gadu sākuma viņš ir viens no Rīgas poētiskās dokumentālā kino skolas stūrakmeņiem. Režisoram par leģendāro jēdzienu, kuru Rīgas dokumentālā kino ziedulaikos uz simpozijiem Jūrmalā brauca analizēt tādi teorijas smagsvari kā Jurijs Lotmans un Mihails Jampoļskis, ir sava doma. Drīzāk stils, nevis skola. Un precīzāk - tēlainā, nevis poētiskā: «Poētisks ir pārāk sievišķīgi. Poētiski - tas jau nenozīmē smuki.»Tādā ziņā poētiskā/tēlainā dokumentālā kino pēctecību Aivars Freimanis redz arī šodienas kino, piemēram, Lailas Pakalniņas Leiputrijā, «lai arī tur darbība notiek izgāztuvē». Arī Jura Poškus filmās. Režisors domā, ka tam ir kāda saistība ar «gēnu, kas nāk no latviešu mentalitātes. Tautasdziesmām».Aivara Freimaņa un operatora Dāvja Sīmaņa kopdarbs Ābols upē iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Režisors ir filmu Puika, Dzīvīte, neskaitāmu dokumentālo filmu un kinohroniku autors. Freimaņa rokraksta pazīme - garie kadri, vērība pret detaļām un silta, dzīva, cilvēciska intonācija. Latviska.Bet pats Aivars Freimanis nejūtas «kanonizēts». Mirdzošām acīm viņš izpako izdevēja atsūtīto jaunās grāmatas signāleksemplāru un sāk tajā kaut ko meklēt. «Ielikuši gan!» režisoram acis iemirdzas kā nedarbu pastrādājušam. 116. lappusē Freimanis garšīgi aprakstījis viņa mūžīgo jaukšanu ar Vēja brāļu ordeņa vadoni Frīdi. Uzķēries pat cienījams Krievijas kinoportāls.Istabā, kas nedaudz atgādina Brīvdabas muzeju un kur tikšķ pendeļpulkstenis, nav ne miņas no aizgājušās godības. Gaisā lidinās gluži apskaužama radoša cilvēka enerģija, ieceres un profesionāla zobgalība. Freimanis smejas par Trīra «kratelīgo kameru» un Dogmas manifestu un saka, ka nekad nevarētu uzņemt tādas filmas kā Ingmars Bergmans. Tiesa, grūti iedomāties, no kurienes cilvēks, kam kastītēs pie loga dīgst tomātu stādiņi, varētu ņemt tik stindzinošu drēgnumu.
Balvu par mūža ieguldījumu kinorežisors Aivars Freimanis saņems 14. aprīlī festivāla Lielais Kristaps noslēguma ceremonijā, ko tiešraidē translēs LTV1.
Svētdien Latvijas Televīzija rādīja jūsu filmu Puika - pirmo Lielā Kristapa laureāti (1977). Vai jums šeit, Aizklāņos, ir televizors, skatījāties?
Redz, kur ir, ar visām deviņdesmit astoņām vai cik tur programmām! Skatījos un nemitīgi drausmīgi lamājos. Par tām reklāmām. Tas ir kaut kas briesmīgs. Tur taču ir domāta kaut kāda pāreja - viena epizode beidzas, nākošā sākas, - blaukts - iekšā atejas pods. Gatavs! Vai - dāmas purina matus. Filmu tas sagrauj, jo iestarpinātais gabals ir diezgan liels. Tur ir savi ģīmji un raibumi. LTV1 vēl nekas. TV3 un LNT citreiz aizmirstas, ko esi sācis skatīties.
Vai kāda jūsu filma arī ir piedzīvojusi reālu cenzūru kā, piemēram, Rolanda Kalniņa filmām?
Reālākā ir Ceļamaizes (1965) lieta. Grāmatā tas ir plaši aprakstīts. Tas bija ļoti smags gadījums, un kā es beigās atklāju - pilnīgi nepelnīti. Tā nebija pretpadomju filma. Vienkārši tā bija izdevīgi pasniegt. Ā, bija gan vēl viena filma. Saucas Tēvs. To arī nolika plauktā. Par vienu veco strēlnieku. Ļoti daudz tādu konfliktu ir bijis arī ap kinožurnāliem. Ir gadījumi, kad man kinožurnāls ir atņemts un iedots citam režisoram. Bieži vien iebildumi ir bijuši pilnīgi smieklīgi.
Piemēram?
Piemēram, filmējot orķestri, operatoram Andrim Seleckim nejauši lielajā basa taurē atspīd no sienas Ļeņina attēls. Un tas, protams, ir izkropļotā veidā - garens. Par to bija tāds skandāls, ka ārprāts. Pārmeta, ka tīšām izdomāts. Tanī pašā kinožurnālā - vienā lauku veikalā filmējot, skaņu operators paņēma čekiem domāto miskastīti, tādu ar pedāli, un no kakta pielika tuvāk pie letes, lai varētu uzlikt mikrofonu. To arī iztēloja kā padomju tirdzniecības tīšu nomelnošanu.
Grāmatā rakstāt, ka kino esat nonācis, pateicoties Gunāram Piesim, kurš jūsu avīžrakstos pēkšņi pamanījis kinematogrāfisku domāšanu. Ja ne Pieša, vai nemaz nebūtu nonācis kino?
Droši vien, ka būtu. Mēģināju rakstīt šādus tādus scenārijus. Tikai neaiznesu. Mans sapnis bija literatūra, biju jau šo to iesācis. Kad pie Ziedoņa (Imanta - red.) satiku Mirdzu (Ķempe - 50.-70. gados konsultēja jaunos dzejniekus - red.), viņa teica: «Viņš taču nāca pie manis ar dzejoļiem, ko tad viņš ar tiem ķinīša taisītājiem sakūlies?!» Tagad esmu nonācis pie garākiem gabaliem - viens romāns ir pusē, otrs - pie beigām. Tur ir posms, kuru tagadējā paaudze nepazīst - kara pēdējā ziema un pēckara pirmie gadi, kur ir ļoti daudz personiski piedzīvota - traģiska un humoriska vienlaicīgi. Tā sauktais Kurzemes katls ir vienreizēja tēma. Kara literatūrā ļoti maz skatīta. Romānā paša piedzīvotie notikumi apvienojas ar veca zvejniekciema dzīvi. Trīsdesmit piecus gadus šeit dzīvodams un zvejas lietas filmēdams, esmu diezgan tajā iegājis. Kā ķer zivi.
Vai šo pašu tēmu jums būtu interesanti arī filmēt? Laikam gan reālajā situācijā tas ir visai utopiski.
Būtu interesanti, bet pie pašreizējiem apstākļiem tas ir neiespējami. Tagad jaunie taisa filmas kopā ar draugiem par mazu samaksiņu. Vai uz ātru roku kādā vecā dzīvoklī. Šādas [vēsturiskās] filmas prasa milzu izdevumus. Iznāca Arvīdam Krievam Dancis pa trim. Tur kara lietu bija tikai nedaudz, un jau kāda grūtība viņam bija, lai to savāktu... Arī vide ir mainījusies. Jāpārveido visi jumti. Man duras acīs laikmeta kļūdas. Piemēram, Likteņa līdumniekos ir šīfera jumts. Skaidrs, ka viņi nevarēja dabūt tādu naudu, lai apjumtu ar skaidām. Piever acis. Tas viļņotais šīferis ir no stipri vēla padomju laika. Atceros, ka filmā Puika prasīju pārveidot ceļu. Ceļš starp laukiem. Tad, kad bija zirgi, no zirgu pakaviem pa vidu bija izmīts taciņš. Bet tagad visi izmanto autoceļus, un tur ir otrādi. Ir zaļš vai pelēks pamats un platas autopēdas. Pa to brauc ar zirgu un saka, ka tas notiek pirmskara Latvijā. Tas jau vairāk filmas mākslinieku uzdevums, bet režisoram arī jāskatās.
Kā vērtējat kolēģu vēsturiskās filmas, piemēram, Rīgas sargus?
Negribas jau kolēģus kritizēt, bet man nepatika. Citiem tas patīk, viņiem pašiem arī, lielām masām arī patika, bet man - ne. Man personīgi ir ļoti maz filmu, kas patīk. Televizorā pa trīs mēnešiem reizi trāpās tāda, kur nav jāsmejas vai jāņirgājas. Lielākoties rāda amerikāņu un mājsaimnieču filmas. Bet tādas, kurās ir dzīvas jūtas... Filmas samaitā ar to briesmīgo action. Par katru cenu. Viens speciālists teica, ka šodienas cilvēkam nedrīkst skatīšanās vairāk aizņemt kā trīs minūtes. Ir izaugusi cita paaudze. Mazdēls saka - viņiem patīk filmas, kurās ir šausmiņas (smejas). Protams, ja pašam jāpārdzīvo - tas būtu kaut kas cits. Tā ir laikmeta uzspiesta parādība. Es savā bērnībā neesmu izjutis tieksmi pēc «šausmiņām».
Kā jutāties, kad uzzinājāt, ka filma Ābols upē (1974) iekļauta Latvijas kultūras kanonā?
Man ir salīmētas četras klades, kur ir visa filmēšanas gaita - aizliegšana un noliegšana. Kā es jutos? Es biju ārkārtīgi pārsteigts.
Šodien filmu vērtē kā unikālu Latvijas kino kontekstā (spēlfilma dokumentālā vidē) un ne tikai. Vai tapšanas brīdī pats apzinājāties šo estētisko novatorismu?
Nē. To nu gan ne. Tāpēc esmu pārsteigts. Zinot vēl visus tos strīdus, kas bija ap filmas tapšanu, es pats to augstu nevērtēju. Man liekas, ka pēc tāda ilga laika cilvēki saskata kaut ko citu. Gluži vienkārši es tā taisu. Ja tagad man būtu tāda iespēja (nebūs jau) un es varētu taisīt scenāriju, kas septiņus gadus guļ Kinocentrā, es taisītu tieši tāpat.
Kā to sauc?
Nāras akmens.