Pasaule šobrīd ir sajukusi prātā, tomēr cilvēcei piemīt tik daudz brīnišķīgā un labā – māksla, radošais gars, kultūra. Mēs, mākslinieki, diemžēl nevaram likvidēt uzbrūkošo ļaunumu un agresiju, taču mūsu pienākums ir vairot skaisto, cik vien ir mūsu spēkos, – saka talantīgais franču čellists Žans Gijēns Keirass. Viņš jau vairākkārt ir viesojies Rīgā, kurp viņu kārtējo reizi aicinājis Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Šoreiz viņi kopā muzicēs Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanas koncertā diriģenta Normunda Šnē vadībā 7. oktobrī Lielajā ģildē. Programmā – Bēlas Bartoka Alta koncerts Žana Gijēna Keirasa pārlikumā čellam un orķestrim. Tam līdzās orķestra izpildījumā skanēs Bartoka laikabiedra Zoltāna Kodāja Galāntas ciema dejas un Franča Šūberta Devītā jeb Lielā simfonija.
Repertuāra daudzveidība un mērķtiecīgs fokuss uz skaņdarba vēstījumu raksturo ikvienu Žana Gijēna Keirasa interpretāciju. Viņš spēlē 1696. gadā būvēto Džofredo Kapas instrumentu, ar ko atskaņo gan seno, gan mūslaiku mūzikas repertuāru. Žans Gijēns Keirass ir rezidējošais mākslinieks dažādās koncertzālēs, festivālos un orķestros, arī\ Amsterdamas Concertgebouw orķestrī un Augšprovansas festivālā Forkalkjē, Utrehtas centrā Vredenburg, Gentes centrā De Bijloke, Strasbūras filharmonijas orķestrī un Londonas Vigmora zālē. Mūziķis regulāri uzstājas ar Filadelfijas orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Mālera kamerorķestri, Orchestre de Paris, Londonas simfonisko orķestri, Leipcigas Gewandhaus orķestri un Cīrihes Tonhalles orķestri diri ģentu Ivana Fišera, Filipa Herevēges, Jani ka Nezē-Segēna, Fransuā Ksavjē Rota, Džona Eliota Gārdinera un Rodžera Noringtona vadībā.
Par čellista laikmetīgās mūzikas interesēm liecina bagātīgais viņam veltīto jaundarbu klāsts. Savu opusu pirmatskaņojumu Žanam Gijēnam Keirasam uzticējuši mūslaiku skaņu meistari Ivans Fedele, Žilbērs Amī, Bruno Mantovani, Mikaels Žarels, Johanness Marija Štauds, Tomass Larhers un Tristans Miraijs. 2014. gada novembrī, atzīmējot komponista Pētera Etveša 70 gadu jubileju, Žans Gijēns Keirass ierakstīja viņa Čellkoncertu paša autora vadībā.
Kālab čellistam jāķeras pie altam rakstītiem meistardarbiem? Salīdzinājumā taču repertuārs čelliem ir krietni bagātīgāks.
Vispirms – tas ir sirds sauciens. Esmu ārkārtīgi aizrāvies ar Bartoku. Manuprāt, viņš ir XX gadsimta Bahs, kurš ideālā veidā apvieno savu mūziku ar dziļi folklorā smeltu pamatu. Ungāru tautas kultūras mantojums Bartokam ir ļoti svarīgs. Es to sauktu par kultūras nacionālismu, līdzīgi, kā runājot par Antonīnu Dvoržāku un citiem XIX un XX gadsimta komponistiem, kuri nopietni interesējās par savas mūzikas nacionālo identitāti, savas tautas folkloru. Bartokam tā ir ungāru un Transilvānijas identitāte. No šī acīmredzami ļoti vienkāršā materiāla viņš būvē brīnišķīgu mūzikas skaņdarbu arhitektūru. Viņš strādā ar šo materiālu tieši tādā pašā veidā, kā to darīja Johans Sebastiāns Bahs, pārradot to zinātniskās, matemātiskās struktūrās. Šādi Bartoks ir radījis neparasti uzrunājošus skaņdarbus.
