Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Pirmdiena, 15. aprīlis
Gastons, Aelita

Kāpšana Olimpā. Intervija ar komponisti Gundegu Šmiti

"Grieķija ir kā monumentāla, skanīga simfoniskā partitūra, bet Latvija ir klusināta kamermūzika. Gribas gan vienu, gan otru," apgalvo komponiste Gundega Šmite, kura dzīvo un strādā starp divām valstīm

Grieķija ir brīnišķīga vieta, kur atgriezties gan dzīvē, gan atmiņās, saka Gundega Šmite – komponiste, kura nu jau desmit gadu dzīvo starp dzimto Latviju un Grieķiju, sava vīra, komponista Dimitra Maronida dzimteni. Grieķijas dabas, ļaužu un kultūras vērojumi ir ienākuši ne tikai Gundegas Šmites muzikālajā jaunradē, bet nu arī īsprozā – divdesmit literāro miniatūru apkopojumā Grieķu svīta, ko laidis klajā Jāņa Rozes apgāds. Katra nelielā stāsta centrā ir kāds varonis – bērns, jaunietis, cilvēks brieduma gados vai sirmgalvis mūža izskaņā. Šie ļaudis satikti tavernās, tirgū, muzejā, skolā, universitātē, ielās, dabā, un viņu portretējumos varam meklēt arī mūsu pašu, mūsu sabiedrības atspulgus. Katrā Grieķu svītas miniatūrā ieskanas arī mūzika.

Kā nobriedi līdz Grieķu svītai, to pierakstot nevis notīs, bet literārās miniatūrās, grāmatā?

Pati pirmā mana radošā izpausme bija tieši tekstu rakstīšana. Jau mācoties pamatskolā, rakstīju dzejolīšus. Mūsu ģimene bija diezgan brīvdomīga, lai gan bija spēcīgi cietusi no padomju režīma, līdz pat izsūtījumam Sibīrijā. Vecāki mājās diezgan brīvi runāja arī par politiku, savukārt es sacerēju tiem laikiem diezgan drosmīgus, revolucionārus dzejoļus pret Ļeņinu un padomju varu. Nesen pārskatīju savus bērnības radošos krājumus – jā, šie dzejoļi tapa ap 1986./1987. gadu, kad mācījos trešajā klasītē. Es tos pat pārrakstīju un izdalīju klasesbiedriem, jo tolaik nebija nekādu kopēšanas iespēju. Tas bija diezgan traki un bīstami, taču pārsteidzošā kārtā mana darbošanās palika bez sliktām sekām.

Pēc tam visus manus spēkus un laiku paņēma mūzika. Ar tekstiem ir tā: mēs visi lietojam valodu, visi iemācāmies lasīt, rakstīt un skolā rakstām domrakstus. Savukārt mūzikā ir jāapgūst ļoti daudz: spēlēšanas tehnika, harmonija, polifonija, orķestrācija… Kad sāku nopietni to mācīties, sāku arī komponēt, un tekstu darināšana palika otrajā plānā. Tā es kļuvu par komponisti. Kad apprecējos un 2012. gadā pārcēlos uz dzīvi Grieķijā, ar mani notika kaut kas interesants: man nav viegli emigrēt, doties prom no dzimtenes. Grieķijā man radās nepieciešamība piefiksēt iespaidus, piedzīvojumus un pārdzīvojumus un izteikt tos latviešu valodā. Varbūt tā bija tāpēc, ka, dzīvojot Grieķijas otrajā lielākajā pilsētā Salonikos, visa mana ikdiena norisinājās angliski un grieķiski. Ar vīru sarunājāmies angliski, savukārt dēlam Andrejam tobrīd bija nerunīgie pusaudža gadi. Sāku pierakstīt dienasgrāmatas tipa piezīmes. Es tās rakstīju pati sev, taču, kad šo piezīmju bija uzkrājies diezgan daudz, radās vēlme pie tām atgriezties, izstrādāt, paplašināt – gandrīz tāpat kā komponējot mūziku. Tad sapratu, ka varbūt kaut kad varētu tapt grāmata, kas apkopotu manus Grieķijas iespaidus. Mans ceļš uz grāmatu bija lēns un pakāpenisks, un pagājušā gada beigās tā tika izdota.

Kāds tavu dienasgrāmatu ieraudzīja un novērtēja īstajā brīdī?

Pirms vairākiem gadiem aizsūtīju dažus tekstiņus interneta žurnālam Satori. Ilmārs Šlāpins apņēmās tos publicēt, un tā bija mana debijas publikācija. Tas mani iedrošināja. Klusībā turpināju strādāt, līdz uzdrošinājos parādīt dažiem tuviem ģimenes cilvēkiem. Vispirms mammai, kura visu mūžu ir strādājusi par redaktori. Pēc tam arī dažiem mūsu draugiem literātiem, piemēram, Lalitai Muižniecei. Viņa arī teica, ka teksti ir jauki un tos būtu vērts publicēt. Vēl pieslīpējusi un izstrādājusi tekstus, sūtīju Jāņa Rozes izdevniecībai un uzreiz sastapu interesi. Grāmatiņa ir kompakta, bet darba tajā ir ieguldīts daudz.

Vai nāc no profesionālu grāmatnieku vides, varbūt pat dzimtas?

Jā, ir tādas saknes. Mammai ir bagātīga redaktores pieredze. Padomjlaikos viņa strādāja izdevniecībā Zvaigzne, pēc tam nodibināja pati savu izdevniecību Rasa ABC, kas izdeva mācību literatūru, bet pēdējos piecpadsmit gadus līdz pensijai bija Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda direktore. Mana vecmāmiņa arī bija redaktore un ir pat saņēmusi balvu Zelta ābele par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Vectēva brālis ir slavenais trimdas latviešu dzejnieks Gunārs Saliņš. Gunāra tēvs Antons Saliņš arī rakstīja dzeju un pat esot izdevis vienu no pirmajām matemātikas mācību grāmatām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Ņujorkā dzīvojošā dziedātāja Laila Saliņa ir manas mammas māsīca, Saliņa ir arī mammas meitas uzvārds. Dzeja, literatūra un mūzika vienmēr ir bijusi mūsu ģimenes apritē. Grāmatu mīlestība un rakstīšana man nākusi tieši no Saliņu puses.

Tava grāmata ļauj ielūkoties grieķu ikdienas vidē, kuras izgaršošana tipiskā tūrisma braucienā ietu secen. Tu to visu apraksti pirmajā personā. Vai tiešām daļa no tēliem un situācijām ir dzimusi tavā iztēlē? Piemēram, pirātam līdzīgais kaimiņš?

Tas ir īsts tēls. Es ar viņu iepazinos, meklējot piemērotu dzīvokli, un mēs joprojām pie viņa to īrējam. Viņš tepat augšā dzīvo.

Nešaubos, ka krāšņais grieķu valodas skolotājas portretējums tapis, pašai valodu mācoties.

Tā ir. Man liekas, ka vispār nav iespējams rakstīt, neizlaižot materiālu caur sevi. Rakstu pirmajā personā, it kā tas ar mani notiktu. Tā jau arī ir, tikai reizēm vienā raksturā ir saplūdināti divi tipāži. Abus esmu sastapusi reālajā dzīvē, bet viņi man kaut kā ir sabūrušies kopā. Viena situācija papildina otru, un es tās salieku vienā stāstiņā. Viss ir piedzīvots, tikai šī nav dokumentālā proza. Es netiecos pēc faktoloģiskas baltas patiesības. Galvenais ir Grieķijas sajūta, garša, smarža. Tā ienāk grāmatiņā caur cilvēkiem, kurus es aprakstu.

Grieķijā dzīvojot desmit gadu, jau tik daudz ir piedzīvots, ka fantāzijā varu sakult notikumu virpuli, kas īstenībā nav noticis, bet varētu būt noticis. Tajā arī ir radošā procesa skaistums un maģija. Tu radi kaut ko, un līdz ar to tas ir noticis: vispirms manā un tad arī lasītāja apziņā. Būtībā teksts kļūst lasāms. Vajag tikai piešķilt to uguntiņu, lai tās vairs nebūtu tikai sev pašai domātas dienasgrāmatas piezīmes, bet kļūtu par tekstu, kas komunicē ar potenciālo lasītāju.

Dzīves garšu dažreiz negaidot spēj uzburt pat šķietami nenozīmīgas epizodes, sarunas, mirklītis dzīves plūdumā. Bet kā to parādīt citiem?

Es neveidoju stāstiņus tā, lai katrā būtu dramaturģija, samezglojums, konflikts un atrisinājums. Tādas domas man nebija. Rakstīju tēlojumu, kas piedāvā lasītājam pārcelties uz Grieķiju caur izjūtu, teksta detaļām. Lai noskaņu, atmosfēru, to īso mirkli uzbur tikko izceptu smalkmaizīšu smaržas raksturojums vai cikāžu balsis. Šīs ir drīzāk impresionistiskas miniatūras, nevis stāsti ar konkrētu notikumu gaitu.

Lasītājs gluži neviļus uzzina par tipiskākajiem grieķu ēdieniem, vietējās mūzikas stiliem un to savdabīgo izcelsmi.

Ceru, ka neesmu pārsātinājusi grāmatiņu ar grieķiskajiem nosaukumiem un specifiskām lietām. Taču valoda ir arī mentalitātes artikulācija. Ceru, ka latviešu lasītājs to sajūt, pat ja nav bijis Grieķijā un nav dzirdējis grieķu valodu.

Ja viņš tur tomēr nonāks un iegriezīsies kādā kafejnīcā, viņam jau būs zināms priekšstats par iespējamo piedāvājumu? Vai grāmata pilda arī ceļveža funkciju?

Daļai lasītāju tā varbūt būs pirmā sastapšanās ar Grieķiju. Caur manām sajūtām un manu pieredzi, taču tā ir ņemta tieši no ikdienas. Tā nav tūrisma Grieķija, kas tiek piedāvāta uzpucētā un drusku samākslotā veidā. Mani vienmēr ir interesējusi vienkārša, ikdienišķa dzīve, kurā ir pietiekami daudz poētiska skaistuma. Autentiska dzīves izjūta. Tāpēc ceru, ka tiem, kuri nav bijuši Grieķijā, šī būs pirmā sastapšanās ar to, savukārt tiem, kuri ir bijuši, ļaus gremdēties atmiņās un varbūt atrast līdzīgu pieredzi. Grieķija ir brīnišķīga vieta, kur atgriezties gan dzīvē, gan atmiņās.

Stāsts par Maskavā dzimušo Heraklu – grieķu šoferi, kurš runā krieviski un izrotājis autobusu ar Georga lentītēm, – tapis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā?

Nē, tā ir viena no manām pirmajām miniatūrām. Hērakls ir reāls tēls, skolas autobusa šoferis. Kad tikko biju ieradusies Grieķijā, man bija jābrauc uz darbu ar autobusu. Tajā vienmēr skaļi skanēja Džastina Bībera tipa popmūzika, un tāpēc man bija ļoti grūti pavadīt šo stundu ceļā, bet šoferītis bija tik saulains un priecīgs!

Savukārt smago mašīnu, kas transportēja tavu auto uz remontdarbnīcu, vadīja vīrs, kurš lieliski spēlē liru. Grieķi ir ļoti muzikāla tauta?

Tā kā esmu komponiste, mani saskarsmes punkti ar cilvēkiem bieži ir saistībā ar mūziku. Mūzika savā veidā parādās katrā miniatūrā. Pat vectēvs, kurš guļ paralizēts un mirst, visu laiku dzied un "diri­ģē". Viņš arī ir konkrēts cilvēks, mana vīra vectēvs, kurš visu mūžu ir bijis ļoti nerunīgs, kluss cilvēks, bet, nonācis uz gultas un arī vecuma demences iespaidā, viņš pēkšņi pilnīgi pārvēršas: dzied, diriģē, un tā viņš izgaist. Kad mēs pie viņa gājām, tie vienmēr bija interesanti brīži: viņš kaut ko runāja par paša piedzīvoto Pilsoņu karu un visu laiku dziedāja.

Ļoti daudzi Krievijas grieķi (pusgrieķi, puskrievi) jau deviņdesmitajos gados pārcēlās uz Grieķiju. Vīrs man stāstīja, ka bijis vesels pārcelšanās vilnis.

Emigrācija, dzīve svešumā ir arī grieķiem labi zināma sāpe? Par to viņi dzied smeldzīgās dziesmas pondiaku liras pavadījumā?

Pondiaku grieķi jeb aizjūras grieķi zināmi jau kopš XIX gadsimta. Pondiaki dzīvoja un dzīvo gan Turcijas pusē, gan aiz Melnās jūras – Krimā. Arī mana vīra senči nāk no pondiaku grieķiem. Interesanti, ka viņi apdzīvoja arī reģionu Turcijas rietumos, kur atrodas Smirna, – tur, starp citu, ir komponista Pētera Plakida saknes. Turcijas pondiakiem bija ļoti attīstīta, augsta kultūra, un pēc tam, XX gadsimtā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma, pārceļoties uz Grieķiju, viņi to ienesa Grieķijas kultūras ainā.

Kāds tavā skatījumā ir tipisks grieķis?

Grieķi nav ne turīgi, ne paši nabadzīgākie, taču viņi ir dzīves baudītāji. Tas ir redzams ikdienā: arī pirmdienas rītā vai otrdien divos pēcpusdienā tavernas ir pilnas. Grieķiem dzīves baudīšana ir asinīs: iziet ārā, mierīgi pasēdēt, sarunāties, ēst kaut ko garšīgu. Apsēdies uz balkona, blakus balkonā sēž kaimiņš, un viņi sāk sarunāties, dzerot kafiju. Grieķi tiešām svin dzīvi ikdienā, kamēr mēs, latvieši, ārpus mājas pārsvarā ēdam tad, ja nav laika aizskriet uz mājām un uztaisīt ēst. Šķiet – ugunīgie grieķi, bet uz darbiem gan viņi tā neskrien, nesteidzas. Mēs, latvieši, atkal otrādi. Esam klusāki, introvertāki, bet spriedzīte ir visu laiku: jāsteidzas, jāpaspēj…

Aukstā, drēgnā un vējainā Latvijas slapjdraņķī uz balkona nepasēdēsi.

Jā, Grieķijā ir silts. Šogad sniega vispār nav bijis. Janvārī gāju ārā bez jakas, jo bija +17. Ir arī dienas, kad līst, bet tad nolīst pamatīgi un dienas otrajā pusē debesis noskaidrojas un atkal spīd saulīte. Nav kā Latvijā, kur pelēkas, apmākušās debesis var būt vairākas dienas no rīta līdz vakaram.

Pat ja nav silts, saules gaisma nozīmē ļoti daudz, un to var just cilvēku mentalitātē. Ir lielāka atvērtība un vēlme komunicēt. Ja grieķis ir dusmīgs, viņš to neslēpj. Grieķi ir ugunīgi un ātrāk aizsvilstas, bet viņi to pauž atklāti un tad jau drīz atkal smaida. Saulaina tauta.

Esi iemīlējusi grieķus un Grieķiju?

Jā, esmu. Man ļoti tuva ir Grieķijas daba, īpaši kalni. Vienā no miniatūrām aprakstu savu kāpšanu Olimpā. Tas ir brīnišķīgs, dvēselē spēcīgi rezonējošs piedzīvojums, kāds Latvijā nav iespējams. Taču man tomēr vajag arī atbraukt uz Latviju, un tas ir kaut kas pilnīgi cits. Grieķija ir kā monumentāla, skanīga simfoniskā partitūra, bet Latvija ir klusināta kamermūzika. Gribas gan vienu, gan otru. Ja būtu tikai skaļā, vērienīgā simfoniskā mūzika, tās būtu par daudz, būtu pārsātinājums.

Man patīk ceļošana starp divām mājām, tāpēc dzīvoju špagatā starp Latviju un Grieķiju. Ja es tik bieži nebrauktu šurp, man Latvijas pietrūktu. Mana radošā dzīve pamatā ir Latvijā, kur pasniedzu arī Latvijas Mūzikas akadēmijā, tāpēc braucu šurp gandrīz katru mēnesi.

Kalnos kāpšana bija īpašs notikums, vai tas ir jūsu ģimenes vaļasprieks?

Tas jau ir diezgan stabils vaļasprieks. Diemžēl Dimitrim ir sabeigts celis un viņš nevar kāpt kalnos. Kopā ar dēlu, kurš studē Skotijā, jau laikus plānojam, kuros kalnos kāpsim. Tie mums vienmēr ir lieli kopā būšanas un virsotnes sasniegšanas svētki. Tas nenotiek tik bieži, kā gribētos, bet noteikti divas reizes gadā. Starp citu, vīra ģimenē neviens vēl nav uzkāpis Olimpa kalnā, kas ir tikai nieka trīs tūkstošus metru augsts. Lai sasniegtu virsotni, nav jābūt alpīnistam. To var izdarīt arī bez iepriekšējas sagatavotības. Toties emocionālā pieredze ir ļoti spēcīga.

Grieķi lepojas ar jūru, tās tirkīzzilo ūdens krāsu. Nevis kalni, bet jūra viņiem ir vislielākais dabas baudīšanas objekts. Dzīvojam samērā netālu, apmēram 80 kilometru, no Halkidikes pussalas. Tur ir brīnišķīgas pludmales. Esmu jau noskatījusi dažas tādas, kur drusku ir arī kalni, – lai ir kur aci piesiet. Mēģinām atrast kompromisu, lai būtu gan kalni man, gan jūra Dimitrim. Mums ir arī savs kajaks. Ar to dodamies nelielos jūras izbraucienos, kuros varam pieturēt arī pie tūristu neapciemotām pludmalītēm. Pie klintīm bieži ir smilšu sēres. Izkāp – un vispār neviena nav! Tikai baudi! Laiva Grieķijā ir brīnišķīga lieta, tā ļauj vēl labāk izbaudīt jūru. Mūsu – Saloniku – pusē ir Egejas jūra. Otrā pusē ir Jonijas jūra.

Kāda mūzika skan Grieķijā un piesaista tavu uzmanību? Vai tā ir ienākusi arī tavos darbos?

Daži draugi ir teikuši, ka mana mūzika ir mainījusies, kopš dzīvoju Grieķijā. Domāju, ka viņiem ir taisnība. Agrāk mana mūzika bija līdzena, mierīga kā horizontāli slāņains klajums, bet tagad tajā ir ienākuši kalni, vertikāle. Reljefi un kontrasti ir daudz spilgtāki un drošāki nekā agrāk.

Mani ļoti saista grieķu tradicionālā tautas mūzika. Žēl, ka tā arī neesmu iesaistījusies nevienā grieķu tautas deju kopā. Apbrīnoju grieķu tautas deju mūziku, tā mani saista ar ļoti interesanto, spraigo, sarežģīto ritmiku, kas man atgādina Igora Stravinska mūziku un tuvojas ārtrokam. Ritmi ir nemitīgi mainīgi. Vērojot grieķu tautas dejotājus, esmu mēģinājusi izsekot deju soļiem, taču tie ir ārkārtīgi sarežģīti un soļu kombinācijas ir izsmalcinātas. Būtu slapju muguru jāmācās vairākas stundas, lai tos kaut mazliet apgūtu.

Esmu diezgan daudz klausījusies tautas mūziku un iepazinusi tās veidus: rebetiko ar trīsdesmito gadu pagrīdes tavernu marihuānas smaržu, laiko ar kara dziesmām piemītošo smeldzi, skiladiko ar kaislīgu dziedāšanu un strinkšķināmo instrumentu buzuki, endehno, kurā savijas džezs, kamermūzika un popmūzikas lipīgās melodijas. Grāmatā pieminētajam brīnišķīgajam rebetiko stilam ir raksturīga dziedāšana, ko notīs pat īsti nevarētu pierakstīt, jo dziedātāju balsis slīd pāri pustoņiem, nepieskaroties melodijas skaņām. Melodiju var tikai nojaust, bet kā viņi to izrotā ar trilleriem, kā spēlējas ar mikrotoņiem! Es to nevaru atdarināt, tāpat kā raksturīgās instrumentālās iespēles un priekšspēles. Tā ir ļoti bagāta, interesanta mūzika.

Tavs Grieķijas dabas un mitoloģijas iedvesmotais simfoniskais opuss ΙΩ. Rītausmas dieve Ēosa tika novērtēts ar Lielo mūzikas balvu 2019 kategorijā Gada jaundarbs. Tev ir arī grieķu dziesmu apdares?

Skaņdarbs, kas ļoti spēcīgi iemieso grieķu iespaidus, ir koncerts akordeonam un orķestrim (2016). Tā trešās daļas muzikālā vēstījuma pamatā ir vēsturisks notikums: kad Grieķijai 1803. gadā uzbruka turku iekarotāji, kādā ciematā dzīvojošās sievietes un bērni, lai nenonāktu gūstā, izpildīja rituālu deju, kuras noslēgumā labprātīgi devās nāvē, nolecot no klints. Mūzikā izmantoju grieķu tautas dejas citātu. Man ir arī Veltījums Plakidim – skaņdarbs klarnetei, čellam un klavierēm, kurā Pētera Plakida tēmas saviju ar grieķu melodijām, atgādinot par latviešu komponista saknēm. Šo darbu pirms dažiem gadiem man pasūtīja Rudens kamermūzikas festivāls, kurā Egīls Šēfers, Guna Šnē un Agnese Egliņa atskaņoja vairāku komponistu veltījumus Plakidim.

Saistībā ar grieķu literatūru un mūzikas iespaidiem varu pieminēt, ka jau gandrīz gatavs ir jaundarbs, kas skanēs 19. martā Baltijas jaunās mūzikas dienās. Tas ir četrdaļīgs cikls soprānam un sešiem perkusionistiem, kurā izmantoju kara apstākļos bojā gājušo vai no diktatoriskiem režīmiem cietušo dzejnieku – Federiko Garsijas Lorkas, Knuta Skujenieka un Pola Eliāra – tekstus. Ir arī Eiripīda dzejolis, kas reflektē par Trojas kara šausmām, – teksts sengrieķu valodā skan kā mūzika.

Top arī latviešu tautasdziesmas apdare Neviens putniņš tā nepūta Dziesmu svētku garīgās mūzikas koncertam Rīgas Domā, kurā to atskaņos Rīgas Doma un Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris un meiteņu koris Tiara.

Vai tavus darbus atskaņo arī Grieķijā?

Salīdzinot ar Latviju, komponistiem Grieķijā klājas diezgan grūti. Valsts atbalsta tikpat kā nav. Nav arī Kultūrkapitāla fonda, kurā pieteikties radošām stipendijām. Mūziku reizēm pasūta tikai privātie fondi, bet tie ir daži atsevišķi gadījumi, kas neattīstās pastāvīgā apritē. Grieķija ir ļoti sena valsts, kas joprojām cenšas piedāvāt antīko mantojumu kā savu identitāti. Valsts finansējums tiek vērsts muzeju, arheoloģijas, grāmatniecības, antīkās kultūras popularizēšanas virzienā. Savukārt Latvija ir jauna valsts, kas savu identitāti kaldina un ceļ no jauna. Tāpēc jaunradei tiek pievērsta liela uzmanība un piešķirta nozīme. Tie, kurus Grieķijā interesē tautas mūzika, dejo grieķu tautas deju grupās, bet valstī īpaši tiek cienīta grāmatniecība un literatūra. Grāmatu veikali ir ļoti bagāti gan ar klasisko, gan jaunāko literatūru. Nupat pamanīju, ka grieķu valodā izdots Noras Ikstenas Mātes piens. Nesen grieķiski izdoti arī Ingas Žoludes darbi.

Dzīvojot citā zemē, rodas skats no malas uz savu kultūru, uz Latvijas tradicionālās mūzikas mantojumu, uz tautasdziesmām. Pēdējos gados esmu uzrakstījusi vairākus opusus, kas izriet no mūsu tautasdziesmām, piemēram, Sešas fantāzijas par latviešu tautasdziesmām (2020) klavieru kvartetam Quadra. Protams, latviešu melodijas ieliku avangarda mērcē ar paplašinātiem skaņveides paņēmieniem un cita veida harmoniju. Tieši Grieķijas periodā man atjaunojās interese gan par latviešu dainu tekstiem, gan tautas melodijām. Distance vienmēr rada iespēju ar jaunām acīm un jaunā perspektīvā paskatīties uz to, kas tev jau ir, ļauj sevi pašu ieraudzīt jaunā gaismā. Tā ir vērtīga pieredze.

Vai Grieķijā arī ir čīkstētāji – "viss ir slikti"?

Cilvēki visur slikto vienmēr saredz vairāk nekā labo un skaļāk raud nekā smejas. Čīkstēšanas gan Grieķijā nav. Ja grieķi ir sašutuši, tad ir īsti protesta gājieni un streiki. Ja kaut kas nepatīk, viņi nebaidās radikāli rīkoties, uzstājīgi cīnīties par savām tiesībām. Savukārt mēs Latvijā mēģinām runāt un kaut ko ierosināt, bet nedodamies ielās. Momentāna sabiedrības reakcija – koncerts Ukrainas atbalstam iepretim Krievijas vēstniecībai – notika tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet tā bija ekstrēma situācija. Grieķijā tāds protests un atbalsta gājiens notiktu arī ikdienišķāku iemeslu dēļ. Savukārt Grieķijā biju sašutusi par to, ka pret karu iestājās gandrīz tikai paši ukraiņi. Grieķijā ir ļoti spēcīgs kreisais spēks, ir arī komunistiskā partija ar visiem sirpjiem un āmuriem, un daudzi joprojām dzīvo mitoloģiskā pasaulē, pārliecībā, ka tas, kas notika 1917. un 1918. gadā Krievijā, bija milzīga, ļoti nozīmīga revolūcija… Reizēm saskaros ar šo skatījumu, un tas nav pārāk patīkami. Tad mēģinu stāstīt par okupāciju, par to, kāda patiesībā bija dzīve Padomju Savienībā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja