maksimāli zemu", "maksimāli augstu", "maksimāli skaļi" un "maksimāli dobji un baisi", jo vēlos panākt patiešām maksimālu intensitāti.
Laikmetīgā māksla mēdz noliegt skaistumu, jo bīstas ieslīgt banālajā. Kā radīt skaistu mūziku, lai tā nebūtu banāla?
Tas ir gaumes, iekšējās sajūtas jautājums. Jebkāda veida skaistumu un emocijas izjūtu tīri fizioloģiski. Skatoties gleznu, man šķiet, ka burtiski uzsūcu tās enerģiju un pārtopu par to. Tas ir mākslas spēks, kas pārņem pat ķermeniski. Kad pati rakstu, uzticos šai sajūtai. Ja tā mani pārņem, ja sasmaržoju maigumu vai pati izjūtu dramatismu tā, ka skudriņas skrien pār muguru un esmu tuvu emocionālam saspringumam, saprotu, ka šī enerģija tur ir. Jo man nav cita atskaites punkta, tikai tas, vai es pati savā darbā dzīvoju iekšā.
Reaģējot uz jaunajām tendencēm, tika izveidota jauna Lielās mūzikas balvas kategorija Gada kamerizrāde. Gan tavā apbalvotajā kamerizrādē Dzeltens trotuārs, gan orķestrim Rīga radītajā jaundarbā galvenā loma ir aktrisei Gunai Zariņai.
Lūdzot komponēt Latvijas neatkarības atjaunošanas svētku koncertam 4. maijā, orķestra Rīga galvenais diriģents Valdis Butāns domāja par darbu dziedātājam un orķestrim, bet es uzreiz spēru laukā – varbūt ne dziedātājam, bet Gunai? Sadarbība ar Gunu ir ļoti radoša, abpusēji atbildīga un balstīta mūsu kopīgās mākslas vērtībās. Atļaušos teikt, ka mēs skatāmies vienā virzienā. Tā kā dzeja man vienmēr ir ļoti liels iedvesmas avots, arī rakstot instrumentālo mūziku bez teksta, es meklēju dzejoļus, kas atbilstu manam intuitīvi jau iedomātajam tēlam. Tā atradās Aspazijas dzejolis Jūra. Tas ir diezgan rainisks dzejolis: nevis jūra kā dabas tēls, bet kosmoloģiska jūras dzimšana, varenība, noslēpumainība un glāsmains maigums.
Jūra ir svarīgs tēls un simbols latviskajā uztverē. Aspazijas tēloto jūru papildināju ar visaptverošu un jaudīgu jēdzienu "stihijas". Aspazijas dzeja un pūtēju orķestra neiedomājami plašās iespējas iedvesmoja mani meklēt spilgtus raksturus un tembrālas krāsas – no gaiša rotaļīguma līdz graujošai, stihiskai skaņu masai. Tekstu un mūziku es saredzu kopā, ļoti ciešā simbiozē. Aspazijas dzejolis netiek lasīts tradicionālā formā. Tas ir iekomponēts partitūrā, jo mūzika sāka diktēt savu dramaturģiju. Guna gan lasa, gan reizēm reflektē dažādas skaņas. Viņa ir daļa no orķestra, taču viņai ir dota arī brīva radoša pašizpausme. Savā ziņā esmu režisore, jo esmu visu izplānojusi, tomēr šajā plānā ir diezgan daudz vietas viņai pašai kā māksliniecei.
Kāpēc Gunas Zariņas dalība ir tik organiska ne tikai tavos, bet arī citu komponistu darbos?
Gunai ir bagāta mūzikas bāze. Viņu redz daudzu koncertu un operas izrāžu publikā, es zinu, ka viņa brauc klausīties mūziku arī uz citām Eiropas valstīm. Guna ļoti labi orientējas mūzikā, un viņa savas interpretācijas neveido tukšā vietā. Pēc iepriekšējas sadarbības zinu, ka Gunai piemīt muzikāla jutoņa, spilgta fantāzija un spēja pašai pievienot savu interpretāciju, kas vienmēr ir organiska un izsvērta.
Vai tev iepriekš ir bijusi sadarbība arī ar orķestri Rīga?
Nē, šī ir pirmā reize. Tas ir vareni! Man ļoti patīk pūtēju orķestri un bigbendi. Esmu laimīga par šo iespēju.
Un kā ar valsts svētku koncerta patriotiskajām noskaņām?
Manuprāt, valsts svētki nenozīmē tikai puķainas, patosa pilnas frāzes. Ir būtiski pateikt nopietnu domu, jo īpaši tagad ir būtiski runāt par svarīgo, kas skar vispārcilvēcisko un to, kādā pasaulē dzīvojam. Šīs tēmas sniedzas tālāk par Latvijas robežām, taču latviešu valoda un Aspazijas dzeja manā darbā ir konkrēti latviskais.
Ne vienmēr virspusējās saites ir tās, kas mūs iedvesmo no sirds. Reiz tieši 11. novembrī klausījos Bēthovena stīgu kvartetus. Kaut gan burtiskas saistības nav, tas rezonēja manā garīgajā dimensijā, jo man tas likās kaut kas nopietns un svarīgs, ko varu darīt tieši tajā dienā.
Kādiem darbiem nodosies pēc šiem pirmatskaņojumiem?
Ezoteriskās mācības aicina visu darīt savai pašattīstībai un labsajūtai, taču, manuprāt, ir svarīgi darboties sabiedrības labā. Maija vidū došos uz starptautisko kompozīciju konkursu Rostrum Viļņā. Pārstāvot Latvijas Radio 3 Klasika, vedīšu tur mūsu komponistu Platona Buravicka, Annas Fišeres un Annijas Annas Zariņas mūzikas ierakstus. Tā būs darbu skate, kurā četras dienas klausīsimies un izvēlēsimies Top 10 skaņdarbus, kuri pēc tam tiks atskaņoti Eiropas raidstacijās. Jūnija beigās festivālā World Music Days/Pasaules mūzikas dienas Fēru salās pārstāvēšu Starptautiskās Laikmetīgās mūzikas biedrības (ISCM) Latvijas nodaļu. Šajā festivālā skanēs Indras Rišes ērģeļopuss. Es rūpīgi sekoju līdzi tam, kas mūzikā notiek šobrīd, arī sieviešu komponistu mūzikai. Nevis tāpēc, ka man būtu tuva feminisma strāva, bet tāpēc, ka tas ir jauns veids un reizēm jaunas tēmas, kurām pievēršas komponistes. Varbūt tā ir cita šķautne, jauna dimensija, ko ierauga sievietes.
Ādažu novada Mākslu skolā es mācu septiņus jaunos komponistus. Pavisam nesen notika arī konkurss Skaņuraksti Ādažos, ko Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem rīkoju jau desmito gadu. Man vienmēr ir bijis mērķis pamudināt pavisam jaunos, kuri pēc tam varbūt izvēlēsies mūziķa profesiju. Šajos gados konkursā ir piedalījušies diezgan daudzi komponisti un atskaņotājmākslinieki, kuri ir pamanāmi šodienas mūzikas vidē. Skolotāja pienākums ir ierādīt skolniekiem, kā pierakstīt savas improvizācijas notīs. Tas nav pašsaprotami. Tā ir mūžsena problēma arī lielajiem komponistiem.
Tev arī?
Jā, mēs katrā skaņdarbā meklējam precīzākos, izpildītājiem vislabāk uztveramos pieraksta veidus. Katru reizi pārliecinos, ka ir iespējams kaut ko vēl uzlabot. Piemēram, diriģents Valdis Butāns ieteica izvēlēties citu taktsmēru. Tādas praktiskas detaļas var vienmēr mācīties no jauna. Nevienam nav laika, visi grib pēc iespējas īsākā laikā iestudēt darbu. Tāpēc ir jābūt ļoti precīzam nošu rakstam, lai saņemtu pretī to domu un ideju, kas tajā ietverta.
Arī komponēt gribas ātrāk un vairāk?
Noteikti nē. Tāpēc strādāju arī algotu darbu, lai varētu rakstīt tik daudz un tā, kā no sirds vēlos. Citādi es tam neredzu jēgu. Vienkārši ražošana nevienam nav vajadzīga. Man gandarījumu sniedz radošais process. Nevarētu teikt, ka tas ir viegli un dod tikai prieku, bet tas ir radošs virpulis, kas nepieciešams. Nevēlos būt pavirša nevienā savā izpausmē. Redzu pamatojumu tam, ko un kāpēc rakstu, tikai tajā gadījumā, ja tas ir simtprocentīgi tas, ko tajā brīdī sajūtu.
Komponēšanas process ir kas vairāk nekā tikai sēdēšana un nošu rakstīšana. Visgrūtāk ir tad, kad ideja ir, bet es tai netieku klāt, neizdodas to materializēt notīs. Tas ir ļoti trausls – gan skaists, gan mokošs – moments, kad tiešām man traucē viss. Es jūtu ideju, dzirdu skaņdarbu galvā, saredzu to kā kopumu, bet ir mokoši, ja nevaru to fiksēt. Reizēm ierunāju balss ierakstītājā vai zīmēju kladēs, lai nepazaudētu kopējo sajūtu. Kad darbs ir iesākts un man ir skaidrs, ko un kā vēlos teikt, varu arī fragmentārāk tam pievērsties. Tad aizveru durvis un tiešām jau rakstu notis, taču tas jau ir viens no nākamajiem posmiem.
Maizes darbs un ikdiena nestājas radošajam virpulim ceļā?
Ne tikai darbs, bet arī sadzīve, ar ko katram dzīvē ir jātiek galā. Komponēšana reizēm no manis prasa ļoti lielu enerģiju un pašdisciplīnu. Citreiz ceļos agri no rīta, un mana diena ir tik intensīva, ka nav laika ne skatīties televīziju un kino, ne apmeklēt teātri. Izpaliek norises, kuras es vēlētos, jo viss brīvais laiks ir saplānots radošajam darbam. Reizēm domāju: kā būtu, ja varētu tikai rakstīt? Vai es komponētu labāk? Domāju, ka ne, taču, ja būtu jākomponē simfonija vai opera, es nevarētu tik fragmentāri strādāt. Tad būtu vajadzīgi lielāki darba cēlieni.
Būtu jāaizbrauc pastrādāt kādā radošajā namā?
Manā dzīvē tas nebūtu iespējams, jo man mājās ir 84 gadus veca mamma, bērni, ģimene. Es priecājos par stundu sev. Par divām stundām. Ja man ir puse dienas komponēšanai, esmu pārlaimīga.
Vai esat muzikāla ģimene?
Mani bērni mācījās mūzikas skolā. Dēls Jānis Oto tajā pabeidza klarnetes klasi un ir beidzis arī mākslas skolu. Ieva Lotte iesāka vijoļspēli, tomēr nepabeidza, un es viņu arī nespiedu, zinot, kāds ir mūziķu liktenis. Taču viņa ir cieši saistīta ar mākslas pasauli. Mana mamma diriģente Māra Skride arī tagad glezno. Laikam mums visiem mākslas pasaule ir tuva. Tas nāk arī no tēva Jāņa Veismaņa, kurš bija diriģents, viņš arī gleznojis. Tas ir dabiski: ja cilvēks ir radošs, viņš var radīt daudzās jomās. Jautājums ir tikai par profesionālo bāzi, par rīkiem, kurus pārvaldām. Man šķiet, ka tas – tieši kurā mākslas jomā būs šī radošā izpausme – pats sev izlauž ceļu. Es protu mūzikas valodu un tajā varu izteikties vislabāk. Man kādreiz patika zīmēt un gleznot, rakstīju esejas, bet to es tik labi nepārvaldu.
Man ļoti daudz ir devusi kamermūzikas sacerēšana, jo tajā vistiešāk un visdetalizētāk varu pētīt katru instrumentu. Tas noder arī tad, kad rakstu orķestrim. Detalizēta instrumentu izpēte man ir svarīga. Tad varu arī orķestra mūziķim pateikt, ka esmu domājusi tieši to skaņu un tieši ar to aplikatūru, jo es tiešām zinu, kā katrai skaņai būtu jāskan. Tieši detaļas parāda komponista briedumu.
Vai komponistam ir jābūt perfekcionistam?
Savā ziņā – jā. Pierakstot savu mūziku, esmu ielaidusi diezgan daudz visādu paviršību un par to dārgi maksājusi. Ne velti Juris Karlsons, šopavasar saņemot Lielo mūzikas balvu, teica paldies savai nošu rediģētājai. Es iztieku bez rediģētāja, bet, rakstot lielāku darbu, tas nebūtu iespējams. Tas arī nav lēti, tas ir luksuss. Parasti to dara izdevniecības.
Vai datorprogramma nepalīdz izķert kļūdas un pārbaudīt uzrakstīto?
Es rakstu datorā, bet pēc tam izdrukāju un izlieku nošu lapas rindā uz grīdas un cenšos visu pārbaudīt ar iekšējo dzirdi. Dators tomēr pieļauj daudz kļūdu. Liela daļa mūzikas ir partitūras formatēšana: kā nošu materiāls tiek sadalīts pa lappusēm, cik pārskatāmas tās ir, kādas līnijas ir redzamas, kā tiek novietoti uzraksti. Tā ir vesela zinātne, ko mēs, komponisti, it kā pārvaldām, bet tikai līdz brīdim, kad saskaramies ar izdevniecības darbu. Kopš pagājušā gada manus darbus izdod arī Universal Edition, taču man pašai ir jārediģē savas partitūras un jāiesniedz jau gatavs rezultāts. Tam ir noteiktas grafiskās kvalitātes prasības. Izrādās, manas it kā kārtīgās partitūras nemaz tik kārtīgas un pārskatāmas nav, tajās vēl daudz kā trūkst.
Uzticēt šo pelnrušķītes darbu mākslīgajam intelektam nevar?
Laikmetīgās mūzikas valoda vairs nav tik konvencionāla, un laikmetīgās tehnikas tiek manuāli saķibinātas ar roku. Tur dators nevar palīdzēt. Tieši otrādi – tas var izjaukt visu to, ko esmu uzzīmējusi notīs: ļoti dažādos apzīmējumus (bieži – nevis no tehniskā, bet tēlainības aspekta), grafiskās zīmes, pirkstu ķērienus, aprakstošo tekstu un simbolu, ko datorprogramma Sibelius nespēlē. Piemēram, vajag ļoti maigu krāsu…
Koncert
Orķestris Rīga
VEF Kultūras pilī 4.V plkst. 18
Ielūgumi Biļešu paradīzes tīklā (bez maksas)
Kamerorķestris Sinfonia Concertante
JVLMA 7.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10