Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +20 °C
Viegls lietus
Trešdiena, 24. jūlijs
Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne, Kristīna

Ko meklēšu, to atradīšu. Intervija ar mākslinieku Krišu Salmani

"Es gribu izstādīt darbus, kurus radot un uz kuriem paskatoties man rastos prieks. Man bija svarīgi, lai tie būtu emocionāli, nevis konceptuāli," saka mākslinieks Krišs Salmanis par savu izstādi Bezdarbības māktie ziloņi

Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē līdz 21. septembrim būs skatāma Kriša Salmaņa izstāde Bezdarbības māktie ziloņi. Tā iekļaujas izstāžu ciklā, ko bibliotēka veido sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem kā radošu interpretāciju kādam no institūcijas darba aspektiem (šajā sērijā notikušas izstādes Mūžības perspektīva ar autoru kolektīvu Orbīta 2020. gadā un Ivara Drulles izstāde 2022. gadā). Šāds starpdisciplināras sadarbības modelis nosaka rezultāta eksperimentālo rezultātu, ko iespējams skatīt un vērtēt gan autora radošās darbības un Latvijas laikmetīgās mākslas, gan bibliotēku darba kontekstā.

Krišs Salmanis pieder pie Ojāra Pētersona un Jāņa Murovska vadītās Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas absolventiem. Izglītību papildinājis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā. Autora radošā darbība aptver daudzas jomas: viņš ticis apbalvots Spēlmaņu naktī kā gada videomākslinieks, saņēmis balvu Zelta ābele par gada skaistāko prozas grāmatu, ieguvis balvu Kilograms kultūras par žurnāla Ir drosmīgo vāka noformējumu, kas plakāta formā patlaban rotā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fasādi. Kopš kara sākuma Ukrainā sācis dienēt Zemessardzes 13. kājnieku bataljonā.

Krišs Salmanis ir pārstāvējis Latviju 55. Venēcijas mākslas biennālē un 2017. gadā ieguvis Purvīša balvu par izstādi Dziesma izstāžu zālē Arsenāls (ekspozīciju viņš veidoja kopā ar mākslinieci Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu). Krišs Salmanis ir nominēts Purvīša balvai par izstādi Rūgts Laikmetīgās mākslas centrā Kim? 2023. gadā.

Izstādē Bezdarbības māktie ziloņi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Krišs Salmanis rāda bibliotēku kā dīvainu un aizraujošu veidojumu, kurā var atrast un pazaudēt visu. Izpētes procesā tiekoties ar bibliotēkas speciālistiem un gūstot ieskatu tās attālākajās krātuvēs, viņš bibliotēku ierauga kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.

Tavā izstādē Bezdarbības māktie ziloņi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā redzam spoguļu labirintu. Kā radās šis priekšstats par bibliotēku?

Tas radās no apmulsuma, sarunājoties ar bibliotēkas darbiniecēm. Es kā lietotājs aizeju uz bibliotēku un paņemu grāmatu no plaukta, man nav jāizdomā, kā grāmata tur nonāk un kā to iespējams atrast. Varu nojaust, ka tas nav tik vienkārši, bet, kad bibliotekāres sāk par to stāstīt, saprotu, ka tas ir pat ļoti sarežģīti. Būtu bijis daudz raitāk izdomāt izstādi, sēžot pie datora un pašķirstot kādas grāmatas, bet mēs tikāmies ar cilvēkiem, klausījāmies un skatījāmies.

Lai kaut ko atrastu, man ir jāzina, ko es meklēju, īpaši digitālajās meklētājsistēmās. Tur kaut kas ir jāieraksta, nevar gluži gar plauktu iet, vilkt ar pirkstu un apstāties pie tās muguriņas, kurai forša faktūra vai kura vienkārši ieinteresē tāpat vien. Tāpēc izstādē izmantoju spoguļus – ko meklēšu, to atradīšu. Kāds spogulis ir redzams tikai līdz pusei, kāds ir ieliekts vai kaut kā izlauzīts, kāds mazliet greizi un neparedzēti kaut ko atspoguļo. Meklēšanā ir jābūt precīzam līdzsvaram starp to, ko es zinu un ko vēl nezinu.

Vairāki darbi, kas ir ieslēpti spoguļu labirintā, radās brīžos, kad visā savā apjukumā es pēkšņi saausījos – sarunās ar bibliotekāriem kaut kas precīzs un bieži vien emocionāls mani aizkustināja vai aizrāva. Man nereti pietika tikai ar šo stāstu vien. Piemēram, par atrastajām lietām grāmatās. Būtu forši apskatīties atrastos herbārijus, mīlestības vēstules, pastkartes un pat zobu, bet vēl foršāk ir tas, ka tie paliek stāstā. Nezinu, vai kāds tiešām ir atradis zobu grāmatā, bet pats stāsts – kolosāls.

Vai ir kāds stāsts, kam izstādē nepietika vietas?

Varbūt tēlnieces Valdas Blunavas-Malējas cilnis ar četru alegoriju figūrām, kas tiek glabāts LNB repozitārijā Silakrogā. Šī izstāde tādā ziņā ir man tipiska, sākumā liekas: "O, es tur ielikšu īstu motociklu (atsauce uz Imanta Ziedoņa dzejas krājumu Motocikls) vai vismaz pārgriezīšu to uz pusēm, pa vidu mēs noliksim Valdas Blunavas-Malējas cilni. Es to apstrādāšu, pārveidošu par mūzikas instrumentu!", bet beigās viss pārvēršas, visi darbi ir maziņi, kabatas formā. Motocikls maziņš, un Valdas Blunavas-Malējas cilnis palika turpat, kur tas bija. Bērnībā tētis lepni teica citiem, ka es esot smalkmehāniķis. Mēs taisījām no plastilīna visādas lietiņas, konstruējām no papīra, un tā. Man patika ķimerēties, ar lielām lietām nezināju, ko iesākt.

Formai, protams, ir nozīme, bet svarīgs droši vien ir arī darbu saturs?

Saturs te ir svarīgs, tomēr tā nav ilustrāciju, shēmu vai izglītojoša koncepciju izstāde. Vēlējos uztaisīt darbus, kas būtu vienkārši patīkami, darbus, kurus radot un uz kuriem paskatoties man rastos prieks. Man bija svarīgi, lai tie būtu emocionāli, nevis konceptuāli. Pētniecisko darbu veicu reti. Lai gan šī izstāde ir saistīta ar izpēti un arī Liepājas koncertzālē Lielais dzintars nesen eksponētie videodarbi veidoti no arhīvu materiāliem, tas nav īsti manā dabā. Man bieži vien pietiek ar informāciju, ko varu iegūt, ātri ieklikšķinot un izlasot.

Ar bibliotekāriem mēs runājām par datu meklēšanas sistēmām, bet manī aizķērās kaut kādi mazie, emocionālie brīži. Agrāk tas mani ilgu laiku mulsināja vai darīja bažīgu – man nav savas tēmas kā citiem profesionāliem māksliniekiem, kurus interesē vēsture vai kādi aktuālie jautājumi un kuri pētī, veido darbus un izstāda to kopumu. Man vairāk ir tā: "O, tas mani tagad aizkustina vai satrauc, par to es uztaisīšu kādu mākslas darbu!"

Tomēr darbi netop arī gluži kā Vilhelmam Purvītim, kurš skatās uz ainavu un pārnes to uz audekla. Tie tomēr ir intelektuāli iespaidi?

Man liekas, ka vispirms tie ir stipri emocionāli iespaidi, kurus pēc tam mēģinu apdomāt, līdz apskaldu tos tik ļoti, ka tie šķiet intelektuāli un daudz vairāk ar domāšanu saistīti nekā patiesībā ir. Tas piederas pie atbildes par mazajiem darbiņiem – kāpēc jātaisa liels, ja to pašu varu pateikt ar mazu darbu. Viss tiek apskaldīts, apskaldīts, līdz sanāk tieši tas, kas nepieciešams.

Vai tavus darbus var viegli uztvert jebkurš?

Jā, tie ir lietotājam draudzīgi.

Bija periods, kad daudzi cilvēki nesaprata, piemēram, Aijas Zariņas glezniecību, uzskatot, ka "es arī tā māku". Varbūt kādam liksies, ka viņš arī var sasvītrot grāmatu?

Sasvītrot grāmatu kāds noteikti var daudz labāk nekā uzgleznot Aijas Zariņas gleznu. Ja nolaižamies pie argumentiem "es arī tā varētu", atbilde ir pavisam vienkārša – tad izdari tā! Aijas Zariņas gleznu neuzgleznos un grāmatu arī nesasvītros tieši tā, kā es to izdarīju, lai gan sasvītrot to var jebkādā manierē, nav tik svarīgi, cik bieza tā līnija sanāk. Vienīgais svarīgais ir tas, ka es pats to izdarīju.

Laikmetīgajā mākslā tā gan varētu būt arī performance ar citu piedalīšanos, bet tādā gadījumā ir svarīgi, ka autors to apzināti licis darīt kādam citam. Tomēr tas nenozīmē, ka rezultāts lietotājam būtu nedraudzīgs vai nesaprotams. Varbūt skatoties uz sasvītroto grāmatu un neizlasot to pavadošo stāstu, apmeklētājs var aizdomāties par kaut ko citu vai vienkārši pukoties, jo viņam negribas domāt līdzi, tomēr es neuzskatu, ka skatītājam būtu obligāti jāizdomā tieši tas, par ko es esmu domājis, skatoties uz mākslas darbu.

Paskatoties uz nokusušajām svecītēm spoguļistabā, katram kaut kādas emocijas raisās. Dažkārt atsauksmes pat liek mazliet satrūkties, cik liela tomēr ir mākslinieku atbildība, veidojot izstādes, jo mākslas darbi uzjundī cilvēkos trakas atmiņas un piedzīvojumus, bet tāds nebija mans nolūks. Kāda draudzene pirms laika bija pilnīgi pārliecināta, ka visa māksla īstenībā ir par nāvi. Ja tā, svecītēs un pingponga bezgalības zīmē noteikti kaut ko no tā var atrast. Tas var šķist ezoteriski, bet, ja godīgi rada mākslas darbu, tam piemīt kaut kas nopietnāks.

Es uz to bieži paļāvos, kad taisīju jautros darbus, smieklīgas animācijas cilpiņas. Ja skatītājs apskatīsies un vienkārši pasmiesies, būs forši. Piecpadsmit minūtes skatoties pāris sekunžu cilpu no vietas, piemēram, Lāčplēsīti (animācija Un reiz nāks tas brīdis, 2003), tie ir 36 kadri divās vai trīs sekundēs, nekas nemainās, tomēr katru reizi tā cilpa ir nedaudz cita, un diezgan ātri var nonākt pie pārdomām par nāvi vai citām lielām tēmām. Arī norautā motocikla detaļa bibliotēkas izstādē izskatās pavisam pārliecinoši pēc taureņa, ja to pieliek pie spoguļa, un es priecājos, ka izdevās motociklā atrast taureni, bet tur noteikti ir arī kaut kas vairāk iekšā, ko ieraudzīt.

Tomēr tavā izstādē ir daudz prieka, te grāmatām ir ballīte un ekslibris spēlē pingpongu.

Es mēģināju iztēloties bibliotekāru stāstus. Runājāmies kādu stundu ar universālās decimālās klasifikācijas jeb UDK eksperti Ritu Legzdaini par šo deviņu klašu sistēmu, kas tiek izmantota bibliotēkās grāmatu kārtošanā, līdz beigās viņa ieminējās, ka tāds un tāds kods nozīmē bezdarbības māktus ziloņus. Tik krāšņa bilde, turklāt tā tik ļoti kontrastē ar ierobežoto deviņu ciparu paleti, ar kuru ir uzmālēta, ka kļūst vēl emocionālāka. Tas man atgādināja zviedru gleznotāju Andersu Sūrnu, kurš mākslas vēsturē pazīstams kā mākslinieks, kurš gleznoja tikai ar četrām krāsām – baltu, melnu, sarkanu un okeru. Ar viņa ļoti ierobežoto paleti portretam pilnīgi pietiek. Tādā ziņā deviņi cipari ir diezgan daudz, varbūt nav brīnums, ka ar tiem var aprakstīt arī skumjus ziloņus.

Vai šobrīd ir svarīgi veidot darbus par bibliotēku?

Nedaudz nepieklājīga sajūta ir gandrīz kara apstākļos – mēs šo karu lielā mērā uztveram kā savējo – taisīt darbus par smalkām matērijām, lasīšanu vai to, kurā plauktā novietot dzejas grāmatu. Tās ir tēmas, kas šķiet piederīgas miera laikiem vai aristokrātiem, kas atļāvās domāt par dzeju un dzert tēju. No otras puses, tās ir tieši tās jēdzīgās lietas, par kurām vispār ir vērts domāt. Šobrīd, kad jāturas pretī ar stipri piezemētiem līdzekļiem, jākrāj raķetes un jāattīsta bruņotie spēki, esmu priecīgs par šo izstādi, jo tā ir par kaut ko labu un kaut kā būvēšanu. Varbūt ir tāds mākslas žanrs graut, tomēr māksla lielākoties ir par būvēšanu un radīšanu. Tas ir pretstats fiziskai, stipri brutālai, vienkāršai graušanai.

Uz pašreizējo situāciju var skatīties kā uz Maslova piramīdu – pašā apakšā ir izdzīvošanas jautājumi, bet pati būtība, ko veido arī bibliotēka un kultūra kopumā, ir piramīdas augšā un rada jēgu visam pārējam. Izstāde Rūgts (Laikmetīgās mākslas centā Kim? 2023. gadā; par to Krišs Salmanis izvirzīts Purvīša balvai – A. B.), lai arī man pašam patika un beigās bija prieks to taisīt, radās tur, piramīdas apakšā, bet šī izstāde pieskaras vērtīgajam, nevis tikai reaģē uz pamatu sargāšanu.

Krišs Salmanis
Izstāde Bezdarbības māktie ziloņi
LNB izstāžu zālē līdz 21.IX

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja