Ar koncertiem Pērnavā un Tallinā diriģents Pāvo Jervi un viņa vadītais Igaunijas Festivāla orķestris ir sākuši savu Eiropas turneju, kurā līdz 25. janvārim uzstāsies Dortmundē, Štutgartē, Cīrihē, Vīnē un Minhenē. Koncertos skanēs Arvo Perta, Valentīna Silvestrova, Antonīna Dvoržāka, Dmitrija Šostakoviča un Pētera Čaikovska mūzika. Šajā orķestrī līdzās talantīgākajiem jaunajiem igauņu mūziķiem spēlē Pāvo Jervi uzaicinātie mākslinieki no citiem Eiropas kolektīviem.
Pāvo Jervi ir Cīrihes orķestra Tonhalle galvenais diriģents, un šogad aprit divdesmit gadu kopš viņa stāšanās Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra muzikālā līdera amatā. Cienījamais igauņu maestro ne tikai strādā ar labākajiem orķestriem pasaulē, bet arī iegulda daudz laika un enerģijas jauno diriģentu izglītošanā gan Jervi akadēmijā Pērnavas Mūzikas festivālā, gan orķestra Tonhalle izveidotajā diriģēšanas akadēmijā. Pērnavā un Cīrihē jaunie talanti piedalās meistarklasēs un uzstājas koncertos, kā arī iegūst karjerā noderīgus profesionāļu padomus un kontaktus mūzikas industrijā.
Pāvo Jervi teiktajā vienmēr ir vērts ieklausīties – tāpat kā dzirdēt viņa diriģētos koncertus.
Viena no jūsu prioritātēm ir darbs ar jaunajiem diriģentiem. Kāds pašlaik ir viņu līmenis?
Diriģēšanas meistarklasēs, kas ik vasaru notiek Pērnavas Mūzikas festivālā, katru reizi ir jūtama citāda enerģija, un iepriekš nevar paredzēt, kāda tā būs. Tagad meistarklasēm cenšos izvēlēties jaunākus un nepieredzējušus diriģentus. Esmu sapratis – ja strādājam ar jaunajiem diriģentiem, kuriem jau ir pieredze, praktiski viņi spēj sevi pierādīt mazliet labāk, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir lielāks potenciāls reālai karjerai, un ne tikai karjerai, bet arī kopējai attīstībai. 2023. gada vasarā Pērnavā bija daži pavisam zaļi diriģenti, kuri vēl neko īsti neprata, taču es jutu, ka viņiem ir potenciāls. Tas ir svarīgāk nekā pieredze. Visus var iemācīt, šajā profesijā ir nianses, kas tiek apgūtas un nāk ar pieredzi, bet mēs, pedagogi, nedrīkstam aizmirst talantu – to ir jāspēj pamanīt.
Ceru, ka esmu spējīgs to pamanīt, bet dažreiz man šķiet, ka redzu talantīgu cilvēku, taču vēlāk konstatēju – nē, tomēr ne. Reizēm gadās arī otrādi – vispirms domāju, ka diriģents nav pārāk talantīgs, bet pēc dažām dienām viņā atklājas kaut kas īpašs.
Ko jūs domājat par gados jauniem diriģentiem, kurus redzam pie cienījamu simfonisko orķestru pults? Maestro Rikardo Muti ir diezgan kritiski noskaņots pret daudziem šiem mūziķiem.
Es labi saprotu Rikardo Muti. Piekrītu, ka viņiem par agru un pārāk daudz tiek uzticēts. Ja kāds jaunietis papildina zināšanas mūsu vasaras akadēmijā Pērnavā un pēc diviem gadiem jau diriģē Ņujorkas filharmonijas orķestri, kaut kas šajā procesā nav īsti kārtībā. Šādi precedenti mums ir bijuši, un tas liecina, ka kaut kas nenotiek loģiski.
Vai atceraties, kā jūs pats pirms četriem gadu desmitiem sākāt šo ceļu? Vai tas notika citādi? Kā jūs nokļuvāt labāko orķestru redzeslokā?
Arī tolaik katram jaunajam diriģentam bija sapnis diriģēt Ņujorkas un Berlīnes filharmonijas orķestri, bet mēs zinājām, ka tas kļūs iespējams vēlāk, kad mums būs pieredze un sasniegumi. Šķita loģiski, ka tas notiks vēlāk, jo bērnus šie orķestri pie savas pults neaicināja. Tagad bērnus aicina visur, un viņi tikko prot diriģēt, kaut gan nenoliedzami viņi ir ļoti muzikāli un apdāvināti. Es viņus pazīstu! Pazīstu visus jaunos diriģentus, ne tikai šos slavenos jaunos, bet arī daudzus citus, kuri ir bijuši mūsu audzēkņu vidū. Viņi ir talantīgi, bet vēl nav pieredzējuši. Diriģēšana ir pieredzes profesija. To nevar iemācīties no grāmatas. "Esmu izlasījis desmit grāmatu un tagad protu diriģēt," – nē, tā nav taisnība. Tas ir lēns pieredzes gūšanas process.
Cik jums bija gadu, kad pirmo reizi stājāties pie Ņujorkas un Berlīnes filharmonijas diriģenta pults?
Šķiet, tas notika, kad man bija aptuveni 26 gadi, un tas bija pārāk agri! Pēc tam kad pirmo reizi biju nodiriģējis Berlīnē, mani tur neaicināja desmit gadu. Apzinos, ka nebiju nobriedis, un arī orķestris to saprata. Taču ir grūti pateikt "nē", kad ir iespēja uzstāties ar šāda līmeņa kolektīvu. Ja varētu atgriezties jaunībā, es to vairs nedarītu – es nogaidītu.
Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski, kurš ir dzimis 2000. gadā un ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes diriģentiem?
Tarmo ir izcili talantīgs, viņam ir spēcīgs muzikālais tvēriens, viņš ir personība, bet pagaidām viņš vēl nav gana pieredzējis. Bet pieredze būs! Viņam ir nopietna attieksme pret mūziku. Mēs vieni no pirmajiem sākām sadarboties ar Tarmo – kopš 2022. gada janvāra viņš ir manis vadītā Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra galvenais viesdiriģents. Orķestris uzreiz sajuta, ka mums ir darīšana ar ļoti talantīgu cilvēku.
Pērnavas Mūzikas festivāla diriģēšanas akadēmijā cenšamies īstenot tādu pašu ideju – mani neinteresē pieredzējuši cilvēki, mani interesē talantīgi cilvēki. Kad orķestra priekšā stājas jauns diriģents, mūziķiem pirmajā brīdī daudz vairāk patīk cilvēks, kuram jau ir pieredze pie pults: orķestranti saprot, ko viņš grib, un viņš zina, kas orķestrim ir vajadzīgs. Taču muzikāli, mākslinieciski tas var izrādīties neinteresanti. Tāpēc es pirmām kārtām vēlos atrast talantīgus cilvēkus, pat ja viņiem vēl nav pieredzes.
Otrajā jūsu vadītajā orķestrī – Cīrihes Tonhalle – 2023./2024. gada sezonas sākumā par jūsu asistenti ir kļuvusi latviešu mūziķe Margarita Balanas. Kāpēc izvēlējāties tieši viņu?
Tas sasaucas ar mūsu sarunas tēmu. Pirmkārt, Margarita ir brīnišķīga mūziķe, viņa ir čelliste. Viņa mācījās manā diriģēšanas kursā Pērnavā. Viņai vēl ir vajadzīga prakse, jāuzkrāj pieredze. Galvenā diriģenta asistenta darbs šajā posmā Margaritai ir labi piemērots: šajā procesā viņa apgūs repertuāru, sajutīs, kā veidojas diriģenta domāšana, uzzinās, kā diriģents darbā ar orķestri panāk sev vēlamo māksliniecisko rezultātu. Margaritai ir raksturs, tvēriens un pozitīva enerģija. Tas ir būtiski, jo neviens nevēlas flegmatisku diriģentu.
Cik sezonu Margarita būs jūsu asistente?
Sākotnēji – vienu sezonu. Ja sapratīšu, ka ir jēga turpināt, varēsim pagarināt līgumu. Dažreiz jūtu, ka cilvēku vajadzētu pieskatīt vēl nedaudz ilgāk un šis darbs veicina viņa attīstību, savukārt par citu ir skaidrs – viņš jau ir izgājis šo posmu un viņam ir jādodas tālāk.
Vai Cīrihes orķestrī jums ir viens asistents? Kas ietilpst viņa pienākumos?
Jā, Cīrihē Margarita ir mana vienīgā asistente. Viņai ir jāpārzina visas partitūras, kuras es diriģēju: Mālera un Bruknera simfonijas, Nilsena un Sibēliusa lielās formas darbi, kuri nāk viens pēc otra. Tāpēc viņai ir jāstrādā visu laiku. Asistentei ir jāseko līdzi visām piezīmēm un korekcijām, kuras veicu savā partitūras eksemplārā, un viņai ir jārūpējas, lai šīs pašas korekcijas būtu ieviestas partitūrā, kas nonāk uz katra mūziķa pults. Kad diriģēju Brukneru, es izmantoju savu partitūru, kurā man ir daudz piezīmju, tas pats attiecas, piemēram, uz Sibēliusa svītu Lemminkeinens – citādi to nav iespējams nospēlēt!
Mēģinājumos asistente sēž skatītāju zālē un palīdz man atrast skanējuma līdzsvaru. Viņa seko līdzi laikam un pasaka man, ka līdz mēģinājumam ir palikušas piecas minūtes. Strādājot es dažreiz aizmirstu laiku. Kad diriģēju, man nepatīk skatīties pulkstenī, tāpēc es brīdinu – dod man signālu, kad līdz mēģinājuma beigām būs palikušas piecas minūtes!
Margaritai ir jāuztur kontakti gan ar orķestra Tonhalle mūziķiem, gan ar vadību un intendanti Ilonu Šmīli, jāpiedalās aktivitātēs ar sponsoriem. Īsāk sakot – viņai ir jāredz, kā diriģents dzīvo, kā tas viss notiek un kas viņu gaida, ja viņa pati būs diriģente.
Vai arī koncertā dodaties pie pults bez pulksteņa?
Jā, bez pulksteņa. Ja diriģents uzstājoties domā par laiku, ir grūti iejusties mūzikā. Varbūt dažreiz mēģinājumos pārāk daudz laika tērēju detaļām, bet tās ir svarīgas detaļas.
2023. gada 30. decembrī svinējāt savu 61. dzimšanas dienu. Kas jūsos mainās ar gadiem?
Viss mainās, bet tas ir pakāpenisks process. Nav tā, ka kaut kas manī būtu strauji mainījies pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas. Mainās tas, kā cilvēki mani redz un uztver, bet pats jūtos tāpat kā pirms pieciem gadiem. Jūtu, ka pret mani izturas ar cieņu: redziet, nāk meistars! (Smaida.) Man pašam absolūti nav šādas sajūtas. Taču man ir pieredze – ne tikai diriģēšanas, bet arī mēģinājumu vadīšanas pieredze. Pieredze palīdz, kad vēroju, kā jaunie cilvēki sāk savu diriģenta dzīvi, viņi kaut ko saņem no manis, bet man šķiet, ka es no viņiem saņemu vēl vairāk. Es saprotu, kas viņiem ir vajadzīgs, un tas man pašam palīdz. Man vienmēr ir bijuši tie paši jautājumi, un tagad jaunieši man palīdz šos jautājumus atrisināt.
Kādas pašlaik ir jūsu intereses repertuāra ziņā?
Pirms kāda laika pabeidzām Haidna Londonas simfoniju cikla ierakstu kopā ar Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestri – iemūžinātas visas divpadsmit simfonijas. Tagad vēlos diriģēt vairāk XX gadsimta darbu – Bartoku, Prokofjevu, Stravinski, Hindemitu, Ravelu. Gribas nedaudz pagaidīt ar Brāmsu un pārējiem. Cīrihē atskaņosim Bruknera un Mālera ciklu. Tuvākajos gados ierakstīsim visas Mālera simfonijas.
Man gribētos paplašināt un dažādot savu koncertceļojumu ģeogrāfiju. Pērnava manā grafikā būs vienmēr, bet katru gadu mēs braucam uz Minheni, Hamburgu, Berlīni, Vīni, trim četrām ASV pilsētām, kā arī uz Japānu. Šis maršruts visu laiku atkārtojas, tāpēc es vēlētos paviesoties tur, kur vēl neesmu bijis. Gribas jaunus iespaidus.
Kur jūs gribētu doties?
Kad biju jaunāks, uzstājos, piemēram, Austrālijā, Skotijā un Īrijā. Jau kādu laiku tur neesmu bijis. Koncertceļojumu ģeogrāfijai jābūt daudzveidīgākai. Vajadzētu kaut nedaudz novirzīties no iestaigātām takām. Jau trīsdesmit gadu ceļoju pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem. Nepārprotiet mani – tās visas ir ļoti svarīgas pilsētas, prestižas koncertzāles, interesantas programmas. Man vienkārši negribētos 70 gadu vecumā sēdēt šajā pašā krēslā un atkārtot to pašu, ko teicu 60 gadu vecumā. Tas mani garlaiko. Nē, mūzika mani negarlaiko, Pērnavas festivāls mani negarlaiko, un es mīlu savus orķestrus. Kā viesdiriģents sapņoju doties uz jauniem galamērķiem.
Diriģenta Pāvo Jervi un Igaunijas Festivāla orķestra jaunākais albums Kratt (2023). To ir izdevusi kompānija Alpha Classics
Pērn tika izdots Igaunijas Festivāla orķestra albums Kratt, kurā jūsu vadībā ir ieskaņota Eduarda Tubina (1905–1982), Gražinas Bacevičas (1909–1969) un Vitolda Lutoslavska (1913–1994) mūzika. Kāpēc izvēlējāties šādu autoru salikumu?
Var teikt, ka Eduards Tubins ir igauņu Sibēliuss. Viņš bija tuvs mana tēva (diriģēšanas patriarhs Nēme Jervi – J. J.) draugs. Tubins aizbrauca no Igaunijas kara laikā un visu atlikušo mūžu pavadīja Zviedrijā, viņš ir desmit simfoniju autors. Albumā ir iekļauta svīta no Tubina baleta Naudas gars/Kratt. Tubina balets ir kaut kas līdzīgs Stravinska Svētpavasarim un Petruškam, tikai igauņu stilā. Tā ir ļoti laba, iespaidīga baleta mūzika. Esmu pārliecināts, ka labākais, kas ir XX gadsimta simfoniskajā mūzikā, ir baleti – līdzās Stravinska darbiem var minēt gan Prokofjeva Romeo un Džuljetu, gan Ravela Dafnīdu un Hloju. Tie ir šedevri.
Vēlamies iepazīstināt klausītājus pasaulē ar Tubina daiļradi, albumā ir iekļauta arī viņa Mūzika stīgām, tā ir padomju represiju mūzika, tā ir kā dzeloņstieple. Ar tās noskaņojumu sasaucas Lutoslavska Bēru mūzika un Bacevičas Koncerts stīgu orķestrim. Trīs komponisti pieder vienam laikmetam, bet katrs pārstāv savu koncepciju un kultūru. Man patīk šis salikums. Gribējās, lai būtu interesanti, un vēlējos uzsvērt, ko pašlaik vajadzētu iemūžināt un klausīties. Igaunijas Festivāla orķestris šo mūziku spēlē brīnišķīgi – ieklausieties, kā mums skan stīgu instrumenti!
Vēlos uzzināt jūsu viedokli par režisora Bredlija Kūpera jaunāko filmu Maestro, kurā viņš pats spēlē komponistu un diriģentu Leonardu Bernsteinu. Jūs pazināt Bernsteinu un 80. gadu sākumā papildinājāt savas zināšanas Losandželosas filharmonijas institūtā, kas bija viņa izveidotā vasaras mācību programma. Kādi ir jūsu iespaidi par Maestro un Bredlija Kūpera sniegumu Bernsteina lomā? Kāda ir šīs filmas kulturālā nozīme?
Manas sajūtas ir divējādas. No vienas puses, Bredlijs Kūpers ir spoži nospēlējis Bernsteinu. Vienu brīdi es pat aizmirsu, ka tas nav īsts Bernsteins, jo tēlojums ir tik reālistisks. Abi aktieri – gan Bredlijs Kūpers, gan Kerija Maligena, kura atveido Bernsteina sievu, – ir burvīgi. No otras puses, Maestro man lika saprast, cik grūti ir uzņemt filmu par klasisko mūziku un tādu personību kā Bernsteins, jo tā ir specifiska joma un ir gandrīz neiespējami atrast pieeju, kas ir gan izzinoša, gan pievilcīga plašai publikai. Pieļauju, ka tiem, kas Bernsteinu pazīst tikai kā Vestsaidas stāsta komponistu, pēc Maestro noskatīšanās tā arī nebūs izveidojies priekšstats par viņa diženumu.
Maestro galvenā tēma ir Bernsteina seksualitāte, jo ar šo tēmu var identificēties lielākā daļa cilvēku. Taču par viņu vēl tik daudz ko var pastāstīt, un tik daudz informācijas filmā ir izlaists. Var runāt par Bernsteina talantu izglītot un ieinteresēt visplašāko auditoriju, viņa spēju būt politiski aktīvam – kā zināms, viņš uzņēma savās mājās partijas Melnās panteras biedrus, kad tā tika uzskatīta par ASV iekšējai drošībai bīstamu organizāciju. Var runāt par viņu kā par lielisku mākslas aizstāvi un daudzpusīgu mūzikas supermenu. Filmā nekas no tā neparādās, jo sižets pārāk šauri koncentrējas tikai uz vienu viņa dzīves aspektu – seksualitāti.
Kopumā vērtējot – Maestro nav ļoti veiksmīga filma. Vienīgais kinodarbs, kas stāsta par mūzikas personību un kas patiešām ir augstvērtīgs, ir režisora Miloša Formana Amadejs, kaut gan tajā izklāstītie fakti ne vienmēr ir precīzi. Pārējās filmas ir sagādājušas vilšanos. Taču Maestro ir vērts noskatīties, Bredlija Kūpera diriģēšanas ainas ir labi iestudētas un izmēģinātas. Cilvēkiem, kuri nezina, kas ir diriģēšana, tās var šķist autentiskas. Aktieris meistarīgi atdarina Bernsteina pozas, kas ir redzamas videoierakstos, bet ar reālu diriģēšanu tam nav nekāda sakara.