Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Maija Kovaļevska: Pirmos atbalstītājus neaizmirstu

Ir mums jauni, spilgti talanti un būs. Arī ar pasaules slavu – uzskata Maija Kovaļevska, kura viesojas Rīgas Operas festivālā un ir Jāzepa Vītola 4. Starptautiskā vokālistu konkursa žūrijas priekšsēdētāja

Man ir ļoti labas, siltas atmiņas par pirmajiem soļiem uz šīs skatuves, ir gaiša atgriešanās sajūta. Šī ir mana pirmā teātra skatuve, uz kuras debitēju 2003. gadā ar donnu Elvīru Mocarta operā Dons Žuans. Šeit ir mājas – pēc desmit gadiem atkal sastapta Latvijas Nacionālajā operā, saka mūsu pasaulslavenā operdīva soprāns Maija Kovaļevska. Aculiecinieki nebeidz jūsmot par Mimī lomas atveidojumu Rīgas Operas festivāla Viva Puccini atklāšanas izrādē Bohēma. Maija Kovaļevska dziedāja Bohēmas izrādē arī 12. jūnijā, un pēc tam vadīs Jāzepa Vītola 4. Starptautiskā vokālistu konkursa žūrijas komisiju, no 14. līdz 19. jūnijam izvērtējot 26 jaunos solistus no 10 valstīm. Konkursa žūrijas priekšsēdētājas pienākumus māksliniece uzlūko kā ļoti nozīmīgu debiju.

Salīdzinot ar pasaules lielajiem opernamiem, piemēram, Ņujorkā, mūsu Baltā nama pasaule nešķiet sarukusi tik maziņa, kā pēc gadiem šķiet bērnības vietas?

Salīdzinājums ir ne tikai ar Ņujorkas Metropolitan. Arī Buenosairesā teātrī ir četri tūkstoši vietu. Rīgā, jau pirmajā mēģinājumā uzejot uz skatuves, bija sajūta, ka šeit viss skan. Siltas atmiņas par pirmajiem soļiem un pirmo uzstāšanos – tas viss manī ir palicis, tāpat kā cilvēku sirsnība. To nevar aizmirst, kā viņi mani atbalstīja sākumā, kad vēl nebiju pasaulslavena dīva, – apsveica pēc izrādēm ar ziediem, gaidīja. Tāpēc ir prieks atkal atgriezties uz savas skatuves. Esmu šeit dziedājusi gan Mimī lomu Džakomo Pučīni Bohēmā, gan Liu Turandotā – arī toreiz, starp citu, diriģēja Tadeušs Voicehovskis, kurš festivālā diriģē Bohēmas izrādes. Tas bija mans Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūras eksāmens pie skolotājas Anitas Garančas 2005. gadā. Vēl biju Grāfiene Mocarta Figaro kāzās, un kopš tās vasaras nu jau būs pagājuši deviņi gadi, kad vairs te neesmu uzstājusies. Kolēģi ir tikpat sirsnīgi, un atmosfēra ir ļoti jauka. Interesanti, ka daži kolēģi palikuši tie paši. Piemēram, uz skatuves Bohēmā esam ar baritonu Jāni Apeini, ar kuru kopā mācījāmies Mūzikas akadēmijā un kurš, tāpat kā es, ir viens no Jāzepa Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa laureātiem. Viņš ir Marsela lomā, savukārt filozofu Kolēnu atveido Rihards Mačanovskis, mans bijušais kursabiedrs. Mācījos kopā arī ar Ingu Šļubovsku, kura dzied Mizeti. Ir ļoti jauka, patīkama gaisotne.

Šī viesošanās ir izņēmums, vai esi atvērta piedāvājumiem nākotnē?

Ja man ir brīvs un ja vien ir iespēja, labprāt vienmēr atbraucu. Ciemoties pie Daiņa Kalna Siguldas Opermūzikas svētkos ir vieglāk, jo tas ir vasarā. Taču pieļauju, ka arī Latvijas Nacionālajā operā varētu parādīties vēl kādā lomā.

2016. gadā LNO taps Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins iestudējums, kuru veidos Ainārs Rubiķis un Rēzija Kalniņa. Būtu interese dziedāt vienu no savām iemīļotākajām lomām – Tatjanu?

Tas varētu būt interesanti. Kāpēc ne!

Kāpēc tomēr atteicies dziedāt Latvijas prezidentūrai veltītajā Džuzepes Verdi atskaņojumā Parīzē?

Šoziem nodziedāju šo Rekviēmu trīs koncertos Madridē, Pamplonā un Parīzē kopā ar maestro Vladimiru Jurovski, ar kuru man bijusi ļoti laba sadarbība jau iepriekš Čaikovska operās Jevgeņijs Oņegins (14 izrādēs Glaindbornas festivālā 2008. gadā) un Jolanta (Drēzdenē), kurā dziedāju titullomu. Viņš jau sen vēlējās kopā atskaņot Verdi Rekviēmu. Starp citu, tenora partiju dziedāja Dmitro Popovs.

Tikko biju nodziedājusi pirmo reizi, sapratu, ka uz kādu laiku to tagad nolikšu plauktiņā, jo tomēr Verdi to rakstījis Aīdas balsij. Pēc gadiem to, protams, dziedāšu, bet šobrīd vēl ir par agru. Jau Vīnē dziedot Amēlijas Marijas lomu Džuzepes Verdi operā Simons Bokanegra, kur uz skatuves sastapos ar Plasido Domingo, un arī atveidojot Violetu (operā Traviata), pārliecinājos, ka Verdi ir ciets riekstiņš. Ir vajadzīgs balss briedums. Salīdzinot ar Pučīni, orķestris ir nedaudz maigāks, pavadošs. Izklausās vienkārši, bet ir jābūt tik perfektai vokālajai meistarībai un tik lielam personības briedumam, lai tiešām saprastu un atainotu Verdi lomas tā, kā viņš ir gribējis. Pēdējā laikā daudz runā arī par Verdi orķestra skaņojumu – 432 Hz –, ko komponists pats ir gribējis. Par to The New York Times bija publicēts pētījums, arī divi slaveni itāļu dziedātāji Renāta Tebaldi (1922– 2004) un Pjēro Kapučilli (1926–2005) savulaik iestājās, lai atgrieztos Verdi orķestra skaņojums. Tomēr visā pasaulē orķestru skaņojums ir ļoti augsts – 440 Hz un 442 Hz –, tāpēc Verdi ir ļoti grūti nodziedāt. Traviatu man faktiski nācās dziedāt pustoni augstāk, nekā savulaik dziedājuši pirmie Verdi dziedātāji.

Kāpēc tā?

Vēsturiski izveidojies tā, ka priekšroka tiek dota orķestra spožumam. Īpaši tas ir saistīts ar vijoļu skanīgumu. No vienas puses, ir ļoti patīkami klausīties tādu orķestra skanējumu. Tas ir pilnīgi saprotams simfoniskajos darbos. Taču ir liela atšķirība, ja balss kaut mazliet paceļas virs augstuma, kāds uzrakstīts Verdi operu notīs. Tā kā mūzikas materiāls paceļas augstāk, Verdi dramatiskā repertuāra lomas dod dziedātājiem ar vieglākām balsīm, un tas ir risks. Cilvēks it kā visu nodzied, bet to balsu īpašniekiem, kas to varētu pa īstam, nākas atteikties, jo trūkst visaugstāko nošu. Piemēram, Aīdu Verdi ir uzrakstījis kārtīgam dramatiskajam soprānam, bet to var nodziedāt arī liriskais soprāns, kāpēc ne? Ir dziedājušas daudzas, un ne slikti. Tomēr, ja to nodzied kārtīgs dramatiskais soprāns un tā, kā vajag, tas ir pavisam kas cits. Grūti ir arī vieglajiem soprāniem, jo apakšējās notis ir par zemu. Par to [Verdi orķestra skaņojumu] runā jau gadu gadiem, bet nekas šajā ziņā netiek darīts. Būtu labi, ja kaut kas mainītos. Pagaidām vienīgi Itālijā ir festivāli, kuros Verdi tomēr tiek atskaņots īstajā, oriģinālajā skanējumā. Dziedātāji ir atzinuši, ka tas ir nesalīdzināmi labāk.

Varbūt glābiņš ir slepus transponēt slavenās ārijas par pustoni vai toni zemāk?

To jau dara visā pasaulē ar Rūdolfa āriju Che gelida manina (no operas Bohēma), jo tenori augšējo toni vairs nevar nodziedāt – augšā jātur do diēzs, un tas vairs nav dabiski. Šo āriju bieži transponē par pustoni vai pat toni zemāk, pārējo operu neaizskarot. Savukārt duetā daļa dziedātāju augšējo noti nedzied, bet iet uz leju. Tāda ir izvēle. Es domāju, ka visiem būtu ieguvums, ja Verdi varētu izpildīt tā, kā ir uzrakstīts. Tad arī parādītos riktīgais Verdi mūzikas smeķis. Orķestris rimti spēlē pavadījumu um-pa-pa, un liekas – tas nav nekas. Bet tur iekšā ir viss, tik spēcīgas jūtas! Dziedātājam tas viss ir jāizvelk, uz viņu gulst visa atbildība. Tāpēc uz dramatiskajām lomām neeju, es labi jūtos liriskajā repertuārā – Mimī, Mikaēla, Liu. Protams, Amēlija Marija ir skaista loma, un man ļoti patika to dziedāt, jo tā ir uzrakstīta liriskākam soprānam.

Tavā karjerā noteicošā gan bija uzvara Plasido Domingo Operalia. Cik īsti nozīmīgs ir Vītola konkurss?

J. Vītola konkurss ir ļoti grūts. Ir tādi konkursi – manā pieredzē, piemēram, Rikardo Dzandonai konkurss un arī Operalia –, kuros jādzied tikai operu ārijas. Toties J. Vītola konkursā sevi ir jāparāda vairākos žanros: operā, kamermūzikā, baroka un mūsdienu mūzikā. Dziedātājiem ir liels izaicinājums parādīt sevi no visām pusēm, tas ir visgrūtāk. Man pašai ļoti palīdzēja tas, ka mācījos kamerdziedāšanu pie Maijas Krīgenas un Pētera Plakida. Tas ir lieliski, ka konkurss, kurā pati uzvarēju 2004. gadā, pēc desmit gadiem atkal ir atjaunots.

Konkurence kļūst arvien lielāka un daudzveidīgāka, uzvarēt un arī vērtēt – aizvien grūtāk?

Agrāk uz Vītola konkursu brauca mazāk pretendentu no citām valstīm. Vairākas ļoti spēcīgas balsis šoreiz ir no Armēnijas, bet ne pa jokam spēcīgas un labas ir mūsu pašu latviešu jaunās balsis. Ir mums jauni, spilgti talanti – un būs. Arī ar pasaules slavu. Uzaicinājums vadīt Jāzepa Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa žūriju man bija ļoti pagodinošs. Es šo uzdevumu un atbildību uztveru īpaši nopietni. Domāju, ka būs ļoti interesanti klausīties 26 jaunos vokālos dārgakmeņus.

Latvijas mūzikas izglītība pasaulē kotējas augstu?

Mūzikas izglītība mums ir ļoti augstā līmenī. Man vienmēr ir noderējis viss, ko esmu šeit ieguvusi no skolotājiem Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tas mani ir ne tikai profesionāli bagātinājis, bet arī veidojis manu personību. Izglītība mums, latviešiem, ir viens no pamatdzinuļiem izvirzīties, jo mēs esam ļoti strādīga un stipra tauta. Svarīga ir sagatavošana, izglītība. Tas viss pēc tam noder.

Tomēr ne visas mūsu zvaigznes izstudējušas augstskolās, dažas izkaldinājis individuālais rūdījums. Ar ko, tavuprāt, izskaidrojams, ka tik pārsteidzoši daudz izcilu mūziķu nāk no mazās Latvijas?

Izglītība un arī mentalitāte. Iekšējais spēks, raksturs. Spīts, pamatīgums un nopietnība. Latviešus – ne tikai dziedātājus, bet jebkura darba darītājus – vienmēr ciena par to, ka viņi ir ļoti strādīgi, godīgi, nekad nepievils. Latviešiem ir laba reputācija pasaulē. Ne tikai Latvijas māksliniekiem, bet vispār latviešiem.

Vai ķīnieši tomēr nav vēl čaklāki un neatlaidīgāki?

Atceros, ka Dzandonai konkursā piedalījās ļoti daudz korejiešu un ķīniešu. Viņi ir ļoti strādīgi un precīzi, bet ar to vien nepietiek. Es toreiz dabūju pirmo vietu. Pēc tam žūrijā uzsvēra, ka manā priekšnesumā patikusi sirsnība un emocionālais lādiņš.

Vai tas, ka ziemeļzemju dziedātāji, arī tu, labprāt iemājo siltākās zemēs, ir tāpēc, ka balss tur jūtas un skan labāk?

Savā ziņā – jā. Ietekmē klimats un saulīte. Vasaras Latvijā lielākoties ir siltas, bet ar ziemu mums nav paveicies. Dažreiz arī vasaras ir lietainas. Taču labi skan arī Latvijā. Vienreiz gan saslimu tieši pirms debijas Traviatā Siguldas Opermūzikas svētkos, taču toreiz visi bija pusslimi. Atbraukuši uz Latviju, diezgan daudzi saaukstējas. Tomēr klimats nav pats galvenais. Svarīgi ir arī citi faktori. Piemēram, labs ēdiens. Esmu tā pieķērusies itāļu virtuvei, ka mājās gatavoju galvenokārt itāļu ēdienus. Taču joprojām gribas arī latviešu rupjmaizi.

Uzstājoties ārzemēs, ar īpašu prieku izbaudi turienes latviešu interesi?

Nemaz nebiju iedomājusies, ka Austrālijā, kur uzstājos gadumijā, ir tik ļoti daudz latviešu. Latvieši tiešām ir visur, mani pat intervēja laikrakstam Austrālijas Latvietis, pēc izrādēm viņi sagaidīja ar ziediem. Latviešu sirsnība ir kaut kas īpašs. Melburnā, kur mums bija mēģinājumi, nofotografēju tiltu, uz kura ir vizuāls mākslas darbs ar plāksnēm par ieceļotājiem no katras valsts. Skaitļi par latviešiem bija diezgan iespaidīgi. Austrālijā tikos arī ar Latvijas goda konsulu un viņa kundzi, viņu ģimenē pavadījām Ziemassvētkus. Dziedāju Pučīni Bohēmu Sidnejas operā, un tas sakrita ar latviešu kultūras dienām. Austrālijā biju pirmoreiz. Skaisto Sidnejas operas namu ieraugot vien, jau aizraujas elpa. Pirmizrāde itāļu diriģenta Andreas Molīno vadībā bija tieši Vecgada naktī, 31. decembrī, un starpbrīdī no operas balkona varēju vērot brīnišķīgo svētku salūtu. Pēc tam – jau pēc izrādes – pusnaktī bija vēl viena – lielā uguņošana. Tur gadumijā ir vasara. Šajā laikā ļoti daudzi brauc uz Sidneju. Arī man Austrālija bija sapņu zeme, kur vienmēr biju vēlējusies aizbraukt. Sapnis beidzot piepildījās. Iestudējums Geilas Edvardsas režijā bija ļoti skaists un arī diezgan moderns. Operas darbība bija pārcelta uz Veimāras republikas laiku un notika Berlīnē, nevis Parīzē, otrais cēliens risinājās kabarē gaisotnē. Man bija brīnišķīgs XX gs. trīsdesmito gadu kostīms un matu sakārtojums. Biju pieradusi Mimī lomu dziedāt vēsturiskā perioda tērpos, bet arī šādā skatījumā jutos kā zivs ūdenī. Mans skatuves partneris visās deviņās izrādēs bija meksikāņu tenors Djego Torre ar brīnišķīgu balsi. Mums ļoti labi saskanēja balsis, vokālā skola un domāšana. Es tur labi jutos arī tāpēc, ka austrālieši ir ļoti vienkārši cilvēki, ar viņiem ir viegli kontaktēties, runāt. Viņi nav iedomīgi. Bija arī negaidīts satricinājums. Tikko biju ieradusies no Melburnas Sidnejā, jau liftā izlasīju trauksmes brīdinājumu: jūsu drošībai – neizejiet no telpām! Daudzstāvu mājas dzīvoklī ieslēdzu ziņas: terorists saņēmis gūstā apmeklētājus tuvējā kafejnīcā, tikai divus kvartālus tālāk, netālu no operas! Iedomājos, ka arī es tur būtu varējusi būt. Biju pilnīgi viena, un man bija bail. Mēs dzīvojam laikā, kad nekur nav droši. Jāpaļaujas tikai uz Dievu, un jācer, ka pasaule mainīsies uz labu.

Ko vēl vērtē kā spilgtākos brīžus aizvadītajā sezonā?

Šis gads man palicis spilgtā atmiņā ar Tatjanas lomu šopavasar Vīnes operā – manu vismīļāko lomu, kas man sirdī ir vienmēr. Man tā bija atkaltikšanās ar izcilo baritonu Pēteru Matei, kurš ir izcils Oņegina interprets. Tenors Čārlzs Kastronovo pirmoreiz dziedāja Ļenska lomu un paveica to lieliski. Vīne, kur debitēju ar Tatjanas lomu 2011. gadā, pēdējā laikā man kļuvusi par otrajām mājām. Četros gados tur esmu nodziedājusi gan visas savas zelta lomas, gan arī jaunās lomas, arī pirmo Verdi. Vīnes Valsts operā esmu jau dziedājusi Mikaēlu, Mimī, Grāfieni, Violetu, Amēliju Mariju. Tāpēc bija prieks tur atkal dziedāt Tatjanu. Vēl varu minēt savu pirmo uzstāšanos Meksikā. Dziedāju Mikaēlu Ž. Bizē operā Karmena, un tā bija senā teātra atdzimšana Gvadalaharā – Meksikas otrajā lielākajā pilsētā. Brīnišķīgs teātris ar lielisku akustiku. Skanēja fantastiski, bet sirsnīgo, entuziastisko uzņemšanu vispār nav iespējams aprakstīt vārdos. Tas ir tik pārspīlēti kaislīgi, kā rāda seriālos. Tas, kas latvietim liktos pārspīlēti, tur ir tikai normāli. Viņi tādi ir.

Piemēram, visi bija atnākuši ar ziediem, un pēc izrādes no skatītāju zāles un balkoniem man lija puķu lietus tieši sejā. Biju šokā, tik milzīgi bija ziedu klēpji. Ļoti karstas ovācijas bija uzreiz pēc ārijas. Vajadzētu turpināt izrādi, bet viņi nebeidz un nebeidz aplaudēt. Vētrainas ovācijas bijušas arī Japānā, ASV (Ņujorkā) un Itālijā, taču Meksikas publika bijusi līdz šim viskaislīgākā. Meksika ir tenoru dzimtene – no turienes nākuši mani kolēģi Rolando Viljasons, Ramons Vargass, Djego Torre. Arī Operalia uzvarētājs manā gadā vīriešu balsu grupā Dāvids Lomeli. Jau lidostā ievēroju, ka meksikāņi runā kā tenori ar nostādītu balsi, tas nāk jau no serenāžu dziedātājiem mariači tradīcijās. Viņi tādi jau piedzimst, viņiem tas ir dabiski, turpretim pasaulē tenori kļūst arvien retāka parādība. Apbrīnojami, bet fakts. Dziedāšana viņiem ir asinīs. Līdzīgi kā latviešiem, tikai citā veidā. Latviešiem dominē koru kultūra, toties, kad Gvadalaharā aizgāju ar kolēģiem vakariņās, krodziņā piecēlās un dziedāja ikviens. Pat duetos vai tercetos, un visi kopā – no sirds! Viņiem ir mīlestība, kaislība pret mūziku, un viņi neslēpj emocijas. Visu liek ārā, kā jūt. Redzēju arī īstas meksikāņu kāzas, ceremoniju katoļu baznīcā. Tik skaisti! Cik laimīga bija līgava, un cik lielas un stipras ir viņu ģimenes. Tur ir cieņā tradicionālās vērtības. Kā tas var būt, ka meksikāņi un latvieši savā ziņā ir tik līdzīgi?

Dod priekšroku teātriem ar perfektu disciplīnu vai radošu haosu, kur rezultāts šķiet necerēts brīnums?

Teātros Vācijā un Austrijā viss ir sakārtots tieši tā, kā vajag, – strādāt ir patīkami. Taču Ķīnā disciplīna ir tāda, ka pat strādāt pieradušajam latvietim sākumā tas šķiet traki. Itāļi raduši nekur nesteigties, tomēr pēdējā brīdī viss izdodas – gan Milānas La Scala, gan Sicīlijā. Dažreiz kaut kas aizkavējas par pusstundu vai četrdesmit minūtēm, bet tas nav svarīgi. Viņi visu dara ar domu, ka dzīvo nedaudz vēlāk laikā. Ir patīkami nesteigties laikam pa priekšu, bet mazliet nogaidīt. Apdomāties un izbaudīt brīdi, un tad viss tāpat notiks.

Vai ir kāda pastāvīga mājvieta, kurā vienmēr atgriezies?

Īrēju, kā kuro reizi sanāk. Pēdējā laikā visvairāk uzturos Vīnē, bet uz Itāliju joprojām bieži braucu pie savas slavenās skolotājas Mirellas Freni. Es vispār dzīvoju uz čemodāniem. Pie tā pierod, un liekas jau jocīgi, ja kādā vietā uzkavējos ilgāku laiku. Mēs, brīvmākslinieki, nekur īsti nedzīvojam. Mēs nevaram pieķerties lietām. Nekas nav mūžīgs, un mantas ir tikai mantas. Braukājot ņemu līdzi arvien mazāk, arī drēbes visur pērku no jauna. Argentīnā izvēlējos arī skaisto, zilo koncertkleitu, kura tev ļoti patika. Tur ir milzīgi veikali, un lielās princešu kleitas stāv logos. Tāda izvēle! Kļuva dīvaini, uzzinot, ka Amerikā ir īpašas noliktavas – storage city –, kurās cilvēki uzglabā mantas, ko viņi vairs nelieto. Viņam tās nevajag, bet tās tur stāv. Gadiem.

Bet iedzīve, iemīļotās un pierastās lietas?

Dzīvokļos, kurus īrēju, parasti ir viss nepieciešamais. Ir jāpielāgojas, un tas ir interesanti. Man patīk, ka manā profesijā nav rutīnas. Tā neapnīk, jo mainās vietas un kolēģi. Viss mainās, un tas ir interesanti.

Ja reiz gribēsi iegādāties nekustamo īpašumu, kur tas varētu atrasties?

Tas ir grūts jautājums, jo ir tik daudz vietu, kas man patīk. Noteikti Eiropā. Varētu būt Itālijā, jo runāju itāliski. Varētu arī Vīnē. Man ļoti patika arī Austrālijā, taču tas ir ļoti tālu. Domāju, ka Amerikā gan ne. Visvairāk patīk Itālijā, bet par to es vēl domāšu.

Kuras lomas jau rūgst kā vīns pagrabā?

Par nākotnes plāniem parasti nestāstu. Uzmanības centrā būs Verdi, papildinot repertuāru ar Alises Fordas lomu, kuru dziedāšu Verdi pēdējās operas Falstafs iestudējumā Ženēvā. Šī ir viņa vienīgā komiskā opera. Tā kā man, kā jau pilnam liriskajam soprānam (soprano lirico pieno), vienmēr ir jādzied mirējas un cietējas, ir interesanti doties komiskā virzienā. Esmu jau izlasījusi pirmavotu – Šekspīru. Pēc Vītola konkursa būs iespēja druscīt atvilkt elpu. 

Top komentāri

Skaisle
S
Maija Kovaļevska ir izredzētā, Debesu eņģelis. Es skūpstītu viņai rokas, ja vien tas būtu iespējams. No vienas puses- tas ir kā paradīzē - lidot no viena sapņa piepildījuma uz otru, no otras puses - kaut šādi eņģeļi mieru un ģimenes laimi atrastu Latvijā. Es nezinu, es nespēju iedomāties kā tas ir spēt tā dziedāt kā eņģelim un tad saņemt visas tās ovācijas, to pielūgsmi. Būtu es vīrietis, es viņai rakstīti mīlestības vēstules. Tagad jau arī varu paust savu mīlestību , bet tas ir tomēr citādāk. Jā - dziedātāj tauta latvieši, ko neteiksi. Vieni un mums ir eņģeli - otri čekisti - man tas ir kā būt starp debesīm un elli. Svētīgu Maijai. Un paldies -mans nebeidzams paldies ....
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja