Rakstniekiem pa pēdām. Intervija ar Daci Meieri

Citādi var aiztulkoties šķērsām un nejauši iztulkot būtībā citu tekstu – ne to, ko iecerējis autors. Tāpēc es tulkoju tikai no itāļu, spāņu un lietuviešu, lai gan lasu vēl dažās citās. Piemēram, sāku mācīties turku valodu, bet drīz vien sapratu, ka nekad nevarēšu no tās tulkot, jo nepaspēšu apgūt kontekstus – visu islāmisko fonu, vēsturi, arābu un persiešu valodas ietekmes.Tu man te par vecumu un miršanu runā?Nē, par bēniņiem, kuri ir pārlādēti, un par to, ka jaunībā uztvere tomēr ir krietni ātrāka. Jauns cilvēks ir kā sūklis – daudz vieglāk uztver vārdus, smaržas, garšas, skaņas, krāsas.Azartiska jaunu valodu apguve – vai tas ir tāds kā hobijs? Vari aprakstīt to kaifu, ko gūsti? Vai arī tas ir pavisam kas cits?Viena no lielākajām man zināmajām baudām. Tā ir iespēja daudzas reizes mūžā atkal būt mazam bērnam, kas mācās visu nosaukt vārdā un saprasties. Turklāt gramatikas mācīšanās ir ļoti sakārtojošs process. Mācies locīt verbus un redzi, ka pasaulē pastāv sistēma un kārtība, viss nav pilnīgs haoss. Un vēl brīnišķīgā iespēja ceļot un runāt ar vietējiem: uzklausīt nejaušos stāstus veikalā, tirgū, uz ielas, visur.Vai apgūstot jaunu valodu, ir jādzīvo vidē, kur to runā?Tas, protams, ir labākais veids. Uzturēties valodas vidē un iedibināt attiecības ar cilvēkiem, kam valoda ir dzimtā. Lietuvā mācījos Viļņas universitātē – tajā pašā, kur studēja abu manis tulkoto “Silva rerum” galvenie varoņi Kazimiers Norvaiša un Jons Kirdējus Bironts, un ik dienas klausījos, kā zvana Jona Delamarsa lietie baznīcu zvani. Arī tāpēc man šīs Viļņas grāmatas ir tik mīļas. Bet Silva rerum ir ļoti daudz pagātnes, citu laikmetu kontekstu. Vai arī tie staro no mūsdienu cilvēkiem?Silva rerum varoņi ir ļoti mūsdienīgi, jo ļoti cilvēciski. Kaislības jau visos laikos ir līdzīgas. Ar vēsturiskajām reālijām gan sanāk liela noņemšanās. Tulkojot vēsturisku romānu, jāpārrok pamatīga kaudze citu grāmatu un jāizstaigā interneta plašumi – sevišķi, ja reālijas ir tik precīzi izstrādātas kā Sabaļauskaitei. Labi, ja var sazināties ar autori un precizēt: kas tie tur par bumbuļiem pie baznīcas sienas? Hops! Viņa atsūta fotogrāfiju. Sabaļauskaitei ir savākts milzīgs materiāls – nekas nav izzīsts no pirksta, viss pamatots līdz pēdīgam sīkumam. Tāpēc Silva rerum ir tik pārliecinoša, un teksts sevī ievelk. Tur var redzēt tik daudz aprakstītā laika ikdienas sīkumu, piemēram, kā bajāri iepērkas pēc katalogiem: savās lauku muižās saņem albumus ar audumu, tapešu paraudziņiem, gravīras ar vāzēm un skapjiem.Vai brīžiem neuznāk slinkuma kārdinājums kādu sīkumu palaist garām bez izpētīšanas un iedziļināšanās?Tas ir atkarīgs no cieņas pret tekstu. Ja es cienu tekstu un autoru, tad nedod Dievs kādu vārdu pazaudēt! Autors ir pūlējies vaiga sviedros, racis, tēsis, slīpējis un pulējis, un man nav tiesību būt paviršai pret rūpīga darba rezultātu. Lai gan ļoti lubenīgas lubenes tulkojot, reizēm gribas kādu palīgteikumu nokost – reizēm pat rodas doma, ka vajadzētu visu grāmatu par trešdaļu īsināt.Kas vēl ir tevis cienītie autori?Protams, ļoti cienu Ekucīti, es atvainojos, Umberto Eko. Man ļoti mīļš bija Djego Marani un viņa Jaunā somu gramatika, Silvana de Mari ar Pēdējo elfu un Pēdējo orku. Ernesto Ferrero un viņa N. – arī vēsturiski ļoti precīzs darbs: ja kāds no personāžiem ko teica, attiecīgie vārdi noteikti bija nākuši no viņa paša vai laikabiedru memuāriem. Bet otrs mīļākais rakstnieks pēc Sabaļauskaites man šobrīd ir Sandro Veronēzi (Rāmais haoss). Tomēr tulkošanas procesā attiecības ar autoriem un tekstiem bieži vien ir mutuļojošs mīlas un naida sajaukums.Ar citiem autoriem arī sazinies tāpat kā ar Sabaļauskaiti? Arī ar Eko?Ar Eko, pēdējo romānu tulkojot, jā. Vispār man īpaši nepatīk sazināties ar autoriem. Parasti teksts pats sevi atrisina. Izņēmums ir reāliju pārpilnie darbi vai, kā Eko gadījumā, nepieciešamība tikt skaidrībā par dīvainiem faktu traktējumiem.Savus mīļos autorus atrodi pati?Reizēm pati, reizēm izdevēji. Bet lielākā daļa manu autoru šobrīd ir tādi, kurus reiz esmu sākusi tulkot un turpinu. Viņi raksta aizvien jaunas grāmatas un gādā, lai man neaptrūktos darba.Tev lubenes arī patīk tulkot?Nav nemaz tik viegli pateikt, kur stiepjas lubenīguma robeža. Kas vienam sēnalas, tas citam lieliska izklaide. Es pati esmu diezgan aizrautīga krimiķu lasītāja. Bet arī ar tīrās izklaides grāmatām var būt interesanti strādāt. Kaut vai skatīties, kā autors ir vai nav pratis izmanto tos pašus klasiskos sižetus. Un ņemšanās ar reālijām ir aizraujoša arī tad, ja darbs nav literatūras šedevrs. Varu uzzināt (un atkal aizmirst) visu ko jaunu. Man ir tāda nelaime, ka, tulkojot par reālām vietām, nespēju uzrakstīt ne teikuma, ja neredzu bildi un karti. Tā, piemēram, esmu izstaigājusi pa Google satelītkarti visus Andalūzijas kalnus kopā ar mūļu dzinējiem vai krustu šķērsu izskraidījusi kartē Parīzi un Barselonu.Tā jau tāda nopietna rakstnieka pieeja. Būtībā tu dari to pašu, ko pirms tam autors – ej pa materiāla pēdām.Ja autors ir nopietni strādājis, vai tad es pret viņa vairāku gadu darbu varu izturēties citādi? Tas ir gan cieņas, gan pašcieņas jautājums. Tā ir amatnieka atbildība par savu darbu – jāstrādā tā, lai var atbildēt par katru teikumu un nekaunoties parakstīties ar savu vārdu.Vai tomēr negribi sevi dēvēt par mākslinieci?Manā pasaules skatījumā amatnieks ir ideālais cilvēks, jo viņš strādā ar pilnu atbildību, viņam ir pašcieņa, viņš ir attiecībās tikai ar sevi, Dievu un darāmo darbu. Būtībā nav neviena, kas amatnieku varētu izrīkot – tā ir liela neatkarība. Un mēs jau neradām neko pavisam no jauna – mēs ņemam kaut ko jau esošu un izlaižam caur sevi. Rodas jauns teksts, un tomēr tas ir jau esošā paplašinājums. Mākslinieks vairāk izspīlē savu personību, bet tulkotājam savā ziņā ir jāslēpjas ēnā.Bet dzīvē tulkotāji nebūt neesot tie rāmākie.Nu redz, ja cilvēks ilgi sēž vientulībā, viņam kādā brīdī tomēr sagribas redzēt ārpasauli. Un tad tulkotāji ņemas uz vella paraušanu... Bet patiesībā mans dzīvesveids ir diezgan noslēgts. Un tā sanācis, ka arī draudzējos uz profesionāliem pamatiem. Ar mīļajām kolēģēm un kolēģiem kopā staigājam uz koncertiem, ceļojam, braucam cits pie cita ciemos un sūtām pastkartes. Biedrošanās pēc sugas piederības. Brīžam šķiet, ka visvairāk ārpasaules manī ienāk caur austiņām – ar mūziku.Tev dziedātāja balss netraucē tulkošanas procesā?Netraucē, ja nesaprotu tekstu. Tāpēc klausos vai nu instrumentālo, vai valodās, ko nesaprotu – arābiski, ebrejiski, persiešu un kurdu valodā. Brīžam smejamies, ka ar draudzenēm esam sadalījušas valodu karti: tas gabals ar ivritu un arābmēli tika Mārai Poļakovai.Tu daudz braukā uz tulkotāju rezidencēm pastrādāt klusumā un prom no ikdienas?Rakstniekmājas ir tādas īpašas paradīzes filiāles, bet nesanāk tur patverties tik bieži, kā gribētos. Par laimi, man ir pašai sava tulkotāju rezidence – vasarnīca pie Ogres upes. Tikko laukā vairs nav briesmīgie mīnusi, tur ļoti labi var rezidēt ar putniem apkārt.Kā tev notiek pārslēgšanās no vienas pabeigtas grāmatas uz nākamo?Tie starpposmi ir grūti. Tāds starpgrāmatu interregnums. Labi, ja tai brīdī var aizmukt kādā ceļojumā. Pabeidzot tulkot, iestājas īpašs laimes un paģiru stāvoklis. Turklāt, kad darbs nāk uz beigām, man patīk novest sevi līdz izsīkuma robežai – tā, lai veras vaļā trešā un ceturtā elpa. Pēc tam ir briesmīgs nogurums. Laiks, līdz tieku iekšā nākamajā tekstā, ir lēns un neprognozējami ilgs. Sākumā lasu visu, kas saistīts ar tulkojamo darbu un vienkārši rakstu uz priekšu pilnīgi nedzīvu tekstu. It kā tur katrs teikums ir gramatiski pareizs, bet tekstā nav dzīvības – tas ir klabošs, grabošs un izraisa pretīgumu. Un nekad nevar zināt, kurā brīdī tas beigsies. Rakstu savu tizlo melnrakstu uz priekšu, rakstu un rakstu, nezinot, kurā mirklī pēkšņi apjēgšu: Ir! Un, kad beidzot rodas šī “ir” sajūta, eju atkal uz pašu sākumu, uz grāmatas pirmo lapu un strādāju no jauna. Bet nu jau pareizajā ritmā un meldiņā, visu pusbalsī pārlasot. Tas var notikt gan pēc pirmajām desmit lapām, gan pēc pirmajām simt vai divsimt.Tikko iznākusi tevis tulkotās Silva rerum otrā daļa. Kas jauns tagad nāks laukā un kas pašreiz rosās tavā datorā?Ceru, ka drīz grāmatnīcās parādīsies jau pirms laba laika tulkotais kultūras ceļvedis pa itāļu kulināriju jeb kulinārs ceļvedis pa itāļu kultūru: Jeļenas Kostjukovičas Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu. Bet galvā un datorā rosās Sandro Veronēzi nākamais romāns XY.