Tikpat ļoti, kā es mīlu Bartoka mūziku, es mīlu čellu. Man ir žēl, ka Bartokam nav skaņdarbu čellam. Jau daudzus gadus esmu vēlējies izveidot Bartoka Alta koncerta versiju čellam. Jums ir taisnība: alta repertuārs nav visai plašs, taču arī skaņdarbu čellam nemaz nav tik daudz. Mūsu repertuāru nevar salīdzināt ar skaņdarbu klāstu, kāds ir pianistu rīcībā. Turklāt es neuzskatu, ka būtu nozadzis altistiem Bartoka koncertu. Es tikai pievienoju to arī čellistu repertuāram. Altiste Tabea Cimmermane, kura ir viens no maniem vistuvākajiem draugiem, savukārt ir aizņēmusies ļoti daudzus skaņdarbus no čellistu repertuāra. Viņa uz alta ir spēlējusi Šūmaņa Čella koncertu, Šopēna čella sonāti un Baha svītu čellam solo, un tas skan brīnišķīgi! Kad es viņai ieminējos, ka gribētu uz čella spēlēt Bartoka Alta koncertu, viņa mani iedrošināja: jā, dari to! Manuprāt, šī ir abpusēji bagātinoša iniciatīva un ieguvēji ir abi.
Šī nav vienīgā reize, kad esat aizņēmies citiem instrumentiem komponēto mūziku, turklāt ne tikai Bartoka darbus.
Visu mūžu mani ir fascinējis tas, kā čells var mainīties, pārvēršoties gluži kā masku ballē, un tādējādi būt kaut kas vairāk nekā tikai čells. Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc man ir tuva laikmetīgā mūzika, jo tā bieži izmanto čella spēju mainīt savu skanējumu. Tas ir tuvs cilvēka balsij, bet var skanēt arī kā basklarnete, flauta vai jebkas cits. Protams, transkribējot skaņdarbus citiem instrumentiem, kaut kas tiek arī zaudēts. Tomēr ceru, ka čellam transkribētais repertuārs atklāj citus šo skaņdarbu aspektus, kas oriģinālā nebija saklausāmi. Savu jaunāko albumu ierakstīju kopā ar savu draugu un domubiedru pianistu Aleksandru Taro, un tajā ir iemūžināti tikai čella priekštecim – violai da gamba – komponētie franču agrīnā baroka komponista Marēna Marē (1656– 1728) darbi. Mēs ļoti daudz diendienā gatavojām transkripcijas, lai varētu šos skaņdarbus spēlēt čella un klavieru duetā. Nekas tāds līdz šim nav ticis darīts. Šis albums nāks klajā nākamā gada janvārī.
Vai esat pamēģinājis spēlēt violu da gamba?
Jā, esmu mēģinājis, taču nekad neesmu šo instrumentu spēlējis publiski. Violai da gamba ir brīnišķīga skaņa, un tai radītā mūzika ir brīnišķīga pasaule, taču mani interesē iespējas šo mūziku atskaņot uz čella. Es visu spēlēju uz viena čella, ko 1696. gadā izgatavojis itāļu meistars Džofredo Kapa. Šo lielisko instrumentu man ir atvēlējis fonds Fondation Société Générale C’est vous l’avenir. Atkarībā no repertuāra es mainu stīgas. Ja spēlēju vēsturisko mūziku kopā ar tās izpildītājkolektīviem – Freiburgas baroka orķestri un Akademie für Alte Musik Berlin –, uzlieku čellam zarnu stīgas, savukārt pārējo repertuāru spēlēju ar metāla stīgām.
Kas padara šo Džofredo Kapas čellu tik īpašu un atšķirīgu no citiem? Vai iemīlējāt to no pirmā skatiena?
Kad uzgāju šo čellu, uzreiz sapratu, ka tas ir izcils instruments. Tomēr pirmajos koncertos es cīnījos, lai atrastu un izveidotu uz tā savu balsi. Tas ir normāli. Iedomājieties, kā būtu, ja dziedātājam pēkšņi nomainītu balss saites!
Instruments maina mūziķa identitāti. Man bija jāpierod, un tam ir vajadzīgs laiks. Turklāt nav tā, ka jebkurš izcils instruments der visiem mūziķiem. Džofredo Kapas čellam ir ļoti maiga, eleganta, dziedoša, tenora balsij tuva skaņa. Tā ir ļoti cēla. Pirms dažiem gadiem man piedāvāja citu, daudz prestižāku un vērtīgāku čellu. Tas bija pasaulslavenā meistara Montanjānas darināts instruments, viens no visdārgākajiem, būvēts Turīnā 1696. gadā. Kad man jautāja, vai es vēlētos to spēlēt, pirmajā brīdī sajūsmā iekliedzos: "Ak, Montanjānas čells!" Tad es to izmēģināju desmit dažādos koncertos. Es to spēlēju gan solo, gan ar klavierēm, gan ar orķestri, gan kameransambļos. Visbeidzot es to atdevu atpakaļ un atgriezos pie sava Kapas čella. Es pārliecinājos, ka Montanjānas čellam ir daudz īpašību, taču sapratu arī to, ka tieši Kapas čells ir instruments, kurš daudz vairāk – pašā saknē – ir piemērots manai personībai.
Kāpēc jūs izmantojat divus dažādus lociņus?
Es tos dažkārt mainu atkarībā no tā, kādu mūziku spēlēju. Tomēr lielāko daļu repertuāra, ieskaitot Bartoku, spēlēju ar brīnišķīgo Fransuā Ksavjē Turta darināto lociņu, kuru nopirku pirms diviem gadiem. Turta lociņš ir modernā lociņa tēvs. Tam jau ir mūsdienu lociņa forma, un ar to var spēlēt arī XX un XXI gadsimta mūziku, taču tam piemītošā saskare ar stīgu ļauj radīt maigo, XIX gadsimta sākuma repertuāram raksturīgo plūstošo skanējuma krāsu.
Vai jums patīk vokālistu balsis? Un vai priekšroku dodat tieši tenora balsij?
Es domāju, ka visi čellisti mīl dziedātāju balsis. Cilvēka balss mums ir iedvesmas avots, tā ir mūsu bāka, pēc kuras vadāmies, spēlējot čellu. Dziedātāju balsis es iemīlēju jau bērnībā, jo mani vecāki bija kaislīgi mūzikas mīļotāji un mājās daudz klausījās dziedātāju ierakstus. Sevišķi bieži mūsu mājās skanēja baroka vokālā mūzika, īpaši Baha kantātes un motetes. Man patīk visu tipu balsis. Manuprāt, būtiska čella priekšrocība ir tā, ka uz tā var spēlēt gan basa balss tesitūrā, gan visu pārējo balsu raksturīgajā diapazonā, ieskaitot soprānu. Varbūt tieši tāpēc es mīlu visas balsis.
Kuru etnisko mūziku jūs izjūtat kā savu identitāti, savas saknes?
Ir ļoti interesanti par to domāt. Esmu dzimis Monreālā Kanādā, no piecu gadu vecuma trīs gadus nodzīvoju Alžīrijā. Kad man bija astoņi, mūsu ģimene pārcēlās uz Provansu Francijā, no kurienes jau visai drīz devos studēt uz Vāciju. Domāju, ka mani raksturo sajūsma par daudzveidību un interese par visdažādākajām kultūras identitātēm. Man ļoti patīk ar tām saskarties un iedziļināties tajās, sadarbībā ar dažādiem mūziķiem cenšoties atrast cilvēcisko būtību ikvienā kultūrā. Es neizvairos no atbildes, taču man kā izpildītājmāksliniekam būtu grūti izcelt arī vienu visiemīļotāko komponistu.
Jūtos privileģēts, ka savā radošajā darbībā varu atklāt dažādu komponistu mūzikas pasauli. Tas pats attiecas uz daudzveidīgo nacionālo folkloras mantojumu. Esmu sajūsmā par to, kā Bartoks savu dzimto ungāru kultūras mantojumu spējis pacelt jaunā līmenī, to aktualizējot profesionālajā akadēmiskajā mūzikā. To pašu var teikt par Antonīnu Dvoržāku un čehu mūziku, par Fransisu Pulenku un Klodu Debisī, kuri katrs savā veidā devuši jaunu elpu franču viduslaiku un tradicionālajai mūzikai. Tas ir apbrīnojami, kā Debisī savā čella sonātē integrējis franču tradicionālo mūziku. Tādu paraugu ir daudz. Tomēr, par spīti manām franču saknēm un dzimtajai valodai, nevaru apgalvot, ka tieši franču tautas mūzika ir visinteresantākā.
Laikam jāteic, ka būtībā esmu pasaules pilsonis. Kopš agras jaunības daudz ceļoju pa pasauli un sajūsminos par daudzveidību, kuru sastopu. Tāpēc esmu izveidojis Balkānu mūzikas projektu un jau gadiem muzicēju kopā ar irāņu mūziķiem brāļiem Bidžanu un Keivanu Čemirani. Ar abiem es iepazinos jau bērnībā, jo viņi dzīvoja mums kaimiņos. Viņu tēvs bija irāņu sitaminstrumenta zarbas spēles meistars, kurš to iemācīja arī dēliem. Tolaik kopā spēlējām futbolu, vēlāk sākām sadarboties mūzikā. 2016. gadā kopā ar brāļiem Čemirani un Sokrati Sinopulu, kurš spēlē grieķu liru, izveidojām un ierakstījām projektu Trāķija/Thrace. Man tā ir iespēja iepazīt un izbaudīt arvien jaunu skanējuma pasauli. Mēs bieži uzstājamies kopā. Arī šoruden spēlēsim Trāķijas programmu. Oktobrī to izpildīsim čellu biennālē Amsterdamā. Šai programmai iedvesmojāmies no vēsturiskās, ļoti sakārtotās un atvērtās Trāķijas civilizācijas. Manuprāt, mūsu laikā, kad cilvēce zaudē prātu un metas bezjēdzīgos karos, ir vērts atskatīties uz atvērtu un nenosodošu civilizāciju. Satikšanās ir svarīgas: cik atvērti esam un vai protam sarunāties, saprasties. Par to es tagad domāju visvairāk.
Vai atvērtību un sarunu meklējat arī džezā?
Tikko ierakstu apgādā Harmonia Mundi nācis klajā cits jauns projekts Invisible Stream, kurā muzicēju ar trim apbrīnojamiem džeza mūziķiem: komponistu un saksofonistu Rafaelu Imbēru, pianistu Pjēru Fransuā Blanšāru un sitaminstrumentālistu Soniju Trupē. Mēs apvienojam klasiku – Riharda Vāgnera un Franča Šūberta mūziku – ar džezu. Kāpēc es devos šajā virzienā? Tāpēc, ka vienkārši sastapu šo brīnišķīgo, iedvesmojošo komponistu un saksofonistu Rafaelu Imbēru un viņš vēlējās, lai mēs muzicētu kopā. Uzstājoties kopā ar šiem māksliniekiem, domāju, cik laimīgs esmu. Man ir laimējies satikties un strādāt kopā ar izcilām personībām: ar komponistu un diriģentu Pjēru Bulēzu, ar altisti Tabeu Cimmermani, vijolnieci Izabellu Faustu, pianistu Aleksandru Taro, brāļiem Čemirani un nu arī ar šiem brīnišķīgajiem puišiem. Viņi mani iedvesmo un mudina kļūt arvien radošākam.
Kā apvienojat Vāgneru un Šūbertu ar džezu?
Spēlēju Vāgnera melodiju Vakara zvaigzne no operas Tanheizers tādu, kāda tā ir, bet draugi to apvij ar izsmalcinātām, neuzbāzīgām džeza improvizācijām (klavieres, basklarnete, sitaminstrumenti), saglabājot oriģinālās Vāgnera harmonijas. Tālāk pievēršamies Šūberta dziesmai An die Musik, kuras noslēgumā, daudzkārt atkārtojot dziesmas pēdējās četras taktis, pārvēršam to par gospeli, jo, izrādās, tas patiešām ir gospelis. Ir teju neiespējami nošķirt, kur skan Šūberts un kur – gospeļmūzika. Tas atklāj, kā Eiropas mūziku arī XIX gadsimta Vīnē iespaidoja pasaules migrācija.
Bartoks, Kodājs, Kurtāgs, Etvešs un Ligeti jūsu repertuārā apliecina īpašu interesi par ungāru mūziku?
Savas čellista karjeras sākumā, desmit gadu spēlējot Pjēra Bulēza jaunās mūzikas ansamblī Ensemble intercontemporain, man ir paveicies daudzkārt sastapt Ģerģu Ligeti (1923–2006), Ģerģu Kurtāgu (1926), vācu avangardistu Karlheincu Štokhauzenu (1938–2007) un citas modernisma leģendas. Jutos privileģēts, sadarbojoties ar Ligeti. Viņš komponēja man Čella koncertu, un mēs kopā sagatavojām tā ierakstu. Es intensīvi sadarbojos ar Kurtāgu, kurš manās acīs ir vēl viens savas paaudzes mūzikas lielmeistars.
Ungāru mūzikas meistaros man īpaši patīk tas, ka viņiem piemīt augsti intelektuāla, ambicioza muzikālā domāšana, kas vienmēr ir stingri balstīta vai nu ļoti spēcīgā folkloras materiālā – kā Bartokam un Kodājam –, vai arī – kā Ligeti un Kurtāgam – dziļās un plašās mūzikas vēsturiskajās saknēs vispār. Ne tikai ungāru, bet visas pasaules mūzikas vēsturē. Tā nekad nav abstrakta nekurienes mūzika. Tā vienmēr ir mūzikas vēsturiskā mantojuma pārradīšana. Kā zināms, Kurtāgs bija arī lielisks Johana Sebastiāna Baha mūzikas interprets, pianists. Viņš bieži sniedza Baha un savas mūzikas programmu koncertus kopā ar sievu Martu, kuras diemžēl nu jau vairs nav šajā pasaulē. Kurtāga mūzikas īpašais spēks ir rotaļā, kurā kūsājoša dzīvība, miesa un mantojums savijas ar izcilu, ļoti izaicinošu skaņdarbu arhitektūru, formu.
Šķiet, esat sekojis Kurtāga piemēram, 2006. gadā izveidojot laikmetu soloprogrammu Bahs. Svītas un atbalsis, kuru 2019. gada rudenī atskaņojāt arī pie mums Rīgā.
Cenšos atrast saskares punktus, savās programmās apvienojot mūziku no dažādām ģeogrāfiskajām vietām un laikmetiem. Šādas saites reāli pastāv: Baha mūzika ir pārsteidzoši laikmetīga, un skaņdarbi, kurus pasūtīju dažādu zemju mūsdienu komponistiem, vēl jo vairāk izcēla Baha mūzikas svaigumu. Esmu sajūsmā, cik lielisks izveidojās Baha un divu japāņu komponistu mūzikas dialogs! Jaunais projekts Invisible Stream, kurā džezs satiekas ar Šūberta un Vāgnera mūziku, ir nākamais solis šajā virzienā.
Kā jūs raksturotu savas nu jau pastāvīgās attiecības ar Latviju un orķestri Sinfonietta Rīga?
Jebkurās attiecībās bieži noteicošās ir pašas pirmās minūtes un stundas. Es spilgti atceros savas pirmās stundas un dienas Rīgā, kad ierados šeit muzicēt kopā ar Sinfonietta Rīga. Vispirms intuitīvi radās ļoti spēcīgas sajūtas, liels saviļņojums, un tikai pēc tam sāku intelektuāli apzināties, kāpēc tā notika. Man patika milzīgā pašatdeve un kompetence, ar kādu saskāros šī orķestra mūziķu un diriģenta Normunda Šnē personā. Visi mākslinieki bija tik atvērti dialogam, un mūsu kopspēle bija brīnišķīga arī muzikalitātes ziņā.
Man uzreiz iepatikās pilsēta, Rīga ir ļoti īpaša vieta. Es neglaimoju, tā patiešām ir! Vispirms jau skaistās, vēsturiskās arhitektūras dēļ – staigājot pa Rīgas ielām un lūkojoties apkārt, var ieraudzīt gadsimtus gluži tāpat, kā tas ir daudzās Itālijas pilsētās. Es ļoti izjūtu šo kultūras enerģiju. Rīgai piemīt optimisms un radoša izdoma, kādu negadās sastapt bieži. To jūt visur, pat restorānos un kafejnīcās. Esmu sajūsmā par jūsu virtuvi! Kopš tās reizes ar prieku atgriežos Rīgā atkal un atkal. Šoruden – pat divreiz, jo septembrī biju atbraucis uzstāties festivālā Čello Cēsis. Vienīgais, kā Rīgai pietrūkst, ir koncertzāle, kas kļūtu par pilsētas atpazīšanas zīmi un iezīmētu Rīgu kā vienu no pievilcīgākajām visaugstākā līmeņa virsotnēm pasaules kultūras kartē un padarītu to par vietu, uz kurieni vēlētos doties visi labākie mūziķi un orķestri.
Godīgi sakot, pašlaik Ukrainas kara un enerģētiskās krīzes dēļ optimisma ir krietni mazāk… Pats droši vien redzat, ka dažas mājīgās kafejnīcas Rīgā jau ir slēgtas.
Mums tomēr ir jāsaglabā optimisms un cerība, domājot par savu planētu un tās nākotni. Pasaule ir sajukusi prātā, tomēr cilvēcei piemīt tik daudz brīnišķīgā, labā: māksla, radošais gars, kultūra. Mēs, mākslinieki, diemžēl nevaram likvidēt šobrīd uzbrūkošo ļaunumu, taču mūsu pienākums ir vairot skaisto, cik vien ir mūsu spēkos.
Žans Gijens Keirass
Lielajā ģildē 7.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–25