Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +8 °C
Skaidrs
Otrdiena, 16. aprīlis
Mintauts, Alfs, Bernadeta

Man ir pietrūcis sāncensības. Intervija ar tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri

"Dekoratīvā māksla bija tā, kas nebija tik apspiesta. Tā bija diezgan brīva. Ja nu vienīgi paši mākslinieki darīja kādus idiotismus," atceras tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, kuras ceļš mākslā novērtēts ar Purvīša balvu par mūža ieguldījumu

Es parasti eju uz telpām, kur ir pustumsa, – saka tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Viņa dievina vecas pilis un nakts stundas. Nav gan neviena, ar ko parunāt, bet strādāt ir brīnišķīgi. Kādreiz griboties ar kādu padalīties, un tad no miega uzrautais brālis izdzird, ka kaut kur pasaulē notikusi zemestrīce. Piezvani, kad būs otra, – savā stilā atburkšķ Raimonds Pauls un beidz sarunu.

Arī interviju Edīte Pauls-Vīgnere noliek pēc iespējas vēlu. Sēžot viņas istabā, ir sajūta, ka esi iegājis kāda viņas gobelēna iekšienē. Atmosfēra ir noslēpumaina un nedaudz maģiska, bet pati māksliniece – vienkārša, sirsnīga un atvērta. Bieži aizrautīgajā stāstījumā iespraucas sulīgs angliskais wow!, kas viņai labi piestāv, jo viņa dzīvi seko visam līdzi. Televizorā Mezzo kanālā māksliniece ieslēdz džeza programmu un sāk stāstīt:

"Ir svarīgi, lai darbs sāktu dzīvot, jo tā ir skatuve. Es tagad pati gatavoju grāmatu un nosaucu to Teatrālas tekstilijas. Gribu visus darbus, kurus esmu darinājusi ar audumiem, iemūžināt. Kāpēc teatrāli? Katram materiālam ir jāļauj runāt. Katrs materiāls dod savu elpu."

Edītes Pauls-Vīgneres pirmā lielā 1978./1979. gada personālizstāde, kas apkopoja 10 gadu radošo veikumu, Valsts aizrobežu mākslas muzejā pārsteidza ar tolaik nepieredzēti artistisku – vizuāli muzikālu – priekšnesumu. Kā daudzās Edītes Pauls-Vīgneres izstādēs, monumentālo gobelēnu ansambļu fonā skanēja brāļa Raimonda Paula mūzika. Pirmoreiz abu radošā saspēle notikusi jau skolā. Pie darbiem bija vāzes ar ziediem. Viņas izstāžu iekārtotājs arhitekts Jānis Pipurs ir teicis: "Pie Edītes nevar nākt ar bungām! Ir jājūt atmosfēra."

Edītes Pauls-Vīgneres mākslinieces mūžs ir iekritis cilvēka cieņai skumjā laikmetā. "Tik zemiski, tik pazemojoši!" – māksliniece atceras, ka "pusi dienas Parīzē mums lasīja lekciju, kā mums jāuzvedas, un pēc tam par tiem samainītajiem grašiem bija jāiet uz Ļeņina muzeju. Kad gribēju Monmartrā izdzert tasīti kafijas, nebija, par ko. Un visur līdzi vilkās stukači. Bet tik un tā tev bija jārada darbi, un tu dzīvoji".

"Jau no bērnības esmu izjutusi dažādu materiālu saskari ar ķermeni: linu palagu vēsumu, dabiskas vilnas segas siltumu, rakstaino adīto zeķu raupjumu, samta maigo pieskārienu (sarkans samta mētelītis, kuram uzklupa manas mājas tītars). Basām kājām izbaudot šauriem vilnas diegiem krustojumā izvērta grīda tepiķīša virsmu vai lūkojoties sienas izšuvumā, kurā teikts: "No Dieva karalis, no karaļa likums", izšūts ar ziliem diegiem uz balta linu audekla," Edīte Pauls-Vīgnere raksta 2006. gadā izdotā kataloga ievadvārdos. Viņas gobelēnos ir visa pasaule no Iļģuciema grāvja līdz kosmosa izplatījumam. Dzejnieks Jānis Peters to izteicis Edītei Pauls-Vīgnerei veltītā dzejolī:
"Un tādēļ es jūras zvaigznēs
un palmu vēdekļos platos
visu mūžu no jāņuzālēm
caur bišu rāmīti skatos."

Jūsu laiks ir nakts?

Kā man patīk! Nenormāli patīk. Jūtos kā paradīzē.

