Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Kavalieru baritons. Intervija ar operdziedātāju Rinaldu Kandalincevu

"Es sevi izjūtu kā teātra skatuves cilvēku, man tuvāka ir iejušanās tēlā. Solokoncertā tu esi kails, jo izej uz skatuves tāds, kāds esi. Izrādē jūtos pārliecinošāk," saka operdziedātājs Rinalds Kandalincevs.

Jaunajā 2020./2021. gada sezonā baritons Rinalds Kandalincevs ir pieņemts Latvijas Nacionālās operas (LNO) solistu štatā un gatavo viņam uzticēto titullomu Džuzepes Verdi operā Simons Bokanegra. Jau 12. septembrī ir gaidāma viņa debija Žorža Žermona lomā Verdi operā Traviata, oktobrī – uz LNO skatuves jau iepriekš labi iedziedātā kņaza Jeļecka loma Pētera Čaikovska Pīķa dāmā un Marsela loma Džakomo Pučīni Bohēmā.

Mēģinājumi Operā rit pilnā sparā, bet Rinaldam Kandalincevam ir jāstrādā arī ar studentiem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un šonedēļ jāuzstājas trijos koncertos. Viena uzstāšanās tikko notikusi kamerkora MoonBeams projektā Bahmosfēra, un nu kārta ir 23. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla koncertam Lūgšanu dārzs, kurā Rinalds Kandalincevs muzicēs kopā ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti Rīgas Domā šovakar, 27. augustā. Sestdien, 29. augustā, dziedātājs uzstāsies Laidzes mazajos opersvētkos – brīvā dabā pļaviņā pie Laidzes pagastnama kopā ar Marlēnu Keini un pianisti Agnesi Egliņu.

Operā jūs nedziedat pirmo dienu, taču no šīs sezonas esat LNO štata solists. Ko tas jums nozīmē?

Līdz šim biju ārštata solists, viesmākslinieks. Latvijas simtgadē 2018. gada septembrī diriģents Mārtiņš Ozoliņš mani uzaicināja dziedāt LNO sezonas atklāšanas koncertā. Tā man bija pirmā reize uz LNO skatuves. Toreiz nodziedāju Silvio āriju no Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci. Pēc tam dziedāju šo lomu sezonas jauniestudējumā.

Kam Operā gatavojaties patlaban?

Visa pagājusī nedēļa bija veltīta topošajam jauniestudējumam – Džuzepes Verdi Simonam Bokanegram. Mēģinājumi bija divreiz dienā, jau ar orķestri. Pirmizrāde plānota 27. novembrī, un jau tagad tika samēģināts ar orķestri, iespējams, tāpēc, ka neviens nezina, kāda būs Covid-19 situācija rudenī. Titulloma man ir nopietns izaicinājums. Labu brīdi bija jādomā un jāapsver, vai varu to uzņemties, vai tikšu galā. Cerēsim, ka varētu sanākt pat tīri labi.

Vai šī ir smaga loma? Vai ir daudz muzikālā materiāla, ko dziedāt?

Simona Bokanegras loma ir interesanta ar to, ka soloāriju vispār nav. Ir ansambļi, piemēram, duets ar meitu un lielais pirmā cēliena noslēguma skats, kurā viņš sēž savā valdnieka tronī visa galma klātbūtnē, un visa šī aina balstās uz viņu.

Ar ko jūs piesaista Simona Bokanegras tēls?

Man šķiet, ka šis nav viens no populārākajiem Verdi operu baritona tēliem. Vēl jo vairāk Latvijā, kur šī opera līdz šim nav uzvesta. Šī mūzika, iespējams, "paslīd garām" arī tāpēc, ka Simona Bokanegras partijā nav īsti noslēgtu solonumuru, kurus var paņemt un ārpus konteksta nodziedāt galā koncertos. Taču loma un mūzika ir ļoti skaista, ideja ir jaudīga.

Simons Bokanegra bija pats pirmais patriciešu ievēlētais Dženovas dodžs, cēls un labestīgs valdnieks, kurš nostājās par labu mieram un saticībai tā laika sašķeltās Itālijas dažādo reģionu un valstiņu starpā. Kā zināms, Itālijas vienotības ideja bija tuva arī pašam operas komponistam Džuzepem Verdi. Simons Bokanegra ir arī traģiska personība. Viņš nāk nevis no aristokrātu vides, bet savas gaitas sācis kā korsārs – jūras laupītājs –, kurš bijis arī valsts dienestā. Viņa ievēlēšana par dodžu uzreiz izsauca nemierus tajās aprindās, kurām nepatika, ka viņš nav no viņu vidus. Vēsturiski viņš savu troni zaudēja, pēc tam atguva un visbeidzot mira neskaidros apstākļos. Ir aizdomas, ka viņu noindēja. Tieši tā tas ir risināts libretā – Simons Bokanegra tiek noindēts.

Vai esat jau saaudzis ar savu varoni?

Miera un saticības idejas, kuras viņš vēsta, ir tuvas lielai daļai cilvēku, arī man. Lielākā daļa taču būs par, nevis pret mieru. Mani uzrunā šīs operas muzikālās valodas skaistums. Vēl ir laiks padomāt, pameklēt vairāk krāsu, iedziļināties satura būtībā un tajā, kādas varētu būt galvenā varoņa sajūtas. Tādam ikdienas cilvēkam kā man ir grūti iztēloties valdnieku, uz kura pleciem gulstas milzīga atbildība – ne tikai par sevi, bet par tūkstošiem cilvēku likteņu. Jādomā, kā tāds cilvēks varētu justies.

Vēl ir jāsagaida, kad ieradīsies un ko gribēs režisors un kā viss tiks traktēts. Tā būs britu komanda, kura savulaik daudz strādājusi ar itāļu un franču opermūziku: režisors Stīvens Loless, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Leslijs Traverss un horeogrāfe Linna Hoknija.

Jūsu repertuārā, kas sākotnēji koncentrējās ap baroka operu, nu jau valda liela dažādība – arī klasicisms, romantisms, verisma opera un tieši jūsu balsij komponētā un Liepājā atveidotā loma Riharda Dubras operā Suitu sāga.

Esmu pateicīgs maestro Mārim Kupčam, kurš man daudzus gadus uzticējis visādas vokālās partijas ne tikai operās, bet arī dažādos lielās formas darbos – oratorijās un kantātēs. Šī sadarbība ir bijusi ļoti auglīga. Man paveicās, ka laikā, kad manas spējas un iespējas līdz lielajai operai vēl īsti nesniedzās, varēju dziedāt baroka mūziku. Toreiz tā bija mana iespēja būt uz skatuves.

Vai sapnis par operu atnāca vēlu un bez steigas?

Tas bija mans sapnis jau no pašas pirmās dienas, kad sāku studēt Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tas bija sen, jo studijas Mūzikas akadēmijā es sāku ļoti agri – kad iestājos, man vēl nebija astoņpadsmit gadu. Tas bija interesants laiks, akadēmijā tolaik vēl bija tā sauktie nulles kursi – tādiem pavisam jauniem kā man. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves debitēju 36 gadu vecumā 2018. gadā.

Vai esat kurzemnieks vai tikai pasniedzat Ventspils Mūzikas vidusskolā?

Esmu dzimis un audzis Ventspilī. No Ventspils aizbraucu astoņpadsmit gadu vecumā. Tad sākās mana Rīgas dzīve, kurai sekoja Norvēģijas laiks – maģistrantūras studijas pie Barbru Marklunnas Oslo Mūzikas akadēmijā. Tā pagāja piecpadsmit gadu, un es atkal atgriezos Ventspilī. Interesants un pilnīgi negaidīts dzīves aplis. Es neticētu, ja kādreiz kāds teiktu, ka tā būs.

Ko nozīmē – "atgriezos Ventspilī?" Jūs taču esat Rīgā!

Atgriezos 2015. gadā un kļuvu par Ventspils Mūzikas vidusskolas vokālo pedagogu, kas esmu arī šodien. Tur ir laba vokālā nodaļa, kuru vada Gatis Poriņš. Vairāk laika tagad gan iznāk pavadīt Rīgā, jo Operā ir ļoti daudz darba un esmu arī pieaicinātais docētājs Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Paldies Operas direktoram Egilam Siliņam, kurš bija saprotošs, ka man, arī esot teātra štatā, tās divas dienas ir vajadzīgas, lai es varētu turpināt strādāt ar saviem audzēkņiem Ventspilī. Es negribētu tā pēkšņi pateikt: man šodien radās labāks piedāvājums, nu tad griežu visu pārējo nost, visu labu! Ventspilī man ir četri skolnieki.

Visi baritoni?

Nē, nē. Kā jau visur, diemžēl ir vērojams puišu balsu trūkums. Vokālo mākslu mācās pārsvarā meitenes, lielākoties soprāni.

Vai soprāni saprot, ko baritons viņām māca?

Jāpiešauj ausis un jāsaprot, ko un kā pateikt. Katram ir individuāla uztvere. Paiet laiks, kamēr saproti un ieraugi, kas patiešām iedarbojas un palīdz, bet tas ir iespējams. Nav tā, ka vīrietis nevarētu mācīt dziedāt sievieti un otrādi. Tas tikai prasa vairāk uzmanības un iedziļināšanās. Es pats braucu uz Norvēģiju mācīties pie Barbru Marklunnas, mēdzu prasīt padomu Margaritai Gruzdevai.

Kāpēc jūs atšķirībā no vairākuma puišu gribējāt dziedāt?

Man jau no bērnu dienām ļoti patika mūzika. Pats to neatceros, bet vecāki ir stāstījuši, ka, atskanot raidījumam Mikrofona aptauja, astoņdesmito gadu vidū, kad man bija tikai kādi trīs gadi, es esot sēdējis uz grīdas pie televizora, šūpojies līdzi un visu laiku dungojis līdzi piedziedājumu: "… mīļā, mīļā, mīļā magonīt!" No otrās klases dziedāju skolas zēnu korī. Dziedāšana visu laiku ir bijusi blakus, bet apjausma, ka es gribētu dziedāt tiešām nopietni, klasiski, operā, nāca tikai septiņpadsmit gadu vecumā.

Skan panaivi, bet bija tā: reiz radio vai kasešu magnetofona ierakstā izdzirdēju Triju tenoru – Plasido Domingo, Lučāno Pavaroti un Hosē Karrerasa – koncertu. Šķiet, tas bija 1994. gada ieraksts no koncerta milzīgā stadionā ASV ar visiem publikas tūkstošu aplausiem. Varēja sajust šo atmosfēru. Kaut kas tajā visā bija tāds, kas lika man saprast: jā, es arī tā gribu stāvēt uz skatuves un dziedāt! Es mācījos vispārizglītojošajā skolā. No turienes arī lēcu uz Mūzikas akadēmijas sagatavošanas kursiem.

Vai maz iespējams piedzīvot pirmatklājēja prieku, gatavojot plaši zināmu repertuāru, kam pieejami neskaitāmi interpretāciju paraugi?

To man sniedza Jēkaba, grāfa Johana Ulriha fon Šverina tēva, loma Riharda Dubras operā Suitu sāga. Pirmo reizi devos nezināmā zemē, kur pirms manis vēl neviens nebija gājis. Man tas bija ļoti īpaši, tāpēc šis notikums palicis spilgtā atmiņā, ir mīļš un tuvs. Dažreiz saka: lai sagatavotos lomai, paklausies vienu, otru un padomā, ko tu tur varētu savu pateikt. Bet te, jaundarbā, nekā tāda nebija, un tieši tāpēc tas bija tik interesants process. Rihards Dubra pāris reižu ļoti konkrēti jautāja, cik tālu varētu rakstīt augšējās notis, vai tas nebūtu par grūtu. Viņš bija priecīgs, kad atbildēju: jā, var!

YouTube var atrast visu iespējamo, bet, lai saglabātu savu pieeju, varbūt ir jāsargās piebāzt dzirdes atmiņu ar izciliem paraugiem?

Mācoties Marsela lomu Džakomo Pučīni Bohēmā, vokāli nebija nekā sarežģīta, taču sarežģītība ir tajā, ka tur ir mazas, īsas frāzes – pa vārdiņam te un tur. Ieraksts var ļoti palīdzēt, lai dzirdētu un vispār saprastu kopainu, lai rastos priekšstats. Bet es uzmanos, lai nesāktu mēģināt kopēt manieri, kādā dzied kāds cits. Reizēm man patīk paklausīties pilnīgi citu balsu grupu pārstāvjus, pat soprānus, un arī no tā izdarīt secinājumus.

Runājot par Simonu Bokanegru, man vislabāk patīk 1978. gada La Scala ieraksts, kurā titullomu dzied itālis Pjēro Kapučilli. Viņa pieeja un dziedāšanas maniere man šķiet ļoti saistoša. Īsts itālis itāļu mūzikā – diez vai kāds to var pārspēt. Tur dzied arī Mirella Freni un Nikolajs Gjaurovs. Izcils sastāvs!

Dziedāšanai jūs iedvesmoja Trīs tenori, bet pats esat baritons. Vai negribējāt kļūt par tenoru?

Un kā vēl! Tad vēl salasījos astoņdesmitajos gados izdoto nelielo, balto grāmatiņu par Jāni Zāberu, kā viņš rakstījis vēstules no Itālijas. O, jā, Itālija! Ko es tajos laikos zināju par operu! Pirmoreiz vispār izlasīju tādus vārdus kā La Scala… Atšķirībā no tenoriem, kuriem tiek mīlētāju lomas, baritoniem bieži ir jāatveido negatīvie tēli. Bet ne vienmēr. Ir arī cēlās, dramatiskās lomas. Arī Jēkabs Suitu sāgā nav ļaundaris, viņa problēma ir savulaik dotais reliģiskais zvērests.

Ko dziedāsiet koncertā Lūgšanu dārzs Rīgas Domā 27. augustā?

Lielākais uzsvars ir uz latviešu mūziku. Ērģelniece Kristīne Adamaite spēlēs Bahu – nu kā bez Baha. Man būs izteikti romantiskā programmas daļa – gan Jāzepa Vītola un Jāzepa Mediņa, gan vācu komponista Pētera Kornēliusa un franču romantiķa Sezāra Franka skaņdarbi.

Vai jums tuvāka ir operas vai koncertu skatuve?

Es sevi izjūtu kā teātra skatuves cilvēku, man tuvāka ir pārtapšana, iejušanās tēlā. Solokoncertā tu esi kails, jo izej uz skatuves tāds, kāds esi. Nav kur noslēpties. Izrādē jūtos pārliecinošāk, drošāk. Pirmos solokoncertus sniedzu Ventspilī 2018. gada novembrī, kad Pārventas bibliotēkas zālē nodziedāju koncertu Latvijas simtgadē latviešu dziesmas. Pagājušajā rudenī kamermūzikas programmā kopā ar pianistu Endiju Renemani Ventspils koncertzālē Latvija atskaņojām Roberta Šūmaņa ciklu Dzejnieka mīla.

Vai brīvbrīžos joprojām aizraujaties ar gladiolām?

Jā, tas man ir liels vaļasprieks un eliksīrs dvēselei, izteikta skaistuma pasaule. Tas sākās jau sen. Pirmo reizi kaut ko pats savām rokām stādīju un sāku veidot savu gladiolu kolekciju 1988. gadā. Man bija tikai sešpadsmit. Toreiz iesākto joprojām turpinu Ventspilī, sava vecātēva piemājas dārzā. Protams, viss notiek viļņveidīgi. Kad esmu vairāk uz vietas, viss ir plašāk un nopietnāk, bet Norvēģijā pavadītajos astoņos gados paputēja, panīka. Atgriezies atkal sāku visu no jauna, bet nu izskatās, ka gladiolu audzēšana atkal diemžēl būs jāatstāj otrajā vai pat trešajā plānā, jo arvien vairāk laika ir jāpavada Rīgā.

Vai esat arī pats radījis savas šķirnes?

Tas ir interesants process: sakrusto divas šķirnes, izaudzē sēklas, iesēj un gaidi, kas izaugs. Nekad iepriekš nevar zināt, kas tur būs. Daži hibrīdi ir, bet nekad nav aizgājis tik tālu, lai es palaistu tautās jaunu šķirni ar nosaukumu.

Kur apguvāt nepieciešamās zināšanas?

Lasīju. Savulaik pat zvanīju slavenajam gladiolu selekcionāram Aldonim Vēriņam un guvu viņa padomus. Vislielākā vērtība bija viņa sarakstītā un Latvijas Avīzes izdotā Gladiolu Avīze. Šī tematiskā avīze, kas tika izdota ap 1997. gadu, kļuva par manu galveno avotu, kurā varēja uzzināt visu, kas par gladiolām ir jāzina. Latvijā gladiolu selekcionāru diemžēl kļūst arvien mazāk, bet bija laiks, kad lielajā ASV pasaules reģistrā katru gadu tika reģistrētas daudzas šķirnes no Latvijas. Varam lepoties, ka mūsu selekcionāru devums ir bijis liels.

Kam paša dārzā zied gladiolas, nebūs problēmu 1. septembrī?

Starp citu, no īsta gladiolu audzētāja viedokļa 1. septembris ir jau ļoti vēls datums. Gladiolas ir ziedi, kas visvairāk zied augustā, kad man (11. augustā) ir dzimšanas diena. Varbūt arī tāpēc kaut kas šo ziedu krāsās un formā tik ļoti uzrunā un patīk, ka jūtu: jā, tie ir mani! Visiemīļotākā man ir ļoti tumšā, gandrīz melnā gladiola Ebony Beauty. Šķiet, izveidota Kanādā.

Vai gladiolas ir labs bizness?

Nekad neesmu pārdevis nevienu ziedu vai sīpolu. Tās ir tikai priekam. Pērn, juzdams, ka jāsāk kolekciju sašaurināt, jo fiziski nevaru paspēt ne sastādīt, ne novākt, atdāvināju cilvēkiem sīpolus, lai stāda savā dārzā. Zinu, ka manas gladiolas tagad zied gan Dobelē, gan Latgalē, gan šur tur Jūrmalā.

Cik tālu jums vēl ir līdz sapņu lomai?

Sapņu loma? Tā mainās tāpat, kā mainās pati balss. Varu šobrīd sapņot par kaut ko vienu, bet pēc desmit gadiem tā būs jau cita realitāte. Man vistuvākā ir itāļu mūzika. Ir tāds apzīmējums "kavalieru baritons". Tas ir tas, kas esmu šobrīd, un tas nozīmē, ka man ir liriski dramatiska balss. Tāpēc izteikti dramatiskās Skarpijas un Jago vokālās partijas nav man. Kavalieru baritonam der Simons Bokanegra, Žoržs Žermons Traviatā, kņazs Jeļeckis Čaikovska Pīķa dāmā. Visas šīs lomas man ir jādzied Latvijas Nacionālajā operā. 12. septembrī debitēšu Žermona lomā.

Ventspilī Lāčplēša dienā 11. novembrī varētu tikt atskaņota Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg!, kura bija paredzēta 25. martā, bet Covid-19 pandēmijas dēļ nevarēja notikt. To gatavo Ventspils kamerkoris un kamerorķestris ar Aigaru Meri pie diriģenta pults un Aigaru Reini pie ērģelēm. Ja viss notiks, kā iecerēts, arī šo solopartiju dziedāšu pirmo reizi.

Top komentāri

Inga
I
Brīnišķīgs baritons un cilvēks.
???
?
Kur "Pajacos" ir Silvio ārija? Nav tādas! Lūsiņa atkal mūzikas skolā nesekmīga?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja