Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Lietuvas operas direktors Ģintauts Kevišs: Vismīļākā man ir NATO iznīcinātāju skaņa

Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra ģenerāldirektora Ģintauta Keviša kabinetā nekas neliecina par saspringtu, stresa pilnu darbu. Iespaidīgi milzīgais galds ir minimālistiski tukšs. Uz tā neredz dokumentu kalnu krāvumu, un arī pats direktors bieži vien atrodas kaut kur pasaulē, kaldinādams teātra nākotnes plānus.

"Galds nokrauts papīriem, un uz tā – nekārtība. Tā daudzi cenšas radīt iespaidu, ka viņi daudz strādā. Man vajag ideālu kārtību. Papīrus nemīlu. Šeit man stāv vizītkartes, te – perspektīvie plāni līdz 2020. gadam. Viss," redzot manā sejā izbrīnu, paskaidro Ģintauts Kevišs, Lietuvas kultūras topmenedžeris numur viens un viens no visdarbīgākajiem cilvēkiem, kādus vispār nācies sastapt.

Kļuvis pazīstams kā aktīvi koncertējošs pianists un filharmonijas kameransambļa dibinātājs, viņš sajutis sevī impresārija talantu un kļuva par Lietuvas Nacionālās filharmonijas vadītāju. Divpadsmit darba gados – no 1988. līdz 2000. gadam – šajā amatā viņš pārsteidza ar iepriekš nepieredzētu starptautisku vērienu, 1997. gadā izveidoja slaveno Viļņas festivālu. Ģintauts Kevišs ir bijis Lietuvas kultūras ministrs (2000.–2001. gadā).

Kopš 2002. gada būdams Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra direktors, viņš ir būtiski mainījis teātra seju un iekļāvis teātri intensīvā, respektablā starptautiskajā apritē. Pērn novembrī ar krāšņu galā koncertu nosvinējis 60 gadu jubileju, Ģintauts Kevišs saka: "Jūtos jauns, lai gan šī ir mana 13. sezona teātrī un kultūras procesus vadu jau 26 gadus. 1988. gada rudenī, kad kļuvu par Lietuvas Valsts filharmonijas ģenerāldirektoru, tikko biju kļuvis 33 gadus vecs. Biju visjaunākais direktors visā Padomju Savienībā, kur vadošos amatos bija pierasts sastapt par mani divreiz vecākus cilvēkus."

Jutāties kā baltais zvirbulis?

Mana tēva vārds ir Napoleons. Nopietni! Organizācijā Goskoncert, kad tiku stādīts priekšā kā jaunais Lietuvas filharmonijas direktors, mani pieteica: "Ģintauts Napoleonovičs Kevišs." Kad piecēlos, tajā sabiedrībā biju kā kucēns. Kāds pajokoja, ka Lietuvā kaut kas nav kārtībā.

Tagad esat gandarīts par paveikto?

Es priecājos par dzīvi. Pašapmierināts gan neesmu. Ja kāds ir apmierināts ar to, ko izdarījis, tā ir bremze, pirmais solis lejup. Visprecīzāk būtu teikt: es priecājos par to, ko esmu dzīvē darījis, jo pats galvenais man ir process.

Tomēr visi rauga rezultātus. Par ko pats visvairāk priecājaties?

Es nekad neesmu bijis plakātu cilvēks. Daži uzskata, ka biju politiķis, taču es tas neesmu. Nekad neesmu bijis kādas partijas biedrs. Mani, bezpartijisko, uzaicināja kā ekspertu. Man nepatīk visai pasaulei deklarēt savus uzskatus. Taču vēl Brežņeva laikā, 80. gados, studēdams aspirantūrā Maskavā, kādam tuvam draugam atklāju: ja Lietuva kādreiz, teiksim, mūsu mazbērnu dzīves laikā, kļūs neatkarīga, es par to priecājos jau tagad.

Lietuvas neatkarības atjaunošana ir nozīmīgākais notikums manā dzīvē. Tas, ka esmu to sagaidījis. Pasaules līmenī viens no iedvesmojošākajiem notikumiem bija Vācijas atkalapvienošanās. Es runāju ne tikai par valsti, bet par visu šo milzīgo kultūru.

Jums nācās sākt vadīt filharmoniju tieši pirms nozīmīgajām vēsturiskajām pārmaiņām, faktiski juku un nabadzības laikā.

Es pārdzīvoju ļoti interesantu laiku, lielo lūzumu no Padomju Savienības uz neatkarību, kad te nebija nekā un kultūrai vispār nebija naudas. Kāda kultūra? Te bija tanki. Jāatceras, ka tikai pēc zināma laika pasaulē atzina Baltijas valstu neatkarību. Tomēr manā laikā Lietuvas filharmonijā sāka viesoties ievērojamākie mūziķi – Mstislavs Rostropovičs, kurš Lietuvā pat nodibināja savu fondu, Jehudi Menuhins un Kšištofs Pendereckis te brauca katru gadu, Rikardo Muti ar Milānas orķestri Filarmonica della Scala pabija pat divas reizes.

Ko jums izdevās izdarīt tieši teātrī?

Domāju, ka tāds Pučīni operas Madama Butterfly iestudējums, kāds tapis 2006. gadā kopražojumā ar Anglijas Nacionālo operu un Ņujorkas Metropolitēna operu, nav izdevies nevienam. Tas ir tik skaists, un viss ir tik lieliski nostrādāts, jo britu režisoram Entonijam Mingelam (1954– 2008) bija īpaša vizuālā izjūta. Viņš bija ģēnijs, kurš visu redzēja citā gaismā. Varat iedomāties, ko mūsu teātra kolektīvam nozīmēja strādāt kopā ar viņu. Tas ir visbūtiskākais guvums.

Ja runājam par Lietuvas operu vispār?

Izdevās mainīt mūsu teātra estētiku. Salīdzinot ar to, kā bija 2002. gadā, repertuārs un iestudējumi tagad ir pavisam citādi. Kad uz šejieni atnācu, tas vēl bija ļoti akadēmisks un nedaudz lokāls teātris, kas balstījās uz Verdi, Pučīni, Čaikovska un vēl dažu krievu komponistu operām. Tagad ir liela daudzveidība. Pirmā lielā veiksme bija līdz tam Lietuvā faktiski nepazīstamā franču komponista Žaka Fromentāla Alevī operas Žīdiete iestudējums Gintera Krēmera režijā 2004. gadā. Pēc tam Entonija Mingelas veidotā Madama Butterfly un J. S. Baha Svētā Jāņa pasija Roberta Vilsona režijā.

Lielie režijas pīlāri deva būtisku impulsu teātra attīstībai – lūk, to uzskatu par sasniegumu. Protams, tapa arī citas labas izrādes – Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis Frančeskas Zambello režijā, Riharda Štrausa Salome Deivida Oldena režijā. Kopā ar Glaindbornas festivālu pasūtījām un iestudējām Pētera Etveša operu Mīla un citi dēmoni – mūsdienu operu šī vārda visaugstākajā nozīmē. 2018. gadā pieslēgšos Kšištofa Penderecka jaunajai operai Fedra, kuru viņš patlaban komponē.

To iestudēs Varšavā, Vīnē un pie mums. Mēdz uzskatīt, ka operas teātra direktora ziņā ir teātra maciņš un cīņa ar politiķiem, savukārt mākslinieciskā stratēģija tiek atstāta citās rokās. Taču jums nav mākslinieciskā vadītāja.

Es pats esmu mākslinieciskais vadītājs, un stratēģija ir mans lauciņš. Visa teātra politika ir manā ziņā. Baletā sevi neuzskatu par zinošu, tāpēc man bija vajadzīgs tāds baleta vadītājs, kura viedoklis man ir svarīgs, – no Varšavas uzaicināju horeogrāfu Kšištofu Pastoru. Operā apspriežos ar daudziem, taču lēmumus pieņemu viens.

Jums ir pieņemami, ka sarunās par operu pašlaik uzmanības centrā vispirms ir režisoru vārdi un veikums?

Izstāstīšu savu redzējumu par operas teātri. Es uzskatu, ka valsts galvenais operas teātris nedrīkstētu balstīties vienā estētiskajā līnijā. Neesmu liels vācu konceptuālisma pielūdzējs un neuzskatu, ka iestudējumu veidošanā obligāti nepieciešams dramaturgs. Uzskatu, ka operas un baleta teātrī jābūt pilnam spektram – gan estētikas, gan mūzikas un pat ģeogrāfiskajā ziņā. Sāku ar Alevī, jo ko gan mēs zinām par franču mūziku? Pārsvarā zina tikai Guno Faustu un Bizē Karmenu. Viss! Taču cik spēcīgs darbs ir Alevī Žīdiete – izcila mūzika un viens no saturīgākajiem operas libretiem vispār, pārliecinošs stāsts un dramaturģija! Šo franču līniju šosezon turpināsim ar Žila Masnē Manonu.

Skaidrs, ka repertuārā ir jābūt vācu mūzikai. Es gan nekad mūžā neķertos pie Vāgnera Nībelunga gredzena cikla, taču Valkīru iestudējām. Tagad prātā ir doma par Parsifālu 2018. vai 2019. gadā. Šajā sezonā pavasarī Oskars Koršunovs iestudēs Bēthovena Fidelio. Šo iestudējumu jau noskatījos Bergenā – izcili. Krievu repertuārā mums bija eksperimentāla Modesta Musorgska Borisa Godunova izrāde, ko veidoja starptautiski atzītais poļu režisors Marjušs Treliņskis.

Kāpēc iestudēt Musorgski aicinājāt poļu, nevis krievu režisoru?

Tāpēc, ka gribu, lai krievu operas iestudē režisori, kuri zina krievu raksturu un vēsturi, taču paši nav krievi. Treliņskim teicu: jūs esat polis, bet es vēlos operu bez poļu cēliena. Viņš piekrita. Izdevās spēcīgs iestudējums, kurš caur Borisa Godunova stāstu asi atklāja arī mūsu laika problēmas, taču tas neieguva publikas simpātijas.

Principiāli turpināt iesākto operas klasikas sapurināšanu jaunā skatījumā?

Mums ir arī vienkārši klasiski iestudējumi. Piemēram, abi spāņa Emilio Sagi iestudējumi – Mocarta Figaro kāzas, kas tapis sadarbībā ar Madrides Teatro Real, un Rosīni Seviljas bārddzinis, kas ir kopdarbs ar Sanfrancisko operu. Klasiski kostīmi un scenogrāfija, taču ļoti dzīva režija, jo Sagi ir režisors ar bagātu iztēli. Ir minimālistiski iestudējumi, kā Žīdiete, ir ārkārtīgi skaisti – kā Madama Butterfly. Ir eksperimentāli iestudējumi, kā Gluka Orfejs un Eiridike lietuviešu režisora Jona Juraša skatījumā un savā ziņā arī Štrausa Salome. Kustība notiek visos iespējamos virzienos. Pašreiz loloju ieceri par ļoti skaistu Traviatas iestudējumu. Mums, lietuviešiem, attiecībā uz šo operu ir lieli kompleksi.

Kā tad tā? Tā taču ir visu laiku operu topā!

Tāpēc, ka tieši ar Traviatas iestudējumu sākās Lietuvas operas teātra vēsture. Līdz manai atnākšanai 82 gadus ar Traviatas izrādi 31. decembrī vienmēr sagaidīja Jauno gadu. Es šo tradīciju izbeidzu. Gadu gaitā bijuši dažādi Traviatas iestudējumi, pašlaik rādām ASV dzīvojošā ķīniešu režisora un horeogrāfa Čena Šidžena versiju, taču manos plānos ir pasaulslavenā argentīniešu režisora un scenogrāfa Ugo de Anas veidotā iestudējuma atjaunojums. Ceru, ka pēc pieciem gadiem mums būs krāšņa, varbūt nedaudz pēc naftalīna smaržojoša, taču ļoti skaista izrāde. Ugo de Ana bija Rikardo Muti iemīļots režisors, viņš veidojis izrādes daudzos Eiropas opernamos. Viņam ir īpaša skatuves redze un skaistuma izjūta. Mēs jau esam visu norunājuši, tikai ir grūti saskaņot datumu tuvākajos gados.

Visi zina, ka itāļu komponistam Amilkārem Ponkjelli ir opera Džokonda, taču neviens nezina, ka viņam ir arī opera Lietuvieši, kas veidota pēc poļu dzejnieka un rakstnieka Ādama Mickeviča darba. Iestudējums būs itāļu valodā, un arī režisors būs itālis. Tajā ir vareni kora dziedājumi un ārijas lielām balsīm, spēcīga mūzika – kā Verdi. Operas repertuāram ir jābūt dažādam.

Jūsu ambīcijas un vēriens bieži atduras pret nepielūdzamo naudas barjeru?

Ikviens teātris neatkarīgi no reālās rocības teiks, ka naudas ir par maz. Ir bezjēdzīgi paziņot: mums trūkst desmit miljonu. Jābūt shēmai, un jums objektīvi jāpierāda nepieciešamais. Shēma ir vienkārša: valstij ir teātris – kā ēka – un trupa, kas veido šī teātra saturu. Tie abi ir jāfinansē valstij, taču radošajai programmai ir jānopelna pašiem. Ja biļešu ieņēmumus varu ieguldīt jauniestudējumos, neko vairāk man nevajag. Tad varu veidot ļoti interesantu sezonu ar pieciem sešiem jauniestudējumiem gadā. Vairāk nevajag. Tādiem nacionālajiem repertuāra teātriem kā mūsējais un nacionālās operas Rīgā un Varšavā sezonā jāveido maksimums seši jauniestudējumi: divas operas, divi baleti, viens eksperimentāls un/vai bērniem domāts iestudējums. Ja man būtu iespējas visus biļešu ieņēmumus virzīt šiem mērķiem, ar to būtu gana.

Eksperimentālie iestudējumi un nacionālais repertuārs, īpaši jaunās lietuviešu komponistu oriģināloperas, gan ir akmens kaklā, jo skatītāji uz tām nelaužas?

Nacionālajam repertuāram ir jābūt, tas ir nešaubīgi. Esam valsts teātris, un mums ir jāīsteno valsts kultūras politika: jārūpējas par mūsu komponistiem, dziedātājiem, baleta māksliniekiem un skatītājiem. Tiesa, pamazām ceļam biļešu cenas, taču uzmanīgi vērojam reakciju. Mārketinga direktore ziņo, ka apmeklējums, kas bija ap 92% gadā, kopš cenu paaugstināšanas ir nedaudz krities – par trim procentiem. Tātad, iespējams, cenas celtas par daudz, un šogad vairs necelsim. Cenas mums ir dažādas: biļetes uz Jaungada koncertiem maksā līdz 300 eiro, tikpat dārgas bija uz Izraēlas simfoniskā orķestra koncertu. Taču biļetes uz ikdienas izrādēm ir par 15% lētākas nekā Rīgā. Tas ir dabiski, jo Rīga ir lielāka pilsēta, turklāt pēc iedzīvotāju skaita tā ir puse no Latvijas, un jums ir tikai viena opera. Lietuvā valsts muzikālie teātri ir arī Kauņā un Klaipēdā, turklāt muzikālās izrādes notiek arī Panevēžā un Šauļos.

Jārēķinās ar konkurenci?

Nekādas konkurences, jo ir cits mērogs. Citu teātru repertuāra balsts galvenokārt ir operetes. Savukārt es rezervēti uztveru runas, ka mums vajadzētu atkal iestudēt kādu opereti. Kauņā ir neliela, laba trupa, kas iestudē arī operas. Taču mums ir trīsreiz lielāka trupa, lielāka skatuve. Viļņā ir arī tāda parādība, ko sauc par Viļņas Pilsētas operu – Vilnius City Opera. Tā piedāvā izrādes Viļņas Kongresu namā, kas ir Ģintara Rinkeviča vadītā Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvieta. Taču panākumus tās negūst: tas ir kluba variants, nu kādas gan izrādes koncertzālē?! Arī politiķiem mēdzu atgādināt: ja reiz mums ir operas teātris – bet tāda varētu arī nebūt, karš jau tāpēc nesāktos –, ir jāsaprot, ka opera ir dārga māksla. Tas tev nav sarīkot koncertiņu.

Lai uzturētu valdībā teātrim labvēlīgu gaisotni, bieži nākas komunicēt un pavadīt laiku ar politiķiem?

Ar to nodarbojos maz, jo tas nav manā raksturā. Strādādams vadošajos amatos, esmu pārdzīvojis jau piecpadsmit valdības sastāvu. Es nelūdzu – dodiet naudu! Vienīgais, ko es vēlos, – lai tiktu uzklausīti mani argumenti. Pārsvarā ir izdevies pārliecināt, taču nācies piedzīvot arī grūtākus laikus. Vai zināt, kāda ir man vismīļākā skaņa? Tā ir NATO iznīcinātāju skaņa. Es saprotu, ka Lietuvai un visām trim Baltijas valstīm šobrīd svarīgākā ir aizsardzība. Ja viss brīvībā uzceltais tiks sagrauts, kultūru vairs nevajadzēs. Militārajai aizsardzībai beidzot jāatvēl pienācīgi līdzekļi. Tā ir prioritāte. Tomēr ļaujiet man aizstāvēt valstiski būtiskās kultūras prioritātes.

Par tām viedokļi mēdz atšķirties.

Pamats, uz kura balstās valsts kultūra, ir nacionālās institūcijas. Caur tām valsts īsteno kultūrpolitiku. Viss pārējais ir tikai fons, kaut arī nevalstiskās organizācijas vienmēr kliedz visskaļāk. Tās cenšas pierādīt, ka ir vislabākās, taču tā nav. Projekti, protams, ir jāatbalsta, lai būtu labs kultūras fons, taču izšķiroši svarīgi ir tas, cik labi strādā nacionālās institūcijas. Ja to saprot, arī budžetu nevajadzēs tik milzīgu.

Kāds objektīvais kritērijs rāda, ka nacionālā institūcija strādā labi?

Viens no tiem ir apmeklējums: nevis pateicoties mūzikliem, operetei vai šovam, bet tāpēc, ka cilvēki nāk uz nopietnām operas un baleta izrādēm. Nav viegli, ejot pa priekšu tautai, publikai, panākt, lai teātra zāle būtu pilna. Iet publikas pavadā ir daudz vieglāk. Taču nevar arī rādīt lielo mākslu tukšā teātrī. Nu tad dariet to savās mājās! Ir jāsaprot, kādēļ un kam mēs strādājam. Ja nebūs skatītāju – kam tas viss?! Tas ir svarīgi arī finansiālajā aspektā, to nedrīkst atstāt pašplūsmā: kā būs, tā būs. Naudas apritei jābūt vadāmai. Par repertuāru ir jāpārliecina. Es pats mākslā esmu no triju gadu vecuma, taču nedomāju, ka par kultūru nav iespējams runāt konkrēti. Kā pianists koncertos esmu bieži spēlējis laikmetīgo mūziku un labi apzinos, cik lielā zālē to var piedāvāt. Taču, ja kāds apgalvo, ka apmeklējums vispār nav svarīgs, jo šeit top lielā māksla, tā ir demagoģija.

Kā izdodas nepazaudēt pasaulē izklīdušās lietuviešu starptautiskās operzvaigznes?

Skatīties egoistiski uz šo jautājumu nedrīkstu. Es ļoti priecājos par dziedātāju starptautisko karjeru, tā attīsta mākslinieka personību. Viņiem ir šad tad jāatbrauc uz Lietuvu, un viņi – Edgars Prudkausks, Sandra Janušaite, Ieva Prudņikovaite, Edgars Montvids, Kosts Smorigins un citi – to dara. Violeta Urmana, kaut arī ir ļoti aizņemta, šeit dzied reizi pusgadā.

Kas ir jūsu visaktuālākā, sāpīgākā problēma?

Paaudžu maiņa. Mums vajag, lai teātrī ienāk jaunie vārdi, lai saglabājas trupas līmenis. Jauno opermākslinieku akadēmiskajā izglītībā augstskolā kaut kas ir palaists garām, jo viņi nespēj uzreiz ienākt un dziedāt teātrī. Skatuve ir liela, akustika dažāda, un nav vienkārši iekļauties repertuāra teātra dažādībā. 2016. gadā piecu operteātru sadarbībā paredzēts Filipa Glāsa operas Satjāgraha jauniestudējums, kuru Roberts Vilsons veidos speciāli mums. Viņš nekad nav iestudējis šo operu, un pirmizrāde būs pie mums. Taču kurš to dziedās?! Mūsu vokālistiem nav pieredzes šādā mūzikā. Nav arī pieredzes Riharda Štrausa un Vāgnera repertuārā. Ceru, ka vismaz nākotnē jaunie būs ar plašāku redzesloku – ne tikai Verdi, Pučīni un Čaikovska Jevgeņijs Oņegins. Mums teātrī vajag prast viņus laikā nolikt īstajā vietā, tas ne vienmēr izdodas. Galvenās vienmēr ir bijušas un arī būs radošās problēmas. Ja tās nerisināsim, teātrim daudz nepalīdzēs pat nauda. Skaidrs, ka mēs nekad nevarēsim atļauties tik vērienīgi nopirkt to, ko var Parīzes, Londonas vai Ņujorkas opernami. Teātriem ir jābūt dažādiem, un katram ir jāpaliek savā vietā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja