Andželo Nikastro, kurš ir studējis gan mūziku, gan filosofiju, kopš 1998. gada ir viens no diviem Ravennas festivāla mākslinieciskajiem vadītājiem. 1983. gadā Ravennā viņš nodibināja orķestri Accademia Bizantina, kurā pats ir spēlējis altu, kā arī bijis šī kolektīva mākslinieciskais vadītājs un koordinators (ansambļa specializācija ir XVII–XVIII gadsimta mūzika autentiskā izpildījumā). Sarunā ar KDi Andželo Nikastro sīkāk pastāstīja par Ravennas festivāla darbības principiem un ideāliem.
Ar ko Ravennas festivāls atšķiras no citiem Eiropā notiekošajiem festivāliem?
Pirmkārt, man ir jāmin mūsu pilsētas loma pasaules vēsturē. Ravenna bija Rietumromas impērijas galvaspilsēta, un šeit joprojām ir saglabājušies tā laika monumenti. Astoņas Ravennas bazilikas un vēlīnā antīkā laikmeta pieminekļi ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Ravennai ir vēsturiskas saiknes ar austrumiem, ar Konstantinopoli. Tas viss padara Ravennu par atklātu pilsētu – tā ir atvērta dažādām kultūrām. Šeit ir bijuši barbari un romieši, šeit valdījis Teodoriks un Justiniāns. Tas viss radījis jaunu pasaules redzējumu. Šeit ir bijis daudz svēto, kuru piemiņa ir iemūžināta dievnamos. Ravenna ir vēsturiski un garīgi piepildīta vieta. Ravennā pirms 700 gadiem nomira Dante.
Pilsētai piemīt neatkārtojams šarms, ko ir aprakstījuši daudzi dzejnieki. Uz šejieni visos laikos braukuši mākslinieki – gan lords Bairons, gan Mikelandželo Antonioni. Visus apbur Ravennas garīgais potenciāls un atmosfēra, kurā var sajust vēstures klātbūtni. Mākslinieki, ar kuriem runāju, vienmēr saka: Ravenna ir maģiska vieta! Protams, visi apmeklētāji dodas uz Svētā Vitālija baziliku un Gallas Placidijas mauzoleju – tie ir populārākie apskates objekti. Taču allaž ir nepieciešams līderis, kurš būtu spējīgs noformulēt, ko šis kultūrmantojums mums nozīmē šodien, pārtulkot to modernā valodā. Ravennas gadījumā šāda personība ir Kristīna Macavillāni-Muti, kura pirmā atvēra šīs durvis un piedāvāja savu interpretāciju, kas atbilst mūsdienu cilvēku izpratnei par kultūru un vēsturi. Nedaudz vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem pilsētas mērs piedāvāja viņai radīt jaunu festivālu un kļūt par tā māksliniecisko vadītāju. Kristīna Macavillāni-Muti ieguldīja tajā visu savu enerģiju, pieredzi un personības spēku, viņa pati ir māksliniece, dziedātāja. Kopā ar savu dzīvesbiedru Rikardo Muti viņa visu mūžu ir veltījusi kultūrai un mākslai. Tāds ir Ravennas festivāla pamats – pilsēta un tās vēsture, kā arī Kristīnas Macavillāni-Muti klātbūtne un idejas. Tagad viņa ir festivāla goda prezidente, taču Ravennas festivāla identitāte joprojām lielā mērā balstās viņas mākslinieciskajā redzējumā un radošajā jūtīgumā.
Gadu gaitā mēs esam attīstījuši festivāla formātu, tas ir kļuvis par starpdisciplināru forumu – esam atvērti visām mākslas formām. Jūs varat iepazīties ar Ravennas festivāla hroniku un paskatīties, kādi mākslinieki šeit ir radījuši savus darbus. Viņi pārstāv dažādas kultūras un stilus, dažādu pieeju mākslai. Tie ir spilgtākie, interesantākie radošie prāti pasaulē, labākie diriģenti un orķestri. Esam vienīgais festivāls ārpus Austrijas, kurš vienpadsmit reižu ir uzņēmis Vīnes filharmonijas orķestri. Turklāt tas šeit ir izpildījis ne tikai simfonisko mūziku, bet arī operu – Rikardo Muti diriģēto Volfganga Amadeja Mocarta un Lorenco da Pontes triloģiju (Così fan tutte, Figaro kāzas un Dons Žuans – J. J.).
Ravennas kultūras mantojums jūs iedvesmo attīstīt laikmetīgu domāšanu. Vai ir viegli atrast līdzsvaru?
Festivālā nevēlamies konservēt pagātni, mēs neesam muzejs. Mums ir jāmācās no pagātnes un jāuztver vēstures signāli, jo tas palīdz izveidot precīzāku tagadnes izpratni un skatījumu uz to. Galvenais ir būt atvērtiem tam, kas ir jauns un atšķirīgs. Nav jābaidās no tā, kas ir citāds, no dažādām kultūrām. Mums ir jāsatiekas šajā kopīgajā dažādu perspektīvu un viedokļu pasaulē. Gribam, lai Ravenna kļūtu par šādu atvērtu telpu, kurā cilvēki var satikties un radīt. Ravenna tomēr ir maza pilsēta, un tai ir atbilstoša mentalitāte. Cilvēki mazās pilsētās ir pieraduši ieslēgties sevī, nevis būt atvērti pasaulei. Viņiem it kā ir bail no tā, kas nāk no ārpuses. Ceru, ka festivāls ir palīdzējis kaut ko mainīt un mums ir izdevies radīt jaunu atmosfēru. Pirms trīsdesmit gadiem gaisotne Ravennā bija citāda – vakaros šeit viss bija slēgts, un deviņos ielās vairs nevarēja manīt cilvēkus. Pilsēta izskatījās pamesta. Tagad pie mums ir daudz tūristu un plašas iespējas, kā kopā pavadīt laiku. Tieši kultūra vislabāk palīdz pievērst uzmanību citiem, iepazīstināt cilvēkus savā starpā, satuvināt viņus.
Vai festivāls ir mainījis vietējo iedzīvotāju mentalitāti?
Jā, man tā šķiet. Sākumā cilvēki bija uztraukušies: "Kas te tagad notiks? Ko tas nozīmē – festivāls?! Mēs taču neesam Zalcburga!" Tagad vietējie to novērtē, jo saprot, ko festivāls nozīmē pilsētai un tās ekonomikai. Festivāla laikā Ravennā ir apmeklētāju pieplūdums.
Kādu jūs redzat festivāla attīstību nākotnē? Kādā mākslinieciskajā virzienā plānojat doties?
Festivāla pīlāri ir pilsēta un tās gars, Kristīnas Macavillāni-Muti idejas un mūsu īpašā viesmākslinieka Rikardo Muti klātbūtne programmā. Taču festivāls katru gadu mainās, nomet savu veco ādu un atjaunojas, jo mēs jūtīgi un uzmanīgi izturamies pret visu, kas notiek mākslā. Mūsu antenas vienmēr darbojas un uztver vissmalkākos signālus. Festivālā mēs neizstrādājam "projektus", to, ko darām, nevar īsti ieplānot, sēžot pie galda. Idejas dzimst mākslinieka galvā, un mēs tās kopīgi īstenojam. Neesam birokrātiska institūcija, neesam politiķi, kuri izstrādā plānu nākamajiem pieciem vai desmit gadiem. Kultūrā un mākslā visam jānotiek dabiski. Mēs rūpīgi vērojam, kas notiek sabiedrībā un kas uztrauc autorus, un pieņemam mākslinieciskus lēmumus, tāpēc mūsu darbs ir aizraujošs.
Katru reizi festivāla noslēgumā sakām: "Tas bija lielisks festivāls, tas vēl nekad nav bijis tik labs kā šoreiz, un mums to neizdosies atkārtot." Mums ir jābūt atvērtiem, un skatītājiem ir jābūt atvērtiem. Tad ir iespējami brīnumi. Festivālā mēs patiešām vēlamies īstenot sapņus, pat šajā sarežģītajā pandēmijas periodā.
2020. gada jūnijā Ravennas festivālam bija piesaistīta visas pasaules uzmanība – kad nekur citu pasākumi vēl nenotika, Brankaleones cietoksnī Rikardo Muti diriģēja pirmo publisko koncertu Itālijā pēc karantīnas beigām. Kā jums tas izdevās?
Jā, pagājušā gada vasarā, kad Itālijā un citās valstīs viss vēl bija ciet, mēs atradām iespēju drošos apstākļos rīkot brīvdabas pasākumus. Itālijā daudzu teātru direktori uzskatīja, ka teātriem ekonomiski izdevīgāk ir būt slēgtiem un turpināt saņemt publisko finansējumu, nevis mēģināt atjaunot darbību, kas prasītu papildu izdevumus. Taču mēs 2020. gadā nolēmām ieguldīt daudz līdzekļu un rīkot festivālu atbilstoši visām epidemioloģiskajām prasībām. Mēs radījām apstākļus, kuros bija iespējams organizēt pasākumus – gan ļaut māksliniekiem kāpt uz skatuves, gan uzņemt publiku. Mums tas bija principiāli svarīgi. Tā bija mūsu iniciatīva – mēs atradām veidu, kā turpināt mākslas procesu un nodrošināt skatītāju klātbūtni. Tas ir iespējams, ja strādā atbildīgi.
Kopš pagājušā gada festivāla pasākumi tiek pārraidīti tiešsaistē, mums darbojas digitālais arhīvs – koncertus var vērot gan tiešraidē, gan straumēšanas režīmā 30 dienu pēc izskanēšanas. Tā ir vēl viena iespēja, kas ir jāizmanto, bet tas ir jādara kvalitatīvi. Es pats esmu redzējis pietiekami daudz sliktas kvalitātes pārraižu internetā. Tas nav tik vienkārši, kā varbūt kādam šķiet. Nevar teikt: "Man ir kamera, un es piedāvāšu tiešraidi." Ir jārūpējas par profesionālu attēla un skaņas kvalitāti, lai cilvēki to gribētu skatīties. Tas arī prasa lielus ieguldījumus, un man ir prieks, ka mēs to nodrošinām tehniski augstā līmenī. Digitālās aktivitātes palīdz uzturēt saikni ar publiku visā pasaulē, ar tiem, kuri nevar būt klāt Ravennā. Pērn mums bija 200 000 virtuālo skatītāju no 150 valstīm. Bija vērts censties! Viss ir atkarīgs no tā, vai spējam tikt galā ar šā laika izaicinājumiem. Mēs saskārāmies ar problēmu un atradām risinājumu.
Cik liels ir Ravennas festivāla budžets?
Parasti kopējais budžets, kas iekļauj vasaras un rudens programmu, ir no četrarpus līdz pieciem miljoniem eiro. Sešdesmit procentu veido publiskais finansējums, ko nodrošina pilsēta, province, reģions un valsts, četrdesmit procentu – privātais finansējums. Tagad galvenā problēma ir saistīta ar to, ka šogad, tāpat kā pērn, pārdošanā ir daudz mazāk biļešu nekā agrāk, – pasākumu norises vietās ir jāievēro distancēšanās noteikumi, un kapacitāte ir samazināta.
Pirms Covid-19 krīzes biļešu pārdošanas ieņēmumi veidoja miljonu eiro, bet pērn mēs nopelnījām tikai 200 000 eiro. Tas ir par 800 000 eiro mazāk nekā pirms tam. Šovasar nav pieejama mūsu lielākā zāle, kurā ir 3000 vietu, jo tur ir ierīkots vakcinācijas centrs. Savukārt Brankaleones cietoksnī pašreizējos apstākļos varam uzņemt tikai aptuveni 400 skatītāju. Šogad mūsu programmā ir vairāk koncertu, bet tie ir domāti mazākam apmeklētāju skaitam. Ceram, ka nākamgad situācija būs labvēlīgāka.
Vairāk par šā gada Ravennas festivālu lasiet šeit.