Gadās tā, ka jūs strādājat visu nakti līdz pašam rītam?

Jā. Man tā ir bauda. Man fonā iet televizors. Man kauns teikt, ka radio tagad tik maz lietoju. Kad sākas pievakare un iestājas tumsa... Tagad jau būs savādāk, sākas īstais pavasaris, un tad ir vasara, tad tumsa iestājas ļoti vēlu. Bet ziemā tā ir pati burvība. Kad dzīvoju Iļģuciemā, tas bija fantastiski. Man bija tāda mājiņa. Likās kā Ziemassvētku kartītē. Egles un dažādi koki, un sniegs, un dārzs, tas viss kopā, un apsnieg. Manā jaunībā bija citas ziemas, kas tad tagad ir par ziemām! Braucu ar tramvaju uz lietišķajiem. Tad vēl bija vaļējie tramvaji. Tur, kur tagad ir sastādīti sakuras kociņi, tramvajam nebija pieturas, un pa to trasi tramvajs norāva baigi ātri. Paņēmu Zigmunda Skujiņa 5. sējumu, man vajag materiāliem, jo veidoju grāmatu. Viņš arī par to raksta.

Kādā senākā intervijā uzdūros jūsu sacītajam, ka neesat droša, vai jūsu bērnības Riekstu iela Iļģuciemā vēl pastāv. Aizgāju izpētīt. Iela ir, bet jums to droši vien labāk neredzēt.

Tur vajag lietot rupju vārdu – Iļģuciems ir izvarots.

Vai Iļģuciema noskaņas ir ienākušas jūsu mākslas valodā, varbūt krāsu izjūtā?

Viss no tā ir ienācis. Ja es pati būtu laba, talantīga rakstniece, es uzrakstītu. Man ir tik dziļi nospiedumi. Kādreiz Tatjana Suta Večellai Varslavānei vaicāja, ko jūs varat teikt par Edīti, jo mēs satikāmies lietišķajos. Večella teica – viņa ir vērotāja. Patiesi – es esmu vērotāja. Man viss patīk, visu atceros. Saka jau, ka vecumā vispār atceras pagātni.

Kas tik neatlaidīgi zvana? Nu būs kādi podi, iekritīšu. (Edīte Pauls-Vīgnere aiziet atbildēt uz telefona zvanu.) Tā bija skolasbiedrene. Labi, ka pacēlu. Dagmāra ir meitene no lietišķajiem, palikusi vienīgā. Mēs visi aizejam. Kā brālis teica – nav vairs kam piezvanīt. Visi tie, kas ir bijuši kopā, – daudzu vairs nav. Skumji bez gala. Tad gāja makšķerēt. Brālim bija pazīstams skulptors Terpilovskis, Večellas vīrs grafiķis Kirke, vēl bija tāds Mazais, kas iesēja grāmatas. Viņi visi brauca pa upēm, vilka vēžus un zivis un visu ko darīja. Jāzeps Pasternaks arī turpat tuvumā bija. Viens pēc otra aizgāja. No vienas puses, tas ir ļoti bēdīgi, no otras – tur neko nevar darīt, tā dzīve ir uzbūvēta.

1964. gada avīzē atradu pie intervijas fotogrāfiju, kurā esat nobildēta pavisam jauna jau pieminētajā Riekstu ielā. Vai atceraties, ar kādām idejām un sapņiem tolaik dzīvojāt?

Jā, atceros, tāpēc ka 1965. gadā piedzima dēls. Pirms māju nojauca, mēs ar puisīti vēl tur pavadījām divus gadiņus.

Vai jūsu mākslas izjūta 20 gados un tagad stipri atšķiras?

Absolūti neesam līdzīgas. Pirmkārt, es uzaugu ģimenē, kurā ar mākslu nebija nekāda sakara. Otrkārt, neviens mani nekur nebīdīja tā kā brāli. Mammiņa, cik es saprotu, vispār mani negribēja, jo viņai pirmais puisītis nomira. Otrajam bija traģēdija ar spridzināšanu laukos. Tomēr labi, ka viņa mani radīja. Pati viņa bija augusi ļoti lielā ģimenē. Bija ļoti grūti apstākļi, jo viņi bija septiņi bērni. Daudz ciešanu.

Nu kāda mākslas izjūta man varēja būt! Kas tad var būt bērnam? Tai laikā mūs nelutināja. Tagad bērniem ir brīnišķīgi – ieiet kādā telpā, un tur priekšā ir gandrīz rotaļlietu veikals. Man bija viens lācītis. Es savu dēlu arī nelutināju, viņam nekā nebija, viens lācītis vēl tagad stāv uz dīvāna. Papa māsa, kad man bija seši gadi, uzdāvināja milzīgu runci zābakos, un vēl bija porcelāna lellīte. Mēs zīmējām lellītes. Tā gan man bija aizraušanās! Griezām kleitiņas, likām uz pakaramajiem. Paps bija ļoti, ļoti jūtīgs pret mākslu. Viņam bija tikai sešu klašu izglītība. 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, viņi kā bēgļi devās uz Petrogradu. Tur viņi pavadīja sešus gadus. Paps man vienmēr teica – tā gribētos aizbraukt uz Ļesnoj prospekt 37, kas tur ir tagad? Mēs tā arī neaizvedām papu... Viņu tur aizveda divu gadu vecumā, kad atbrauca atpakaļ, bija zaudējis latviešu valodu.

Kas jums bērnībā radīja pirmo apjēgu par mākslu, ka vispār pastāv tāda pasaule?

Man – lietišķie.

Bet līdz tam? Kā zinājāt, ka gribat tur mācīties?

Es vienkārši biju dzirdējusi, ka ir tāda nodaļa. Mana mamma bija Vecrīgā pie Gorbuša kundzes. Viņa bija atbraukusi no laukiem, vienīgā izrāvusies no Vidrižiem. Viņa bija mācekle pie Gorbuša kundzes, viņai deva tikai melno darbu. Šuvēju tolaik bija ļoti daudz. Tagad ir iznākusi ļoti vērtīga Initas Saulītes-Zanderes grāmata Elegantā Rīga. Lieliska grāmata, to tikai nevar pacelt.

Tajā viņa raksta, ka pirms neatkarīgās Latvijas ir bijis ļoti daudz šuvēju, piesauc arī visus uzvārdus. Domāju, ka tur būs arī mana Gorbuša kundze, pie kuras mamma no laukiem atbrauca ar savu draudzeni, bet nav. Pie Gorbuša kundzes nāca mana omamma – mammas vīra māte – un paņēma mammu par kalponi. Tas jau vispār ūnikums! Viņai Iļģuciemā bija veikaliņš. Mani vecāki uzcēla māju, jo stikla pūtēji pelnīja ļoti labi, māja palika, bet bērni aizlidoja katrs uz savu pusi. Tā sanāca, ka kaut kas man no mammas bija iekšā, no tās šūšanas. Varbūt viņa staigāja ar mani un kaut ko šuva. Redzēju, ka mājās uz galda bija Singer bez paminām. Mani visu laiku kaut kas vilināja un saistīja ar tekstilu. Vienmēr vilku kājās mammas neatkarības laikā darinātās kurpītes, un paps teica – tās ir darinājis Latvijas laikā ļoti slavens kurpnieks Rūdolfs Eglītis. Jā, tagad skatos grāmatā, un izrādās, ka viņš ir taisījis tādas kurpes. Mammai tādas bija. Skatījos arī viņas kleitiņas, tas viss mani fascinēja. Spoguļojos pie spoguļa. Kad sadomāju iet uz lietišķajiem, es jau nekā nezināju. Bet mani nelaida, jo toreiz bija kampaņa, ka visiem jābeidz vidusskola, un iespundēja mani trīs gadus tajā vidusskolā! Pa tukšo. Es tos vairs neatceros, esmu izsvītrojusi no savas dzīves. Visi labie neatkarības laika pedagogi tika izolēti, ienāca jauni. Mums bija pretīgi. Marksisms, PSKP un viss šitais, ārprāts! Mans tēvs mani pilnīgi citādi bija audzinājis. Domāju, kaut es tiktu uz lietišķajiem. Vai, kas tas bija par sapni! Pirmoreiz aizgāju, saņēmu trijnieku un teicu – nē, tā es nevaru turpināt. Iešu un gatavošos. Tēvs tirgū bija iegādājies Mocarta un Haidna skulptūriņas, tās stāvēja brālim uz klavierēm, un es sāku tās zīmēt. Man ārkārtīgi žēl, ka tēvam nebija izglītības, jo viņš bija ļoti apdāvināts. Lietišķajos es satiku Čellu (kostīmu māksliniece Večella Varslavāne – U. A.) un redzēju, kā viņa tur liek zīmuli un mēra attālumus. Es no tā neko nezināju, kā no laukiem. Mums bija izteiciens – braucam uz Rīgu. Pa smilšaino ieliņu – tip, tip, tip. Burvīgi, braucam uz Rīgu! Tad es domāju – nu nē, man ir jātiek tajā skolā. Sagatavojos un tiku, bet tur gāja raibi. Tie bija skaistākie gadi, un diplomdarbs man bija ļoti labs. Mani nosūtīja praksē uz Rīgas Modeļu namu. Strādāju tur vienu gadu, bet pa to laiku taču parādījās jauna parādība – Rūdolfs Heimrāts atvēra tekstilmākslas nodaļu! Man šodien, starp citu, piezvanīja Heimrāta dēls Mārtiņš. Cik es biju laimīga! Toreiz tur bija ļoti liels konkurss. Tagad ir grūti sameklēt studentus, jo nav jau nekādas perspektīvas. Mēs no lietišķajiem gājām uz akadēmijas sporta zāli. Puikas mūs pētīja. Es ieraudzīju Lancmani un Tabaku Maiju, tas viss aromāts un eļļa, un smarža, un atmosfēra. Visi cilvēki bija savādāki. Citādi nekā uz ielas. Un visa tā elpa. Visi Imanta draugi, "franči". Rūdolfs Heimrāts bija kā brīnums.

Sūrais sociālistiskais reālisms jau bija beidzies? Vai jums vēl iekrita zīmēt kādus Ļeņinus?

Nē, man nevajadzēja. Arī aušana man prātā nenāca, savu mūžu nedomāju, ka sēdēšu pie stellēm. Domāju tikai, kā es varētu kaut ko uzgleznot. Man nebija veiksmīgs kurss. Nebija tādu kursabiedru kā Lancmanim. Meitenes aizgāja pa citiem ceļiem. Nevaru nosaukt nevienu personību, kas būtu kaut ko radījusi. Žēl, jo man patīk, ka ir sacensība.

Man bija radies priekšstats, ka jums patīk sava savrupība, bet no sacītā es sapratu, ka jums ir pietrūcis zināmas sāncensības?

Es redzu, ka ir tādi grupējumi, un tas ir baigais stimuls. Tā man ļoti pietrūkst. Tas laikam ir viļņveidīgi, ka ik pa laikam uzplaiksnī kādi grupējumi, bet no mana laika nekā tāda nav. Žēl. Profesors man iedeva pirmo līguma darbu. Tas, man liekas, gāja caur Maskavu, jo es jau esmu padomju laiku produkts. Tā iekrita. Ja tu gribēji kļūt par PSRS Mākslinieku savienības biedru, tev vajadzēja būt bijušām divām vissavienības un vairākām vietējām izstādēm. Tajā laikā, ja tu tiki vissavienības izstādē, tas bija jauki. Krieviem mēs bijām vajadzīgi. Dekoratīvā māksla bija tā, kas nebija tik apspiesta. Tā bija diezgan brīva. Ja nu paši mākslinieki darīja kādus idiotismus.

Bet varēja arī nedarīt?

Jā, varēja nedarīt. To ideju taču varēja apiet visādos veidos. Izstādes bija jauktas. Manēžā blakus tev varēja nolikt kādu kirgīzu. Tas varēja būt labs darbs, bet viss bija izjaukts. 15 republikas kopā. Tā mums raibi gāja. Krievi izvēlējās personības, un viņi ļoti mīlēja arī mūsu profesoru Rūdolfu Heimrātu. Līdz ar to pavērās ceļš. Heimrāts brauca uz ārzemēm – Čehoslovākiju –, redzēja, kā attīstās tekstils. Pēc profesijas viņš bija keramiķis. Viņš to visu redzēja, un akadēmijā ienāca šīs nozares. Ienāca arī dizains. Heimrāts izveda mūs dzīvē. Tā kā viņu visur aicināja, visi mīlēja un cienīja, tad pats viņš dabūja maz strādāt. Darbi ir palikuši, bet būtu bijis daudz iespaidīgāk, ja viņš būtu varējis atļauties strādāt. Viņš sevi ziedoja. Uznāca arī slimība. Tā mēs šķīrāmies. Paldies Dievam, dēls turpina darbu. Gaidu, ka viņš izdos grāmatu. Visu laiku viņu lamāju, ka viņš kavējas. Nupat viņš bija Argentīnā, jo meita apprecējusies ar argentīnieti.

Tagad visa pasaule vaļā.

Jā, visa pasaule vaļā. Tāpēc es ļoti kritiski izturos. Brekte uztaisa vienu sienas gleznojumu, un mēs taisām scēnas. Visi maļ. Bet ir taču Benksijs. Viņa darbus pērk par miljoniem, bet tur jūt arī lielu meistarību. Mēs paši domājam baigi augstu, bet es vienmēr kāpjos atpakaļ. Ja man ir slikti vai grūti, atšķiru kādu glezniecības grāmatu, apskatos kādu portretu un pamīlu renesansi, un saprotu – mīļie, viss taču ir darīts, nu vērtējiet sevi, nevar tā. Es ļoti nopietni pieeju tām lietām. Pasaule ir vaļā, un visas vērtības var redzēt. Internets parāda tik daudz.

Jūs lietojat internetu?

Jā, lietoju, man patīk. Izskatu visas pilsētas. Es ļoti maz esmu ceļojusi. Neesmu bijusi pat Skandināvijas valstīs. Francijā esmu pabijusi tikai drusciņ. Esmu gandarīta par raidījumiem, ko sagatavo tā sauktie blogeri. Viņi tagad tik labi rāda. Es ne ­ kad kā tūriste pati to nevarētu. Tie blogeri ir tik labi, ka man dažreiz pat grūti aizmigt, man liekas, ka es jau tur staigāju. Man klēpjdators stāvēja kādu pusgadu, un es to neaiztiku. Vienu dienu nodomāju – jāpamēģina. Tā es sāku. Tagad varu sūtīt e-pastus un varu drukāt, man nav nekādu problēmu. Galvenais, ka es kaut ko redzu. Man jau patīk modes dizaineri. Pilnīgi kaifoju. Tie vīrieši ir apbrīnojami! Modes dizaineri ir unikāli. Tā ir mana kaislība. Galjāno parāda savu darbnīcu, un es ģībstu. Viņš ir mans. Galjāno parāda kādas piecas idejas, no kā viņš smeļas, tas ir tik interesanti! Es viņam pat uzrakstīju komentāros. Nu nevaru, viņam ir kolosāla darbnīca! Visi tie tēli un vide. Nav baigā villa, viņa māja ir līdzīga kā mūsu vecie lauku krogi. Cik dievīgi, paskatieties to video! Es vienkārši degu. Tas man dod spēku. Kaut kas man ir tik līdzīgs ar viņu. Sākumā man bija Karls Lāgerfelds. Viņš bija mana lielā aizrautība. Viņš bija ļoti vispusīgs – fotografēja un pārvaldīja ārkārtīgi daudz valodu. Arī Lakruā ir brīnišķīgs dizainers. Viņi visi taisa augsto modi. To var lietot tikai kādās izrādēs vai uzvedumos. Mums Latvijā ir ļoti zema ģērbšanās kultūra. Tas mani ļoti sāpina. Skatījos Tautumeitas. Viņām vajadzētu padomāt par ietērpu. Dzied viņas ļoti jauki, bet tie vainagi... Veltījumā Ukrainai uz dzelžiem uztītas divas lupatveidīgas... Nu, beidziet, nevajag tā! Kā var tā pieiet?! Ir tāds Kazahstānas dziedātājs Dimašs Kudaibergens. Tā ir unikāla personība, redzēs, kā viņam vēlāk dzīvē ies, bet tagad viņš visu Kazahstānu ir izvedis pasaulē. Cik viņam ir labs dizainers! Viņš ienes iekšā kazahu tautastērpa elementus – viņam ir tādi gari mēteļi un ornamenti. Viņam līdzi iet arī tautiskie instrumenti. Visi ģībst viņa dēļ. Visā pasaulē līdz pat Ņujorkai. Kādreiz padomju laikos Rīgas Modeļu nams, neraugoties uz nepieņemamiem apstākļiem, visu kaut ko tik interesantu darināja. Viena skate bija ļoti skaista – ar visādiem dzintariem. Nav jau jāatdarina tautastērpi. Paņēma atsevišķas detaļas.

Vai jūs pati sev visu mūžu esat šuvusi apģērbu?

Gandrīz, jā. Retos gadījumos – kāds cits. Tagad tā lieta ir aizgājusi otrā plānā, mani tas vairs neinteresē. Vecums dara savu. Tad, kad ir vecums, nekas vairs nepatīk, staigā pa māju naktskreklā (smejas).

Jūs tik dzīvi sekojat līdzi šodienas dzīvei. Vai notikumi pasaulē kalpo par impulsu arī jūsu darbiem?

Man bija Koronetes. Es jau 2006. gadā uztaisīju kronīti, kas bija veltīts Ukrainai. Pēc tam man bija darbs...

Melnas asinis?

Pat neatceros vairs, kā to nosaucu. Es dievinu Ukrainu. Otrajā kursā ar Aiju Zavicku ar autostopiem braucām uz Ukrainu. Tas tajā laikā bija raksturīgi. Toreiz bija drausmīgi grūts laiks. Bija Hruščova gadi, mums pat sviesta nebija. Ar pārtiku bija ārkārtīgi bēdīgi. Izbraucām cauri Baltkrievijai, kur uz soliem sēdēja sievietes melnos tērpos un grauza semuškas. Mūsu vecie cilvēki adītu kādu cimdu vai zeķi. Latvijā arī bija tāds laiks, kad visur mētājās saulpuķu sēklas. Un tad es iebraucu Ukrainā! Es jau esmu vērotāja – kur bija puķes un sēta, tur gājām iekšā. Užhorodā bijām pilnīgā sajūsmā. Ko tik mums tur nedeva! Gulējām uz četriem spilveniem mežģīnēs. Saulpuķu lauki, un turpat blakām gara, liela kukurūza. Un tad mums iedeva vīnogas. Galvenais – man no Ukrainas atsūtīja garo vilnu, un tad es uztaisīju Korridu. Man atsūtīja vairākus maisus, jo, kad es ieraudzīju to vilnu, biju trakā sajūsmā. Pati attīrīju, ņēmos ar to un izmantoju daudzos darbos. Ukraina man ir palikusi atmiņā. Tur bija ļoti skaisti jauni, gari vīrieši. Tāpēc man tagad ir jāraud. Raudu viņiem līdzi un domāju, kāpēc tāda attieksme, kā var tik mežonīgi rīkoties. Tie cilvēki visi saņems sodu. Tas nav prātam aptverams. Tu vari par to domāt, bet tu nevari to saprast. Kad tu paskaties uz vienu sagrautu teātri... Kāda jēga mākslai? Vai tie cilvēki domā? Vai viņi ir traki vai mazohisti, vai kas viņi ir... Es jau to visu esmu izdzīvojusi. Vienmēr sevi saucu par Ribentropa – Molotova meiteni. Mēs dzīvojām pie Spilves aerodroma. 1940. gadā ienāca visi tie cilvēki un prasīja naktsmājas. Tēvs pieņēma trīs lidotājus. Viens bija ārkārtīgi labs cilvēks. Tad ienāca vācieši. Bet 1945. gadā ienāca cilvēki un pateica, ka ir atbrīvotāji, un dzīvoja pie mums Iļģuciema mājiņā sešus gadus. Tad mammiņai nervi neizturēja. Viņi mūs vēl apzaga. Mahorka nāca iekšā. Tēvs pat iesūdzēja tiesā un aizrakstīja Hruščovam. Atnāca atbilde, ka jums tas jānokārto tiesas ceļā. Viņiem piešķīra vienu istabiņu, un viņi aizbrauca. Rets gadījums. Tad nāca trieciens, ka vajadzēja nojaukt siltumnīcu, ko tēvs savām rokām bija uzcēlis. Hruščovs deva pavēli nogalināt visus dzīvniekus. Mums bija tītari un kaziņas, bija kaut kā jādzīvo. Par māju iedeva pusotras istabas dzīvoklīti Ķengaragā. Bija tāds brīnišķīgs, labs priekšsēdētājs Slēde (Egons Slēde – Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs – U. A.). Man bija līgumdarbs Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Es taisīju Kosmosu. Uzrakstīju, ka man nav, kur likt stelles, un tad Slēde teica, ka Iļģuciemā cels jaunu masīvu pēc lietuviešu projekta. Paldies Dievam, vecākiem iedeva divistabu dzīvokli. Cik cilvēku neaizgāja ar infarktu. Kad es biju savā mājiņā, no rīta izgāju ārā, bija rasa, ceriņi un jasmīni smaržo. Tur pirmās rozītes, tur ozoli, tur blakus san liepas. Mums bija tāds grāvis ar tiltiņu pāri. Kad tas sāka zaļot un pārklājās ar mazām, sīkām lapiņām! Tur es pirmoreiz redzēju dēles, un vardītes kurkstēja. Spārītes lidinājās pāri pār ūdeni. Kas var būt skaistāk! Tur bija korintes, lazdas.

Gribu atgriezties atpakaļ, kad stāstījāt par līgumdarbu Ļeņina 100. jubilejai. Kosmoss – tas bija nodevas pēc, vai pašu šī tēma pa īstam interesēja?

Vienkārši tajā laikā kosmosa tēma bija populāra. Man pat pirmie darbiņi, kurus taisīju bez kādiem līgumiem, bija par šo tēmu. Vienu nosaucu – NLO. Vīrs Ivars Vīgners atnāca mājās no kinostudijas un teica, ka gaisā ir redzējuši mazu trijstūrīti – nezināmu objektu. Toreiz bija liela aizraušanās ar kosmosu. Domāju, vai, cik jauka tēma, kāpēc lai es tādu neuztaisītu?

Viss ir atkarīgs no mākslinieka. Maskavā bija kāds tēlnieks, nepateikšu tagad viņa uzvārdu. Viņam telpā stāvēja Ļeņina tēls, viņš piegāja pie tā un glaudīja tam galvu: "Tā ir mana maizīte." Tāpēc jau bija pilni meži ar visiem šitiem baltajiem tēliem.

Vai jums ir nācies ciest no cenzūras?

Maskava noraidīja manu darbu, ko biju veltījusi kosmonautam Gagarinam. Uzskatu, ka viss, ko es daru, ir ļoti naivi. Man tur bija tāda mājiņa, jo Gagarins nāca no nabadzīgas vides, un krītoša lidmašīna. Virs zemeslodes augšā bija rakstīts "CCCP", bet pēdējie divi burti bija ārā no gobelēna, un bija redzami tikai "CC" (SS – latviešu valodā – U. A.). Tad vēl teica, ka Gagarinam ir pārāk zaļa seja. Toreiz es ar dēlu vedu uz Maskavu arī miera balodi, milzīgu – trīs reiz trīs metri. Viens no tās komisijas krieviski teica – ko tas balodis tāds drūms? Otrs atbildēja – par ko lai viņš priecājas? Es kļuvu mēma. Darbu pieņēma. Mans nosaukums bija Maskava, viņi nomainīja uz Miera balodis.

Lai arī dzīvojāt pazemojošā laikā, vai savu mākslinieces mūžu uzskatāt par veiksmīgu, īstenojušos?

Bagāta es nebiju. Māju necēlu, bet ar baudu strādāju, jo man nebija jāceļas astoņos no rīta. Pavadīju nakts stundas un biju azartā. Darbus es darīju ar baudu. Tie bija ļoti veiksmīgi. Bija tādas PSRS kultūras dienas Čehoslovākijā. Rīkotāji varēja pieprasīt, ko viņi grib tajā reizē. Prāga tajā laikā pieprasīja manu personālizstādi. Maskava man jautāja, kuru mākslas zinātnieku es gribu līdzi. Es teicu – nevienu. Man vajag arhitektu iekārtotāju līdzi. Zināju, ja braukšu ar personālizstādi, viņi staigās pa veikaliem un man kā muļķei vienai viss būs jādara. Zināju, ka pret mani izturēsies skarbi, jo tikko Prāgā bija iebraukuši tanki. Es būšu tikai padomju pilsonis. Es viņiem pateicu – lūdzu, atļaujiet man ņemt līdzi arhitektu, jo tie darbi ir lieli un tie ir jāiekārto. Tas bija tik kolosāli!

Jānim Pipuram atļāva braukt līdzi?

Jā. Vienīgais – viņš nenormāli pīpēja. Cigareti nelaida no zobiem ārā. Braucu ar viņu kopā... un nevarēju. Čehi arī pīpēja. Pīpēšana un alus – tas viņiem ir raksturīgi. Mašīnā man kļuva slikti. Man bija trīs izstādes: bija izstāde Indriķa pilī, un es domāju, kaut tādu varētu uztaisīt Cesvainē, cik kolosāli tas būtu mums, tekstilmāksliniekiem. Man piederēja visa pils. Lejā bija restauratoru darbnīca. Ārā tecēja strautiņš. Restaurācijas darbnīcā strādāja mākslinieks, kurš teica – es vienmēr taisu divus darbus – viens lai iet pa izstādēm, bet otrs lai saglabājas. Skaidrs, vazāt pa izstādēm negribējās. Īpaši, kā Maskavā apgājās. Tur bija elle un netīrība. Georgam Barkānam gleznas ar līstēm un naglām piesita, varat iedomāties, kādā līmenī tajā laikā darbojās. Man gribējās raudāt. Šausmas! Un tu esi to darbu mīlējis un kopis, un tīrījis. Tagad varbūt viss ir kulturālāk un savādāk. Prāgā ar mani gribēja runāt kādi 14 žurnālisti. Es viena pati, un viņi man visu ko jautā un prašņā. Prasa, kur man tāda kleita. Es biju speciāli noadījusi garu līdz zemei. Paps man bija uztaisījis tādas lielas krelles. Bratislavā es pēkšņi saņemu zīmīti, ka režisors Vāclavs Hapls par mani grib taisīt filmu. Pirmais – ieraudzīju kurpes – spīd. Itāļi tās taisa laikam gadu. Inteliģents cilvēks. Šis cilvēks būtu uztaisījis tādu filmu, kādu mums neviens nevarētu.

Haplam atteica iespēju veidot šo filmu, un viņš izdarīja pašnāvību. Kā jums šķiet, vai Haplam filmas aizliegums bija pēdējais piliens attiecībās ar komunistu varu?

Jā, tas bija pēdējais punkts. Pie varas bija nonākuši slovāki, viņi diriģēja. Čehi bija iedzīti pagrīdē. Visi profesori bija padarīti par citiem cilvēkiem. Tas bija ārkārtīgi grūts laiks. Hapls vienmēr teica – jums, latviešiem, jau ir tāds pats liktenis kā mums, čehiem. Tāda nelaime bija, un cilvēks aizgāja.

Purvīša balvas žūrijas pamatojumā, piešķirot jums balvu par mūža ieguldījumu, teikts: "Par mākslinieciskās kvalitātēs augstvērtīgu, spēcīgu un radošas enerģijas piepildītu sniegumu tekstilmākslā vairāk nekā pusgadsimta garumā, eksperimentējot un ļaujoties inovatīviem risinājumiem." Ko jūs pati uzskatāt par saviem nozīmīgākajiem eksperimentiem un jaunievedumiem tekstilmākslā?

Savā laikā Indulis Zariņš gribēja, lai es nāku uz glezniecību, bet man visu mūžu ir mazvērtības kompleksi. Es nekad neesmu apmierināta, un man liekas, ka tas nekas nav. Sevišķi tagad, kad ir pasaules skatījums, man rodas mazvērtība. Redzu, kādi darbi tiek radīti. Trūkst vārdu. Tāpēc man liekas, ka tāda balva man faktiski nepienāktos, jo Purvītis ir simbols visai Latvijai. Es tur ieeju iekšā kā "lietišķais" cilvēks, drīzāk kāds no glezniecības būtu pelnījis.

Bet Purvīša balvas laureātu izstādē tiešas glezniecības arī praktiski nav. Cik saprotu, balva vairāk ir par talanta jaudu, ne tik daudz žanru.

Jā, tas mani mazliet apbēdina. Domāju, ka tekstilmākslai vajadzētu atsevišķu balvu, jo patlaban tā ir uz robežas. Nav konkursa. Cilvēki neredz perspektīvu. Līgumi netiek doti. Tu esi kļuvis par lūdzēju. Ir jāiet uz Kultūrkapitāla fondu, no kura tu saņem atbildi, kas ir neloģiska, – mēs nezinām rezultātus. Tas ir teikts tik absurdi! Pateikt to māksliniekam, kur būtībā ir ekspromts. Tādā ziņā padomju laiku attieksme pret līgumdarbu bija pareiza, jo tika iedota avansa nauda. Tā nebija liela, bet tu varēji par to iegādāties materiālus un strādāt, un darbu radīt. Ja tas nepatiks – jā, to noraidīs, bet naudu atpakaļ neprasīs. Tagad tev pasaka – mēs nezinām rezultātu. Kā tā mākslā var pateikt?! Katrā laikmetā ir sava labā un kreisā puse. Tāpat kā nabagie un bagātie būs jebkurā iekārtā. Mēs nevaram ņemt kaut kādas komunistu idiotu idejas par pilnu.

Tagad mākslā ir tik milzīga konkurence, ka cilvēki grib ar kaut ko pārsteigt. Un, ja viņi nevar pārsteigt, viņi sāk operēt savu miesu vai dara tādas lietas, kas cilvēkiem liek runāt, bet ne mākslai. Sekoju līdzi arī notikumiem pasaules mākslā. Pie reta darba gribas apstāties. Tad es labāk atgriežos pagātnē.

Ko jūs uzskatāt par drosmi mākslā?

Māksliniekam nevajag nekādu drosmi. Viņam vajag dabisko jušanu, kas viņā ir ielikta iekšā. Krāsu izjūtu nav iespējams iemācīt. Tas ir pilnīgi garām. Tu pat vari nezināt, no kā tā krāsa sastāv, bet tev ir kolosāla izjūta. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja