Novēlu latviešiem pašapziņu un stāju, rakstniece Nora Ikstena aicina šajā ziņā iedvesmoties no gruzīnu piemēra. Nu jau piecus gadus ilgajā Gruzijas pieredzē viņa ar lasītājiem dalās grāmatā Dievmātes draudzene, ko laidusi klajā Dienas grāmata. Septembrī grāmata piedzīvoja izdevumu arī Gruzijā gruzīnu valodā, tās ļaudīm atklājot Gruziju ārpus dienišķi ikdienišķā.
Kāpēc pie grāmatas rakstīšanas ķēries tikai pērn, nevis tverot pirmos, spilgtos iespaidus?
Man bija 38 gadi, kad pirmo reizi mūžā nokļuvu Gruzijā, tomēr negribēju tūlīt aprakstīt visu to kultūras, dabas un cilvēku iespaidu gūzmu, kas pār mani gāzās. Gruzijā esmu satikusi tik daudz jauna, interesanta, atšķirīga un arī līdzīga ar Latviju un mūsu kultūru, ka gribēju par to pastāstīt. Bet, lai rakstītu grāmatu, bija jāpaiet laikam. Nezinu, vai tā ir tikai likteņa sakritība, ka tieši tagad daudzi latvieši dodas ekskursijās uz Gruziju un visi, kas tur reiz nokļuvuši, to iemīl. Likās, ka mans personiskais stāsts un pieredze varētu būt interesanta arī citiem. Bet pati galvenā bija vienkārši vēlēšanās dalīties savā priekā un pārdomās.
Gruzijas poēzija, kino un mūzika ir pasaules klases kultūra. Ir tik interesanti, ka vienai mazai tautai tas ir izdevies, un izcilo personību ir tik daudz. Viss sakrita vienā kopīgā lielā vainagā. Es sāku mācīties gruzīnu valodu, ceļoju pa Gruziju, sastapu un iepazinu cilvēkus, atklāju arī Gruzijas virtuvi un vīna kultūru. Bija ne tikai sajūsmas atklāsmes. Bija arī citādība, ar kuru nācās sadzīvot. Tā nav tikai ceļotāja pieredze, sajūsma uz brīdi, jo man šī zeme, kultūra un cilvēki jau ir jāpieņem gandrīz kā savējie, vienlaikus apjaušot, ka tā īsti savējā tur varbūt nekad nebūšu. Man šī pieredze palīdzēja citām acīm paskatīties arī uz savu dzimteni, taču tas ir tikai stiprinājis manu dzimtenes mīlestību, jo es nevarētu vienkārši sakravāt somu un pārcelties uz dzīvi citā zemē. Es zinu, ka manas mājas ir šeit, Ikšķilē, bet Gruziju atklāju un iemīlēju kā otru dzimteni. Tas man devis ļoti daudz gan cilvēciski, gan kā rakstniecei.
Kas šajā pieredzē ir patiešām kardināli jauns, nebijis?
Gruzijā man vispār pirmo reizi mūžā radās vēlēšanās dažas dienas padzīvot sieviešu klosterī. Ar garīgo pieredzi ticības jomā līdz šim nebiju cieši saskārusies. Pēkšņi sev atklāju, cik tā ir dziļa un būtiska, gribēju noskaidrot savas attiecības ar to.
Kāds bija pirmais, spilgtākais vērojums Gruzijas ļaužu mentalitātes līmenī?
Mana Gruzijas iepazīšana sakrita ar brīdi, kad Latvijā valdīja krīze. Latvijā visi runāja tikai par krīzes šausmām, bet Gruzijā ieraudzīju, ka cilvēki dzīvo nesalīdzināmi nabadzīgākos un vienkāršākos apstākļos, īpaši laukos. Taču nekad neesmu dzirdējusi gaušanos par dzīvi! Tur cilvēki prot atrast prieku par dzīvi jebkurā situācijā. Manā grāmatā ir šāds fragments: cilvēki brauc pie radiem kalnos, kur notikusi zemestrīce. Izbīlī par tuvinieku likteni viņi ved maizi, ūdeni, bet, ieejot sētā, redz, ka sagrauto māju drupās ir saklāti galdi un cilvēki svin to, ka palikuši dzīvi! Mājas ir sabrukušas, bet viņi paši ir dzīvi. Tas ir gruzīnu tautas raksturā – prieks par dzīvi, dzīves
Ineses Lūsiņas interviju ar rakstnieci Noru Ikstenu lasi 17. oktobra KDi!